Sabiedrība
29.03.2018

Šīs lietas ir aizgājušas par tālu!

Komentē
37

Man nepatīk vārds "iecietība". "Iecietība pret citādo" – it kā mums būtu nepieciešama pacietība vai pat mēs izjustu kādas īpašas ciešanas, lai samierinātos ar to, ka citi cilvēki nav tieši tādi paši kā mēs. Nesen kāds paziņa sociālajos tīklos ierakstīja publisku pārspriedumu par to, ka cilvēkiem vajadzētu drīkstēt droši un skaļi teikt, ka viendzimumu laulība ir dīvaina un ka sabiedrībā valda pārprasts politkorekts uzskats: uztvert kaut ko kā dīvainu nozīmē diskriminēt. Šķiet, šis apgalvojums ietvēra domu, ka citādo mēs spēsim pieņemt tad, kad vispirms drīkstēsim par to brīnīties, nevis pieņemt kā pašsaprotamu. Iespējams, viņš dzīvo kādā citā kultūrtelpā, jo man šķiet, ka visi apkārt to vien dara, kā brīnās.

Neatceros, kad būtu tik visaptveroši izjutusi viedokļa "visas tās lietas ir aizgājušas par tālu" klātbūtni plašsaziņas līdzekļu telpā kā tagad. Kādas lietas? Šķiet, neviens precīzi nezina. Tam noteikti ir kaut kāds sakars ar Stambulas konvenciju, saknē apgriezto iniciatīvu par partnerattiecību likumu, feminismu (protams, kā nu bez feminisma), bet īpaši biedējošs un nesaprasts "lietu" aspekts ir transseksuālu cilvēku eksistence. Īpaši naski uz šausmināšanos pēdējā laikā ir aktieri.

"Ar savu nostāju noteikti esmu ierindojama homofobu, ksenofobu un vēl sazin kādu fobu rindās," intervijā žurnālam "Santa" saka Maija Doveika, un taisnība viņai ir. Ņemot vērā, ka internets šo interviju aprija ar sajūsmu, izpelnoties gan līksmus mentālus aplausus, gan mērenu nosodījumu (abām pretējām pusēm jūtoties kā mazākumā esošai saprāta balsij), vēlreiz neatstāstīšu. Vien piebildīšu: tas, ko nesaprot Doveika, paužot savu neizpratni, kādēļ "homoseksuālisms" (par vārdu "homoseksuālisms" un "homoseksualitāte" lietojumu vairāk var lasīt šī mēneša "Rīgas Laikā") viņai jāatzīst par labu, un apelējot pie tā, ka brīvība tad jau arī nozīmētu atļauju slepkavot, ir tas, ka viņas izvēlēm nevajadzētu ierobežot citu izvēles un otrādi. Slepkavošana, ļoti iespējams, ierobežotu kāda brīvību dzīvot, bet, ja, pēc tavām domām, tavu brīvību ierobežo svešu cilvēku seksuālā dzīve, varbūt jāuzdod jautājums vēlreiz: kurš kuru ierobežo?

Starp citu, es arī ļoti labi apzinos šo bezcerību: rakstīt tik pašsaprotamas lietas tik saprātīgai publikai, kādi ir "Satori" lasītāji, paliekot iespiestai šai nelielajā burbulī, kurā vienīgās "citādi domājošo" vēsmas nāk no dažiem aktīviem komentētājiem, kas ar nerimtīgu entuziasmu nolād Gejropu. Tikmēr citos plašsaziņas līdzekļos lietas turpina virzīties tālāk un tālāk. Gundars Āboliņš "Latvijas Avīzē" krata sirdi, ka Latvijā varot runāt atklāti, bet Vācijā gan ne. Jo tur esot dženderisma politika, kas pārāk tālu aizgājusi. Precīzāk neko tā arī neuzzinām, vien to, ka brīva un atklāta diskusija esot apgrūtināta, jo uzreiz nolamājot par rasistu un homofobu.

