Par grāmatām
25.11.2020

Skaists ķermenis un prāts

Komentē
0
Saglabā

Par Laura Veipa debijas dzejas krājumu "Interesantās dienas" ("Orbīta", 2020)

Varam būt laimīgi, ka mūsu tēvzemē ir tik daudz jaunu un talantīgu dzejnieku. Pašā šīgada sākumā vēl ar pagājušā gada datējumu iznāca Raimonda Ķirķa pirmā grāmata, tai drīz sekoja Elvīra Bloma, pavisam nesen arī Liepas Rūces debija un Baibas Dambergas ilgi tapušais krājums, vēlāk gaidāmas arī Ivara Šteinberga un Lotes Vilmas Vītiņas pirmās grāmatas. Kā šajā bagātībā ierakstās sērijā "Orbītas bibliotēka" tikko iznākušās "Interesantās dienas"?

Lauris Veips dzimis 1992. gadā Madonā, Latvijas Universitātē ieguvis bakalaura un maģistra grādu klasiskajā filoloģijā. Pie dzejas apvāršņa parādījies 2014. gadā, kad kopā ar H. E. Zēgneru no krievu valodas atdzejojis Jevgeņija Neleša grāmatiņu "Uznācis". Vēlāk seko Veipa dzejas publikācijas periodiskajos izdevumos un kopkrājumos, nozīmīgākā no tām ir dzejoļu kopa septiņu jauno dzejnieku krājumā "Kā pārvarēt niezi galvaskausā?" (2018), no kuras septiņi dzejoļi pārceļojuši viņa debijas grāmatā.

Jau uzreiz gribu pateikt, ka grāmata ir ļoti laba un Veips noteikti pieskaitāms pie pašiem talantīgākajiem starp nesenajiem debitantiem. Taču formulēt, kāpēc viņa dzejoļi ir labi un ar ko tie atšķiras no citu vairāk vai mazāk talantīgu un jaunu cilvēku dzejoļiem, nav nemaz tik viegli. Savā ziņā Veips ir spilgts mūsdienu liriķa paraugs: gana atvērts, lai spētu pārtulkot savas jūtas, sajūtas un novērojumus mākslas darbā, ar gana neparastu poētisko iztēli, lai šie pārtulkojumi būtu svaigi un oriģināli, un, cik noprotams, ar gana lielu sarežģītā zvirbulēna potenciālu, lai izvairītos no vienkāršotas lietu uztveres.

Kā izpētījusi Ingmāra Balode, Veipa dzejas tematikā dominē ikdienības, bērnības atmiņu un "neiespējamo un iespējamo attiecību galerijas" motīvi [1]. Šiem motīviem parasti nāk līdzi zināmas skumjas, nostalģija un rezignācija, kas tiek izteikta svaigā, laikmetīgā tēlainībā un provocē lasītāju uz emocionālu atvērtību un līdzpārdzīvojumu. Šīs tēmas izpaužas gan detalizētos novērojumos, kas ieguvuši dzejprozas formu (šķiet, tuvākais radinieks pa šo līniju latviešu laikmetīgajā dzejā ir Artis Ostups, šīs grāmatas redaktors), gan arī tīši neveiklos, bērnišķīgos, absurdos verlibra dzejoļos, kurus pie labas gribas varētu salīdzināt ar Krišjāņa Zeļģa dzeju un kur saiknes starp vārdiem ir vaļīgas, pārsteidzošas, dažkārt paradoksālas.

