Par Tomaša Vasilevska filmu "Mīlestības savienotās valstis", 2016
"Mīlestības savienotās valstis" angliski un arī oriģinālvalodā saglabā dubultnozīmi – tie var būt arī savienoti mīlestības stāvokļi. Pirmās asociācijas vedina arī uz domu par pirmajiem pieskārieniem brīvības citadelei ASV un mēģinājumiem tikt ar visu jauniegūto brīvību galā. Nosaukums ietver ne tikai ironiju, bet arī zināmu viltību, jo spēj pārsteigt skatītāju nesagatavotu. Kaut kas valdzinošs slēpjas nosaukumos, kas atbruņo ar maigumu, lai pakļautu laimīgā nezināšanā mītošu kinoapmeklētāju daudz dramatiskākam piedzīvojumam, nekā gaidīts. Kad bez priekšzināšanām aizdevos uz Rīgas Starptautiskā kinofestivāla demonstrēto filmu ar draiski bērnišķīgo nosaukumu "Vecmamma dejo uz galda", pēc pusotras stundas jutos kā caur gaļasmašīnu izmalta. Ar "Mīlestības savienotajām valstīm" ir līdzīgi – galīgi ne par mīlestību, nemaz nav par savienošanos, un vispār – nesaudzīgs, vardarbīgs kino.
Pirms sāku norādīt uz visām filmas, manuprāt, nepilnībām, uzrakstīšu tieši un skaidri: "Mīlestības savienotās valstis" ir ļoti spēcīga filma. Viena no tām, par kuru teikt "neatstās vienaldzīgu", tieši to arī domājot, nevis īsti nezinot, kā citādi aprakstīt tikko redzēto. Ja vien skatītājs apzināti nenorobežojas un neizvēlas ieturēt distanci, poļu relatīvi jaunā režisora Tomaša Vasilevska trešā pilnmetrāžas filma "Mīlestības savienotās valstis" nelaiž vaļā vēl kādu laiku pēc noskatīšanās.
Pagājušā gada "Berlinālē", kur filma saņēma "Sudraba lāci" par scenāriju, kritiķu reakcija bija stipri atšķirīga. Atceros, kāds "Mīlestības savienotās valstis" nosauca par pašmērķīgu skatītāja psihes izvarošanu – lai arī ne pārāk pozitīvs, nenoliedzami ievērojami emocionāls secinājums. Arī ielūkojoties pašu poļu rakstītajā, vērtējums variē no "pretencioza un tukša" līdz apgalvojumam, ka Vasilevskim izdevies perfekti notvert Polijas esenci (un traģismu) agrīnajos deviņdesmitajos. "Berlināli" un citus festivālus vēl kādu brīdi varēs "nopirkt" ar blokmāju drāmām, pirms austrumeiropieša dvēseles kliedziens taps ierasts un banāls. No Austrumeiropas (ļoti atvainojos visiem, kas jūtas piederīgi Ziemeļeiropai) perspektīvas viss, protams, izskatās mazliet citādāk – nestrādā eksotikas sajūta, un tas nozīmē, ka režisoram jābūt gana precīzam, lai raisītu nostalģiju vai kā citādi apelētu pie mūsu kopīgās pagātnes. "Mīlestības savienotās valstis" bliež ar deviņdesmitajiem jau no pirmajiem kadriem, un kaut kur starp dzeršanas intensitāti kā vecās krievu komēdijās, sensacionālo paziņojumu, ka iegādāti džinsi un "Fanta", fascinējumu pret videokasetēm, kurās ierakstīta pavisam garlaicīga pornogrāfija, vai, piemēram, cītīgu vārda "Rietumvācija" atkārtošanu sāku just, ka izaicinājums pieņemts – rodas kārdinājums pamanīt pakešu logus vai pagūglēt, vai skanošā dziesma vispār tolaik jau bija uzrakstīta. Iespējams, tāpēc, ka deviņdesmitie šķiet primāri ieintegrēti tieši sarunās, radot sajūtu, ka režisors grib mūs pārliecināt atkal un atkal – nu, točno deviņdesmitie! Pietrūkst organiskākas un neuzkrītošākas ieslīdēšanas pagātnē. Filma daļēji balstīta uz režisora bērnības atmiņām, varbūt viņš pats vienlaikus vēlējies uzburt laiku, taču vienlaikus arī šaubījies par atmiņu uzticamību un rezultātā pārlieku aizrāvies ar burtisku reālismu, kas brīžiem traucējoši kontrastē ar filmas vizuālo sirrealitāti un konceptuālo estētiku.
