Par Brendas Jansones izstādi "Stigma zem dermas", kas bija skatāma mākslas telpā "Brīvība".
Reiz ne tik senos laikos amerikāņu abstraktais ekspresionists Vilems de Kūnings paziņoja, ka eļļas krāsa 15. gadsimta Itālijā tika izgudrota tāpēc, lai varētu attēlot cilvēka miesu pēc iespējas ticamāk.
De Kūnings zināja, ko runā; viņa eļļas gleznojumi, visu garo gleznošanas mūžu svārstoties starp abstraktu un ne tik abstraktu gleznošanas manieri, mēdza sasniegt pat piecu centimetru biezumu – padarot gleznas gandrīz nepārvietojamas. It kā viņš nespētu apstāties pie galīgā lēmuma vai viņu kaitinātu pats punkta pielikšanas fakts. Tomēr, visticamāk, krāsas slāņa pakāpeniskā audzēšana de Kūninga gadījumā bija saistīta arī ar miesas gleznojuma īstumu. Vismaz ar miesas ārējā apvalka – ar ādas negludumu, porainību, kārtošanos dažādos blīvumos un rakstos. Pieci centimetri gan ir krietni vairāk par ādu un zemādu – to visu, kam ķirurga nazis viegli tiek cauri, uzsākot operēt vidējas miesas būves cilvēku; uzsākot bīstamo ceļu tur, ķermeņa dziļumos.
Savukārt britu gleznotāja Dženija Savila vairākkārt atsaukusies uz slaveno de Kūninga izteicienu, uzsverot, ka ļoti daudz savā gleznošanas procesā aizguvusi gan no drukātiem plastisko operāciju, gan katastrofu medicīnas attēliem, gan Bēkona manierē no grāmatām izplēstām vecmeistaru reprodukcijām. Reiz, ejot garām lopkautuvei – drīzāk gan uzglūnot tai (neticu, ka Dženija tur pagadījās nejauši), viņu pārsteidzis ap savu asi savērpies liellopa kautķermenis: atvērts, mirdzošs tas burtiski esot viņai "spļāvis virsū krāsu". Tā nu kāda laimīga 2004. gada diena, kurā viņa beidzot kautķermeni uzgleznoja, esot remdējusi vienas no visromantiskākajām ilgām Dženijas mūžā, ilgas, kas radušās, muzejos aplūkojot Rembranta un Haima Sutina gleznotos nodīrātos vēršus, vēršu ķermeņus, kas izstaroja gaismu [1]. Mākslas vēsture piefiksējusi stāstu par Sutina nedienām ar nemitīgajām sūdzībām par smaku ap viņa darbnīcu. Gleznojot kautķermeņus, viņš ik pa brīdim esot tos aplaistījis ar svaigām asinīm – ticamībai un spīdumam. Šādus stāstiņus Dženija savās intervijās nekad neizmanto kā anekdoti vai joku. Viņa tos raksturo kā tehniku. Kā gleznojuma rašanās tehniku, gandrīz vai neizbēgamību. Runāšana par krāsas spļaušanu un asins liešanu var sajūsmināt un var arī kaitināt, un tādu to mūsdienās var iztēloties tieši gleznotāja mutes izteiktu, citu variantu, šķiet, nav.
Diez kā de Kūnings un Savila komentētu silikona stabilās pozīcijas mūsdienu laikmetīgajā mākslā iepretim savam klasiskajam medijam, eļļas krāsai? Tas bija pirmais jautājums, kas nāca prātā, skatoties uz jaunās mākslinieces Brendas Jansones silikonā atlietajiem dzīvu ķermeņu nospiedumiem izstādē "Stigma zem dermas" un cenšoties par katru cenu tiem nepieskarties. Atklājums, ka šie miesas gabali ir silti, varētu būt tikpat nepatīkams kā smaka pie Sutina darbnīcas – un tā varētu būt arī tehnika. Vai nākamais solis aiz silikona spējas radīt biedējoši precīzu miesas atveidojumu varētu būt šīs miesas fiziskais siltums?