Līdzās tekstiem par mīlestību un intimitāti, kuru vidū izceļas programmatiskā "egoista balāde" (10.–11. lpp.), Veipa poētisko iztēli bieži vien atraisa arī bērnības motīvi. Tie tēlo visai neizprotamu un kaitinošu pieaugušo pasauli, kurai pielāgoties šķiet diezgan neiespējami, tādēļ lasot sirdī ieduras tādas rindas kā "atceries, tev pirms miega mācīja ciparus. / no dzeltenas grāmatas, ar cerību balsī, / ka pratīsi, ko prot veseli bērni." (12. lpp.) Pieaugušo pasaule nekļūst vienkāršāka arī tad, kad bērnība cauri. Citā dzejolī mirklim, kad atmiņā uzplaiksnī kāda valdzinoša būtne, kas dāvājusi smaržīgu mutautiņu, seko informācija: "(tagad precējusies, / citā valstī, / vismaz ar normālu cilvēku)" (20. lpp.) Šādas atšķirības un neiederības zīmes grāmatā sastopamas visai bieži, un visas kopā tās uzzīmē jauna, neiederīga cilvēka portretu. Tas ir "zēns, kuram no galvas aug antenas", šis zēns ir skumjš, viņa centieni sasniegt citus beidzas ar neveiksmi, un viņš var tikai sapņot par "sensenām mājām", kurās atgriezties ir neiespējami.

Iespējams, ka Veipa dzeju īpašu un pievilcīgu dara tieši šķietama neatbilstība starp viņa dzejoļu vēstījumiem un veidu, kā tie uzrakstīti, jeb konsekvences trūkumu. Kā jau tas mūsdienu mākslā raksturīgi, Veips viena dzejoļa ietvaros var būt gan emocionāls un ironisks, gan traģisks un maigi murgains, un vienā tekstā var sadzīvot gan eleganti izkaldinātas, gan apzināti klamzīgas frāzes. Piemēram, lai arī "egoista balādē" satriecošu atzīšanos mīlestībā it kā atšķaida un padara mazāk nopietnu gan savāda vārdu kārtība, gan saīsinājums "utt." un izsaucieni "hallo? hallo?", tomēr visi šie elementi kopā veido Veipa dzejas stilu, atklājot, cik pretrunīgas ir neveikli mīlošā egoista sajūtas. Šāda neviendabība viena dzejoļa ietvaros mudina lasītāju būt ļoti vērīgam, tādēļ grāmatas lasīšanas process atgādina teātra izrādi, kurā aktieri zibenīgi pārslēdzas no viena spēles stila uz citu. No vienas puses, šie dzejoļi dod daudzus skaidrus un skaistus orientierus, no otras puses, tie noraida domu, ka visam būtu jābūt pabeigtam un izskaidrojamam.

"Es paplašinu pieļaujamo sajūtu diapazonu literatūrā," [2] Veips saka abpusējā intervijā ar Vili Kasimu. Šāds izteikums atsauc atmiņā Šeimusa Hīnija 1995. gadā rakstīto par dzeju kā realitātes sarežģītības paudēju: "Jāsaka, dzejai, neatkarīgi no tā, vai tā pieder vecajai politiskajai kārtībai vai arī tiecas paust jaunu, ir jābūt iekļaujošās apziņas darbības modelim. Tai nevajadzētu vienkāršot. Tās projekcijām un izgudrojumiem jāaatbilst sarežģītajai realitātei, kas to ieskauj un no kuras tā tiek radīta. [..] Kamēr iedomātās lietas koordinātas atbilst tās pasaules koordinātām, kurā mēs dzīvojam un spējam to paciest, dzeja izpilda savu pretsvara funkciju." [3] Var jau būt, ka plāns debitanta dzejas krājums nešķiet gana smags pretsvars mūsdienu sabiedrībā pastāvošajām ražošanas vai kultūrpolitikas vienkāršošanas un vienādošanas tendencēm, taču šāda dzeja vismaz dažiem atgādinās par savādības un sarežģītības skaistumu un pašsaprotamību. Piemēram, kad Veips raksta: "ik pedāļa mijienu pavada / uzmundrinošas balsis // ar jūtām sīkais pizģuk / no dvēseles darba ne miņas // ir jauki kad vīrieši atklāj / savu sensitīvo pusi" (46. lpp.), tad nedaudzās rindās mijiedarbojas gan smeldze, gan brutalitāte, gan ironija, radot pārliecinošu iespaidu, ka mūsu dzīve ir tieši šāda, pretrunīga un mulsinoša.

