Šoruden ir kaut kā īpaši grūti. Nomākti ir praktiski visi, ar ko runāju. Negribu estetizēt karu vai poetizēt veidus, kā tas izplešas dažādās sfērās. Šai sakarā joprojām pastāv visdažādākās iespējas katram dot kādu ieguldījumu lietas labā, un vienlaikus aizvien svarīgāk kļūst arī parūpēties par sevi. Lai gan daudziem no mums jau mēnešiem ir kauns par savām privileģēta cilvēka problēmām, bet teiciens par skābekļa maskas uzlikšanu vispirms sev jau sen kļuvis banāls, tomēr ir dažas skābekļa līmeņa lietas, kas nepieciešamas, lai katrs spētu būt noderīgs. Pēdējā laikā ir krietni papildinājušās manas zināšanas par psihiskiem traucējumiem un medikamentiem to ārstēšanai. Man pašai tādi vēl nav jālieto – es ēdu, guļu un neplānoju pašnāvību, tāpēc depresijas tests, ko aizpildīju internetā, uzrādīja tikai vieglus simptomus. Abstrahējoties no sociālpolitiskiem apstākļiem un notikumiem pasaulē, mūsu platuma grādos rudenī un ziemā nomāktību un izmisumu allaž vairo tumsa, un nu ir sākušies vistumšākie gada mēneši. Redakcija ziņo, ka derētu uzrakstīt kaut ko mājīgu, omulīgu un mierinošu – zinu, ka spēja radīt ko tādu ilgstoši tikusi uzskatīta par manu īpašo talantu. Nu mans jaunrades stipendijas gads tuvojas beigām, un es jūtos nemierā ar to, ka pēdējā laikā praktiski nespēju rakstīt. Mēģināšu tomēr izstāstīt, kas palīdz man. Centīšos neieteikt nereālas vai destruktīvas lietas, tāpat gribu uzsvērt, ka mana pieredze nederēs nopietnu traucējumu gadījumā, kad jāmeklē speciālisti.
Neilgi pēc pulksteņa pagriešanas vedu mazo dēlu no bērnudārza un sapratu, ka pēc pieciem ir kļuvis gandrīz pilnīgi tumšs. Mēs dzīvojam kādreizējā vasarnīcu rajonā, kur vairums ielu vakaros nav apgaismotas, turklāt mēs gājām arī gar lauka malu, pār mazu tiltiņu un pa nelielu taku – īsi sakot, brīžiem vajadzēja spīdināt lukturīti. Ejot caur miglu un tumsu, piepeši sapratu, ka novembri labāk panesu tuvāk dabai, kur iespējams pilnīgāk izjust biezo krēslu, pieņemt dabas cikliskuma izpausmes visā pilnībā. Citu rītu, paverot durvis, sajutu, cik ļoti gribas būt svaigā gaisā. Atcerējos arī, ka vairākām manām draudzenēm skriešana palīdz pret trauksmi. Apāvu kājas un aizgāju paskriet pa dambi. Kopš tās dienas rītos skrienu. Sen nebiju sportojusi un ātri aizelsos, tomēr zināju, ka no sākuma vajag skriet tikai nedaudz un pārmaiņus ar soļošanu, ar laiku palielinot skriešanas ilgumu. Man ir privilēģija no mājām desmit minūtēs nonākt līdz Gaujai, taču koki un pastaigām piemēroti celiņi pieejami praktiski visās dzīvesvietās – pat Pļavniekos ir bērzu birzs. Ja varu veltīt pastaigai ilgāku laiku, eju uz jūru, tas kājāmejot man prasa piecdesmit minūšu vienā virzienā. Svarīgi ir ērti apavi un neko daudz nenest.
Kad esmu paskatījusies tumsā un paelpojusi gaisu, noskaņojumu tomēr uzlabo papildu apgaismojums. Pie dažām mājām, kurās cilvēki dzīvo visu gadu, jau izliktas lampiņas, lai gan līdz Ziemassvētkiem vēl tālu. Lampiņas mani iepriecina visos gadalaikos! Zinu, ka elektrība jātaupa, bet ir taču tādas, kas tērē pavisam maz. Man patīk visādas, un saprotu, kāpēc pirms gadiem desmit tik populāras kļuva krāsainās iekštelpu lampiņbumbiņas. Agrāk ar augstprātīgu vienaldzību izturējos pret svecēm, bet tagad priecājos, ka drīz, Lāčplēša dienā, ar mazo dēlu noliksim svecīti līdzās citām, kas sarindotas pa Latvijas kontūru pie bērnudārza, bet vakarā kopā ar rotaļbiedru ģimenēm – arī parkā pie pieminekļa kritušajiem karavīriem.
Un ķekatas! Draudzene "Sviesta Cibā" raksta, ka Grenoblē musulmaņu bērni iet Halovīna ķekatās un viņus pavada visa ģimene – mātes hidžabos un arī, smagi gāzelēdamās, vecmāmiņas kaftānos. Uzreiz iztēlojos noskaņu! Arī Carnikavā tumsā redzu spurdzam meiteņu stāvus melnajās kleitiņās. Man pretī nāk dažādi tēli, es paskatos uzkrāsotajās burvju un raganu sejās, pasmaidu, un briesmonīši sirsnīgi smaida pretī. Mana izaugusī meita nedēļu gatavojas Halovīna ballītei un priecājas, ka beidzot pie mums svin šos svētkus, kas viņas bērnībā skaitījušies slikti. Man nudien liekas jauki, ka mazā dēla grupiņā maskas velk gan uz Halovīnu, gan uz Mārtiņiem un vēlāk.
