Foto: "Pexels"
 
Vide
24.01.2023

Sirgstošā miesā sirgstošs gars

Komentē
0

Juka Lājarinne (Jukka Laajarinne) pēc izglītības ir matemātikas, fizikas un filozofijas skolotājs. Algotu darbu viņš atstāja 2004. gadā un kopš tā laika bijis brīvrakstnieks. Viņa daudzpusīgā daiļrade ietver vairāk nekā divdesmit darbu: gan romānus un esejistiku, gan arī bērnu un jauniešu literatūru. Lājarinne dzīvo Helsinku piepilsētā Espō, aizraujas ar alpīnismu, tango un salsu. Pašlaik viņš raksta romānu par šeit publicētās esejas tēmu. 

Eseja pārpublicēta no somu interneta žurnāla "Särö" ar tā redaktoru un autora atļauju.

Iztēlē ņirb aina, kuras skati ir melnbalti un graudaini. Varbūt tiem ir pat paraugs, ko esmu redzējis kaut kad sen: šausmu vai, iespējams, dokumentālajā filmā.

Pajauns, tumšmatains vīrietis – tā nez kāpēc izskatās manu fantāziju upuris – vakara krēslā pa meža taciņu dodas uz savu ciemu, kad viņam ceļā stājas liels, melnpelēks klaiņojošs suns vai vilks. Suns grīļojas, tā naidīgās acis saulrieta gaismā plaiksnī, mutes kaktiņos un uz zoda ir baltas putas. Dzīvnieks kampj gaisu, no rīkles skan zema ņurdoņa, starp priekšzobiem redzams mēles gals. Brīdī, kad tas uzbrūk gājējam, ņurdoņa pārvēršas niknā rēkšanā.

Mazliet vēlāk vīrietis klibo uz mājām, kostās brūces tiek pārsietas. Jau nākamajā dienā viņš var atgriezties darbā uz lauka.

Pēc dažām nedēļām vīrietis kļūst nemierīgs, nespēj nosēdēt uz vietas. Viņam ir slikta pašsajūta un drudzis, viņš nervozē un par visu uztraucas, sāk redzēt halucinācijas. Naktī viņš nevar aizmigt, un drīz arī ap viņa krampjainajām lūpām parādās tādas pašas kunkuļainas putas, kādas bija lijušas no suņa mutes. Viņš kļūst paranoisks – uzglūn rēgi un nelabie –, viņš rīstās, raustās krampjos un, kad viņam pasniedz ūdeni, krīt panikā.

Pēc dažām dienām vīrietis ir miris.

Naktī pēc bērēm mežā dzirdamas suņa vai vilka sēcošās gaudas.

Baiso rabies, trakumsērgu, ir viegli asociēt ar likantropiju jeb cilvēka pārvēršanos par vilku vai, ja inficētāji ir sikspārņi, – ar vampīrismu. Un vai tad svētīta ūdens iedarbība uz dzīvajiem miroņiem vai vampīru problēmas, kad tiem jātiek pāri plūstošam ūdenim, nav skaidra ūdensbaiļu izpausme?

Tāpat kā daudzu slimību gadījumā – arī trakumsērgas briesmīgie simptomi ir lietderīgi slimības izplatībai. Vīruss galvenokārt izplatās ar kodumu starpniecību. Tas izraisa nervu iekaisumu un vispirms nonāk smadzenēs, pēc tam siekalu dziedzeros un citviet ķermenī. Tā kā inficētajam ir grūti rīt un dzert, pat izskalot un tādējādi iztīrīt muti, sākas pastiprināta siekalošanās un pie mutes parādās putas: mutē nemitīgi ir milzīga vīrusa koncentrācija. Savukārt smadzeņu iekaisums liek saslimušajam dzīvniekam agresīvi izturēties un tādējādi izraisīt jaunas inficēšanās.

