Skelets Juhans un dzīves sīkumi

Par Jāņa Znotiņa izrādi "Skeleta Juhana gaitas" Latvijas Leļļu teātrī (2023).

Es vairs neatceros, kā sākās dēla mīlestība un cieņa pret skeletiem. Varbūt ar tām stulbajām "YouTube" multenēm, kur lēkā krāsaini skeleti. Varbūt ar Anatomijas muzeju, kuru viņš apmeklē vidēji reizi mēnesī. Tur ar darbinieku palīdzību arī noskaidrojis trīs metodes, kā no līķa iegūt tīru skeletu (vārīšana, skābe, kukaiņi vai tārpi). Taču pilnīgi noteikti īpaša bija tā diena, kad Valters uzzināja, ka viņā pašā ir īsts skelets. Apbrīnas pilns un neticīgs taustīja sev kaulus: "Bet tiešām ir!"

Kad "Liels un mazs" izdeva igauņu rakstnieces Trīnu Lānas "Skeleta Juhana gaitas" latviešu valodā, nebija nekādu šaubu, vai grāmatu vajadzētu pirkt. Un arī par izrādi Leļļu teātrī nebija nekādu šaubu – kur ir skelets, tur ir Valters. Ielūgumos uz 2. marta pirmizrādi bija norādīts, ka mēs ar dēlu esam kritiķi/žūrija. Tik tālu nu ir! Pirms kāda gada ar izrādes režisoru Jāni Znotiņu runājām par to, ka trūkst tādu bērnu kultūras pasākumu recenzentu. Nu, tagad trūkst mazāk.

Es ļoti gaidu Leļļu teātra remonta galu, jo nez kāpēc esmu sacerējusies, ka tā būs bērniem ērtas vides citadele ar mazajiem podiņiem tualetēs. Šobrīd izrādes notiek Latviešu biedrības namā. Tur tualete bija slēgta, jo garāmgājēji neprotot uzvesties, bet, redzot mūsu raustīšanos gar durvīm, labierīcības tomēr tika atvērtas.

Izrāde vēl nebija sākusies, kad kritiķis/žūrija man prasīja, kur ir Juhans. Arī izrādes sākumā uz skatuves bija cilvēki, nevis skeleti, tāpēc pirmajās 10 minūtēs apmēram 10 reizes saņēmu jautājumu: "Kad būs Juhans?" Beidzot tas uzradās kā klibs kompromiss starp Tētes vēlmi to paņemt un Māmuka nevēlēšanos to pieņemt. Režisors izrādi veidojis kā stāstu par veca pāra mīlestību, kas gadu gaitā pārvērtusies par vienu vienīgu ķīvēšanos un bakstīšanos. Juhans palīdz viņiem iemācīties atkal izrādīt mīlestību vienam pret otru tā, kā, iespējams, viņi to darījuši jaunībsdienās. Lasot grāmatu, pat nevarēju iedomāties, ka iespējams izpīpēt, ka šis stāsts ir par to. Bet tāpēc tās izrādes ir foršas, jo katrs izpīpē to, ko grib. Tāpat kā dēls reiz saprata, ka viņā iekšā ir skelets, tāpat arī ikviens var beidzot atčohnīties, ka viņā ir Juhans, kas var restaurēt mīlestību.

Visi zina, ka par inteliģenci liecina divas pazīmes. Pirmkārt, cilvēks uzskata, ka jebkura mūziķa pirmais albums ir vislabākais, jo vēlākie ir pārproducēti un pārāk komerciāli. Otrkārt, grāmata ir labāka par filmu vai izrādi. Tā jāsaka vienmēr. Arī tad, ja runa ir par Bīvisa un Batheda piedzīvojumiem. Kritiķis/žūrija atzina, ka viņam labāk patika grāmata nekā izrāde, jo tur uz vāka Juhanam virsū ir gliemeži, bet izrādē gliemežu nebija. Tomēr tas nenozīmē, ka izrāde nepatika. Esot ļoti patikusi. Un, protams, salīdzināt grāmatu ar izrādi ir tizli, jo grāmata ir ūdens, bet izrāde ir šampanietis. Es teiktu: ja grib saprast, kas izrādē vispār notiek, ir jāizlasa grāmata. Kaut arī man daudzviet šķita, ka Valters nesapratīs, kas notiek uz skatuves, viņš bija tas, kurš man ausī visu laiku čukstēja, kāds notikums tiek attēlots. Tas nebija pašsaprotami, jo vienīgie uzvedumā izmantotie vārdi bija "jā", "nē" un "Juhans" (tas nozīmē, ka uz izrādi mierīgi var nākt arī latviešu valodas nepratēji). Bet, ja tā padomā, tad diezgan stulbi iedomāties, ka tieši bērns kaut ko nesapratīs. Bērns, kas spēlē spēles, iztēlojoties, ka krēsls ir Betmens, bet zīmulis ir dinozaurs un lukturītis ir vulkāns. Tas, ka mana iztēle ir tik ierobežota, ka nevaru izdomāt, ko ēst vakariņās, nenozīmē, ka arī bērniem tā ir. Šis visu saprata un teica man priekšā.

