Silvija bija… Silvija.
Aizraujoša. Pretrunīga. Iedvesmojoša. Sarežģīta. Tāda vienīgā. Būt ar Silviju vienā laikā, telpā un profesijā nebija ne viegli, ne vienkārši, bet pāri visam tā bija dāvana. Bez kuras Latvijas teātra zinātne šobrīd būtu pavisam cita.
Kad Silvija 1991. gadā Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē nodibināja teātra zinātnes programmu, Latvijā nebija nekā pat attāli līdzīga. Silvijai tā bija bezkompromisa atdošanās teātra idejai. Un mums, pirmajam šīs programmas kursam, tāpat. Lekcijas Visvalža ielas lielajās auditorijās, lai varētu nākt klausīties arī brīvprātīgie interesenti, un Silvijas mazajā vienistabas dzīvoklī tikai "likumīgo" studentu grupai. 90. gadu sākuma izmisīgajā nabadzībā atrasti veidi, kā studentiem tikt skatīties izrādes Viļņā, Grodņā, Pēterburgā, Maskavā un pat Oslo. Visiem kopā iegūti pirmie priekšstati par angļu valodu, datoriem un rietumu teātri. Pirmie profesionālie puni un pat asinis. Un vēl, un vēl, un vēl. Bet kopumā aizraujošākais laiks dzīvē, kas uz mūžu izveidoja priekšstatu par ideālajām studijām, kad visi stāv un krīt par vienu lietu. Lai kā vēlāk samezglojās cilvēciskie un profesionālie ceļi, pirmā Silvijas kursa absolventi gandrīz simtprocentīgi joprojām ir teātra profesijās. Bez Silvijas ideāliem, bezkompromisa prasībām pret sevi un citiem un absolūtās brālības sajūtas tas nebūtu noticis.
Kritikā es no Silvijas iemācījos divas lietas. Lai spriestu par vienu izrādi, jāredz visas. Un aktieru vārdus rakstā nedrīkst likt iekavās, jo aktieris nekad nevar būt nebūtiskāks par lomu.
Zinātnē arī divas. Jebkura pētniecība spēj pārvērsties aizraujošā detektīvā. Un tēma, pie kuras tu ķeries, jāizpēta līdz pēdējam burtam.
Pedagoģijā arī divas. Lai kas būtu rakstīts instrukcijās, pavēlēs vai algas lapiņā, nav nekā svarīgāka par reālo satikšanos auditorijā, kur lekcijas laiks jāpiepilda no pirmās līdz pēdējai minūtei. Un studentiem jāskatās acīs.
Silvijai bija neticamas darba spējas. Nepazīstu otru cilvēku ar tādu jaudu. Milzīgās vairāksējumu grāmatas par teātra vēsturi un aktieriem ir titāniski misijas projekti – pilnībā Silvijas izdomāti un īstenoti. Savukārt pētījumi par Aleksandru Čaku un Mihailu Bulgakovu, kas palika nepabeigti, ir sirds darbi.
Silvijai piemita apskaužama spēja radoši aizrauties. Ar kādu teātri, režisoru, aktieri, basketbolistu, dzejnieku, puķi, ideju. Šajā ziņā viņa bija kaislīga un patiesa – gan pret tiem, ko mīlēja, gan pret tiem, ar kuriem nesapratās. Bet tajā brīdī tas vienmēr bija pa īstam.
Silvijā pārsteidzoši savienojās šķietami pretējas īpašības. Patiess dāsnums un sirsnība ar asu egocentrismu. Pati gājusi cauri grūtiem laikiem, viņa ļoti empātiski izturējās pret cilvēkiem ar veselības vai materiālām problēmām, nesavtīgi palīdzēja, rūpējās un raizējās. Ne vienmēr gan tas attiecās uz atšķirīgiem viedokļiem.
Silvija bija žilbinoši asprātīga un fascinējoši harismātiska. Virkne viņas izteicienu savējo vidū tā folklorizējušies, ka pat aizmirsusies to izcelsme. Ja Silvija bija labā garastāvoklī, viņa spēja padarīt par savu jebkuru auditoriju. Ja garastāvoklis bija slikts… arī to nevarēja nepamanīt.
Silvijai riebās formalitātes un tukša izrādīšanās, bet patika svinēt dzīvi. Studentus viņa aicināja sevi uzrunāt vārdā un pašironiski amizējās pie uzrunas "profesore" vai "kundze". Silvijai patika kaķi, kaut viņai no tiem bija alerģija. Viņa lasīja detektīvromānus, lai atpūstos, un skatījās basketbolu, lai iedvesmotos.
Manā telefonā pēdējā ziņa no Silvijas ir Lieldienu svētdienā atbilde uz vēlējumu turēties, jo pavasaris ir tuvu: "Es jau cenšos, cik varu…" Bet atcerēšos es Silviju tādu, kāda viņa bija prezidenta Egila Levita inaugurācijas sarīkojumā pagājušajā vasarā – sapucējusies, atpūtusies, smaidoša, runātīga un priecīgi pārsteigta, ka nemitīgi kāds nāca klāt, lai teiktu paldies – par rakstiem, par Čaku, par visu.
29. aprīlī Silvijai būtu dzimšanas diena. Viņai ļoti garšoja šampanietis, un gan jau tur augšā viņa ar Čaku un Ziedoni saskandinās tā, kā mācīja studentiem, – acīs skatoties un tā, lai skan. Savukārt, ja visi Silvijas studenti šai dienā sociālajos tīklos vai dobēs ieliktu pa vienai dālijai, tas būtu varens dārzs. Tam jāturpina ziedēt Silvijai par godu.
2