Džons Leiverijs "Sarkanā grāmata", 1907
 
Komentārs
16.11.2017

Sieviešu intelekts

Komentē
5

Šogad 16. novembris ir vienlaikus gan UNESCO Pasaules filozofijas diena, gan arī UNESCO Starptautiskā tolerances diena. Atzīmējot sakritību, Latvijas Universitāte šajā dienā ir iecerējusi īpaši izcelt sievietes filozofes un atzīmēt to ar simpoziju "Filozofija sievietes balsī".

Ja laika un enerģijas būtu vairāk, paralēli šim simpozijam varētu sarīkot vēl vienu simpoziju, kurā aplūkot jautājumu, vai pirmā minētā simpozija tēmas pieteikums izvēlētajā datumā neliecina par neapzinātu seksismu. Šis nav joks. Jēdziena "tolerance" problēma ir tāda, ka iecietība vienmēr ir attieksme no augšas – uz parādībām, cilvēkiem vai cilvēku grupām, kas kaut kādā veidā ir nepilnīgākas par to vērtētājiem, taču pret tām jābūt iecietīgiem, jo tas liecina par augstiem morāles standartiem un ideālā gadījumā veicina nepilnvērtīgās grupas uzlabošanos. Aicinājums būt tolerantiem pret sievietēm vai, konkrētāk, sievietēm noteiktā profesijā šķiet nesaprotams, kamēr nav pierādīta tolerances mērķa grupas trūkumi. Savukārt problēmai ar "filozofiju sievietes balsī", manuprāt, ir divi līmeņi. Pirmais ir saistīts ar filozofijas personifikāciju, kuras saknes aizsniedzas vismaz līdz Boēcijam 5. gadsimtā (par šo arī varētu sarīkot simpoziju). Otrais ir saistīts ar "sievietes balsi", un, to formulējot, nāktos formulēt attieksmi pret fenomenoloģisko feminismu vai feministisko fenomenoloģiju, kurus es diemžēl nespēju atšķirt. Mana šībrīža atturīgā attieksme pret šiem filozofijas virzieniem izriet no tās filozofijas tradīcijas, par kuru man nejauši ir dažas zināšanas (vai drīzāk doksai sokratiskā nozīmē). Tajā "filozofiju" saprot kā ideju vai apgalvojumu racionālu un kritisku izvērtēšanu un patiesības meklēšanu ar tādiem rīkiem, kas nav atkarīgi no pētītāja dzimuma vai dzimtes. Tieši šādu iemeslu dēļ jau antīkajā pasaulē šad tad gadījās pa sievietei pītagorietei, platoniķei vai epikūrietei, un viņu līdzdarbošanos uzņēma labvēlīgi nevis tāpēc, lai veicinātu iecietību pret sievietēm vai sadzirdētu to balsis, bet gan tāpēc, ka tā pēc minētajiem kritērijiem šķita saprātīga un vērtīga.

Lai visu šo iztirzātu un nonāktu pie tādiem simpoziju pieteikumiem, kas veido kopēju platformu visiem iesaistītajiem, noteikti nepietiktu vīna. Tāpēc, ievadot pirmo pieteikto simpoziju, varbūt varētu parunāt par sieviešu intelektu – piemēram, vai vispār tāds ir un, ja ir, cik liels, – un dažiem viedokļiem, kas par to izteikti. Jo, ja gadījumā ar intelektu ir kāda problēma, simpozijs būtu jāpiesaka vēl pavisam citādāk.

Izteikumi par sieviešu saprātīgumu ir izkaisīti pa visu Rietumu filozofijas vēsturi. Bieži tie nav garāki par dažiem teikumiem vai paragrāfiem. Es atradu divas esejas, kas īpaši veltītas sievietēm. Vienu ir uzrakstījis Artūrs Šopenhauers ("Über die Weiber" jeb "Par sievišķiem"), un to analizēt nešķita vērts. Otru, salīdzinoši nesenāk, 1995. gadā, ir uzrakstījis austrāliešu filozofs Deivids Stovs, un tās nosaukums ir "Sieviešu intelektuālās spējas". Eseja tika nolasīta Sidnejas "Rasela biedrības" sanāksmē un publicēta biedrības rakstu krājumā. Tā piedzīvojusi vairākas atkārtotas publikācijas, kā arī vienu kritisku atbildi, diemžēl jau pēc Stova nāves, ar asprātīgu nosaukumu "Deivida Stova intelektuālās spējas". Šo dusmīgo repliku uzrakstīja ievērojama austrāliešu filozofe Dženija Teihmane. Īsi atstāstīšu Stova nostāju un argumentus, tad apskatīšu Teihmanes pretargumentus un nobeigumā uzrakstīšu savas pārdomas par šo strīdu.

