Foto: Arnis Balčus
 
Fotogrāfija
10.06.2020

Skatiens kā antropoloģisks ierocis. Skūpsti, sviedri un asinis.

Komentē
0
Saglabā

Par Arņa Balčus fotogrāmatu "Myself, Friends, Lovers and Others" (2020).

Pavasarī tika izdota mākslinieka Arņa Balčus fotogrāmata "Myself, Friends, Lovers and Others", apkopojot 2000.–2004. gadā tapušo fotogrāfiju sēriju, ar ko viņš savulaik iekaroja mazliet skandalozu popularitāti Latvijā un ārzemēs. Domājot par jauno grāmatu, pārlūkoju arī šīs pašas sērijas 2003. gada izdevumu, kas toreiz kalpoja par mākslinieka personālizstādes katalogu Giedre Bartelt galerijā Berlīnē ar Paula Bankovska eseju "Everyone’s Eyes Are Red Again" priekšvārdā. Ir interesanti abas salīdzināt, cenšoties izsekot tam, kā mainās autora attieksme pret sēriju un tās pasniegšanas veids. Fotogrāmatas dizains, protams, ir mūsdienīgāks, caur šo īpašību vienlaikus arī attālinoties no grāmatā dokumentētā laika. Fotogrāfiju izkārtojums un kopējā kompozīcija, atstarpes starp lappusēm un bildēm šķiet veiksmīgākas jaunajā izdevumā, nevis katalogā, taču, piemēram, matētā papīra virsma nedaudz vājina to lētā millēniuma estētikas efektu, ko pirmizdevumā (ja to tā var saukt) rada glancētais papīrs. Fotogrāmatas, atšķirībā no foto izstādēm, ļauj rūpīgāk aplūkot un apdomāt dažādas tehnoloģiskas un satura nianses, turklāt grāmata pati par sevi ir tuvāka ikdienas dienasgrāmatas formātam, kura nolūkos šī sērija savulaik tapusi. Ja izstādes katalogs bijis darbu dokumentētājs, tad šīgada izdevumā pilnvērtīgāk izmantotas attēlu iespējas veidot stāstus sev raksturīgajā valodā un ritmā.

Kā ļauj noprast nosaukums, "Myself, Friends, Lovers and Others" ir Balčus laikabiedru portretējums, kas sasaucas arī ar šobrīd populārajiem jauniešu ballīšu un mūsdienu bohēmas dažādu formu fiksējumiem nepiespiestā, apzināti nevērīgā momentuzņēmumu estētikā, kuras vispāratzītība jau robežojas ar klišeju. Popularitāte droši vien ir iemesls, kāpēc Balčus darbu sērija pārizdota tieši tagad – tā atbilst šobrīd aktuālajam institucionālajam pieprasījumam fotogrāfijas laukā, un kāpēc gan neatgādināt sev un citiem, ka Arnis Balčus savulaik bijis spilgts šī virziena pionieris Latvijas mākslā? No vienas puses tas ļauj pavīpsnāt par autora aprēķinu, taču vienlaikus jāapzinās šīs sērijas nozīme Latvijas laikmetīgās mākslas vēsturē, jo bez šādiem "atgādinājumiem" daudz kas svarīgs pamazām izzustu no mūsu redzesloka un kolektīvās kultūras atmiņas. Starp citu, šai problēmai bija veltīta arī Balčus 40 gadu jubilejas izstāde "Izstāde pēc izstādes" Latvijas Fotogrāfijas muzejā, kas ironizēja par retrospekciju žanru un mākslas darbu publisko nepieejamību.

Savos darbos Balčus bieži vien ir izjautājis dažādu sociālo rituālu pašsaprotamību un fotogrāfijas nozīmi šo procesu dokumentēšanā, komunicēšanā un tos balstošo priekšstatu konstruēšanā. Arī "Myself, Friends, Lovers and Others" ienāca Latvijas mākslā, izaicinot līdzšinējos priekšstatus par privāto un publisko, kā arī pievēršoties dažādiem jaunības sociālajiem rituāliem (lielākoties brīvā laika nodarbēm neformālā gaisotnē). Jaunībai raksturīgais neveiklības un nepiespiestas nevērības apvienojums atspoguļojas arī kadru estētikā, apspēlējot nejauši tverta kadra kompozīciju, kas bieži vien ir zibspuldzes pārgaismota un neasa. Viens no šīs sērijas svarīgākajiem aspektiem ir tās vēsturiskā nozīme, māksliniekam tolaik apzināti ienesot Latvijas fotogrāfijas telpā neizskaistināto, pēc mākslas vērtību skalas "nedabiski" dabisko. Balčus 2000. gadu sākuma radošie meklējumi bija zīmīgi Latvijas laikmetīgās fotogrāfijas pašemancipēšanās procesā, jo vispārējā attīstībā draugu un mīļāko sērija pretnostatījās tolaik un acīmredzot vēl joprojām dominējošajām poētiskā dokumentālisma tradīcijām – aizkustinošai un daudznozīmīgai "izšķirošā mirkļa" foto valodai ar nevainojamu, pat pārāk pareizu vizuālo sintaksi un formas kvalitātēm. Arņa Balčus draugi, mīļākie un citi reprezentē ne vien konkrētā laikā dzīvojošos Austrumeiropas un Rietumeiropas jauniešus, bet arī šīs paaudzes ienākšanu kultūrā un viņu prasības pret kultūru kā pašizpausmes veidu, tās iespējām artikulēt sava laika un savas paaudzes vērtības un jēgas orientierus. Tā pieprasīja cita veida atklātību, tuvību, iesaistīšanos, citiem vārdiem sakot, mākslu, kas ir tuvāka ikdienas dzīves ritējumam, nevis abstraktai metafizikai.

