Simulakri un simulācija

Supermārkets un superprece

Jau trīsdesmit kilometru rādiusā visas ceļazīmes norāda uz šiem lielajiem šķirošanas centriem — supermārketiem, uz šīm preču hipertelpām, kur daudzējādā ziņā tiek gatavota jauna socialitāte. Tas ir fantastisks skats, kā šī hipertelpa centralizē un pārdala veselu rajonu un pat populāciju, kā tā koncentrē un racionāli izmanto darba laiku, attālumus, iemaņas — radot milzīgu kustību uz vienu un otru pusi, kad līdzīgi piepilsētu starpstacijām publiku uzsūc un izspļauj noteiktā laikā un noteiktā vietā.

Dziļākajā būtībā te ir runa par cita veida darbu, par kulturizēšanas, konfrontācijas, pārbaudes, sociālā kodeksa un verdikta darbu: cilvēki te nāk atrast un izvēlēties lietas, kas kalpo kā atbildes uz visiem iespējamiem jautājumiem, vai, ticamāk, viņi paši nāk kā atbildes uz funkcionālo un vadīto jautājumu, ko veido lietas. Lietas vairs nav preces, pareizāk sakot, tās pat vairs nav zīmes, kuras būtu jāatšifrē un kuru nozīme un vēstījums būtu jāpiesavinās, tās ir testi, tās izjautā mūs, un mēs esam spiesti tām atbildēt, un atbilde jau ir iekļauta jautājumā. Līdzīgi funkcionē visi mediju vēstījumi: tie nav ne informācija, ne komunikācija, tie ir referendums, mūžīgais tests, visaptveroša atbilde, koda pārbaude.

Ne reljefa, ne perspektīvas, ne bēgšanas līnijas, kur varētu patverties skatiens, vien totāls ekrāns, kur reklāmas plakāti un paši produkti savā nebeidzamajā izstādē spēlē ekvivalentu un secīgu zīmju lomu. Tur ir kalpotāji, kas aizņemti vienīgi ar skatuves priekšpuses atjaunošanu, plauktu kārtošanu tur, kur patērētāji varējuši kaut ko izņemt un radīt caurumu līdzenajā klājienā. Pašapkalpošanās vēl pievieno savu artavu šim dziļuma trūkumam: viena homogēna tiešās manipulācijas telpa bez mediju starpniecības apvieno cilvēkus un lietas. Taču kurš ar kuru manipulē?

Pat apspiešana šajā simulācijas pasaulē integrējas kā zīme. Represija, kas pārvērtusies par atrunāšanu, ir tikai vēl viena zīme pārliecināšanas pasaulē. Pretzagļu televīzijas iekārtu ielenkums arī ir daļa no simulakru dekora. Perfekta uzraudzība visos punktos prasītu vēl smagnējāku un sarežģītāku aprīkojumu nekā veikals pats. Tāda rīcība nebūtu rentabla. Tātad tā ir mājiens uz apspiešanu, tātad tā ir "zīmīgs mājiens" par uzstādītajām iekārtām, tātad šī zīme var līdzās pastāvēt ar visām citām un pat ar apvērsto imperatīvu, piemēram, to, ko izsaka milzīgie plakāti, kas jūs aicina atslābināties un mierīgi izvēlēties. Šie plakāti patiesi jūs vajā un uzrauga tikpat labi vai gandrīz tikpat labi kā "apsardzes" televīzija. Tie skatās uz jums, iejucis drūzmā, jūs skatāties uz tiem, taču tas ir spogulis bez patērētāju aktivitātes amalgamas pārklājuma, pavairošanas un pamazināšanas spēle, kas šo pasauli noslēdz pašu sevī.