Deivida Stova tēze ir vienkārša. "Sieviešu intelektuālās spējas," viņš raksta, "visumā (on the whole) ir vājākas par vīriešu intelektuālajām spējām." Ar to viņš grib teikt, ka indivīds, kura intelekts ir lielāks nekā cilvēku vidusmēra intelekts, absolūti lielākajā daļā gadījumu būs vīrietis, nevis sieviete. Šo patiesību, viņaprāt, apliecinot tūkstošiem gadu ilguši novērojumi visās kultūrās un visās cilvēku darbības jomās, kā teorētiskajās, tā praktiskajās. Spriest par cilvēka intelektu esot iespējams, vienīgi izvērtējot intelektuālās darbības rezultātus (performance), un tie sievietēm visumā vienmēr izrādījušies sliktāki. Viņš atzīst, ka izpausme darbībā ne vienmēr ir spēju adekvāts novērtējums, jo var būt apstākļi un situācijas, kas neļauj spējas pielietot. Tā uzskata viņa oponenti – vienlīdzības teorijas (equality-theory) aizstāvji, uz kuru argumentiem viņš atsaucas un kuru skatījumā sieviešu intelekta izpausmes līdz šim vienmēr kavējusi izglītības nepieejamība un piedāvāto iespēju trūkums. Taču Stovam šis arguments nešķiet pārliecinošs. Sievietes, viņš raksta, cilvēces vēsturē atradušās visdažādākajās situācijās. Jebkurš iedomājams faktors, kas vienu sieviešu intelektuālo spēju izpausmi kavējis, citām sievietēm ceļā neesot gulējis. Enerģiski un izdomas bagāti cilvēki centušies novērst nepilnības sieviešu izglītošanā "vismaz kopš Platona", un ir tikušas piedāvātas neskaitāmas izglītības un sieviešu integrācijas programmas. Taču, par spīti šiem pūliņiem, viņš raksta, intelektuāli prasīgākajos darbos sieviešu tik un tā ir izteikts mazākums un plaisa starp abu dzimumu izpausmēm neizzūd.

Balstoties uz Deivida Hjūma teoriju par dabas likumu sadalīt spējas "tieši tik, cik vajag", Stovs piedāvā sociāli bioloģisku šīs parādības skaidrojumu. Divkājaino primātu H. sapiens mazuļi dzimst bezpalīdzīgi un ilgus gadus ir atkarīgi no vecākiem, jo īpaši – mātes. Lai izvestu pēcnācējus cauri grūtniecībai, krūtsbarošanai un pirmajiem dzīves gadiem, mātei nekāda īpaša intelektuāla piepūle nav nepieciešama – viņa vadās pēc instinkta. Savukārt vīrietim šajā laika posmā, kas, ja ir vairāki pēcnācēji, izstiepjas uz daudziem gadiem, ir jānodrošina pārtikas ieguve un teritorijas apsargāšana. Abu darbību izdošanās – raksta Stovs – ir atkarīga no intensīvas smadzeņu darbības, mainīgas situācijas izvērtēšanas, pieņēmumu veidošanas un to pārbaudes. Piemēram, ja veģetārs ēdiens ir nepietiekams, ir jānomedī dzīvnieks, kas parasti ir gan fiziski spēcīgāks, gan izveicīgāks, turklāt prasmīgi slēpjas savā ierastajā vidē. Nomedītais dzīvnieks ir jāpieveic, un tā gaļa jāsagatavo tā, lai būtu ēdama, kam attiecīgi nepieciešami darbarīki. Un tā tālāk.

Atzīdams, ka bērnu radīšana un audzināšana nepārprotami ir kavēklis sieviešu intelekta attīstībai vīriešu intelekta līmenī, Stovs raksta, ka atkāptos no savas nevienlīdzības teorijas, ja fakti viņu pārliecinātu par nedzemdējušu sieviešu intelektuālo pārākumu pār dzemdējušām. Bet, viņš raksta, nedzemdējušas sievietes vairāk nekā 1700 gadus Rietumos lielākoties ir dzīvojušas sieviešu klosteros. Šie klosteri, atšķirībā no vīriešu klosteriem, kas bieži bija tekstu krātuves un intelektuālas darbības centri, nekādu līdzvērtīgu mantojumu nav atstājuši. Viņam ir tādi paši novērojumi par sievietēm mūsdienu universitātēs: lai arī neviena no tām nedzemdē, raksta Stovs, jomās, kas paģēr lielu intelektuālu piepūli, sieviešu ir daudzkārt mazāk nekā vīriešu.

