Piederu pie tiem, kuri uzskata, ka izrāde internetā tomēr ir tikai teātra izstrādājums – arī tad, ja tā ir tikšanās kādā no tiešsaistes platformām reālajā laikā, kad ir pat visnotaļ interesanti iztēloties, kāda telpiskā realitāte izrādes brīdī apņem aktierus un citus skatītājus. Daudz ir spriests par tā saukto ceturto sienu, kas konvencionālā izrādes situācijā šķietami sadala skatuvi un skatītāju zāli aktīvajā un pasīvajā zonā. Ekrāns šo ceturto sienu padara konkrētu un necaursitamu, jo virtuālajā telpā kontrole pār izrādes situāciju ir teju absolūta – gan skatītājs, gan mākslinieks jebkurā brīdī var aizvērt datora vāku un pielikt punktu. Gan fiziski, gan psiholoģiski šis žests noteikti ir daudz vienkāršāks par zāles pamešanu.
Tomēr tas nenozīmē, ka virtuālā vide nepiedāvā jēdzīgas lietas, kas arī šobrīd ļauj būt daļai no teātra ainavas. Tieši otrādi – internets ir neaizstājams palīgs teātra vēstures un radīšanas procesa padziļinātai izpētei, kam pašlaik, kad vakari nav jāpavada teātrī, iespējams veltīt vairāk laika. Katarsi tur diez vai piedzīvosim, bet bezgala interesantu izziņas procesu gan. Pateicoties tam, ka virkne teātru un kompāniju ir atvēruši savus arhīvus, šajos mēnešos internetā esmu noskatījusies daudz laikmetīgā teātra un dejas atslēgas figūru darbu ierakstus ļoti labā kvalitātē – aizpildījusi robus zināšanās par teātra vēsturi un kontekstu. Tāpat tur pieejams plašs klāsts materiāla, kas dokumentē dažādas teātra personības un sniedz ieskatu izrāžu tapšanas procesā. Kā no pārpilnības raga virtuālajā telpā turpina gāzties sarunas un lekcijas, kas reflektē par šī brīža situāciju teātrī un pasaulē. To vidū – iespēja klausīties arī tādās teātra personībās, kuru domas citkārt varēja izlasīt tikai grāmatās. Vēl var skatīties teātra mākslinieku veidotas filmas. Un visbeidzot – internetā atrastie teksti, komentāri un reportāžas šobrīd palīdz domāt par jaunām idejām un sekot līdzi to mākslinieku praksēm, kuri pēta, kā laikā, kad teātri ir aizslēgti, turpināt klātienē tikties ar cilvēkiem, lai ne vien neizslēgtu izrādes situāciju no aktīvo teātra skatītāju ikdienas, bet arī uzsāktu sarunu ar tiem, kuri uz teātra ēku dažādu iemeslu dēļ nenāk.
Šeit apkopoti 10 ieteikumi, manuprāt, vērtīgam, ar laikmetīgā teātra izziņu saistītam saturam internetā, bet nobeigumā kāds stāsts par miniatūru ceļojošo teātri Beļģijas pilsētā Gentē, kas šoruden mani saviļņoja vairāk par neseno krāsu sprādzienu dabā un Baidena un Harisas ievēlēšanu.
1.
Viens no savulaik spožākajiem un ekspresīvākajiem postdramatiskā teātra kolektīviem – "Needcompany" (Brisele) – piedāvā noskatīties, manuprāt, viņu labāko izrādi –"Izabellas istaba", kas, kaut tapusi pirms 20 gadiem, joprojām ir aktuāls un ļoti interesants mākslas darbs – teātra, dejas, mūzikas un vizuālās mākslas hibrīds, kas seko kompānijas vadītāja Jana Lauversa tēva dzīvei un Eiropas vēsturei teju 100 gadu garumā, aptverot visu pagājušo gadsimtu. 2014. gadā izrāde viesojās Rīgā, un Henrietas Verhoustinskas īsrecenzijā pēc tam bija teikts: "…to sacerējuši brīvi cilvēki." Skatoties "Needcompany" izrādes, kļūst skaidrs, ka kompānijas māksliniekus saista kas īpašs, viņi atgādina kādu ļoti valdzinošu, bet nepieejamu kopienu. Ja pēc "Izabellas istabas" arī jums grūti no viņiem šķirties, atkalredzēšanās iespējama Lauversa filmā "Zelta zivtiņas spēle".
