Par Ivana Tverdovska filmu "Zooloģija", 2016
Strauja astes izaugšana cilvēkam vai cilvēkveidīgai būtnei kino nav nekas pārmēru oriģināls, taču galvenokārt saistās ar šausmu filmām ("Himera" ("Splice")), tīņu burvestībām vai pasakām ("Harijs Poters"), vai tizliem komēdiju jociņiem ("Smagi iemīlējies" ("Shallow Hal")). Aste kā simbols ir kaut kas tik klaji dzīvniecisks vai arī tik jokaini neiederīgs orgāns, ka grūti iztēloties tā gaumīgu kinematogrāfisku pielietojumu. Vienīgais izņēmums pilnmetrāžas filmu vidū pēdējos gados varētu būt Taizemes "Pilsonis suns" ("Citizen Dog") – "Amēlijas" spītīgo naivumu atdarinoša fantāzija par to, kā jauns puisis izrādās īpašs citu Bangkokas iedzīvotāju vidū, jo viņam vienīgajam nav parādījusies aste. "Pilsonī sunī" aste simbolizē konvecionālismu, pakļaušanos straujajam galvaspilsētas ritmam un tādu kā tapšanu par viduvējību.
Ivana Tverdovska "Zooloģijā" aste nozīmē gluži pretējo – neiederēšanos, izcelšanos pūlī un drosmi pieņemt savu citādību. Galvenās varones aste – apjomīgs un reālistisks (ja tā maz drīkst izteikties par sievietes asti) miesaskrāsas izaugums – tiek izstādīta apskatei kā neatņemama tēla daļa. Režisors apzināti izvēlējies radīt mākslīgu asti, ar ko aktrise būtu spiesta sadzīvot, mācīties to pārvaldīt un pieņemt, nevis izmantot specefektus vai citu vienkāršāku un ērtāku risinājumu. Un kinoaktrise Natālija Pavļenkova nebūt neesot bijusi laimīga, pirmoreiz uzlūkojot savu asti, jo gaidījusi kaut ko estētiskāku un pievilcīgāku, teiksim, kaut ko līdzīgu lapsas astei. Loma, starp citu, rakstīta tieši viņai, pēc vairākkārtējas veiksmīgas Tverdovska un Pavļenkovas sadarbības. Un Pavļenkova Natašas lomā ir spoža un ticama līdz pat astes galiņam.
Tverdovskis atstāj brīvu vietu interpretācijai, kāpēc pusmūža zoodārza darbiniecei pēkšņi aste ir uzradusies, gluži tāpat kā mēs nekad līdz galam nenolasām, cik liela teikšana Natašai ir pār savu asti. Filmā atainotas ne tik daudz attiecības starp sievieti un asti, cik attiecības starp viņu un ārpasauli. Aste neizbēgami noliek Natāliju pozīcijā, kur viņa atšķiras no pārējiem, un sievietei teikšana (un arī tikai nosacīti) vairs ir tikai par to, vai lepni paceltu asti iet pa ielu vai stūķēt to zeķubiksēs un nojaust, ka mūžīga astes slēpšana nevar būt iespējama. Te, protams, viegli nolasāms: katram sava "aste" – seksuālā orientācija, etniskā piederība, politiskie uzskati (klasiskākie piemēri).
