Mūzika
14.08.2019

Skaņava liftā

Komentē
0

Par "The Bad Tones" albumu "Is It Good Enough?"

Kā atšķiras mūzika no mūzaka? Kā mūzika sadzīvo ar skaņu ainavām jeb skaņavām? Tādus jautājumus uzdod grupa "The Bad Tones" savā albumā "Is It Good Enough?". Pareizāk sakot, tie ir jautājumi, kurus es saklausu un kas man liekas pārdomu vērti.

Savā pilnmetrāžas albumā "The Bad Tones" Edvards Broders, Alberts Levics, Kalvis Sležis un Rūdolfs Ozols joprojām ir lieliski melodiķi – šo prasmi viņi apliecināja jau savā EP "Bad Tunes". Te veldzē gan Edvarda Brodera vokāls, gan pirmā skaņceliņa daudzbalsīgās faktūras "ū-ū-ū" un sevišķi "She's Leaving".

Arī stilistiski "The Bad Tones" iet pēdās savam EP "Bad Tunes". Tur viņu dziesmas skan kā miglaini atomu kodoli ar sapņaini klīstošiem elektroniem, kuriem noteiktas orbītas un mērķtiecīgu kustību piešķir ģitārakordu maiņas kā asām šķērēm novilktas piegrieztnes. "Is It Good Enough?" ir bagātāks ar eksperimentiem, bet tam nepiemīt tik eleganta formveide kā pirmītējam veikumam. Tā varbūt ir vienīgā kvalitāte, kurā mūziķiem nav izdevies spert soli tālāk. Jā, protams, šī iebilde ir apšaubāma, jo nodemonstrēt izcilu formas izjūtu ir ievērojami grūtāk, ja rokās ir 13, nevis pieci skaņceliņi.

Jauki, ka "The Bad Tones" reflektē par mūzaku. Kad šo jēdzienu pirmoreiz izdzirdēju mūzikas antropoloģijas lekcijās, man likās, ka Latvijā neesmu dzirdējis nevienu to lietojam. Patiesi, tas biežāk sastopams angļu un vācu valodā. Drīz ar to sastapos dzīvē – Viljams Basinskis pirms uzstāšanās festivālā "Skaņu mežs" stāstīja par mūzaku, ja nemaldos, tieši viesnīcu un veikalu liftos skanošo fonu, kā par izejmateriālu savai mūzikai. Mūzaks – tas ir skaņu uzpludinājums. Nevis komponēts, bet izgatavots, ražots. Mūzaka īpašībām jēdziena klasiskajā izpratnē pilnībā atbilst "The Bad Tones" skaņdarbs "Elevator Music", ar kuru albums beidzas, – pirmā skaņceliņa vienkāršā struktūra, īsi motīvi, kas pietiekami bieži atkārtojas, elementāras, viegli uztveramas harmonijas secības. Nav nedz teksta, nedz vokāla, ir tikai omulīga jutoņa. Citiem vārdiem – "Lifta mūzika" ir skanošs fons.

Otrais skaņceliņš "Over me" ir spēja ģitārbrāzma, kas sasniedz kulmināciju ērģelīšu un saksofontembra saspēlē, Uko Heinonena vasarīgi melanholiskajā saksofonsolo. Skaņdarbā "Soon I'll Be Gone" viss izkārtots un savīts harmoniskā līdzsvarā – basa gājieni, nelielais taustiņsolo, tembri, dziesmas vārdi. Dziesmas "My Dear" iesākums ir labs paraugs "The Bad Tones" ironiskajam humoram – ģitāra spēlē lejupslīdošas nopūtas, bet Edvards Broders dzied: This is the last time that I see you, your smile is slowly fading out. "My Dear" ir izcila miniatūra, akordu maiņas smaržo pēc rūgtena alus vai patiesībā pēc jebkura dzēriena, kas jādzer pēc neizturamām atvadām, tā ir mana mīļākā dziesma albumā. Tā arī vienīgā vieta, kur iztālēm sadzirdu stīgu kvartetu.

No dziesmām, kas veido albuma nosacīto pirmo pusi, visspilgtāk paliek prātā Heinonena saksofonsolo no "Holy Police". Nezinu, vai par iemeslu tam ir albuma nosacītās B puses lielākā daudzveidība vai tas, ka 13 celiņus iespējams izvietot vismaz vairākās saistošās kombinācijās, bet tā pa īstam šo albumu kā vienotu kopumu sāku uztvert no septītā celiņa "Coffee".

"Is It Good Enough?" klausījos vairākas reizes, un skats uz to pamazām dažnedažādi mainījās. Atkārtoti klausoties, secināju, ka nebeidzamās ģitārtrioles dziesmu "Holy Police" padara par muzikālās izdomas ziņā visvājāko albuma kompozīciju. Bet uz to var paraudzīties no citas puses – "Holy Police" ir "The Bad Tones" vislabākā popdziesma.