Trakumsērga nav specializējusies uz kādu atsevišķu sugu saimniekiem, bet var inficēt lielāko daļu zīdītāju. Plēsēji ar asajiem zobiem ir trakumsērgai visizdevīgākie inficēšanas objekti, turpretī cilvēks no rabies viedokļa ir strupceļš un kļūda [1]. Proti, ūdensbailes cilvēks tālāk izplata ārkārtīgi reti (atšķirībā no vampīrisma vai likantropijas), jo košana citiem neietilpst mūsu parastajos paradumos pat tad, ja esam saslimuši.

Pats briesmīgākais trakumsērgā nav tās nāvīgums. Nepavisam nenoniecinot cilvēciskās ciešanas, kas ar to saistītas, tomēr jāsaka: nomirt var arī no caurejas. Trakumsērgā pats nomācošākais ir šausmas, kas organiski saistītas ar šo slimību. Tieši tādas šausmas, kādas bieži attēlotas šausmu mākslā. Rabies atgādina klasiskajās šausmu filmās "The Thing" vai "Invasion of the Body Snatchers" attēlotās ārpuszemes izcelsmes būtnes, kas saviem upuriem atņem identitāti. Suns vai tuvinieks, kas mirst no ūdensbailēm, jau pirms nāves vismaz daļēji ir kaut kas vai kāds cits. Trakumsērgas rosinātās šausmas ir bailes zaudēt savu personu, pat cilvēcību.

Ūdensbailes izsaucošais rabies vīruss ir tikai viens, sevišķi viegli novērojams un spilgts piemērs tādam slimības izraisītājam, kas uzkundzējas upura garam. Kukaiņu pasauli vajā dažādi stipri aizraujošāki un derdzīgāki parazīti.

Dīķī neviens tavu sisināšanu nedzirdēs

Dažu valdzinošu matoņu (piemēram, Paragordius tricuspidatus un Spinochordodes tellinii) vairošanās stratēģija ir šāda: pieaugušie matoņi dzīvo un pārojas ūdenī un olas iznērš krasta tuvumā. No šejienes mikroskopiski mazie kāpuri līdz ar barību nonāk sienāža vai siseņa gremošanas traktā. Kāpurs sāk ēst siseni no iekšpuses, aug un nobriest, līdz aizpilda gandrīz visu tā ārējo apvalku. Sisenī dzīvojošs matonis var būt pat 30 cm garš, un vienā sisenī tādi var būt vairāki. Augot un attīstoties kāpurs izdala vairākas ķimikālijas, kas manipulē ar kukaiņa centrālo nervu sistēmu, tā, piemēram, dažas no tām liek sisenim tiekties uz gaismu, citas izjauc lēcienu kontroli. Invadēts sisenis sisina mazāk nekā veselais (sisināšana atklāj siseņa un tātad arī parazīta atrašanās vietu kukaiņēdājiem, turklāt patērē enerģiju). Ķimikāliju kokteiļa iedarbības rezultāts ir tāds, ka matoņa saimnieks (atšķirībā no veselajiem sugas brāļiem) ierodas pie ūdens un veic pašnāvību, ielecot dīķī. Šeit matonis izlaužas no tā ārā kā "Alien" filmu briesmonis no astronauta iekšām un var sākt vairošanās ciklu no sākuma.

Parazītu spēja ķīmiski manipulēt ar saimnieka nervu sistēmu bieži ir ļoti specializēta un augsti attīstīta. Vēl viens labs piemērs ir cikāžu patogēnā sēne Massospora cicadina. Kad cikāde, nodzīvojusi zem zemes 13 vai 17 gadus, izlien virs zemes pāroties, tā var inficēties ar sēnes sporām – rezultātā sēne izēd kukaiņa iekšas un drīz aizpilda lielu daļu no tā ķermeņa pakaļējās daļas. Nedēļu pēc inficēšanās cikādei nokrīt pakaļdaļas čaulas un atsedzas liels sporangijs. Lai arī cikāde zaudējusi lielu un svarīgu ķermeņa daļu, tomēr tās dzimumtieksme nav mazinājusies. Gluži pretēji: ar M. cicadina inficētais spārnainis kļūst par neceremoniālu un neizvēlīgu hiperseksuāli. Tēviņi aizrautīgi pārojas ne tikai ar mātītēm, bet arī ar citiem tēviņiem, apmānīdami tos, producējot mātītēm raksturīgus signālus. Tas notiek par spīti tam, ka līdz ar ķermeņa pakaļdaļu cikāde bieži zaudējusi arī vairošanās orgānu. Sēņu samaitātās cikādes izplata nevis dzimumšūnas, bet sēņu sporas.