Šī ir tikai divdesmit astoņus gadus vecā Tverdovska otrā pilnmetrāžas mākslas filma, un arī savā pirmajā un satriecoši spēcīgajā darbā "Korekcijas klase" režisors vēroja "neiederīgos" un rādīja sāpīgi skarbu ainu, atainojot sabiedrības attieksmi pret jauniešiem ar fiziskās attīstības traucējumiem. Nepamet sajūta, ka pusaudžu nežēlība komplektā ar "tradicionāli" domājošu skolotāju traumējošo iespaidu uz jauniešiem tomēr izdevusies ticamāka un godīgāka nekā "Zooloģijas" ļauni ķircinošās Natašas kolēģes dranķes un pārējie aprobežotie nekurienes ciematiņa iedzīvotāji. "Zooloģija" spēlējas ar metaforām, taču arī precīzi ķer smalkas realitātes detaļas, un šajā realitātē neredzēt nevienu saprātīgu būtni šķiet mazliet pārspīlēti un veido distanci skatītāja un stāsta attiecībās. Kad Nataša atnes savam rentgenologam pudeli vīna, tas, kā viņi viens otram grūž pudeli turp un atpakaļ, izcili notver absurdo Austrumeiropas/Krievijas "pateicību" paražu, kur sliktāk par pieņemšanu ir vēl tikai neņemšana. Dāma uz skatuves, kas sludina ezoterisku pašpalīdzības bezsakaru, liekot publikai atkārtot "Es turu visumu savās rokās", brīvprātīgais atlūgums, ko vārdu pa vārdam nodiktē priekšniece, vai sievietes gados poliklīnikas rindā, kas apspriež medicīnu tajos laikos, kad zāle bija zaļāka: šādas trāpīgi izspēlētas ainiņas, nedaudz pārspīlējot darbībā jau dabiski iekodēto absurdu, piešķir "Zooloģijai" tīkamu cilvēkpazīšanas kvalitāti, taču skumdina, ka akurāt visi cilvēki izrādās kretīni.
Gan "Korekcijas klases", gan "Zooloģijas" dialogi scenārijos vairāk ieskicēti, nevis uzrakstīti, dodot improvizācijas brīvību aktieriem un rezultējoties niansētā, dabiskā un grūti tulkojamā valodā. Citu valstu kritiķiem, šķiet, arī šis aspekts ir apgrūtinājis filmas uztveri, lai arī nav nobremzējis sajūsmas viļņus. Tomēr visaizkustinošākais ārzemju kritikas novērojums – Tverdovskis, šķiet, aizņēmies atbaidošās ārstu kabinetu vizualizācijas no rumāņu jaunā viļņa. It kā šādas postpadomiski drūmas poliklīnikas eksistētu tikai specifiskā kino paveidā. Visbeidzot – kritiķi šai filmā kā uz delnas skaidri saskata Krievijas nepilnības un nejaucības.
Pats Tverdovskis dažās intervijās noliedz, ka filma būtu jāuztver kā tieša metafora par mūsdienu Krieviju, bet citās – norāda, ka filmas notikumi specifiski ilustrē totalitāro režīmu un citas Krievijas īpatnības. "[..] Un filmas beigas, manuprāt, diezgan precīzi atspoguļo lietas, kas notiek manā valstī un Krievijas sabiedrībā. Iespējams, mazāk totalitārās valstīs atrisinājums, kas līdzīgs mūsu filmas finālam, nebūtu iespējams," viņš stāsta "Golden Globes" intervijā. Un tajā pašā laikā šādi viņu citē "Free Press Houston": "Mani neinteresē politika. Man tā neeksistē. Es par to atceros tikai tad, kad man kaut kāda iemesla dēļ jāieskatās savā pasē. Tāpēc neko daudz nezinu par Trampu un droši vien par Putinu arī ne."
Šī pretruna liek pieļaut divas iespējamības. Pirmā – režisors negrib pārlieku lēkt acīs Krievijas varai un sevi pozicionēt kā pārliecinātu tās kritiķi. Otrā un, iespējams, ticamākā – viņš ir noguris no savu filmu sociālās kritikas vienādošanas ar Krievijas kritiku un pamanījis, ka no Eiropā uzlecošiem krievu režisoriem vairāk cer sagaidīt to otro. Katrā ziņā kaut kas "Zooloģijas" uzstādījumā stiepjas ārpus laika un telpas, tās nekonkrētība un pasakas piegarša ved ārpus stūrainas sociālās/politiskās satīras robežām.