Brenda savus silikona veidojumus rada no "ārpuses uz iekšpusi". Vispirms tiek sagatavota pretforma – ar zobārstniecības ģipsi no cilvēka ķermeņa daļas noņemta precīza negatīva kopija. Tad šajā formā ar tonētu silikonu (toņus Brenda jauc pati) tiek ieklāta ārējā, skatītājam redzamā ādas daļa – arī dzimumzīmītes, ādas defektiņi, pleķīši –, un tad pakāpeniski, ar katru nākamo silikona kārtas ieklāšanu, āda tiek audzēta biezumā, kā pēdējo pievienojot sarkanu asinsvadu un baltu tauku slāni. Skatoties uz gatavo silikona veidojumu, skaidri redzams, ka pirmais formā ieklātais ādas slānis nav caurspīdīgs, tomēr jūtams, ka aiz tā kaut kas ir, tam ir savs biezums, savs neredzamais saturs, kas visu notur kopā tīri konceptuāli. Viena no izstādes skulptūrām – mātes seja – bija eksponēta aplūkošanai arī no kreisās, no asiņu un tauku puses un ļāva pārliecināties, ka "neredzamā" puse satur asins slāni, nevis, piemēram, kļūdaini notonētu silikonu koši zaļā krāsā. Šķiet, ka skulptūras biezums ir pat pareizajos centimetros – puse no collas. Tieši tādu ādas un zemādas biezumu min Dženija Savila; zemāda, ko uz audekla var tīri labi imitēt ne tikai krāsas toņa, bet arī krāsas biezuma ziņā.
Ar silikonu, atšķirībā no eļļas krāsas, jāstrādā ātri, jo parastais "nedārgā gala" celtniecības silikons sacietē aptuveni desmit minūšu laikā. Kad veidojums ir nožuvis un izņemts no pretformas, pa virsu tam nav iespējams uzklāt neko, nevienu pašu dzimumzīmi. Nav iespējams mazliet pāriet pāri ar krāsu un lazējot pielabot, piemēram, lūpu toni – viss ir sastindzis, pabeigts, silikons neko sevī neuzsūc. Veidojumam ir iespējams vienīgi apgriezt malas.
Un tā ir fundamentālā atšķirība starp miesu attēlojošo silikonu un eļļas krāsu – eļļas krāsa ir cilvēciskāka, jo pieļauj kļūdu, nejaušību. Krāsa var notecēt, to var nokasīt nost, atkal likt pa virsu, izziest ar špakteļnazi vēlreiz un vēlreiz no jauna. Ar eļļu strādā no iekšpuses uz ārpusi un papildina gleznojumu tik ilgi, kamēr beidzot "viss sēž". Dženija Savila ir attīstījusi īpašu tehniku, atļaujot apakšējam krāsas slānim mazliet, tik tikko apžūt – apmēram diennakti. Tad nākamajā dienā ar pretkrāsu iet tam pa virsu, plāno, apžuvušo plēvīti noraujot nost un tad sajaucot divas dažādas krāsas uz audekla tā, ka abas viena otrai ēdas cauri viena vēziena žestā – un tā atkal un atkal, līdz panākts vajadzīgais nospriegojuma līmenis, finālā vienā gleznā savijot līdz pat trīssimt dažādu krāsu toņu. Ja Brenda kļūdīsies ar izvēlēto ādas toni, tad to nebūs iespējams mainīt. Pirmā izvēle ir arī pēdējā.
Tādēļ pabaiso noskaņu, kas valda "Stigmā zem dermas" veido tieši izvēlētā tehnika – tās galīgums un stingums, tās dogmatisms, bet ne tik daudz ķermeņu fragmentējums. Un, protams, silikona skulptūru mērogs. Tā kā pretforma ir noņemta patiešām no dzīviem cilvēkiem (uz to norāda arī darbu nosaukumi – tiem doti cilvēku vārdi: Antons, Katrīna, Kitija, Rasa), tad vēders ar nabu, seja vai elkonis ir "viens pret vienu" – nekādu vispārinājumu, pārcilvēcisku palielinājumu vai samazinājumu, nekādas novirzes no dzīvās miesas. Īsti gaļas gabaliņi, iepakoti melnā plēvē. Melnā plēve gan te darbojas kā zibensnovedējs – tā ir parodija par līķu maisiem detektīvseriālos, kur tie parasti nez kāpēc ir tumšā krāsā – ticamībai, vai? Ziņu raidījumu ap slimnīcas stūri piefilmētajos kadros ciet aizvilktie maisi ar vientuļo ķermeni iekšā ir vai nu balti, vai gaiši zili. Brendas izvēlētais sintētiskais, spīdīgais audums (tas tiešām ir audums, pataustīju) vienlaicīgi strādā arī kā Kaķsievietes vai kāda sadomazo fetiša tērps. Jau pieminētās mātes sejas aizvērtās acis un bālā seja melnajā ietvarā ļauj saskatīt gan mūķeni, gan aiz melnā auduma noslēptas, paceltas rokas, kas tur savu ietērpu kā karogu un saka: "Skaties uz mani, skaties!"