Kas tad smagi sakropļotajā cikādē uztur eiforiju? Zinātniekiem analizējot sēnes un cikāžu ķīmiju, noskaidrojās, ka Massospora savu upuri apreibina ar vismaz divām ķimikālijām, ko mēdz lietot arī cilvēki: tā papildina sava saimnieka asinis gan ar psilocibīnu, gan ar amfetamīniem piederošo katinonu. Pēdējais dabā, starp citu, ir sastopams vēl tikai katas koku sastāvā.

Droši vien ir sastopami arī nepatīkamāki veidi, kā beigt savas mūža dienas.

Ķermeņa nolaupītāji

No kukaiņu patogēnajām sēnēm visslavenākā laikam ir Ophiocordyceps unilateralis, kas galvenokārt pazīstama zombijskudru dēļ. Tuvi tās radi mēdz uzbrukt arī siseņiem, taureņu kāpuriem, blaktīm, dažādām skudru sugām – katrai cordyceps sēnei ir sava saimnieksuga.

O. unilateralis iedarbība uz saimnieku norit pēc šādas shēmas: ar sēni inficētā lapgriežskudra sāk izturēties dīvaini. Tās kustības kļūst neritmiskas un neveiklas, tā sāk iet savus – aplamus – ceļus. Skudra nolaižas uz zemes virsmas – sēnēm piemērotā augšanas vidē –, bet vēlāk ap pusdienlaiku uzlien zāles stiebrā vai stublājā un ar žokļiem un kājām ieķeras lapas dzīslā diezgan precīzi 25 cm augstumā. Tagad sēne savu saimnieku nogalina. No skudras galvas izaug sēnes augļķermenis, kas šādi, ticis piemērotā attālumā no zemes, spēj efektīvi izplatīt savas sporas tuvākajā apkārtnē. Ir zināmi gadījumi, kad O. unilateralis izraisītās zombiju epidēmijas iznīcinājušas veselas skudru kolonijas.

Diezgan ilgi tika uzskatīts, ka O. unilateralis pārņem sava saimnieka smadzenes ar daudzmaz tādām pašām ķīmiskajām metodēm kā iepriekš aprakstītie siseņu un cikāžu parazīti. Pētījumiem turpinoties, realitāte tomēr pamazām sāk izskatīties stipri dīvaināka.

Tikusi skudras ķermenī, sēne sāk dalīties, un vispirms tās daļiņas nonāk asinsritē. Pēc tam, gluži kā gļotsēnei veidojot plazmodiju, O. unilateralis šūnas sāk tīkloties un visbeidzot izveido vienu lielu superorganismu, kas pārņem visu skudras ķermeni. Tīklojums aptinas ap muskuļiem un ietiecas tajos. Tas novājina motoriskos nervus, tāpēc mazinās skudras smadzeņu kontrole pār ekstremitātēm. Toties muskuļu kontrole, kā šķiet, nonāk pašas sēnes ziņā, tā nu skudras ekstremitātes vada nevis kukaiņa smadzenes, bet gan parazītorganisms! Būtne, kas rāpjas zāles stiebrā, ir nevis slims kukainis, bet pa pusei skudra, pa pusei sēne. Vai, kā formulējis kāds no zinātniekiem: sēne skudras drānās. Briesmoņsēne ir nolaupījusi skudras miesu, nevis garu; smadzenēm tā patiesībā pat nepieskaras. Cordyceps ir iekšējais pulkstenis, pēc kura sēne ieplāno savas darbības atbilstoši diennakts laikam, un arī kāda sistēma, ar kuru tā kontrolē, piemēram, rāpšanās augstumu. Domājams, tā izmanto skudras smadzeņu kapacitāti un tāpēc atstāj smadzenes neaiztiktas. Sēnes vielmaiņa sintezē ķimikālijas, kas ietekmē skudras gēnu darbību un liek atrofēties apakšžokli un kājas atslābinošajiem muskuļiem: kad nabaga kukainis beidzot ir iekodies lapā, žokļi vairs nekad neatveras.