2.
Šobrīd internetā pieejams vēl vienas Beļģijas laikmetīgās dejas skolas leģendas – Alēna Platēla – darbs – 2012. gadā Madridē tapušais "C(h)oerus". Platēls un viņa dejotāji allaž sadarbojušies ar episkiem akadēmiskās mūzikas darbiem, arī šeit izrādes skaņu celiņu veido Verdi un Vāgnera operu fragmenti, bet idejisko ietvaru – mūsu gadsimta otrās desmitgades sociāli politiskās norises – Arābu pavasaris, banku krīze un spāņu Indignados – masu kustības, kuras tēlaini var salīdzināt ar daudzbalsīgu kori. Šis ir viens no tiem Platēla darbiem, kas eleganti nobalansē uz patētikas un ģenialitātes robežas, tomēr to noteikti vērts redzēt gan Platēla unikālās horeogrāfijas, gan 10 profesionālo dejotāju un 72 koristu saspēles dēļ. Interesanti, ka 2020. gadā Platēls atgriežas pie šī darba vēlreiz, lai pārskatītu indivīda un pūļa attiecības.
3.
Cepuri nost dokumentālā jeb "ikdienas ekspertu" teātra pionieru, ietekmes ziņā joprojām nepārspēto "Rimini Protokoll" priekšā. Sākoties pandēmijai, viņi atvēruši visu savu radošo arhīvu – gan izrāžu ierakstus, gan intervijas un reportāžas. Šeit var noskatīties gan plašāk zināmos kompānijas darbus – "Muedzīnu radio", "Vallenšteins", "Deadline", "Cargo Sofia – X", "Kārlis Markss. Kapitāls", gan neskaitāmas "100% pilsētas" versijas, tai skaitā izrādi, kas kopā ar 100 rīdziniekiem 2014. gadā tapa Latvijā. Ierakstu vidū arī viens no jaunākajiem Stefana Kegi iestudējumiem – "Pārdabiskā ieleja" ar robotu galvenajā lomā.
4.
Izcilie britu valodas meistari "Forced Entertainment" līdz 30. decembrim aicina noskatīties 36 Šekspīra lugu kolekciju, ko seši kompānijas mākslinieki pārstāsta un izspēlē savās mājās pie galda, talkā ņemot dažādas saimniecībā noderīgas lietas. Iespējams, ka savā teju 40 gadus ilgajā radošajā mūžā viņi ir izstāstījuši visus pasaules stāstus, tādēļ nu neatliek nekas cits, kā ķerties pie britu klasiķa. "Kopotie raksti. Galda virsmas Šekspīrs" ir Šekspīrs "vieglajā valodā", ko interpretē spožākie, asprātīgākie, nesaudzīgākie un trauslākie stāstnieki, kādus man mūsdienu teātrī izdevies sastapt.
5.
Kopš pandēmijas sākuma Ņujorkas Pilsētas universitātes Martina E. Segala Teātra centra direktors Franks Hentškers veido brīvi pieejamu tiešsaistes sarunu sēriju "Dzīve un māksla koronas laikā" ar teātra profesionāļiem – māksliniekiem, kuratoriem, kritiķiem, dramaturgiem, akadēmiķiem. Līdz šim ierakstītas ap 100 sarunas ar 150 māksliniekiem no 50 valstīm. Tās ir nopietnas, stundu garas pārdomas par teātra vēsturi un aktuālajiem procesiem, par mākslinieka ikdienu pandēmijas laikā un par mākslas nākotni, pie tam būtiski, ka uz sarunām aicināti cilvēki ne tikai no Rietumu pasaules, bet arī no Āzijas, Dienvidamerikas un Āfrikas. Unikāla iespēja satikties gan ar teorētiķiem Ričardu Šehneru, Mārvinu Karlsonu, Florianu Malcaheru, Žaku Ransjēru, gan māksliniekiem Suzanu Kenediju, Filipu Kenu, Milo Rau, Rabiu Mrue, Tanju Brugeru un citiem. Lielisks resurss mūsu laika teātra pulsa sajušanai.