Filmas centrā ir četras dažādas sievietes, kuras šķiet iestigušas laikā un bezcerībā: šie noteikti nav mutuļojošie deviņdesmitie, bet gan apātisks un apjucis laiks. Ja pavisam konkrēti – tas ir 1990. gads, un Polijā, vismaz filmā, nekāda cita īpaša košuma, izņemot "Fantu", nav. Visas vienādi gaišmatainās sievietes vieno vientulība, kurai gan jaušamas dažādas pakāpes un gradācija, kā arī ilgas pēc "kaut kā vairāk". Tomēr pat šīm ilgām piemīt visnotaļ nepārliecinošs raksturs: it kā sievietes jau no paša sākuma zinātu, ka nekas labs te nesanāks, un mazliet cīnītos par sevi tīri tā, lai izskatītos – kaut kas ir darīts. Agata vairāk prieka gūst no baznīcas apmeklējumiem nekā no savas laulības, taču sievietes vēsums mirklīgi pāriet seksa laikā, kuru viņa pieprasa tik uzstājīgi, ka vīrs nebeidz brīnīties, kas sievu ir apsēdis. Mājieni norāda uz apspiestu kaislību pret mācītāju, bet varbūt tas vienkārši ir protests pret visa pastāvošā bezjēdzīgumu. Protams, pieņemot, ka sieviete nevar vēlēties seksu ārpus jūtām tāpat vien, ka tur jābūt apslēptām sāpēm. Iza ir skolas direktore, tātad valdonīga sieviete, bet skaidrs, ka viņa iekšēji ir upuris un sevi gatava pakļaut pazemojumiem, kā jau visas ārēji valdonīgās sievietes. Izas ilggadējam mīļākajam nesen nomirusi sieva, un šīs nāves rezultātā viņš nolēmis, ka vairs nevēlas mīļāko. Ar paskaidrojumiem un motivācijām filma pārmēru neaizraujas, taču var minēt – tas tāpēc, ka a) visi vīrieši ir cūkas, b) viņš baidās, ka sieviete pieprasīs nesen atbrīvoto vietu sev. Izas jaunākā māsa Marzena vada dejas un aerobikas nodarbības vācu pensionāriem, paralēli sapņojot par modeles karjeru, bet mēs visi zinām, kas sagaida jaunas un naivas meitenes, kuras izmēģina spēkus kā modeles. Visbeidzot, visticamākā un izteiksmīgākā varone – pensionētā skolotāja Renata, kura apgalvo, ka daudzus gadus dzīvojusi kopā ar māsu, bet tagad dzīvo ar putniem, šķiet, ar kanārijputniņiem, un slēpj maigi neveselīgu apsēstību ar Marzenu. Renata ir vienīgā, kas nekādā veidā nav saistīta ar vīriešiem, tādēļ viņas ciešanas salīdzinoši šķiet autentiskas un viņai par tām ir vismaz kāda teikšana.
Jā, mani sadusmo tas, ka vīrieši režisori turpina ražot no vīriešiem pilnībā atkarīgas sievietes upures un šīs filmas tiek pateicīgi dēvētas par "sieviešu perspektīvu" stāstiem, jo galu galā Bekdelas testu taču iziet tik maz filmu un tik bieži sievietes neizdodas iemocīt jebkādā būtiskā lomā. Taču tiešām ceru, ka nevienu vairs neapmuļķo sievietes nolikšana stāsta centrā, ja viņa šai centrā tik un tā pakļauta vīrieša (ne)žēlastībai. Cits jautājums – kas "Mīlestības savienoto valstu" režisoram liek gribēt padarīt visus vīriešus par, es atvainojos, pimpjiem. Gan nozīmes, gan vispārējo rakstura izpausmju, gan pat kadrējuma ziņā.
"Sievietes mani interesē visvairāk. Viņām piemīt tāda noslēpumainība un tik daudz emociju līmeņu, ka es kā režisors varu tajos nirt dziļi iekšā, bet, pat ja es peldētu simt gadu, nekad nevarētu visus izpētīt," poētiski saka Vasilevskis, ieturot pazīstamo toni, kurš nodod vēlmi uztvert sievietes kā eksotiskus dzīvniekus, kas ir tik citādāki, tik īpaši un tik neaptverami. Kādā citā intervijā kritiķi priecē Vasilevska stāsts par to, ka viņa bērnībā vecāki pierakstījušies rindā uz auto un pēc laika saņēmuši vēstuli, ka var to iegādāties, taču auto bijis balts. Bet māte vienmēr sapņojusi par sarkanu auto un bijusi gatava gaidīt vēl gadu, lai to saņemtu. Jo tā taču ir tā brīnišķīgā spēja tvert sievietes būtību, ko režisors tik labi nodod mums filmā. Ak, šī nepraktiskā un tik piemīlīgā sievišķība!