Supermārketi ir cieši vienoti ar autoceļiem, kas līdzīgi zvaigžņu stariem sniedzas uz visām pusēm un uztur pie dzīvības supermārketus, vienoti ar automobiļiem pieblīvētajām stāvvietām, ar skaitļotāja terminālu — un vēl tālāk, koncentriskos apļos — ar visu pilsētu — visu darbību atspoguļojošo ekrānu. Supermārkets tik ļoti ir līdzīgs lielai montāžas rūpnīcai, ka aģenti (vai notiesātie) nevis ir piesaistīti pie konveijera ar nepārtrauktu saprātīgu piespiešanu, bet, izskatīdamies mobili un atbrīvoti, atstāj iespaidu, ka virzās no konveijera viena punkta uz citu it kā nejauši. Arī darba laiks, izvēle un pirkums ir nejauši, atšķirībā no darba prakses. Taču runa tomēr ir par konveijeru, par programmētu disciplīnu, kuras aizliegumi paslēpti zem iecietības, viegluma un hiper-realitātes glazūras. Supermārkets jau vairāk nekā rūpnīca un kapitāla tradicionālās institūcijas ir ikvienas kontrolētās socializācijas nākotnes formas modelis: visu izkliedēto ķermeņa un sociālās dzīves funkciju (darbs, atpūta, barība, higiēna, transports, mediji, kultūra) retotalizacija viendabīgā telpā-laikā; visu pretrunīgo plūsmu retranskripcija integrētos strāvojumos; ikvienas sociālās dzīves operatīvas simulācijas, ikviena mājokļa un satiksmes struktūras telpa-laiks.

Vadītās anticipācijas modelis, supermārkets (īpaši Savienotajās Valstīs) pastāv pirms aglomerācijām, tieši tas nosaka aglomerācijas vietu, turpretī tradicionālais tirgus bija pilsētas sirds, vieta, kur pilsēta sadzīvo ar laukiem. Supermārkets ir dzīvesveida izteiksme, kur izzuduši ne tikai lauki, bet arī pilsēta, lai dotu vietu "aglomerācijai" — pilsētas funkcionālajam, ar zīmēm pilnīgi aprīkotajam zonālajam centram, kas ir tam ekvivalents mikromodelis patēriņa jomā. Bet to nozīme sniedzas pāri "patēriņam", un lietām vairs nepiemīt specifiskā realitāte: pirmajā vietā izvirzās to cirkulārais, uzskatāmais sērijveida izvietojums, sociālo saišu nākotnes modelis.

Arī supermārketa "forma" var palīdzēt saprast, kas īsti notiek mūsu gadsimta beigās. Lielās pilsētas apmēram gadsimta gaitā (1850—1950) ir redzējušas piedzimstam "moderno" lielveikalu paaudzi (daudzu nosaukumā šis vārds bijis), taču šī fundamentālā, ar transportu saistītā modernizācija nav satricinājusi pilsētu struktūru. Pilsētas bija un palika pilsētas, bet jaunās pilsētas ir supermārketu jeb shopping center satelīti, kurus apkalpo speciāli programmēts transporta tīkls, tās no pilsētām kļūst par aglomerācijām. Ir parādījies jauns formveidojums, kas saistīts ar kibernētisko tipu (reproducējot teritorijas, mājokļa un transporta līmenī molekulārās nosacītības scenārijus — ģenētiskā koda modeļus) un kas pieņem nukleāro un satelīta formu. Supermārkets kā kodols. Pilsēta, pat moderna, to vairs neabsorbē. Tieši šis kodols nosaka aglomerācijas kustības orbītu. Tas kalpo par implantu jaunajiem sakopojumiem, kā tas reizēm notiek ar universitātēm vai rūpnīcām — ne vairs XIX gs. rūpnīca, ne decentralizēta rūpnīca, kas, pilsētas orbītu nesalauzdama, iekārtojas nomalē, bet automatizēta montāžas rūpnīca ar elektrisko vadību, tāda, kas atbilst totāli deteritorizēta darba procesam un funkcijām. Attiecībā uz šo rūpnīcu, tāpat kā uz supermārketu vai jaunu universitāti, vairs nav runa par funkcijām (tirdzniecību, darbu, zināšanām, atpūtu), kas kļūst autonomas un pārvietojas (tas arī raksturo pilsētas "moderno" izplešanos), bet gan par funkcijas dezintegrācijas modeli, funkciju indetermināciju un pilsētas pašdezintegrāciju; pilsēta tiek transplantēta ārpilsētā un uzskatīta par hiperreālu modeli, par sintētiskas aglomerācijas kodolu, kam vairs nav nekā kopīga ar pilsētu. Pilsētas negatīvie satelīti, kas apliecina pilsētas galu, pat mūsdienu pilsētas kā determinētas, kvalitatīvas telpas, kā sabiedrības oriģinālas sintēzes galu.