Par to, ka Brenda lieliski apzinās silikona "īso soli" mākslas laukā, liecina mazu nobīžu un tik prozaiskas lietas kā matu klātbūtne. Skulptūrā "Antons", kas attēlo jauna vīrieša krūtis, labais krūtsgals – visreālistiskākais krūtsgals pasaulē – ir nobīdījies no savas ierastās vietas un palēcies uz augšu. Savukārt krūtsgala pamestajā vietā pelēki un rozā mati, kas, visticamākajā veidā izdīguši no miesas, veido vai nu maza karodziņa siluetu, vai arī vēl neatvērušos acs plakstiņu ar rozā skropstām un pelēku, notecējušu asaru. Mati ir klātesoši katrā skulptūrā – melni, blondi un rudi īsti cilvēku mati rotā katru silikona miesas gabalu svešādā, ne "dabiski" matiem paredzētajā vietā un veidā.
Skulptūrā "Māte" gari, reti mati kā asaras izplūst no aizvērtajiem plakstiņiem – un tieši mati pārnes darbu jau citā jēgas aplī, bez matiem/asarām silikona seja būtu vien glīta, piedienīgi spocīga maska. Savukārt "Kitija" – sievietes krūts, zem kuras precīzā ielokā izkārtojušies rudi, pašķidri matiņi, no kuriem pāris ir sapinušies draudzīgā bizītē, ļauj neierastā, svaigā manierē no jauna aplūkot konfliktu starp sievietes ķermeni un tā nīstamo matainību; konfliktu, kas katru jaunu paaudzi piemeklē mazliet atšķirīgā veidā. Lai cik tā liktos triviāla, nenobriedušiem prātiem paredzēta problēma, vissatraucošākais šajā konfliktā ir nevis nepārejošais gluduma un attīrītas miesas standarts, kas vēl arvien no jaunajām sievietēm tiek pieprasīts, bet gan slēpti nievīgā agresija no sabiedrības nobriedušo prātu puses tieši pret jaunajām sievietēm, kad tās pirmo reizi un bieži vien minstinoties nāk atklātībā ar matainības problēmas konstatāciju. Nudien, tas ir atklājums ikreiz no jauna, ikreiz kādas citas jaunas sievietes dzīvē. Tomēr norāde, ka "tā nav nopietna problēma" vai "cik par to var runāt" pārbīda akcentus un rada iespaidu, ka aktuālo pieprasījumu pēc gludas, jaunas sievietes miesas rada viņas pašas. Pat ja vairumā gadījumu jauna sieviete savu gludumu likumpaklausīgi uztur, tad pārmest viņām šo likumpaklausību vai pārmest tām dažām, kas nolemj pozicionēties pret to, ir visvienkāršākais, visvieglākais ceļš grēkāža atrašanai. Mizogīniska skūšanās pastāv tikai tāpēc, ka sievietes ir muļķes un pašas to pieļauj. Ja reiz tā, tad kāpēc ir tik grūti un arī smieklīgi iedomāties mākslas darbā Jaunavu Mariju ar vieglo pūciņu uz augšlūpas? Vai tumšiem matiņiem klātas rokas, kurās tup domīgs Jēzus? Un vienalga, vai pūciņa tiks uzgleznota Savilas manierē vai Brenda to rūpīgi, pa matiņam vien, iestādīs silikonā.
Tā nu "Stigma zem dermas" kāpj pāri vecā trika ietvaram, kad skatītāja pabiedēšanai izstāda iekonservētas miesas un līķu maisa krustojumu. Ja Dženija Savila ticamu miesas gleznojumu panāca ar trīssimt dažādiem toņiem, no kuriem neviens nav tonālajam krēmam (tas ir, precīzai miesas krāsai) līdzīgs, tad Brenda savus no tumsas ārā kūņojošos miesas gabaliņus ticamus padara ar nevietā iedēstītiem matiem. Un mati šeit ir tā draudzīgā, siltā daļa, tie savstarpēji savijas, viegli noplīvo, kad skatītājs steidzas tiem garām, maigi elektrizējas, pielīpot pie melnā, spīdīgā auduma – un visu šo šķietami baiso fragmentāciju pārvērš laipnā, asprātīgā stāstā, ko kaut kur izdzīvo kāds pret sevi pārmaiņas pēc draudzīgi noskaņots ķermenis.
[1] Schama, Simon. Interview with Jenny Saville. Jenny Saville. Rizzoli International Publications, Inc., New York, 2005, 124. lpp.
0