Filmā ideja par sievišķību kā naivu un pievilcīgu pāraug pašdestruktīvā spēkā (vai drīzāk – pašdestruktīvā vājumā), uz ko ir neērti skatīties. Skaidrs, ka šīs sievietes varētu no purva izvilkt tikai kāda vīrieša glābjoši padota roka, taču visi vīrieši filmā izrādās esam brutāli kretīni, kas sieviešu trauslumu ņem un izmanto. Un arī izvarošana – lai arī cik baiss un briesmīgs notikums tas būtu, tomēr, manuprāt, izvarošana liecina par režisora fantāzijas trūkumu, ja to atkal un atkal redz kā vienīgo veidu, kā pareizi izpostīt savu varoni sievieti. Varbūt Vasilevskis var nirt un peldēt, tomēr pagaidām viņš komfortabli plunčājas stereotipu peļķē par vājo un daiļo dzimumu.
Līdzīgi kā, piemēram, fon Trīra "Antikrists", Hanekes "Klavierskolotāja" (ko Vasilevskis citē kā vienu no iedvesmas avotiem) vai jebkura kinostudenta pirmais mēģinājums radīt kino, kas kvalificējas kā drāma, filma "Mīlestības savienotās valstis" ir pilnībā atbrīvota no prieka un jebkādiem mājieniem, ka laime, kaut vai īslaicīga, vispār būtu iespējama. Lai arī Vasilevskis pagaidām nav ne Trīrs, ne Haneke un nespēj tik ļoti iedragāt smadzenes, viņa potenciāls ir jūtams. Metaforas un smalkums, elegants kadrējums, noskaņa – tas viss ir klātesošs, trūkst vai nu godīgākas attieksmes, vai arī pilnvērtīgākas provokācijas, spējas vai nu pilnībā pieņemt "režisora dieva" lomu, vai arī – nolaisties līdz cilvēcībai un iedziļināties no sirds. Arī fon Trīrs rāda pasauli no lenķa, ko varētu apzīmēt kā sievietes perspektīvu, tomēr viņa varones ir daudzdimensionālas, spējīgas uz rīcību un pašas nonāk līdz pašdestruktīvai rīcībai, nevis garlaicīgi tiek nolemtas tai jau no paša sākuma.
Vizuāli "Mīlestības savienotās valstis" ir jaudīgs darbs: rūpīgi nostrādātas mizanscēnu kompozīcijas, pārsvarā statiski, plati un ilgi, brīžiem elpojoši un viegli kustīgi kadri, kā arī blāvas, zilganas, tādas kā izmazgātas krāsas – tas viss norāda uz īpatnu rokrakstu, kam var pat piedot brīžiem pārāk paštīksmi izstieptās ainas. Vispārējā koncepcija mazliet atgādina Roju Andersonu, ja vien Rojs Andersons kariķēti atdarinātu jau eksistējošas realitātes, nevis radītu pats savu absurdo un nereālo vidi. Filmas operators rumānis Oļegs Mutu filmējis arī Sergeja Lozņicas filmas, tostarp arī Latvijas kopproducēto "Miglā", bet par viņa zināmākajiem darbiem, šķiet, uzskatāmas rumāņu jaunā viļņa pārstāves un Kannu laureātes "4 mēneši, trīs nedēļas un divas dienas" un "Lazaresku kunga nāve". Kinematografiskā konsekvence paliek nemainīga, kamēr pats stāsts pārlec pie citas varones, iepriekšējo gandrīz pilnībā aizmirstot, izvēlas nesekot lineārām konstrukcijām un klejo laikā. Grūti pateikt, vai haotisms radīts ar nolūku, mēģinot iemiesot bezcerīgo virzības trūkumu un sava laika apjukumu, vai tomēr filmas nepabeigtība ir nejauša.
2013. gadā Vasilevskis pieteica savu filmu "Peldošie debesskrāpji" ("Floating Skyscrappers") kā pirmo Polijas LGBT filmu, tagad viņš mēģina runāt par patriarhālismu kā nepārejošu un sāpīgu Polijas sabiedrības problēmu. Viņa tēmas ir skaļas un būtiskas, par to vispār nav šaubu. Vienīgi – iespējams, filma "Mīlestības savienotās valstis" būtu daudz uzrunājošāka, ja tik ļoti necenstos būt "māksla".
1