Varētu domāt, ka šī implantācija atbilst dažādu funkciju racionalizācijai. Bet faktiski, sākot no tā brīža, kad kāda funkcija ir tik tālu hiperspecializējusies, ka var tikt pilnībā uzprojektēta "līdz atslēgu nodošanai", tā zaudē savu mērķi un pārvēršas par kaut ko citu: daudzfunkcionālu kodolu, konvekcijas un destrukturācijas centru. Šīs rūpnīcas un šīs universitātes vairs nav ne rūpnīcas, ne universitātes, un supermārketos vairs nav nekā no tirgus. Jaunie neparastie objekti, kuriem, nepārprotami, atomstacija ir absolūtais modelis un no kuriem izstaro sava veida teritorijas neitralizācija, atrunāšanas jauda, kas aiz šo objektu šķietamās funkcijas, bez šaubām, veido to dziļāko funkciju: funkcionālo kodolu hiperrealitātei, kaut tie nemaz vairs nav funkcionāli kodoli: šie jaunie objekti ir simulācijas poli, kuriem visapkārt izveidojas — atšķirībā no senajām stacijām, rūpnīcām vai tradicionālā transporta tīkliem — kaut kas cits, nevis "mūsdienīgums": hiperrealitāte, visu funkciju vienlaicīgums, bez pagātnes, bez nākotnes, operativitāte uz visām debesspusēm. Un, bez šaubām, šiem objektiem raksturīgas arī krīzes vai pat jaunas katastrofas: 1968. gada maijs iesākās Nanterā, nevis Sorbonnā, tātad vietā, kur pirmo reizi Francijā zināšanu apguves vietas hiperfunkcionalizācija "ārpus mūriem" k|uva līdzvērtīga deteritorizācijai, jūtu izzudumam, funkciju un šo zināšanu mērķu zaudējumam programmētā neofunkcionālā kopumā. Tur jauna, oriģināla vardarbība dzima kā atbilde uz tāda modeļa (zināšanu, kultūras) satelitizāciju, kura references ir pazaudētas.

Clone story

No visām protēzēm, kas iezīmē ķermeņa vēsturi, dubultnieks, bez šaubām, ir vissenākā. Bet dubultnieks nav gluži protēze: tas ir izfantazēts tēls — dvēsele, ēna, atspīdums spogulī, kas seko cilvēkam kā viņa otrs "es", un tātad cilvēks vienlaikus ir viņš pats un arī nemaz nelīdzinās pats sev. Šī doma vajā cilvēku kā nolādētās bailes no pēkšņas nāves. Tomēr ne visos gadījumos: kad dubultnieks materializējas, kļūst redzams, tas nozīmē nenovēršamu nāvi.

Tikpat labi var teikt, ka iztēlotā dubultnieka varenība un bagātība, kas vienlaikus izsaka subjekta tuvību sev pašam (heimlichlunheimlich), balstās uz nematerialitāti, uz faktu, ka tas ir un paliek tikai fantasms. Ikviens var sapņot, ikvienam visu mūžu vajadzētu sapņot par paša būtnes dubultošanu vai multiplicēšanu, taču tas ir iespējams tikai sapnī, kas iznīkst, tiecoties sapni par varītēm īstenot. Tas pats notiek ar pavedināšanas (primitīvo) ainu: tā iedarbojas tikai tad, ja vispirms ir izfantazēta, tad atsaukta atmiņā, lai gan nekad nav bijusi reāla. Mūsu laikam piestāvētu vēlme izdzīt šos fantasmus tāpat kā citu, tā sakot, ļaujoties kaprīzei tos īstenot, materializēt miesā un garā un, pilnīgi otrādi, spēlē ar dubultnieku un nāvi veikli apmainīties vietām ar Otru Savā mūžībā.