Tikai tad, kad skudra ir nonākusi savā nāves vietā, patogēns pārņem tās smadzenes un izaudzē sēni.

Zombijskudras pirmsnāves dzīve šķiet neparasta: leļļu meistara varā nonākušais upuris pats nespēj kontrolēt ķermeni, bet virzās pretī savai nāvei tā, kā parazīts tam liek. Noteicējs te ir parazīts.

Tomēr atliek vien salīdzināt šo situāciju ar mūsu pašu slimībām, lai pamanītu ko pazīstamu. Arī norovīruss pārņem nevis mūsu garu, bet gan miesu, kurai tas liek ar caureju un vēmekļiem izplatīt ap sevi infekcijas izraisītājus. Ikvienam no mums būs pieredze, kā vēdergripa uzkundzējas un padara cilvēka ķermeni par savu marioneti. Savukārt malārija, izmantojot drudzi, atņem upurim rīcības spēju (šķiet, ka drudža murgi ir tikai blakusparādība) – un tādējādi padara to par vieglu medījumu odiem, kuri arī malārijas iespaidā maina izturēšanos [2]. Savukārt gripas vīruss manipulē ar elpceļu gļotādu darbību un izplatās, cilvēkam klepojot vai šķaudot. Šie piemēri varbūt nav tikpat specializēti, izsmalcināti un visaptveroši kā zombijsēnes darbība, tomēr arī te saskatāmas manipulācijas ar mūsu izturēšanos – ķermeņa nolaupīšana, kuras rezultātā mēs daļēji atdodam kontroli pār savu ķermeni kādam citam.

Tumsas valstība

Smadzeņu nolaupīšana, protams, šķiet satraucošāka par caureju vai gripu… Tomēr, tomēr.

Saskaņā ar kādu pētījumu var gadīties, ka pat tās gripas vīrusa daļiņas, kas iegūtas vakcinējoties, jau palielina cilvēka socializāciju un tādējādi paātrina slimības izplatīšanos [3]. Un arī vēdera vīrusi iedarbojas ne tikai uz zarnu darbību.

Cilvēka ķermenī dzīvo vairāk mikrobu nekā cilvēka paša šūnu, un ir atklāts apmēram piecsimt dažādu sugu tādu baktēriju, kas mūsu organismā jūtas labi. Aplēses par sugu daudzveidības patieso lielumu ir vēl drosmīgākas. Šādā kontekstā varam runāt par cilvēku kā veselu ekosistēmu, un mums uz ādas un mūsu iekšējos orgānos nudien norit dažnedažādi procesi, kas mums jau pazīstami lielākos un lēnākos mērogos. Cilvēka mūža laikā viņa ķermenis, pateicoties pārmaiņām baktēriju populācijā un dažu mikroorganismu straujajam atjaunošanās tempam, funkcionē pat kā evolūcijas lauks, kur mikrobi cīnās par dzīves telpu un citiem resursiem, kā arī sastopas ar mainīgās vides izraisītajām problēmām. Ja, piemēram, baktēriju faunu ir pavājinājušas antibiotikas, var savairoties sēnes, varbūt pat izveidojas pret antibiotikām rezistentas baktēriju populācijas. Uztura pārmaiņas savukārt ietekmē mūsu zarnu faunas sastāvu: japāņu zarnu traktā ir baktērijas, kas specializējušās jūras aļģu sagremošanā, bet tajās Āfrikas vietās, kur būtisku uztura daļu veido sorgo, bērnu zarnu sistēmā ir atrastas baktērijas, kas izmanto celulozi.