Pusmūža sieviete, kas pārlieku ilgi patvērusies valdonīgas mātes paspārnē (apzināti neprecizētā ģeogrāfiskā lokācijā kaut kur pie jūras pasaules malā), kas piedzīvo pēkšņu un savdabīgu novēlotu personības nobriešanu, ielaižas dēkā ar jaunāku vīrieti, jo sevi var apliecināt tikai caur vīrieti, un pat izdara kaut ko tik klišejisku kā nomaina matu sakārtojumu un beidzot uzdrošinās dzīvot "pa īstam" – no vienas puses, kaut kas šajā uzstādījumā ir tik vienkāršots un banāls, ka pat aste neglābj. Taču, no otras puses, lai arī cik romkomīgs šāds sižets izklausītos, stāsts lielā mērā ir tikai fasāde kaut kam daudz nopietnākam. Un diez vai atšķirīgā nepieņemšana un skaļi iebildumi pret nepakļaušanos apkārtējo spiedienam ir Krievijas fenomens, kā mums labpatiktos ticēt. Varbūt parādīt cilvēku nespēju akceptēt citādo caur kaut ko tik kliedzoši muļķīgu kā aste ir gan mazliet oriģinālāk, gan uzrunājošāk nekā malt atkal un atkal vienus un tos pašus stāstus un vienu un to pašu sāpi. Un varbūt režisors izvēlas neizskaidrot, kāpēc Natašai ir aste vai tās nav, gluži vienkārši tāpēc, ka tā nav skatītāja darīšana, un tikpat vienkārša ir stāsta morāle – cilvēkiem drīkst būt astes, kāpēc lai nedrīkstētu? Filmā ir tikai viens cilvēks, kas pieņem un pat iemīl Natašas asti, taču viņa noraida šo kaislību pret savu asti. Un atkal atbilde uz jautājumu, kādēļ tad viņa nenovērtē to vienīgo, kas apjūsmo viņas asti, ir pavisam vienkārša – mēs gribam, lai mūs mīl ar visu mūsu asti, bet ne jau astes dēļ.
Vīrieši Tverdovski, šķiet, pārlieku neinteresē. Ne tikai abu viņa filmu galvenās varones ir sievietes, bet arī citi spēcīgie raksturi pieder sievietēm, un vīrieši parādās tikai kā romantiskas intereses un situāciju upuri. Vērojot, kā Natašas aste tiek pielietota (vai varbūt pati pielietojas – arī tas netop līdz galam skaidrs) baudas gūšanai, īsu mirkli rodas aizdomas, ka visa tā astes padarīšana patiesībā ir stāsts par peņa skaudību un fantāzija par galēju vientulību, taču drīzāk aina kalpo kā pierādījums apspiestai seksualitātei. Arī seksualitātes un ķermeņa kaunināšana ir aktuāla un sāpīga gan "Korekcijas klasē", gan "Zooloģijā". Pusaudze Ļena bez jebkādām aizturēm tiek saukta rupjos vārdos par to, ka uzdrošinās vienlaikus būt seksuāla būtne un invalīds, savukārt Nataša ir kolēģu apsmiekls gan tad, kad ģērbjas aseksuāli, gan tad, kad atklāj un uzsver savu seksualitāti. Apsveicami, ka vilšanās mīlestībā nav tas, kas galēji izposta varones, lai arī mīlestība spēlē nozīmīgu lomu abās filmās. Sieviešu individuālisma ierobežošana, sabiedrības uzvara vai pretspars pret viņu brīvību un uzdrīkstēšanos būt tādām, kādas viņas ir, atzīšana par kroplību – tas ir daudz iznīcinošāk un daudz būtiskāk.
Dzīvnieku un cilvēku līdzāspastāvēšana "Zooloģijā", liekas, vajadzīga tādēļ, lai norādītu uz cilvēku dzīvnieciskumu. Nataša pašā sākumā ir mazs, nobijies, iesprostots zvēriņš, kam citi nebaidās uzklupt, un viņas cilvēcīgās īpašības aug kopā ar asti. Bet tik un tā vislabāk viņa saprotas ar dzīvniekiem, baidoties no cilvēku potenciālās plēsonības. Veidojas asociācijas ar citu savādi skaistu šī gada filmu – Jorga Lantimosa "Omāru". Gan bālā krāsu palete, gan ironisks skatījums uz cilvēku attiecībām, gan absurdi sirreālā sabiedrības izmēdīšana, gan jēdzienu "cilvēcība" un "dzīvnieciskums" neatbilstība realitātei. Un arī pašas filmas beigas. Tomēr "Zooloģija", atšķirībā no "Omāra", mazliet maldās, nespēdama izšķirties starp tiešumu un vienkāršību – vai arī visu varbūtību un metaforu vienlaicīgu satikšanos uz ekrāna.
1