Starp portretiem atlasīti arī dabas, pilsētas un interjera skati, kuri, šķiet, pilda kompozicionālas atslodzes funkcijas, ik pa brīdim "iepauzējot" mūžīgās ballītes noskaņas un atpūtinot skatītāja interesi, kura galvenokārt pievērsta tam, kas uzmanību kairina visintensīvāk, – ļautiņi ikdienišķās, bet tomēr mazliet pajocīgās pozās un situācijās. Taču arī nosacītajos portretos liela nozīme detaļām, ne tikai pašu personāžu izteiksmīgumam. Salipuši makaroni ar kečupu, notaukotas tapetes blakus naktsgaldiņam, ķermeņa aprisēm neglaimojošas pozas un rakursi, pumpaina un piesārtusi sejas āda, paģiraini skatieni, netīri galdi un matrači neremontētos īres dzīvokļos, bezgaumīga gultasveļa un noplukušas virtuves ar netīru trauku kaudzēm un netukšotiem pelnu traukiem. To visu var raksturot kā neizskaistinātā patiesīguma estētiku, taču Balčus sērija nesasniedz to brutalitāti, kāda vērojama žanra klasiskākajos un populārākajos piemēros, drīzāk paliekot pie ironizēšanas par tradicionālajām ģim.. tas ir, mākslinieciskajām vērtībām. Radikālākās šķiet homoerotiska rakstura fotogrāfijas, šim žanram esot īpaši stingrā tabu statusā Latvijas kultūrā – pat pēc 20 gadiem Balčus fotogrāfijas asi kontrastē ar Latvijas laikmetīgās mākslas sterilo kopainu, kurā (ar dažiem izņēmumiem) dominē balta, heteroseksuāla vīrieša ikdienu satraucoši jautājumi, nevis, piemēram, etnisko vai seksuālo minoritāšu vēstījumi par tām dzīves gaitām, kas klusā neierastībā rit mums tepat blakus, taču mākslas apziņā neeksistē, it kā neeksistētu šie cilvēki un viņu dzīves pieredze. Arī Balčus nepievēršas sabiedrības atstumtajiem margināļiem un dīvaiņiem, taču nekautrīgi ienesa mākslā to pasauli, kurā vīrieši viens otru skūpsta un iekāro un sievietēm ir mēnešreizes.

Vienlaikus tam visam līdz galam nepiemīt arī postmodernais antiestētiskums kā spēlēšanās ar skaistā un neskaistā kategorijām. Glītais pret neglīto nav tas attiecību virziens, kurā Balčus meklē savas mākslas izejmateriālus, lai gan acīmredzami negrib piederēt ne vienai, ne otrai. Drīzāk ir runa par neizskaistinātām konkrēta laikmeta un kultūras liecībām, apcerot neizskaistinātību kā patstāvīgu estētisko kategoriju. Kāda laikmeta? Tā, kurā ienāca internets, interneta dienasgrāmatas, čati ar svešiniekiem, jaunu komunikāciju un saziņas formu laikmets, tostarp saziņa pašiem ar sevi. Vispārzināms, ka ikviena 20. gadsimta desmitgade ir bijusi komunikatīvāka par iepriekšējo, taču interneta un datora pieejamība arī vidusmēra mājsaimniecībās 2000. gadu sākumā mainīja komunikācijas kopainu daudz lielākā mērā kā jebkad agrāk – nostiprinājās jauni veidi, kādos  sarunājamies, saprotamies un viens otram esam. Pateicoties sociālo tīklu radītajām virtuālās dzīves formām, mūsu privātā dzīve tapa publiska jaunos apmēros, mainoties arī priekšstatiem par to, kas ir publisks un kas nav. Balčus darbi šķiet piederīgi laikam, kad mūsu dzīve ritēja pilnasinīgākā klātesamībā un mēs viens otram bijām pieejami arī savas dzīves neuzpucētajās formās, vienlaikus tie iezīmē šīs intimitātes jauno publiskumu, pie kura 2020. gadā jau esam pilnībā pieraduši, arī introvertiem brīvi daloties ar savas dzīves trivialitātēm.