Ikvienam no mums ir vairāk vai mazāk individuālas mikrobu populācijas. Lielākā daļa mūsu baktēriju dzīvo tur, kur saule neiespīd, proti, zarnās, un, kā zināms, starp gremošanu un garu pastāv aizraujošas sakarības. Ir konstatēts, ka zarnu faunas atšķirības ir saistītas, piemēram, ar lieko svaru, koncentrēšanās grūtībām, depresiju, šizofrēniju un autismu.

Šķiet ticami, ka izsalkušās zarnu baktērijas ietekmē arī to, kādi pārtikas produkti mums garšo un kā mēs uzņemam uzturu. Tālākajā tekstā galvenokārt balstīšos uz zinātnieka Džo Elkoka (Joe Alcock) u.c. veiktā pētījuma kopsavilkumu.

Mikrobu metabolisma produkti, kas atrasti šokolādes mīļotāju un pret šokolādi vienaldzīgu cilvēku izkārnījumos, atšķiras – pat ja viņu uzturs bijis vienāds!

Savukārt proteobaktēriju bagātībai un samazinātai zarnu faunas diversitātei ir saistība ar zīdaiņu kolikām. Kolikas savukārt noved pie pastiprinātas barošanas un svara pieauguma, jo zīdaiņus cenšas pabarot tā, lai tie apklustu. Varētu iedomāties, ka proteobaktērijas spīdzina zīdaiņus, lai iegūtu vairāk uztura.

Ar grauzējiem veikti laboratorijas eksperimenti liecina, ka zarnu fauna daudzējādi ietekmē peļu un žurku izturēšanos: dažas baktērijas izraisa nomāktību, citas stimulē neatlaidību. Ir izvirzīta hipotēze, ka zināmas baktērijas, nonākušas pie varas, iedarbojas uz savu saimnieku depresīvi, savukārt tas arvien biežāk izvēlas neveselīgu komforta ēdienu, kas attiecīgo baktēriju populāciju padara vēl spēcīgāku.

Jau sen zināms, cik infekciozi ir ēšanas paradumi un liekais svars. Tradicionāli šī parādība skaidrota, izmantojot psiholoģijas terminus, taču pēdējos gados atskan jautājumi, cik lielā mērā šāda infekcija notiek ar mikrobu starpniecību.

Zarnu faunai ir dažādi kanāli, pa kuriem ietekmēt saimnieka smadzeņu darbību. Hormoni ir viens no uzskatāmākajiem: vairāk nekā puse mūsu organisma dopamīna un serotonīna veidojas zarnu traktā. Dažu baktēriju kultūrās dopamīna koncentrācija salīdzinājumā ar cilvēka asinīm ir pat simtkārtīga. Vēl viens ietekmes kanāls ir klejotājnervs, kas saista gremošanu ar centrālo nervu sistēmu. Savukārt citas baktērijas pārveido mēles garšas receptorus un tādējādi acīmredzot arī garšas sajūtas.

Kā jau minēts, dažādu mikrobu ietekme uz mūsu izturēšanos ir atšķirīga, un savā starpā konkurējošo mikroorganismu intereses ir savstarpēji pretrunīgas. Reizēm ir grūti atšķirt simbiozi no parazitēšanas, bet reizēm šo robežu nosaka mikrobu skaits. Mums par prieku daži t.s. probioti, šķiet, tiešām atvieglo noturēšanos veselīgā diētā un uzlabo noskaņojumu. Tomēr zinātnieki vēl nedzied slavas dziesmas kādām atsevišķām baktērijām: pašlaik šķiet, ka zarnās valdoša plaša biodiversitāte ir ieteicamāks mērķis nekā noteikta organisma kundzība. Gluži tāpat kā makroskopiskajā pasaulē, arī dzīvo organismu vienpusība var novest pie neparedzamām un nepatīkamām sekām.