Leļļu teātra programmā norādīts, ka izrāde paredzēta tiem, kam seši gadi un vairāk. Manam kritiķim/žūrijai ir četri gadi. Tas esot tāds rekomendējošais skaitlis, un parasti ārā nevienu nemet. Ja nav bail no skeletiem, ja var nosēdēt, ja ir jau iepazinies ar varoņiem un daudzkārt bijis teātrī, tad, visticamāk, var nākt. Es 16 gados būtu gribējusi, lai "Depo" apsargam būtu bijusi līdzīga nostāja – ja esi iepriekš dzirdējis visas dziesmas, ko spēlēs Rudaks vai Grēviņš, kā arī vairākkārt esi pieredzējis pāli un nebaidies šo pieredzi atkārtot, vari nākt!

Laba bērnu multene vai teātra izrāde ir tāda, kurā iepīts kaut kas, kas iepriecina arī vecākus. Piemēram, multfilmā "Bazs Gaismasgads" ir pāris Terminatora citāti. "Skeletā Juhanā" prieku vecākiem sniedz Jāņa Znotiņa mūzikas izvēle. Grāmatas nobeigumā nomirst Māmuks un šī nāve aprakstīta tik silti, ka man vienmēr kaklā iekrīt kamols, to lasot. Valters nāvi uztver racionālāk. Reiz viņš man paskaidroja, ka nāve – tas ir dzīves sīkums. Pie šīs pārliecības viņš turas, bet es izrādes beigās raudāju, jo nāve attēlota silti un maigi un Znotiņš pa virsu uzmet vēl siltāku mūziku, liekot aizdomāties par to, kādai mūzikai būtu jāskan manās bērēs. Man laikam gribētos kaut ko no Nika Dreika.

Kritiķis/žūrija ir liels Leļļu teātra cienītājs un pēdējā gada laikā apmeklējis piecas izrādes. Viņš atzina, ka "Juhans" patikusi vislabāk, kaut arī tas bija jāapmeklē ar mammu (ir iespējama arī labāka kompānija). Par patīkamo satraukumu un prieku izrādes laikā liecināja tas, ka praktiski visu laiku dēls pavadīja, stāvot kājās. Vislabāk paticis tas, ka bija gan lielais skelets, gan arī pavisam maziņš. Jo vairāk skeletu, jo labāk. Ideāli būtu, ja pilsētā būtu skeletu laternas un, ejot mājās cauri Esplanādes parkam, mums pakaļ arī skrietu skeleti. Vēl kritiķim/žūrijai patika tas, ka uz skatuves bija akordeons. Bet nepatika tas, ka neviens akordeonu nespēlēja. Mājupceļā vairākkārt saņēmu jautājumu, kāpēc tā. Nezināju, tāpēc nākamajā dienā, protams, uzgriezu režisoram. Jānis Znotiņš paskaidroja, ka uz skatuves atrodas ne viena vien lieta, kuras uzdevums ir vienkārši būt. Tas tāpēc, ka galvenie varoņi ir tie večuki, kas savāc pilnu māju ar lietām – ja nu kādreiz noder! Viņš piebilda, ka teātra mākslā visaugstāk stāvošais priekšmets ir ierocis – ja tas parādās uz skatuves, skaidrs, ka šaus. Akordeons vēl neesot tik augstu uzkalpojies. Taču ceram, ka uzkalposies un pēc gadiem redzēsim, kā Skelets Juhans vai kāds cits mironis spēlē akordeonu, ar kāju malā pasperdams pistoli, kas vienkārši maisa gaisu.