Kloni. Klonēšana. Cilvēka veģetatīvā pavairošana līdz bezgalībai, kad katra atsevišķā organisma šūna savukārt var kļūt par identiska indivīda matrici. Savienotajās Valstīs pirms dažiem mēnešiem bērns būtu varējis piedzimt kā ģerānija. Kā spraudenis. Pirmais klonētais bērns (indivīda veģetatīvās pavairošanas pēcnācējs). Pirmais, kurš piedzimis no viena paša indivīda vienas pašas šūnas, "tēva", vienīgā radītāja, precīzs atkārtojums, pilnīgs dvīnis dubultnieks¹.

Sapnis par to, ka dzimumvairošanos, kas ir saistīta ar nāvi, varēs aizstāt ar mūžīgo dvīni. Vienšūnas sapnis par šūnu dalīšanos, radniecības vistīrāko formu, jo tā beidzot ļauj iztikt bez otra cilvēka, no viena nonākt pie viena (vēl jau olšūnai, kam atdalīts kodols, vajag uzturēties sievietes dzemdē, bet tas ir tikai pagaidu līdzeklis un nepārprotami anonīms: to varētu aizvietot mākslīgā dzemde, sieviete-protēze). Vienšūnas utopija, kas ar ģenētikas palīdzību sarežģītākajām būtnēm vēlētu protozauru likteni.

Vai tas nav nāves impulss, kas divdzimuma būtnes spiež regresēt līdz tādai reprodukcijas formai, kas pastāvēja pirms dzimumu atšķirību veidošanās (vai šis šūnu dalīšanās veids, šī reprodukcija un proliferācija, kas mūsu iztēles dzīlēs mums ir nāve un nāves bailes, kas noliedz seksualitāti un grib iznīcināt seksualitāti, kas, būdama dzīvības nesēja, tātad ir reprodukciju kritizējošs un nāvi nesošs veids) un kas tajā pašā laikā šīm būtnēm liek metafiziski noliegt Sevis ikvienu pārmainīšanu, ikvienas pārmaiņas, lai tiektos tikai uz kādas identitātes iemūžināšanos, ģenētiskā ieraksta caurspīdīgumu, kas vairāk veltīts radīšanas peripetijām?

Atmetīsim nāves bailes. Vai runa ir par fantasmu radīt pašam sevi? Nē, jo pašradīšana vienmēr norisinās ar tēva un mātes tēlu starpniecību, vecākiem ir katram savs dzimums, ko subjekts savās fantāzijās varbūt grib izdzēst, pats stājoties kāda vietā, tomēr līdz galam nenoliedzot radīšanas simbolisko struktūru: kļūt pašam par savu bērnu nozīmē arī būt kāda bērnam. Klonēšana radikāli likvidē ne tikai Māti, bet arī Tēvu, abu vecāku gēnu savijumu, atšķirību saplūšanu un it īpaši šo duālo aktu — radīšanu. Klonētājs nerada, viņš liek augt atsevišķiem segmentiem. Var spekulēt ar šo veģetatīvo spraudeņu bagātību, kas patiešām izlīdzina visu edipisko seksualitāti par labu "ne-cilvēciskam" dzimumam, ātri un bezgalīgi pavairojamam dzimumam — tātad var secināt, ka runa vairs nav par fantasmu radīt pašam sevi. Tēvs un Māte ir izzuduši ne jau par labu subjekta apšaubāmajai brīvībai, bet par labu dzemdei (matricei), ko sauc par kodu. Vairs nav ne tēva, ne mātes: ir matrice. Tieši tā "dzemdina" no šā brīža un līdz bezgalībai, tā ir darbība, kas attīrīta no jebkuras šaubīgas seksualitātes.

