***
sasitiet rūpju pilnās terīnes izravējiet smago izvēļu asnus izplēsiet ārā no mežonīgu asiņu smaguma ieliektos artēriju akveduktus un uzspridziniet klusēšanas arhipelāgus pirmām kārtām uzspridziniet pīlārus kas balsta beznokrišņu debesis virs dzīvi apraktajiem
kvēldiegs izlaidis saknes manās rokās
man ir jāceļas un līdz saulrietam jāatved šurp
lietus mākoņi
***
kaut kur dārzā blakus aviobumbas izrautai bedrei audzējām melases
skolas brīvlaikā ieelpoju smaržu plaušu alveolās
kā tālīnus dārdus ielaižot mājā
vēl spēcīgāk smaržoja tikai opapa un onkuļa sviedri
viņi nesarunājās pļaujot zāli
taču viņu izkaptis sapratās
man bija četrdesmit astoņi kad atgriezos
netālajā kapsētā stirna dzēra no eremīta plaukstas
netālajā pilsētā priede slēpa karā pazuduša puikas ēnu
grūstošajā mājā atcerējos viņu klusēšanu
nopļāvu izkaltušo zāli
vēlāk ļāvu tai salīt
***
sinapses
attiecībās ar manu māti
atradu zemsvītras komentāru
dzīve ir traukšanās pāri aizsalušam kanālam
it kā pāri pārvilktā trose vestu augšup uz ļeņina smaili kur četras reizes atvaļinājumā svīsts
kopā ar dakterīti uz siena gubu ko viņa piemin ar mitoloģisku cikliskumu
(tur ieņemta mana māsa) un draudzes kori
kur daiļais soprāns apprec briesmoni un nomaina aizņemtu dievu
no pastorāla bukleta pret alimentiem
viņa turpina skriet pāri kanālam garām zemledus makšķerniekiem
bumbuļainā vasaras kleitā un savienojumu vietas kur saskaras kalsnais rumpis un plecs
kas kustina pie bezapstāšanās skriešanas radušās rokas
viņu groza kā padomjlaika žirokompasa aci tik strauji
ka nav laika notraust sāļā ledus drumstalas no ādas
viņa jūt sāpīgas konvulsijas
ne ar ko vairs neatšķirdamās no sudrabainajām zivīm blakus āliņģim
vējš triec delmus pret novecējušo kleitu
piespiež aptupties dzemdēt vēlreiz uz plānā ledus iepretim novatoru klubam
iespiež pie zaudējumiem pieradušajos stumbeņos nopelnīto
klusu un tīru apskaidrību kuras dēļ taču reiz viņa uzsāka skrējienu
par kuru vēstīja rīta gaismas apmirdzēts koris
par kuru sakliedzās ķīri
kuru tiecās notvert blēži makšķernieki
bet sinapses ir sabojātas
starp viņu un kanāla malu trose nav aizsniedzama
viņa paspēj man vienā teikumā uzrakstīt sincīt
tālāk kanālā
ir redzami kuģi
***
mani vecvecāki nekad neizrunāja šo vārdu
tomēr kādā pavasarī kad man bija pieci vai seši
krēslainās ēdamistabas lakotajā kumodē vāra gaisma
apspīdēja tuneli. es nojautu tieši tur pazuda omamma un nullītis smilkstot ieskrēja līdzi
runāšana nelīdzēs teica mamma un aizslēdza bufetes nodalījumu.
tur aiz pavārgrāmatām un bļodām ar karojošu režīmu
iededzinātu simboliku uz ieplaisājušām mugurām, pierēm, uz krūšu izliektā perlamutra
slēpās klade zilganos vāciņos. vārdi tajā kā cilvēki uzzibsnīja
te ir te nav. bet viens bija speciāli ar dzēšgumiju izkasīts izskrāpēts ar nagiem
skatoties pār plecu vai kāds nenāk
mani vecāki nekad neizrunāja šo vārdu
vārdu kas koncentrē sevī briesmas
plauksta slīka mīkstā atkaļķotā ūdenī izlietnē bet nespēja runāt
degvielas lāse no vientuļa auto iepilēja ainavā izraisot sprādzienu bet nespēja runāt
mana māte norija šo vārdu kad viņai bija pieci vai seši
vēlāk centās pateikt bet pārējie vārdi
to bija izstūmuši no mutes kā saullēkta rēgu
no ķīmijterapijas izdedzinātas palātas
es joprojām neizrunāju šo vārdu
augustā mēdzu apgulties labības laukā un domāt par liesmojošo vaboli tur augšā
koncentriski apļi viļņo ap mani kā ap nejauši nokritušu degvielas lāsi
vakuums kas veidojas ap traumu – viena vārda dēļ
ko pirms n-tajiem gadiem kāds izdzēsa. kuru šodien kāds vēro caur sintētisku miglu aplaizot sasprēgājušās lūpas – runāšana nelīdzēs
sašķīdis magnētiskās lodēs vārds paripo zem kumodes atgriežas salipis pikucī
izpleš attālumu ap neredzamo bērnu brūnās kokvilnas zeķbiksēs izstaipītiem ceļgaliem
ap sakošļātām prognozēm izspļautiem pareģojumiem
maģistrālo ielu malās kas šūpojas izēstu čaulu veidolā. visām iekšā – viens vārds