Lai nu kā būtu, bet, kad nākamo reizi tevī noritēs cīņa par pakļaušanos "Fazer" šokolādes tāfelītes vilinājumam, uzdod sev jautājumu: "Vai to šokolādi gribu es? Varbūt to grib kāds Cits manī?"

Un, ja drauga vai tevis paša izturēšanās tevī modina domu: "Kāds mēsls!", iespējams, šāds novērtējums ir tuvāks patiesībai, nekā tu spēj iedomāties. Varbūt draņķīgo izturēšanos patiešām manipulatīvi izraisījis zarnu saturs.

Zombie Apocalypse Now

Kā pēdējo aplūkosim prāta ietekmeli, kam vārdā Toxoplasma gondii.

Toksoplazmas dzimumvairošanās iespējama tikai definitīvo saimnieku – kaķveidīgo – zarnās. No turienes vienšūņa oocistas – pret apkārtējo pasauli ļoti izturīgas formas cietos apvalkos – līdz ar fekālijām izplatās vidē. Ja viss iziet labi, parazītu apēd starpsaimnieks: govs, aita, cūka, žurka, pele – vai cilvēks. Toksoplazma spēj vairoties arī cilvēka organismā, taču tikai bezdzimumvairošanās procesā. Cilvēks toksoplazmu var uzņemt, ēdot ne tikai ar kaķa ekskrementiem aptraipītu ēdienu, bet arī jēlu gaļu. Tomēr pilnam dzīves ciklam vajadzīgs kaķveidīgais.

Nonākot grauzēja organismā, T. gondii sāk ietekmēt tā izturēšanos. Žurku un peļu dabiskā tieksme vairīties no kaķa smakas mainās par simt astoņdesmit grādiem un pārvēršas patikā pret kaķa urīnu. Dopamīna sistēma strādā pilniem apgriezieniem. Motoriskās funkcijas pavājinās. Tēviņiem testosterona līmenis paaugstinās, mātītēm – pazeminās. Aktivitāte pieaug, izturēšanās kļūst bezbailīga. Īsi sakot, toksoplazmoze grauzēju padara par viegli noķeramu kaķa barību.

Cilvēkam inficēšanās ar toksoplazmozi lielākoties ir bīstama tikai grūtniecības laikā, kad tā auglim var izraisīt smadzeņu bojājumus vai citu neatgriezenisku kaitējumu, kā arī izsaukt abortu. Vēl tā ir bīstama tiem, kam ir slikta imūnsistēma, piemēram, AIDS slimniekiem. Citādi toksoplazmoze parasti tiek uzskatīta par visai nekaitīgu slimību, kuras tipiskākais simptoms, ja tāds vispār parādās, ir neliels drudzis. Antivielu pētījumi liecina, ka ar toksoplazmu kādā dzīves posmā  bijusi inficēta trešā daļa vai pat puse pasaules iedzīvotāju.

Pēdējo pārdesmit gadu laikā zinātnieki toksoplazmozes relatīvo nekaitību sākuši pārvērtēt. Proti, šizofrēniķiem un cilvēkiem ar noslieci uz pašnāvību ir novērots vairāk toksoplazmas antivielu nekā citiem. Turklāt čehu evolūcijas biologs Jaroslavs Flegrs (Jaroslav Flegr) savos epidemioloģiskajos pētījumos atradis šī vienšūņa saistību ar cilvēku bezbailību un palēninātiem refleksiem, vīriešu gadījumā – ar testosterona līmeņa paaugstināšanos un noslieci pārkāpt likumus. Saskaņā ar Flegru, toksoplazmozi izslimojušie satiksmes negadījumos nonāk 2,5 reizes biežāk nekā tie, kuru asinīs antivielas nav atrodamas. Tas nozīmē, ka ik gadu parazīts var būt pat simtiem tūkstošu satiksmes negadījumu iespaidojošais faktors. Toksoplazmozi izslimojušiem vīriešiem kaķa smaka patīk labāk nekā slimības neskartajiem kontrolgrupas locekļiem, savukārt sievietes ir ekstravertākas un paļāvīgākas nekā parasti. Gandrīz vai izskatās, ka toksoplazmoze arī cilvēkiem nodara to pašu, ko žurkām – cenšas mūs izbarot kaķiem! [4]