Arī subjekta vairs nav, jo identiskā pavairošana izbeidz tā dalīšanos. Spoguļa stadija beidzas klonešanā vai, precīzāk, tā tiek parodeta briesmīga veida. Tā paša iemesla dēļ klonēšanai vairs nepiemīt nekas no memoriālā un narcistiskā sapņa par subjekta projicešanos savā ideālajā alter ego, jo projicēšanās vēlreiz notiek ar attēla starpniecību: spoguļattēls, kur subjekts atsvešinās, lai atrastu sevi, vai cits — valdzinošs un mirstīgs, kurā subjekts saskata sevi, lai nomirtu attēlā. Klonešanā nekā tāda nav. Nav vairs medija, nav vairs attēla — rūpniecisks objekts vairs nav subjekta identiskais spogulis, tas turpina subjektu sērijveidā. Viens nekad nav otra mirāža, ideāla vai nemirstīga, viens un otrs, un trešais var tikai saskaitīties, jo viņi nav radīti seksuālā veidā un nepazīst nāvi.

Runa pat nav par dvīņiem, jo dvīņiem jeb Dvīņiem ir specifiska īpašība, sevišķa, svēta Divu burvība, viņi uzreiz ir divi un nekad nav bijuši viens. Bet klonešanā paceļ visaugstākajā pakāpē viena un tā paša atkārtošanu: 1+1+1+1 utt.

Klons nav ne bērns, ne dvīņi, ne narcistisks atspulgs, klons ir dublikāta materializēšanās ar ģenētikas palīdzību, tas nozīmē atteikšanos no ikvienas citādības un ikvienas iztēles. Citādība un iztēle tiek aizstātas ar seksualitātes ekonomiju. Ražotājtehnoloģijas murgainā apoteoze.

Lai vairotos, segmentam nav vajadzības pēc iedomātas starpniecības tāpat kā sliekai: katrs tārpa segments vairojas gluži tāpat kā vesels tārps, gluži tāpat kā katra amerikāņu japija šūna var radīt jaunu japiju. Gluži tāpat kā katrs hologrammas fragments var atkal kļūt par visas veselās hologrammas matrici: informācija saglabājas nemainīta, varbūt vienīgi katrā hologrammas gabalā ir mazāk noteiktības.

Tādā veidā tiek darīts gals veselumam. Ja visa informācija atrodama katrā hologrammas daļā, tad veselums zaudē savu jēgu. Tās ir arī ķermeņa, šā vienskaitlīguma, ko sauc par ķermeni, beigas, jo tā noslēpums ir tieši tas, ka to nevar sadalīt saskaitāmās šūnās, tas ir nedalāma figūra, par ko liecina tā dzimumpiederība (paradokss: klonešanā līdz bezgalībai pavairos dažādu dzimumu būtnes, kas līdzīgas to modelim, kaut gan līdz ar to dzimums kļūst par nevajadzīgu funkciju, — bet tieši dzimums nav funkcija, tieši dzimums ķermeni padara par ķermeni, tas ir pāri visām ķermeņa daļām, visām dažādajām ķermeņa funkcijām). Dzimums (vai nāve — šajā ziņā tieši tas pats) ir tas, kas pārsniedz visu kopējo informāciju, kas var būt par vienu ķermeni. Kur šī informācija ir apvienota? Ģenētiskajā formulā. Lūk, kādēļ tā noteikti grib sev izcīnīt autonomas reprodukcijas celti, kas nav atkarīgs ne no seksualitātes, ne no nāves.

Jau bioloģijas, fizioloģijas un anatomijas zinātne ar orgānu un ķermeņa funkciju kā izpētes objektu nošķiršanu iezīmē ķermeņa analītiskās sadalīšanās procesu, un mikromolekulārā ģenētika ir tikai šā procesa loģiskas sekas, taču abstrakcijas un daudz augstākas simulācijas līmenī, nukleārā, komandējošās šūnas līmenī, ģenētiskā koda līmenī, tā koda, ap kuru kārtojas visa šī fantasmagorija.

No funkcionālā un mehāniskā redzesviedokļa katrs orgāns ir tikai daļēja un diferencēta protēze: jau simulācija, taču vēl "tradicionāla". No kibernētiskā un informatīvā redzesviedokļa tieši katrs vismazākais nediferencētais elements, ikviena ķermeņa katra šūna kļūst par šā ķermeņa "embrijveidīgu" protēzi. Katrā šūnā ierakstītā ģenētiskā formula kļūst par īstu visu ķermeņu protēzi. Protēze parasti kļūst par artefaktu, kas aizstāj trūkstošo orgānu, vai par ķermeņa instrumentālu pagarinājumu, tad DNS molekula, kurā iekļauta visa informācija par kādu ķermeni, ir izcila protēze, tā, kas ļauj šim ķermenim paildzināt pašam sevi līdz bezgalībai, kaut gan šī molekula pati ir tikai savu protēžu atveidojums, protēze ar nenosakāmu kārtas numuru.