pirmsvēlēšanu podkāstos to izvaro pārējie vārdi
skumji dūcot meklē datortomogrāfijas aparāts šūnās
viens vārds kas studentus auditorijās pieceļ kājās
pārplēš apvāršņa diafragmai grabošās žalūzijas
viens vārds ko nespējam izrunāt bez dīvaina kauna
maza meitene kam pieci vai seši atver muti un izlaužas neapturama straume
kurā nav neviena cita
tikai viens
dūcoša vabolīte uz gandrīz nokaltušas mēles
***
dakšiņas un naži
gluži vai planēja
biezajā tveicē
dienas iztvaikoja
atstājot nosēdumus
trauku iekšpusē
es toreiz biju
dzeltena ogu krūzīte
tumšsarkana švīka pletās
ap šauro perimetru
noliec tās pagaidām
nostāk
klausule šņakstot
deva padomu
centos noslēpt
asiņainās ogas
saldā ķēpīgā masa
spiedās dziļāk
tomēr puvuma smarža
jau bija sākusi
izplatīties
pievilinot klaiņojošās dakšiņas
un nažus
tie atgriezās
atkal un atkal
***
kādudien onkulis izkrita no gultas un streipuļoja uz priekšnamu
viņš atstāja adītās cepures plauktā un gumijas zābakus banānu kastē uz lupatu deķa
caurspīdīgais vēžinieka augums tērpies flaneļa pidžamā tuvojās ārdurvīm
viņš atstāja aiz sevis trīs klavieres vienu sievu un tālumā esošās mazmeitas smaidošo fotogrāfiju
viņš atstāja mani ar sakņu zupas šķīvi rokās pie datora otrajā stāvā kur slēpos no viņa miršanas
cēzars gaudoja bet onkulis apņēmīgi virzījās atpakaļgaitā uz vārtiem
prom no mājas kuru uzcēla viņa tēvs no mājas kurā tobrīd bija plus 16 grādi iepretim nulle grādiem ābeļdārzā
viņš atstāja kārtīgā grēdā sakrautas simfonijas un ugunsputnu ko sarakstīja savai mātei un draugus odesiešus no kameransambļa kā arī vilni š. māri č. un olafu g. kurš toreiz vēl bija dzīvs
onkulis noplātīja rokas – varu paņemt līdzi vienīgi brilles
atmuguriski izvēlies pa vārtiem caurspīdīgais vēžinieka ķermenis streipuļoja uz elvi
viņš atstāja aiz sevis koka zirgu un dzeltenu žiguli un nepabeigtu futbolspēli ko spēlēja ar puikām raiņa parkā
sarāvies rūķa lielumā onkulis atmuguriski iesita golu
elvi kasiere iestūma pidžamas kabatā tumšo 2-litrīgo kā parasti
un viņš atstāja aiz sevis austrumpuses horizontu
un mūra baznīcu pie kuras bija sadedzināta priekšpēdējā ragana šajā smieklu un bēdu paugurā
caurspīdīgais vēžinieka augums pēc diviem litriem virzījās daudz drošākā atpakaļgaitā
prom no pilsētas kuru cēla viņa vectēvs – absolūtā dzirde un sasodīti audzēja gēni – un vecvecmāte pa mātes līniju kas atstāja mantojumā trejdeviņām paaudzēm klīniskas skumjas
prom no pilsētas kuru cēla no kaimiņmiesta patriekts vikings pakāsis derībās mazu laiviņu ar saules izbalinātu buru
nonācis pie pilsētas robežas viņš atstāja aiz sevis trīs lielus dūmeņus vienu paliatīvo nodaļu koncertzāli kura vēl nebija uzcelta
un pretenzijas pret sevi
viņš virzījās ārā no visa atpakaļgaitā
zibenīgi kā starpgalaktiskais pasts
caurspīdīgais vēžinieka augums neatturami tuvojās lauku mājām liepienu ciemā
ticis iekšā iekrita gultā atmetis rokas aiz galvas nekustīgs kā balts kvarcs
blakus nakstsskapītim uz kura mētājās bībele un ezoteriski žurnāli un jaunības dienu bildes no lidotāju rotas atvadu dzerstiņa un eiforiskas vēstules un zaudējumu pasteļi un meita fotogrāfijā ar cēzaru
flaneļa pidžamā ar maziem enkuriņiem kuri nespēja viņu noturēt
kā vienkāršs lasītājs kurš pazaudējis bibliotēkas karti
viņš noņēma brilles no gandrīz caurspīdīgā deguna kas līdzinājās saulē izbalējušai burai
un ļāva rokām kā airiem ieslīdēt viļņos
es apkampu cēzaru
gulta sekoja ugunsputnam
***
kad mana māsa pastaigājās dārzā
viņa līdzinājās maijvabolei
viņas mērķis bija liesmojošs mākonis aiz meža
viņas skrejceļi – neļķu stiebri
kad man palika vienpadsmit viņa devās prom
atceros viņas skatiens bija atvērums mūrī
bet klade – izpletņlēcēja soma
tikpat kā tukša
es izlasīju tajā jautājumu
kam tu gribi līdzināties
klasesbiedri bija uzskaitījuši andropovs
mamma un bītli
kad mana māsa dejoja dārzā
viņa līdzinājās degošai maijvabolei
kad man palika vienpadsmit
viņa izvācās
bet andropovs nomira
6