Bet atgriežamies atpakaļ pie "Coffee". Te perkusijas rada teju muzikāli rituāliskas asociācijas (lai arī abstraktas), bet pavisam konkrēti atgādina par Ņujorkas aklo vikingu, minimālisma vectēvu Mūndogu. Tādā rakursā "Coffee" perkusīvais ritms ir alūzija par viņam raksturīgo skanējumu, bet par Mūndogu atgādina albumā viscaur dzirdamie pasaules trokšņi un skaņas. Albuma septītais celiņš ir vērtīgs pienesums kultūras referenču lokam ap kafiju un tās ikdienišķo pārdozēšanu. Balsis pārmācošā elektronika skan tikpat kūtri un lipīgi kā rīta migla, kas nolaižas pār Rīgu Vizmas Belševicas stāstā "Meistars Īlis".

"Coffee" un "Winter's Tale" veido ļoti spēcīgu albuma vidusasi. Pirmoreiz klausoties, rodas priekšstats, ka "Winter's Tale" ir galvas tiesu pārāka par visu iepriekš dzirdēto. Ar mazliet plašāk izvērstām akordu secībām, kas itin labi papildina tekstos rodamo tēlainību. "Winter's Tale" un "I Thought" man jaušas kā galvas tiesu labākas, ar tām man faktiski sākas albuma klausīšanās, ar to pirmoreiz iepazīstoties. Jāpiebilst, ka šis ir viens no pašiem pirmajiem iespaidiem, bet ar laiku tas nemainās, vien nostiprinās.

"The Bad Tones" mūziku šad un tad pavada vai ievada skaņavas – visticamāk jau pašu mūziķu saklausīti novērojumi skaņu ainavās mums apkārt. Dažreiz šīs ainavas atsauc atmiņā iepriekšējo grupas veikumu, un ainava kļūst par citātu. Albuma sākumā tā ir tīra rotaļāšanās ar mirklīgām skaņavām un organizētu mūzikas materiālu. Pirmajā skaņceliņā šalc vējš un dzied putniņi, bet cilvēku čalas tā paša celiņa izskaņā atsauc atmiņā grupas EP pirmās sekundes. Un ļoti interesants atradums ir ģitāras pagalam vienkārši spēlētie akordi, kas pakšķ ausīs kā ūdens lāses no pārpildītas notekcaurules vai lāstekas un asociatīvi saplūst ar putniņiem un vēju. Trokšņi, kas savieno celiņus "Starry Night" un "I Thought", tā arī funkcionē – kā saite. Salīdzinot ar EP, "The Bad Tones" šīs skaņavas izvērš un padara par nozīmīgākajiem momentiem savās dziesmās.

Grupas konceptiem un idejām piemīt pašironisks rotaļīgums. Tas jaušams gan mūzikā ("Coffee", "Elevator Music"), gan veidos, kā viņi piesaka un atrāda jaunāko veikumu (piemēram, organizējot plates klausīšanos, kur starpbrīžos ar mūziķiem iespējams uzspēlēt šahu un paboksēties). Bet turpat ietekmes no blūza, blūzroka, rezignētas dziesmas par tālajām mīļotajām, kur vienmēr vieta atvēlēta roķīgiem ģitārsolo. Gribas tās nosaukt par romantisma vēsmām "The Bad Tones" daiļradē, kas kontrastē ar ironiju un veido mūziķu kopīgi austo individuālo stilu.

Tomēr viszīmīgākais brīdis albumā, man tā šķiet, ir "ū-ū-ū" dzirdamā mirklīgā aizture ģitārbalsī. Tā rada ilūziju, ka grupa spēlējas ar lauztajiem ritmiem, kaut patiesībā – ar klusumu. Tā ir un laikam arī vienmēr būs mana pirmā asociācija ar albumu "Is it Good Enough?" – šie daži klusummirkļi kā zelta zivtiņas. Es ceru, ka turpmāk "The Bad Tones" savās dziesmās atradīs vēl vairāk vietas klusumam, citiem vārdiem, lai nerimst meklējumu gars! Jo tādi brīnišķīgi, apzināti klusuma brīži un – viscaur albumā – nelielas, spilgtas nianses, arī tādas miniatūras kā "Saullēkts", rada daudz vairāk saviļņojuma nekā garš ģitārsolo (runa ir par celiņu "She's Leaving"), kurā ik nots ir iepriekšparedzama. Es apzinos, ka blūzroks ir būtiska daļa no "The Bad Tones" identitātes. Man tikai šķiet, ka salauztās sirds dziesmas un blūza iedvesmotie ģitāru soliņi, ja vien tie tiešām nav tik labi, ka liek nodrebēt kauliem, ir noiets etaps, – tie man atgādina vecus opeļus. Bet varbūt tajā ir savs šarms, kuru es neprotu sajust, saredzēt.

Vēl maza piebilde – manuprāt, Edvards Broders šajā albumā nav pārspējis savu dikti skaisti spēlēto, izjusto solo, kuru varam dzirdēt agrākā grupas dziesmā "Augmented Space Exploder".

Dāvis Eņģelis

Dāvis Eņģelis ir muzikologs un mūzikas apskatnieks, Latvijas Radio 3 "Klasika" programmu vadītājs. Dažreiz uzspēlē šahu un ģitāru.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!