6.
Tomēr šis ir īstais laiks ieklausīties ne tikai viedos nozares profesionāļos, bet arī bērnos, kuriem būs jādzīvo mūsu sastrādātajā pasaulē. Pirms pāris gadiem britu mākslinieks Endijs Fīlds dažādās pasaules pilsētās īstenoja izrāžu sēriju "Skatpunkts". Darba pamatā bija vēlme sapulcināt bērnus un aicināt viņus iztēloties un aprakstīt savas pilsētas nākotni. Kāda tā būs, kad man būs četrdesmit, septiņdesmit vai simts? Bērni nu jau ir paaugušies, bet viņu balsis un pārdomas par nākotnes Šanhaju, Madridi, Sanpaulu, Rīgu, Bristoli, Londonu, Kairu un citām pilsētām audio formātā apkopotas šeit: https://aplacetolookout.co.uk.
7.
Laikā, kad netiek rīkoti gaismas festivāli un ir tik tumšs, es atcerējos par vienu no skaistākajām līdzdalīgajām izrādēm, kuras īstenošanā man bija tā laime piedalīties. Tā ir itāļu mākslinieces Annas Rispoli mājas gaismu instalācija "Es ļoti gribētu atgriezties mājās", ko mēs pirms desmit gadiem īstenojām kopā ar RTU studentiem, kuri toreiz dzīvoja Ķīpsalas kopmītnēs. Tumšākā gada mēneša un pandēmijas kontekstā šis ir vēl viens video, kur smelties iedvesmu, – dzīvs, kustīgs un mirdzošs piemineklis mājas dzīvei un ikdienas rutīnai.
8.
Pagājušogad augustā Mustarindas senajos mežos Somijas ziemeļos notika Annas Ķirses darba "Koku opera. Vējgāzes" pirmatskaņojums. Šoruden pirmizrādi piedzīvoja Mārtiņa Grauda veidotā filma, kas delikāti dokumentē izrādes tapšanas procesu, arī šeit, līdzīgi kā operā, galveno lomu atvēlot mežam. Skaists stāsts par to, kā māksliniekam sadarboties ar dabu pazemīgi, neaizēnojot tās balsi un neatstājot tajā savas pēdas.
9.
Cik bieži ir tā – tu noskaties pilnmetrāžas filmu ar scenāriju, kostīmiem, masu skatiem, izstrādātām lomām un tēliem, bet pāri paliek tukšums. Bet te – britu fiziskā teātra kompānijas DV8 filma "Dzīvošanas cena" 30 minūtēs un gandrīz bez vārdiem izstāsta bezgala ietilpīgu stāstu, kas tik ļoti rezonē ar šī brīža izjūtu par pasaules trauslumu un sniedz kaut kādu nojēgu par to, kā tas ir – būt šajā pasaulē citādi. Vērts noskatīties kaut vai tikai satriecošā beigu kadra dēļ. Pieminot unikālā kompānijas mākslinieka Deivida Tūla (1964–2020) aiziešanu, DV8 piedāvā noskatīties filmu bez maksas līdz 13. decembrim.
10.
