Redzējumi
22.10.2015

Sīrija – stulbums un liekulība

Komentē
2

Tas, kā publiskajā telpā – arī no politiķu puses – tiek runāts par Sīrijā notiekošo, pirmkārt un galvenokārt apliecina, ka mēs nemācāmies no pagātnes.

Piemēram, varen aktīvās debates par Krievijas militārajām aktivitātēm šajā reģionā demonstrē nepārprotami impērisku domāšanu, turklāt, kā saka, abās pusēs. Vai Putins apspēlējis Obamu, vai Obama, tieši otrādi, viltīgi ievilinājis Kremli pamatīgā ķēpā, ko vispār Vladimirs Vladimirovičs ar to visu ir gribējis parādīt pasaulei utt. Pats reģions un tajā dzīvojošie cilvēki izrādās tāds kā manevru laukums "lielo puišu" spēlītēm, kuras kaut kādā perversā manierē tiek pozicionētas kā teju vai svarīgākas par reģiona iedzīvotājiem. Nonāk līdz tam, ka daži komentētāji Rietumos pat berzē rokas – šādi Kremlis atklājot Krievijas militārās reformas reālos rezultātus, labi vien ir, ka redzam, uz ko "viņi" spējīgi...

Tas viss jau ir bijis. Gan t.s. Aukstā kara, kad PSRS un ASV spēlēja savas ģeopolitiskās šaha partijas dažādās Āfrikas, Āzijas un Dienvidamerikas zemēs, sevišķi nekreņķējoties, ja tās pavadīja cilvēku upuri un sagrautas sabiedriskās struktūras. Gan vēl samērā nesen, pērnā gadsimta deviņdesmito sākumā, Balkānos (šādā kontekstā interesantas paralēles iezīmē serbu izcelsmes amerikāņu vēsturnieks Dragans Kujunžičs).

Krāšņos ziedos turpina plaukt "mazākais ļaunums" kā argumentācija politikas veidošanā. Vieni atbalsta nemierniekus, kuri neesot "tik ekstrēmistiski" kā Islāma valsts, otri – pastāvošo režīmu, kurš, lai gan slaktē civiliedzīvotājus, tomēr neesot tik liels ļaunums kā jau minētā Islāma valsts.

Nemaz nerunājot par šādu "kritēriju" ētiskumu, tas ir stulbi kaut vai pragmatisku iemeslu dēļ, jo "mazākajam ļaunumam" ir slieksme kļūt par "lielāko". Vai amerikāņi to jau nav pieredzējuši, savulaik dūšīgi atbalstot "kuces dēlus, bet mūsu kuces dēlus" Afganistānā, kuri vēlāk pavērsa ieročus pret saviem patroniem? Savukārt Kremlis, cik noprotams, šo situāciju sāk izbaudīt čečenu barveža Kadirova gadījumā. Izcils piemērs šim "mazākā ļaunuma" modelim ir haoss Lībijā.

Savukārt šī taktika izriet no nepārprotami liekulīgās vēlmes vienlaicīgi sasniegt savus mērķus un izsprukt bez savu pilsoņu dzīvību zaudējumiem. "Baltie cilvēki" karo, no debesu augstumiem kaut ko bumbojot un nepievilcīgo "zemes" karu atstājot "iezemiešu" ziņā. Mūsdienās karam ir jābūt tādam, lai to var rādīt televīzijā – krāšņi kopskati un vienlaicīga drošības sajūta, ērti sēžot pie ekrāniem. Militāras operācijas nedrīkst "izkāpt" no naudas vienībās izteiktiem izdevumiem valsts budžetā.

"Fascinējošs" ir pats uzstādījums – gan Rietumu, gan acīmredzot arī Kremļa –, ka ar militāriem līdzekļiem var uzvarēt ideoloģiju, izpratni par vērtībām. Man nav ne mazāko simpātiju pret Islāma valsts praktizēto pasaules skatījumu, bet tas nav pārspējams ar izšauto lādiņu kopējo tonnāžu. Tas liekas tik pašsaprotami, ja paveramies kaut vai uz to, cik ilgi un kopumā masīvi islāma radikāļi dažādos reģionos tiek "bumboti". Un? Vai viņi ir sakauti? Kur, ja nav noslēpums?

Radikāļu motivāciju ar ieročiem nevar uzvarēt. Šeit pat nav runa par fanātisku konkrētu reliģisko normu uzturēšanu. Šie cilvēki savā, man personīgi, atkārtošos, nepieņemamā formā, šādi noraida "vēstures beigšanās" konceptu. Raugi, šis koncepts saka, ka, protams, ir iespējamas dažādas variācijas, kāpumi un kritumi, tomēr kopumā cilvēces nākotne ir skaidra, atgriešanās kaut kādā punktā vēsturē un sākšana no "sākuma" nav iespējama. Nekā nebija, saka, kā nu izrādās, pulka ļaužu, to skaitā Londonā un Parīzē. Mēs atgriežamies pagātnē un būvējam savu versiju par vēlamo, jo mēs nepieņemam šo nolemtību.

Tas ir apbrīnojami – it kā labi izglītoti cilvēki valdībās, domnīcās utt. ignorē to, kas izriet pat no paša vispārīgākā vēstures kursa, proti, ka dziļas izmaiņas ievērojama cilvēku daudzuma vērtību sistēmā nevar apturēt ar zobenu, sārtu vai "izdedzinātās zemes" politiku "labākajās" Trīsdesmit gadu kara tradīcijās.

Tas, ka šāda politika tiek ar idiotisku neatlaidību tomēr turpināta, diemžēl liecina par to, ka t.s. attīstītā pasaule vienkārši nesajēdz, ar ko tai ir darīšana. Aplamu līdzekļu – šajā gadījumā militāru – izvēle netieši liecina arī par to, ka attīstītā pasaule neredz citus, atšķirīgus savā rīcībā, un tas patiešām ir bēdīgi. Un tas apkarojamos tikai stiprina, jo viņi saka: raugi, nekas cits "Rietumu" rīcībā jau nav kā vien bumbas! Toties mums ir patiesība un taisnība!

Vai tik emocionāla ārvalstu politikas Tuvajos Austrumos kritika nozīmē, ka šī teksta autors ir dedzīgs t.s. neiejaukšanās politikas piekritējs? Kā to ņem.

Pirmkārt, ja tu kaut ko sāc, tad dari – bez baltiem cimdiem un stulbām improvizācijām. Otrkārt, galvenā nelaime, manuprāt, ir tas, cik saspiestā formā mēs uztveram laiku. Mēģināšu īsi paskaidrot. Vēsturnieki var aizpildīt tūkstošiem lappušu, raksturojot to, kā dažādos laikos dzimušas, sasniegušas kulmināciju un norietējušas no tā brīža konsensus viedokļa radikālas garīgas kustības (ne tikai specifiski reliģiskas). Jā, te mēs saskaramies ar laika mērogu, kas apzīmējams desmitgadēs, pat gadsimtos. Bet mūsdienās, redz', tas ir pārāk ilgi. Sākumam un finālam jābūt viena, sliktākajā gadījumā, divu vēlēšanu ciklu ietvaros, jo ir taču jāziņo dārgajam vēlētājam. Mēs cenšamies iespīlēt savā izpratnē par laiku to, kas nav tajā nav iespiežams. 

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!