Uzreiz atceros brīvu un atklātu diskusiju, kas mani nesen apgrūtināja. Vairāki vīrieši bārā pie blakusgaldiņa sprieda par homoseksuālu cilvēku seksuālo attiecību izpausmēm. Un, nē, viņi nelietoja vārdu "homoseksuāli cilvēki". Un, nē, viņi nelietoja vārdu "seksuālās attiecības". Viņi lietoja tos īstos, tos patiesos vārdus. Vārdus, kurus šie vīrieši varbūt paši uztvertu kā provokāciju uz fizisku vardarbību, ja kāds tos attiecinātu uz viņiem. Tas nebija nekas īpašs. Drīzāk īpaša likās mana pēkšņā atklāsme: kaut kas patiešām ir centimetru pavirzījies uz priekšu. Skūpstīties publiski (nē, protams, viņi lietoja citu vārdu) homoseksuāļiem viņi bija gatavi atļaut. Protams, tas nedaudz ierobežo viņu brīvību. Arī daži mani komentāri droši vien ierobežo viņu brīvību, bet tomēr nevaru noturēties. Nevaru noturēties, kad paziņa lepni stāsta: viņa neslēpj, ka ir rasiste, jo labi zina, kādi tie "mellie" ir pēc rakstura, kā jau "refugees" (konkrētie cilvēki nebija bēgļi), grib visu dabūt par velti. "Varbūt tomēr labāk slēp?" es draudzīgi ierosinu, sakot, ka visas uzskaitītās īpašības piemīt daudziem man zināmiem baltādainiem cilvēkiem. Iestājas neveikls klusums. Šī sirsnīgā saruna par to, ka viņi visi ir vienādi, tiek rupji pārtraukta. Un tādi briesmoņi kā es, protams, arī ir daļa no šīm lietām. Kāds atļaujas iejaukties šī cilvēka lepnumā par to, ka viņš ir rasists, homofobs un seksists, un laipni ierosina – bet varbūt labāk kaunies? Vēl labāk – pamēģini paskaidrot, kas tevi tādu ir padarījis? Kāda slikta personiska pieredze? Tas būtu brīnišķīgi, tas būtu jau diezgan labs sākums sarunai par to, ka personiskā pieredze ir dažāda un nekādi nedefinē veselu cilvēku grupu. Bet parasti jau nav arī nekādas personiskas pieredzes, jo saskarsme ar homoseksuāliem cilvēkiem, piemēram, parasti daļu homofobu dara visnotaļ uzvedīgus, jo acīs tomēr iekliegt to vārdu, ar ko rupji apzīmē cilvēkus, kam ir sekss ar maziem bērniem, ir maķenīt grūtāk, vai ne? Kādreiz viņi visi sēdēja klusu un nerēgojās acīs. Kādreiz mēs varējām droši saukt gejus, kā vien vēlamies, un, ja kāds gejs sēdēja pie mūsu galdiņa, viņam pietika labas gaumes klusēt, varbūt pat pieklājīgi pasmieties.

Savu artavu "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" ielicis režisors Askolds Saulītis. Viņš nesen arī sociālajos tīklos, kritizējot kādu raidījumu par Stambulas konvenciju, kādai žurnālistei ieteica paprasīt padomu vīram, kā labāk šādus raidījumus veidot. Viņaprāt, lietas arī ir aizgājušas par tālu, taču, ja gadījumā ar reāliem piemēriem nepietiktu, režisors stāsta: kāda feministe Kaņepes Kultūras centrā esot apgalvojusi kaut ko "aptuveni" šādu – ja vīrietis jums pasniedz mēteli, neceriet, ka pēc pusstundas viņš jūs neizvaros. Visu interviju man pietrūka pašdestrukcijas izlasīt, taču, domāju, allaž parocīga ir arī leģenda par masturbēšanas stūrīšiem bērnudārzos. Man ļoti patīk Elitas Veidemanes intervijas. Cilvēkam ir viedoklis, un tāds sīkums kā intervējamais nestāvēs ceļā šī viedokļa enerģiskai paušanai.