Kritikas labad gan jāpiezīmē, ka statistiskā saikne starp Čehijas iedzīvotājiem un toksoplazmozes antivielām nenorāda ietekmes virzienu. Ir iespējams arī tas, ka cilvēkiem, kam patīk kaķa smaka, ir lielākas izredzes saslimt ar toksoplazmozi nekā kaķu ienaidniekiem. Un varbūt neveiklākiem, bezbailīgākiem cilvēkiem ir par vidējo lielāka nosliece iekļūt situācijās, kuru rezultātā mute ir pilna ar netīru zemi un oocistām. Tāpat jāņem vērā, ka ne jau visos pētījumos atrastas nozīmīgas sakarības un joprojām vajadzīgi tālāki pētījumi.

Un tālāki pētījumi tiešām notiek. ASV nesen tika konstatēts, ka toksoplazmas infekcijai ir būtiska saikne arī ar uzņēmējdarbību un biznesa vadību. Vai šis vienšūnis būtu mūsu ekonomiskās sistēmas un politikas centrālais pelēkais kardināls, neredzamā roka uz avarējoša auto stūres? Pētījuma dalībnieki nonāca pie rezultāta, ka toksoplazmas sastopamība izskaidro vismaz daļu no atšķirībām starp dažādu valstu uzņēmējdarbības kultūrām.

Uzņēmējdarbības kultūra līdzīgi tādām parādībām kā dzimumu lomu stereotipi, sociālā izturēšanās, bailes no svešā utt. parasti uzskatīta tikai par kultūras vai dažās aprindās – par cilvēku grupu ģenētiskajām iezīmēm. Tā kā toksoplazmas izplatība dažādās pasaules malās stipri atšķiras – Dienvidkorejā ar toksoplazmozi slimo tikai četri procenti iedzīvotāju, bet Kostarikā 76 procenti –, ir jau izskanējis jautājums: cik daudz toksoplazma ietekmē raksturīgās kultūras īpatnības? Kevins D. Lafertijs (Kevin D. Lafferty), balstoties uz savas statistiskās analīzes, norāda, ka vismaz tās ģeogrāfiskās atšķirības, kas attiecas uz dzimumu lomu stereotipiem un bailēm no jaunā, visai lielā mērā var izskaidrot ar toksoplazmozi.

Kā no iepriekšējā redzams, sakarības starp cilvēka izturēšanos un toksoplazmozi ir konstatējamas tikai ar statistikas metodēm. Izmaiņas, ko vienšūnis var būt izraisījis indivīdā, ir ļoti grūti pierādīt. Proti, spēja uzņemties risku, bezbailība un uzņēmējdarbības gars taču sastopami arī tad, ja patogēns hormonu sistēmu nav nolaupījis.

Taču, ja atceramies tūkstošiem cilvēku, kas traumēti satiksmes negadījumos, vai plaša mēroga ciešanas, ko izraisa riska kapitālisma risku īstenošanās, nākas secināt, ka arī statistikas parādības ir reālas. Un, ja atceramies šizofrēnijas smagākos simptomus, piemēram, iniciatīvas trūkumu, gribas trūkumu, bezjūtību un prāta tukšumu, tad nudien var būt iespējams, ka cilvēci nomoka zemas intensitātes zombiju epidēmija.

Mēs neesam vieni

Esam ieraduši domāt par sevi, citiem cilvēkiem un citiem dzīvniekiem kā indivīdiem: viens gars vienā miesā, vesels vai slims – viens organisms. Šādu domāšanas veidu vajadzētu apšaubīt.