Visbeidzot filma – kādas izrādes konteksta, tapšanas un norises dokumentācija, par kuru noteikti ir vērts samaksāt 3,5 eiro. Šveiciešu režisora Milo Rau "Kongo tribunāls" ir nosaukta gan par vienu no visambiciozākajām politiskā teātra izrādēm, gan par visārprātīgāko projektu mūsdienu teātrī. Manuprāt, Milo Rau Rietumeiropas teātrī ir absolūti unikāla parādība, jo viņš realizē tāda mēroga ieceres un konfrontē mākslu ar realitāti tādā pakāpē, kādā, iespējams, to darījis vēl tikai Šlingenzīfs. Šī izrāde – tiesas prāva – sapulcina vairāk nekā 20 gadus ilgušā Kongo militārā konflikta upurus, varmākas, novērotājus, politiķus un citus iesaistītos, lai radītu neizpušķotu lielākā un asiņainākā ekonomiskā kara portretējumu. Laikraksts "Die Zeit" par "Kongo tribunālu" raksta: "Kad politika izgāžas, palīdzēt var tikai māksla."
***
Šis laiks man šķiet vērtīgs tādēļ, ka tas piespiež domāt par to, kā un kāpēc mākslinieki tiekas ar skatītājiem un vai klasiskā teātra skatuve un droša distance ar publiku ir vienīgais iespējamais izrādes formāts.
Pēdējās nedēļās mani ir neizsakāmi aizkustinājis un iedvesmojis kāds kluss un šķietami necils žests. Kopš Beļģija ir teju pilnībā aizslēgta, flāmu mākslinieks Benjamins Verdonks ceļo pa pilsētu kopā ar miniatūru melnās teātra kastes modeli. Tajā ir instalētas ģeometriskas koka figūras, kuras ar striķīšu palīdzību pāris minūšu izrādē horeografē Benjamina rokas. Izrāde var notikt jebkur, kur ir kāds, kas skatās, – parkā, pie dzīvokļa durvīm, aiz bērnudārza vai slimnīcas palātas loga, uz ielas stūra.
Izraksti no Benjamina dienasgrāmatas jeb ziņojumu dēļa sociālajos tīklos:
Sestdiena, 14. novembris, Vilibrorda rajons
Labas ziņas tiem, kuri dzīvo kvartālā starp Svētā Vilibrorda baznīcu un Baznīcas ielu: nākamo sestdien Benjamins Verdonks spēlēs teātri pie jūsu durvīm. Ja vēlaties to noskatīties, izkariet logā krāsainu trijstūri, apli vai kvadrātu un gaidiet, kad viņš nospiedīs zvana pogu.
Šādi es ceļoju no Svētā Vilibrorda ielas uz Pastorāta ielu, Zaļo ielu, Aitu ielu, Klerku ielu. Dažreiz es pie mājas sienas pieslienu kāpnes, lai pakāptos tuvāk otrā stāva logam vai balkonam. Citreiz nospēlēju izrādi turpat uz ielas stūra un kāds man pasaka paldies ar tējas krūzi vai ūdens glāzi. Reizēm viss šķiet tik vienkārši un gaiss ir labu nodomu pilns, bet labi nodomi, kā zināms, bruģē ceļu uz elli.
Svētdiena, 15. novembris
Ja šosestdien iesiet pa Nacionālo ielu, varbūt ieraudzīsiet mani kādā no joprojām slēgto veikalu skatlogiem, kur es mēģināšu balansēt futbola bumbu uz krēsla vai kokakolas bundžu uz galda.
Pirmdiena, 16. novembris
Centrālā stacija Pelikāna ielā
Līst lietus, un man jāatrod vieta, kur spēlēt nesamirkstot. Daudz cilvēku piestāj uz brīdi. Tie, kuri smēķē, skatās ilgāk. Kāds palūdz: "Vēlreiz, lūdzu!" Kāds cits visu laiku atkārto: "O!" Garām uz velosipēda minas Kūns. Viņš uzsauc: "Žēl, ka atpazinu tevi. Citādi padomātu: kas tas par trako? Mākslinieks? Ārprātīgais, kurš apzadzis mākslinieku?"
Veļas mazgātava Van Šonhovena ielā
Pirmā sieviete, kurai es piedāvāju izrādi, saka: "Lūdzu, bet man sāp mugura, tādēļ drīz gribu iet mājās." Otra sieviete grib redzēt izrādi ar nosacījumu, ka skatoties drīkst turpināt locīt veļu.
Mākslinieka ceļojumam var sekot internetā.
0