Kibernētiskā protēze ir bezgala daudz reižu smalkāka un vēl mākslīgāka par ikvienu mehānisko protēzi. Jo ģenētiskais kods nav "dabisks": kā ikviena kāda veseluma abstrakta un atsvešināta daļa arī ģenētiskais kods kļūst par mākslīgu protēzi, kas izkropļo šo veselo, aizstājot to (pro-thesis: tā ir etimoloģiskā nozīme), tā varam teikt, ka ģenētiskais kods, kur kādas būtnes kopums it kā kondensējas, jo tur ir ieslēgta visas šīs būtnes "informācija" (tā ir ģenētiskās simulācijas neiedomājama vardarbība), ir artefakts, operatīva protēze, abstrakta matrice, kuru varēs lietot nevis reprodukcijai, bet gan vienām un tām pašām pavēlēm paklausīgu identisku būtņu gluži vienkāršiem atjaunojumiem.

"Mans ģenētiskais mantojums reizi par visām reizēm tika fiksēts tad, kad spermatozoīds sastapa olšūnu. Šajā mantojumā ir visi bioķīmiskie procesi, kas izveidoja mani un kas nodrošina manu funkcionēšanu. Šīs receptes kopija ir ierakstīta katrā no desmitiem miljardu šūnu, no kurām es tagad sastāvu. Katra no tām zina, kā mani ražot; vispirms tā ir mana šūna, tikai pēc tam tā ir manu aknu vai asiņu šūna. Tātad teorētiski ir iespējams, ņemot kādu no šīm šūnām, izveidot man identisku indivīdu."

(Profesors A. Žakārs)

Tātad klonēšana ir ķermeņa modelēšanas vēstures pēdējā stadija, kurā, reducēts līdz savai abstraktajai un ģenētiskajai formulai, indivīds ir nolemts sevis sērijveida pavairošanai. Šeit vajadzētu atkārtot to, ko Valters Benjamins sacījis par mākslas darbu tā tehniskās reprodukcijas laikmetā. Sērijveidā reproducēts darbs zaudē savu auru, savu īpatnējo šā brīža un šīs vietas kvalitāti, savu estētisko formu (tā jau agrāk ir zaudējusi savu rituālo formu tās estētiskajā nozīmē), un tā, pēc Benjaminā vārdiem, nenovēršamajā reprodukcijas nolemtībā iegūst politisku veidolu. Zaudēta ir oriģinalitāte, vienīgi vēsture, kas pati ir nostalģiska un retrospektīva, var to rekonstruēt kā "autentisku". Šā notikuma visizteiktākā forma, vismodernākā norise, kas ir attēlota kino, foto un mūsdienu masu medijos, ir tā, kur oriģināla nekad pat nav bijis, jo lietas uzreiz ir tvertas atkarībā no to neierobežotas reprodukcijas iespējām.

Tas notiek ne tikai vēstījumu līmenī, bet arī indivīdu līmenī ar klonēšanu. Būtībā tas, kas notiek ar ķermeni tad, kad tas vairs nav uztverts kā vēstījums, kā informācijas un vēstījumu krājums, kā informācijas substance. Tad nekas neliek šķēršļus tā sērijveida reprodukcijai, runājot ar tiem pašiem terminiem, kādus Benjamins lieto, runājot par rūpnieciskiem objektiem un masu mediju tēliem. Vispirms ir reprodukcija, tad seko produkcija, vispirms ir ģenētiskais modelis, pēc tam visi iespējamie ķermeņi. Tehnoloģijas ielaušanās komandē šo apvērsumu — tehnoloģija, ko Benjamins aprakstīja jau tās galējās izpausmēs kā totālu mediju, bet vēl industriālajā laikmetā — gigantiska protēze, kas pavēl lietu un identisku attēlu paaudzēm, kuras nekas vairs nevar atšķirt citu no citas — un vēl neiedomājoties šīs tehnoloģijas mūslaiku padziļināšanos, kas padara iespējamu identisku būtņu paaudzi, nekad neatgriežoties pie oriģināla. Industriālā laikmeta protēzes vēl ir ārējas, eksotehniskas; tās, ko mēs pazīstam, ir sadalījušās un ietiekušās iekšpusē — ezotehniskas. Mēs dzīvojam maigu tehnoloģiju laikmetā, ģenētiska un mentāla software² laikā.