Spilgtas ir tās nedaudzās rindas krājumā, kur Veips uzbur dzīves pozitīvo versiju, – gan ievaddzejolī, kura dzejas balss bērnībā izaudzē ananasu dārzu un iegūst daudz jaunu draugu (5. lpp.), gan tekstā "šis dzejolis", kurā teikts: "es gribētu (..) lai Šim Dzejolim izaug rokas, / lai tas apskauj / un mīlējas ar mani līdz nesamaņai, / atkārtojot, / tev ir skaists ķermenis un prāts, / tavs prāts un ķermenis ir ļoti, ļoti skaists." (25. lpp.) Šīs iluzorās laimes saliņas kalpo par kontrastu daudzu citu tekstu skumīgumam, un arī grāmatas nosaukums, kas it kā sola, ka tās lappusēs gaidāmi dažādi interesanti piedzīvojumi, uztverams kā rezignēti ironisks piedāvājums lasītājam kritiski padomāt, ko mūsdienu popkultūras un tiešsaistes visuresamības apstākļos vispār nozīmē kaut ko nosaukt par "interesantu". Līdzīgā toņkārtā šoruden izskanēja Gunas Zariņas performance festivālā "Homo novus", kuras ietvaros aktrise "iepriecināja" skatītājus, pēc viņu lūguma vairākkārt atkārtojot skatus no savām izrādēm, tai skaitā ainu, kurā Mēdeja nogalina savus bērnus. Arī Veipa dzejoļi netiecas lasītāju izklaidēt, lai arī šoruden Dzejas dienās lasītais lieliskais teksts "tēvs" (44.–45. lpp.) publikā dažbrīd izraisīja smieklus. Taču tie nebija tādi smiekli, ar kuriem publika reaģē uz stand-up priekšnesumiem, bet gan neprognozējami mulsuma un pārsteiguma smiekli.

Šo grāmatu noteikti vajag iegādāties katram, kas grib spriest par jaunāko latviešu dzeju. Ja nav "Rozē", tad "Bolderājā", un, ja nav "Bolderājā", tad iepazīstieties ar grāmatas autoru vai izdevēju, sarunājiet randiņu un nopērciet. Dariet to veicīgi, citādi tirāžu izpirks un tad būs par lielu naudu jāpērk no bukinistiem. Ja negribas pirkt, tad nozodziet vai arī pa kluso nofotografējiet katru lappusi veikalā. Ja esat par slinku, lai īstenotu kādu no iepriekšminētajiem ieteikumiem, tad centieties grāmatu dabūt no kāda, kam tā ir. Kad prasa atpakaļ, sakiet, ka pazuda. Būtu ļoti žēl, ja jūs turpmāko mūžu pavadītu bez šīs grāmatas, jo, tikai to lasīdami, jūs iegūsiet skaistu ķermeni un prātu.

 

[1] Balode, Ingmāra. Kā nokļūt dzejolī un kādu laiku palikt tur dzīvot, no visa tīkami norobežotam un tīram. Punctum, 2020, 11. novembris.
[2] Veips, Lauris, Kasims, Vilis. Man riebjas vārds "strādāt". Punctum, 2020, 26. oktobris.
[3] Heaney, Seamus. The Redress of Poetry. Poetry in Theory: An Anthology, 1900–2000. Edited by Jon Cook. Malden, MA – Oxford: Blackwell, 2004, p. 572.

Tēmas

Kārlis Vērdiņš

Kārlis Vērdiņš (1979) ir autors pieciem dzejas krājumiem – "Ledlauži" (2001), "Biezpiens ar krējumu" (2004), "Es" (2008), "Pieaugušie" (2015) un "Gatavā dzeja" (2020), kā arī dzejas krājumiem bērniem ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!