Turpinot preses apskatu – Egila Zirņa intervija ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu "Sestdienā". Kā ilustrācija tam, cik tālu aizgājušas lietas, tiek izmantota atsauce un Andželīnas Džolijas dēlu, kas publiski staigā kleitā. Šis piemērs mani saviļņo jo īpaši, jo, šķiet, Ķuzule-Krastiņa domā Džolijas meitu Šīlo, kuras puicisko ģērbšanās stilu un matu sakārtojumu prese patiešām ik pa brīdim apspriež. Bet būsim godīgi – tas vienkārši neizklausās pietiekami efektīvi: meitene puikas drēbēs. Tas pat ļoti konservatīviem cilvēkiem varētu likties normāli, nevajag lieki riskēt. Starp citu, aktrise saka: mājās lai staigā, kā grib. Uz ielas gan ne. Viņa skaidri zina, cik tālu lietas drīkst iet. Viņu ļoti aizvainojusi Končita Eirovīzijā, nezinājusi, kā to izskaidrot bērniem. Pirmkārt, arguments, kā to paskaidrot bērniem, ir ksenofobu īpašais patvērums. Nesen mēģināju atcerēties, kad un kā uzzināju par homoseksuāliem cilvēkiem. Neatceros. Laikam nebija pārāk traumatiski. Kas bija traumatiski? Uzzināt par nāvi. Nāve manam bērna prātam izklausījās kā pārāk tālu aizgājis koncepts. Un, protams, sekss. Tiklais, heteroseksuālais sekss laulībā. Tas bija baiss stāsts. Robežu starp tiklo heteroseksuālo seksu un baiso homoseksuālo seksu – to, piedodiet, var novilkt tikai jau labi samaitāts pieaugušais. Tāds, kurš spēj vizualizēt masturbēšanas stūrīšus bērnudārzos. Otrkārt – Eirovīzija, vai patiešām? Es saprotu, ka Eirovīziju mums pirms daudziem gadiem iepārdeva kā vienīgo iespēju beidzot kļūt slaveniem, bet, skatīties Eirovīziju, un šausmināties par LGBT atsaucēm, būtu tas pats kā doties, teiksim, uz praidu, un sašust, kāpēc tur vajag visus tos gejus. Egils Zirnis arī iemācījies būt uzvedinošs un saprotošs intervētājs. "Aktuālā tendence jau liek teikt viņam [puisītim] otrādi: "Varbūt pamēģini arī krāniņu nogriezt?"" viņš… jautā? Šķiet, jautājuma zīme beigās pielikta dziļi simboliski, savukārt izdevums, no kurienes Egils Zirnis smeļas aktuālās tendences, šķiet, ir īpaši populārs arī Valentīna Jeremejeva mājās.

Ak, un, protams, absolūti satriecošais Paula Timrota raidījums, kur fonā miera stājas seksīgajā versijā nostādīti "smuki zaķi", acīmredzot, lai ilustrētu Timrota argumentu, ka pasaule ir labāka vieta, ja tu izmanto pieaugušus cilvēkus dekoratīviem nolūkiem. Bet aizvainojošākais sarunā, kas arī laikam tiek uzskatīta par interviju, nav "provokatīvā" sūdzēšanās, ka autoservisos kalendāri ar "plikām meitenēm" veicina darba ražīgumu, bet gan tas, ka Timrots, šķiet, nespēj aptīt smadzenes ap domu, ka bērni F1, ar kuriem plānots aizstāt sieviešu klātbūtni un kurus viņš konsekventi sauc par "puisīšiem", netiks izmantoti kā objekti, ar ko sasniegt nepieciešamo seksuālo uzbudinājumu. Droši vien salīdzinājumi ar katoļu baznīcas pedofilijas skandāliem bija domāti kā humorīga ilustrācija, un man kā izcilam feministu sugas pārstāvim vienkārši pietrūkst humora izjūtas, taču arī sarunu biedrs Ilmārs Līdums vairāk izskatījās izbijies, nevis uzjautrināts, kaut feminismā viņu nudien nevarētu apvainot.