Kamēr vēl vecā industriālā zelta laikmeta protēzes bija mehāniskas, tās vēl atgriezās pie ķermeņa, lai pārveidotu tā tēlu — protēzes pašas apgrieztā kārtā tika metabolizētas fantāzijā, un šis tehnoloģiskais metabolisms arī bija ķermeņa tēla sastāvdaļa. Bet kad simulācijā tiek sasniegts kritiskais punkts (dead-line), tas ir, kad protēze padziļinās, ietiecas iekšienē, iefiltrējas ķermeņa anonīmajā un mikromolekulārajā sirdī, kad tā sevi uzspiež ķermenim par "oriģinālo" modeli, sadedzinot visas iekšējās simboliskās strāvas, ikviens iespējamais ķermenis ir tikai savs nemainīgais atkārtojums, tad tās ir ķermeņa, tā vēstures un tā peripetiju beigas. Indivīds vairs ir vien savas pamatfomnulas vēzim līdzīga metastāze. Vai visi indivīdi, kas rodas no X indivīda klonēšanas, ir kaut kas cits, nevis vēža metastāzes — vienas pašas šūnas vairošanās, kā tas ir ar vēža šūnām? Pastāv cieša saistība starp ģenētiskā koda vadošo ideju un vēža patoloģiju: kods nozīmē vismazāko vienkāršo elementu, minimālo formulu, uz kuru var reducēt visu indivīdu, un tādu, kas var sevi atveidot tikai identisku pašam sev. Vēzis nozīmē pamatšūnas vairošanos līdz bezgalībai, neievērojot ansambļa organiskos likumus. Tas pats notiek klonēšana: nekas netraucē atveidot To Pašu, netraucēti pavairot vienu pašu matrici. Kādreiz tam vēl pretojās dzimumvāirošanās, šodien beidzot varam izolēt identitātes ģenētisko matrici un varēsim likvidēt visas diferencējošās peripetijas, kas veidoja indivīdu netveramo šarmu.

Ja visas šūnas tiek uzskatītas vispirms par vienas ģenētiskās formulas atkartojumu, kas gan vēl tas ir — ne tikai visi indivīdi ir identiski, bet visas indivīda šūnas — ja ne šīs pamata formulas vēzim līdzīgā izplešanās? Metastāzes, kas sākās ar rūpnieciskajiem objektiem, noslēdzas ar šūnu organizāciju. Nav vērts vaicāt, vai vēzis ir kapitālisma laikmeta slimība. Tā tiešām ir slimība, kas nosaka visu mūsdienu pataloģiju, jo tā ir pati koda virulences forma: pārspīlēta vienu un to pašu signālu došana, vienu un to pašu šūnu veidošana.