Cita draudzene mēģināšot šādi: "Oi, oi, Latvijas ziema ir tik īsa, jau pirmā tumšā nedēļas nogale pagājusi, cik tad mums te viņas kopā ir, kādas padsmit, ne vairāk, jāpaspēj izbaudīt, ak vai, tūlīt jau Ziemassvētki, un tad jau tumsa cauri, viss, atkal gads uz otru pusi, atkal paliks gaišāks, vai es paspēšu nodedzināt visas sveces, vai es paspēšu novalkāt sadāvinātās vilnas zeķes, pagatavot un apēst visus grūdeņus, štoves un buljonus?" Reiz, pirms pāris gadiem, aukstā un tumšā oktobra dienā atceļā no kāda podkāsta ieraksta draugs un kolēģis mani uzaicināja ciemos ēst skābu kāpostu zupu, ko iepriekš bija uzvārījis. Jutos pārsteigta un aizkustināta, zupa mani sasildīja ķermeniski un emocionāli. Siltam ēdienam, jo īpaši mājās gatavotam, piemīt milzu spēks. Citkārt ēdiena gatavošanas process palīdz, ja vajag atpūtināt smadzenes vai sakārtot domas. Bieži vien neizbaudu ēdiena gatavošanu steigas, neizbēgamības un pienākuma smaguma dēļ, tomēr atceros tās vērtību. Lai gan dzīvē mēdz būt posmi – jo īpaši jaunībā –, kad dalīties ēdienā gribas tikai ar draugiem vai romantisku jūtu adresātiem, dažkārt nav tik slikti ēst arī ar vecākiem, vecvecākiem vai dzīvokļa biedriem. Ja esi vienatnē, neviens tevi neielūdz un tu neatrodi sevī resursus ielūgt "kaimiņus" – un es pilnībā izprotu šo situāciju –, ir vērts iesākumam pabarot sevi vienu pašu, jo mēs katrs sev esam vienīgais cilvēks pasaulē, par kuru iespējams rūpēties un par kuru ir jārūpējas visu laiku.
Iepriekš minēju, ka negribu reflektēt par destruktīvu pieredzi – lai gan pārziemošanu virtuvēs ar stipro alkoholu pazīstu tīri labi. Interesanti, ka vairākos reģionos Zviedrijas un Somijas vidienē briesmīgo dzeršanu tumsas dēļ savulaik apturēja noteiktas protestantu sektas, kurās alkohols ir aizliegts pavisam. Kā tas tika panākts? Vai patiešām spēks bija ticībā? Vai tas izdotos arī kritiski domājošiem cilvēkiem? Mūsdienās grupas enerģijas spēks tiek veiksmīgi izmantots arī bez ezoteriskām idejām, piemēram, psihoterapijā vai citās, kopīgās interesēs balstītās grupās. Nevaru noliegt, ka šādas tikšanās visefektīvākās ir vasarā zem klajas debess. Svētceļojumi vai laicīga rakstura pārgājieni, dažādas – arī pieaugušo – nometnes, mākslas notikumi, dažkārt atsevišķi privāti dārza svētki var dot spēku vēl mēnešiem ilgi. Tomēr ar to var nepietikt, un ziemā ir grūtāk īstenot šādas tikšanās. Dienvideiropā tagad ir komūnas, kur cilvēki dzīvo vienkopus, kopīgi gatavo ēst un dalās pārdzīvojumos, un tas nav obligāti piesaistīts stingri noteiktām garīgām praksēm. Ziemeļos mēs šogad – un es šīs slejas ietvaros – kārtējo reizi atduramies pret enerģētikas krīzi, taču kaut ko vienmēr var izdomāt. Nenovērtēsim par zemu grāmatu apspriešanas ballītes un citus pulciņus pie kāda mājās. Esmu skeptiska pret attālinātajiem tikšanās formātiem, no kā pēc garajiem pandēmijas mēnešiem daudziem joprojām kļūst slikti, tomēr esmu piedzīvojusi grupas enerģijas iedvesmu pat "Zoom" apspriedēs. No vienas puses, labāk nekļūt atkarīgai no sociālo mediju dopamīna, skatīties filmas un lasīt grāmatas, no otras – žēl atteikties no pozitīvās komunikācijas tīmeklī.
Vai, piemēram, Arvis Viguls pirmajā pandēmijas lokdaunā savā "Facebook" joslā katru dienu publicēja pa atdzejojumam – un viņa atdzejojumi, tāpat kā atdzejotie autori, ir izcili. Vēlāk Arvis komentēja, ka tas viņam palīdzējis strukturēt laiku un viņš dalījies ar savu darbu cerībā, ka tas varbūt palīdz nodzīvot šo dienu vēl kādam cilvēkam.
Ir pareizi krīzes situācijā vispirms uzlikt skābekļa masku sev, taču vienlaikus mēs esam skābeklis cits citam.
2