Raksti, sarunas, intervijas un cita veida materiāls, kas apgalvo, ka lietas ir aizgājušas par tālu, ir izcila klikšķu bedre. Taču – kas ir šīs lietas? #MeToo esot aizgājis par tālu. Neviens nav sodīts, tēvzemītē neviens pat nav nosaukts vārdā, sievietes vienkārši ir skaļi pateikušas – jā, ziniet, atvainojiet, ir tāda lieta, ka mēs zinām, ko nozīmē seksuāla varmācība un seksuāla uzmākšanās, un, ziniet, lūdzu, piedodiet, bet tas galīgi nav forši. Partnerattiecību likums aizgāja tieši tik tālu, ka desmit tūkstoši parakstu nelīdzēja, lai to nogrieztu pašā saknē, pat neļaujot cerēt. Bēgļi? Jā, Latvijā viņi ir aizgājuši īpaši tālu. Pārsvarā līdz Vācijai, jo tā arī nav izdevies nodrošināt ne sakarīgus pabalstus, ne jebkādu reālu atbalstu no valsts. Stambulas konvencija nezināmu iemeslu dēļ ir aizgājusi līdz pat arhibīskapam, kas, jāatzīst, ir daudz dīvaināks virziens nekā ratifikācija. Astotajā martā sievietes (un vīrieši) aizgāja līdz pat Brīvības piemineklim, lai vērstu uzmanību uz vardarbību, īpaši piedomājot par Stambulas konvenciju un faktu, ka ik trešā sieviete Latvijā cietusi no vardarbības, turklāt piecas katru gadu iet bojā no dzīvesbiedra rokas. Es nezinu, cik tālu aizgājuši mazi puisīši kleitās, varbūt pārāk tālu un no šejienes vispār nevar redzēt. Un feminisms: protams, ka feminisms aizgājis par tālu. Esmu ievērojusi – daži cilvēki to vairs nelieto kā lamuvārdu.

Aktiera profesija lielā mērā balstās spējā sajust empātiju, režisora profesija ir kontrolēt un vadīt šo milzīgo empātijas mašinēriju, kas ir kino, taču nokļūstot plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā, pēkšņi gaismā tiek celtas bailes: kāds apdraud šo vienīgo iespējamo pareizo pasauli, kas turas vairs tikai uz diedziņiem.

Vai mēs tiešām dzīvojam sabiedrībā, kurā par radikālu tiek uzskatīta tēmu aizskaršana? Problēmu nosaukšana vārdos? Lūgums ar cieņu izturēties pret visiem sabiedrības locekļiem neatkarīgi no viņu dzimuma, orientācijas, ādas krāsas un tā tālāk? Vai – neejot pārāk tālu – vismaz pret visiem izturēties ar līdzvērtīgu necieņu?

Atzīšos, ka šis dienasgrāmatas ieraksts bija iecerēts kā pārspriedums par Čīles oskaroto filmu "Fantastiska sieviete", taču aizgāja gluži citā virzienā. Brīnišķīga filma, kas parāda, ka biedējoša citādība nebūt nepiemīt galvenajai varonei, transseksuālajai Marinai, bet gan apdzīvo viņas līdzcilvēku domāšanu. Jo – ja ne visi apkārtējie, kas nespēj aptvert, kā tāda Marina vispār atļaujas eksistēt, tā būtu filma par sērojošu sievieti, kas zaudējusi mīļoto vīrieti. Un viss. Pārfrāzējot un neveikli tulkojot senu angļu izteicienu – dīvainu kaut ko padara acis, ar kurām uz to skatās.

* Beauty is in the eye of the beholder.











Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
37

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!