Ķermeņa aina mainās līdz ar neatgriezeniskās tehnoloģiskās "progresijas" gaitu: no sauļošanās saulē, kas jau atbilst dabiskās vides mākslīgai izmantošanai, tā sakot, izveidojot no šīs vides ķermeņa protēzi (kas pati kļūst par simulētu ķermeni, bet kur ir ķermeņa patiesība?) — līdz pigmentu uzņemšanai mājās kvarca lampas staros (vēl vecā labā mehāniskā tehnika) — līdz iedegumam ar tablešu un hormonu palīdzību (ķīmiska un nevadīta protēze) — beidzot ar iedegšanu, iejaucoties ģenētiskajā formulā (nesalīdzināmi tālāka stadija, tomēr protēze: tikai tā ir pilnīgi integrēta, tā vairs neiekļūst ne caur virsmu, ne caur ķermeņa atverēm), izmantojot dažādus ķermeņus. Pārvērtusies ir visa kopējā shēma. Tradicionālā protēze, kas noder kāda trūkstoša orgāna labošanai, neko nemaina ķermeņa vispārējā modelī. Te vēl iekļaujas orgānu pārstādīšana. Bet ko lai saka par mentālo modelēšanu ar psihotropo un narkotisko vielu starpniecību? Mainījusies ir ķermeņa aina. Psihotropisks ķermenis ir "no iekšas" pārveidots ķermenis, vairs neizmantojot priekšstata, spoguļa un diskusijas perspektīvo telpu. Klusējošs ķermenis, mentāls, jau molekulārs (bet vairs ne skatāms), tieši metabolizēts ķermenis, bez darbības vai skatiena pastarpinājuma, imanents ķermenis, bez citādības, bez īstenojuma, beztranscendences, ķermenis, kas veltīts smadzeņu un endokrīnās sistēmas implozīvajam metabolismam, sensors, bet ne jutīgs ķermenis, jo savienots tikai un vienīgi ar saviem iekšējiem kontaktiem, nevis ar uztveres objektiem (tāpēc to var ieslēgt "baltā" jutībā, nekādā, pietiek to atslēgt no viņa paša sajūtu orgāniem, nepieskaroties tam apkārtesošajai pasaulei), šajā taktilās plastikas, mentālās veidojamības, psiholoģiskā visu virzienu tropisma jau viendabīgs ķermenis, kas tuvojas nukleārajām un ģenētiskajām manipulācijām, tas ir, absolūtai tēla zaudēšanai, ķermenis bez iespējamas reprezentācijas, ne citiem, ne pašam, ķermenis, kam atņemta tā esība un jēga ar pārveidošanos ģenētiskajā formulā vai bioķīmiskā pakļautībā: neatgriešanās punkts, tādas tehnoloģijas apoteoze, kas jau kļuvusi par starpnozaru un molekulāru.

Piezīmes

Jāņem vērā, ka vēža izplešanās arī ir klusējoša pakļaušanās ģenētiskā koda noteikumiem. Vēzis, ja uz to raugās ar dzīvo būtņu nukleārās informātikas redzējuma loģiku, arī ir briesmīga bijusī augšana un negācija, jo tā noved pie totālas dezinformācijas un sairuma. Organiskās nesaskaņas "revolucionāra"patoloģija, tā teica Rihards Pinhass grāmatā "Fictions" ("Sinoptiskās piezīmes par mistisku ļaunumu"). Organismu entropiski murgi, pretojoties informācijas sistēmu negentropijai. (Tā ir tā pati konjunktūra, kas masām attiecībā uz strukturētām sociālām formācijām: arī masa ir vēža metastāzes, ārpus sociālā organisma.)

Tikpat divdomīga ir klonēšana: tā vienlaikus ir vadošās hipotēzes, ģenētiskā koda un informācijas triumfs un ekscentrisks izkropļojums, kas iznīcina pastāvošo sakarību. Turklāt ir ticams (bet tas lai paliek nākotnei), ka pat "klonētie dvīņi" nekad nebūs identiski savam radītājam, nekad nebūs tādi paši, kaut vai tāpēc, ka pirms tam būs bijis kāds cits. Nekad nebūs "tāds, kā ģenētiskais kods pats to pārveidojis". Tomēr neskaitāmu iemeslu dēļ radīsies pavisam cita būtne, kurai būs tieši tikpat zilas acis kā tēvam, bet tas nav nekāds jaunums. Un eksperimentālā klonēšana vismaz pierādīs to, ka nav iespējams radikāli pārvaldīt procesu, pārvaldot tikai informāciju un kodu.

Tulkojusi Sarmīte Madžule.

¹ Sk. D. Rorvik. A son image: la copie d'un homme. — Paris, Grasset, 1978.

² Programmatisks vai matemātisks nodrošinājums (tulk. piez.).