Ķermeni apdzīvo un tā funkciju regulēšanā piedalās ne tikai tā nominālais īpašnieks, bet arī daudzi citi organismi: parazīti, zarnu trakta iemītnieki, slimības. Bez zarnu trakta faunas cilvēks neizdzīvotu. Cilvēks dala savu ķermeni arī ar citiem. Salīdzinājumam derētu kaut vai ķērpji, kas ir sēņu un zaļaļģu vai sēņu un cianobaktēriju veidoti sakopojumi.

Gara izkliedētība tā vai citādi ir pazīstama jau sen: mūs vada dažādi, reizēm vāji apzināti instinkti, un mūs vada no ārpuses pārņemtas vērtības un domāšanas veidi. Parazitoloģijas atradumi norāda, ka papildus šai, visai plaši akceptētajai sadrumstalotībai mūsu garu dala arī citi organismi. Pat tavs gars nepieder tikai cilvēka organismam tevī, bet daļa no tavām vājībām, nosliecēm un patikšanām – daļa no tavas personas – īsteno mikrobu vajadzības. Cilvēka organisms varbūt ir tavas patības lielākais akcionārs, bet tas nav vienīgais. Tu esi daudzi.

No somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga


[1] Lūdzu lasītāju pret tādiem antropomorfismiem kā "kļūda" izturēties ar labvēlīgu sapratni. Vīruss vai cits sērgas izraisītājs, visticamāk, neiztēlojas, nedomā un neplāno nākotni un tāpēc īsti nevar arī kļūdīties.

[2] Ar malāriju inficēts ods nepiesātinās tik ātri kā vesels, un tā snuķa funkcijas ir tik traucētas, ka tam, meklējot labu vietu, ir jādzeļ vairākas reizes.

[3] Laikā, kad šo rakstu, eksperiments, cik man zināms, vēl nav atkārtots, tad nu mums atliek gaidīt šī atklājuma apstiprinājumu.

[4] Dažreiz toksoplazmozes pūles var izrādīties rezultatīvas. Laiku pa laikam lauvas rīklē nonāk bezbailīgi tūristi, kas neievēro noteikumus, un mums par prieku reizēm tiek apēsti arī malumednieki.


Avoti:

  • Tuomas Aivelo: Loputtomat loiset. Like Kustannus Oy, 2018

  • Joe Alcock, Carlo C. Maley & C. Athena Aktipis: Is eating behavior manipulated by the gastrointestinal microbiota? Evolutionary pressures and potential mechanisms. Bioessays / Wiley Online Library. 2014

  • Berdoy, J.P. Webster, D.W. MacDonald: Fatal attraction in rats infected with Toxoplasma Gondii, The Royal Society, Proceedings B vol. 267 (1452), elokuu 2000.

  • Maridel A. Fredericksen, Yizhe Zhang, Missy L. Hazen, Raquel G. Loreto, Colleen A. Mangold, Danny Z. Chen, and David P. Hughes: Three-dimensional visualization and a deep-learning model reveal complex fungal parasite networks in behaviorally manipulated ants. http://www.pnas.org/content/early/2017/11/06/1711673114.full Proceedings of the National Academy of Sciences of the United States of America 114 (47), November 21, 2017.

  • Stefanie K. Johnson, Markus A. Fitza, Daniel A. Lerner, Dana M. Calhoun, Marissa A. Beldon, Elsa T. Chan, Pieter T. J. Johnson: Risky business: linking Toxoplasma gondii infection and entrepreneurship behaviours across individuals and countries, http://rspb.royalsocietypublishing.org/content/285/1883/20180822, The Royal Society, Proceedings B vol. 285(1883), 2018

  • Tapani Kilpeläinen: Silmät ilman kasvoja. Kauhu filosofiana. Eurooppalaisen filosofian seura ry / Niin & näin, 2015

  • Kevin D. Lafferty: Can the common brain parasite, Toxoplasma gondii, influence human culture? http://rspb.royalsocietypublishing.org/content/273/1602/2749 The Royal Society, Proceedings B vol. 273(1602), 2006.

Juka Lājarinne

Somu rakstnieks, vairāk nekā divdesmit grāmatu autors.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!