Taču Balčus sērijai piemīt vēl kāds interesants komunikatīvais aspekts, kas ir saistīts ar pašu fotoattēlu, nevis ar globālajām ikdienas dzīves pārmaiņām. Daudzi sērijas foto ir "rotaļāšanās" ar kameras skatienu, dokumentētajiem personāžiem mazliet mulsi, bet labvēlīgi reaģējot uz kameras acīmredzamo neiederību, ielaušanos fiksētajā situācijā arī tad, ja tā ir acīmredzami inscenēta. Saistošākajos attēlos izceļas situācijas un fotogrāfa skatiena sasvstarpējā dinamika, spriedze, mijiedarbība, un tieši fotogrāfiju varoņu reakcijas, saspēle ar fotogrāfa klātesamību man šķiet šo fotogrāfiju visinteresantākais elements. Vēl ne miņas no pašpārliecinātajiem selfiju skatieniem sev visglaimojošākajos rakursos un arī nekādas izlikšanās, ka bilde top "pati no sevis" kādā abstraktā brīdī, kurā fotogrāfa personība nav jūtama. Gluži otrādi – Balčus ir tik uzstājīgi klātesošs savās bildēs, ka tās varētu dēvēt par dubultportretiem, jo tiek fiksēts brīdis, kad modelis skatās uz fotogrāfu vai domā par to, ka tiek fotografēts. Liela daļa sērijas attēlu šai formulai tiešā veidā neatbilst, taču kopējā dramaturģija uzsver šo neierasto fotogrāfa statusu – viņš vairs nav ēteriska būtne, kas tikai nospiež aparāta podziņu. Tāds, lūk, narcisma un vuārisma sajaukums ir šī skatiena pamatā.

2020. gadā jauniešiem fotografēties izaicinošās pozās, demonstrēt savu brīvību, visatļautību, nepiespiestību ir drīzāk norma, nevis tās pārkāpums. Arī sociālie tīkli ir mainījuši mūsu izpratni par privātumu, par to, kā mēs "komunicējam" sevi ārpasaulei, rosāmies ap saviem paštēliem, asprātīgiem jūzerneimiem, biogrāfiskajiem aprakstiem utt. Tādējādi Balčus fotogrāfijas atklāj ne tikai savas jaunības paaudzes pieredzi, bet arī mūsdienu spēcīgās pašstilizācijas dziņas, kas neizbēgami izceļas, uzlūkojot grāmatu ar šodienas skatienu. Labs vēsturiskais materiāls vēsta arī par tagadni, jo aktivizē domāšanu salīdzinošā režīmā un liek par redzamo domāt vienlaikus divos dažādos laikos, tādējādi ļaujot mums labāk saskatīt šībrīža uzskatus un domu virzienus. Balčus fotogrāmata neviļus atklāj atšķirīgos pašizpratnes un pašreprezentācijas mehānismus pēdējo 20 gadu griezumā un rosina uz dažādām pārdomām, kas, cerams, noderēs par apceres un analīzes materiālu visdažādāko jomu pētniekiem.

Nobeigumā jāatgādina, ka fotogrāfija ir izteikti pašreflektīvs mākslas medijs, kura vēsturē liela daļa evolūcijas bijusi saistīta ar fotogrāfijas pašizziņu, robežu pākāpšanu un pārjautāšanu, kas ir fotogrāfija un kas tā nav, kad tā ir māksla un kad tā nav. Ja pašos senākajos piemēros tā ir glezniecības un fotogrāfijas "pienākumu" pārdalīšana, tad mūsdienām tuvāka ir skatiena antropoloģija, cenšoties demistificēt varas attiecības, kas pastāv starp fotografētāju un fotogrāfijas objektu vai fiziskās realitātes pakļaušanu mākslinieciskos nolūkos. Vienlaikus nekur tālu no fotogrāfijas kā paplašināta pasaules redzējuma iespējām arī neesam tikuši, mainījusies pasaule un daudzveidojušās tehnoloģiskās iespējas to uzlūkot. Tāpat arī Balčus "fočenes" atgādina par mākslu kā pašizziņas zonu, kurā doties mudina instinktīvā vēlme atrast un saprast sevi. Tas var notikt arī caur kolektīvās piederības sajūtu – vajadzību justies kā vienai paaudzei, konkrētas materiālās kultūras un estētikas ieskautiem un iezīmētiem. Pa ceļam un pa jokam iepozējot draugam vai mīļākajam ar fotokameru rokās.

Santa Hirša

Santa Hirša ir mākslas zinātniece un kritiķe, Baltijas laikmetīgās mākslas interneta žurnāla "Echo Gone Wrong" redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!