Dženija Teihmane savā atbildes esejā galvenokārt mēģina pierādīt, ka neesot pamata nākotnē sagaidīt tādu pašu situāciju, kāda bijusi vērojama līdz šim. Interesantais un nedaudz mulsinošais viņas atbildē ir tas, ka Stovs nekādus paredzējumus attiecībā uz nākotni nekur savā tekstā neizsaka. Vienīgais, kas liek domāt par paredzējumiem attiecībā uz nākotni, ir nozīme, kādā Stovs lieto jēdzienu "spējas" (capacity). Diez vai viņš uzskatīja, ka "spējas" ir statiskas un nemainīgas (sievietēm x, vīriešiem x+). Drīzāk viņš uzskatīja, ka, abiem dzimumiem dodot vienlīdzīgas iespējas palielināt intelektuālās spējas, piemēram, uzlabojot izglītību un atbrīvojot no bērnu kopšanas pienākumiem, vīrieši "visumā" tās palielinās vairāk nekā sievietes.

Teihmane pamatoti uzsver, ka H. sapiens ir viens no adaptīvākajiem un elastīgākajiem dzīvniekiem un ka kopš aptuveni 1850. gada, kad sievietēm atļāva iegūt padziļinātu izglītību, viņu skaits starp ārstiem, pasniedzējiem, juristiem, inženieriem un arhitektiem no nulles ir pieaudzis līdz daudziem tūkstošiem. Man šķiet, ka Stovs šo iebildumu nebūtu pieņēmis, jo spēja sekmīgi darboties minētajās profesijās viņa acīs diez vai liecinātu par augsta intelekta piemitību.

Tādējādi izskatās, ka strīds un pati sarunas būtība nav atrisināma, nemēģinot vispirms precīzāk definēt "intelektuālas spējas". Es izšķirtu divas parādības: "vidusmēra intelektu", no vienas puses, un "ārkārtēju intelektu savienojumā ar spēcīgu kaislību" – no otras. Otro pagaidām atstāsim malā.

Lai veiktu ne tikai visus Teihmanes minētos darbus, bet arī aizstāvētu doktora disertācijas, vadītu pētniecības institūtus, rakstītu zinātniskas grāmatas, izteiktu dziļdomīgas pārdomas plašsaziņas līdzekļos un publicētu tādas esejas, kādas publicēja, piemēram, Stovs, nekāds īpašs intelekts nav nepieciešams. Pilnībā pietiek ar vidusmēra intelektu, kāds pārpārēm piemīt vairumam sieviešu un vīriešu. Daudz vairāk par intelektuālām spējām ir nepieciešama vēlme uzdot jautājumus, neatlaidība, laba mentālā veselība, paškritika, prasmīgi skolotāji vai kolēģi, piemēroti apstākļi darbam(piemēram, "nauda un sava istaba", kā savulaik rakstīja Virdžīnija Vulfa) un, galvenais, ilglaicīga motivācija. Neviens vai gandrīz neviens nepiedzimst un nepabeidz pamatskolu ar intuitīvu spēju, teiksim, nepielaist spriedumu kļūdas, sekmīgi darboties ar lielu datu apjomu vai izprast loģiskās indukcijas, universāliju teorijas, sociālā darvinisma vai ētiskā utilitārisma risināto un radīto problemātiku. Cilvēki iemācās to darīt, ja grib, – kā kurpnieks iemācās savu amatu. Manuprāt, 99% gadījumu tas notiek tieši tā. Tāpēc pārliecība, ka, teiksim, teorētiskās fizikas institūtos nav pārāk daudz sieviešu tāpēc, ka darbs viņu smadzenēm intelektuāli ir pārāk prasīgs, nešķiet pamatota. Sieviešu tur visdrīzāk trūkst tāpēc, ka viņas šī joma mazāk interesē – vai arī, iespējams, vēl aizvien ir kādi ārēji apzināti vai neapzināti diskriminējoši faktori.

Otrā parādība – ārkārtējs intelekts savienojumā ar spēcīgu kaislību. Tādi cilvēki kā, piemēram, Aristotels, Imanuels Kants vai Ludvigs Vitgenšteins, kas maina domāšanas paradigmas un dibina jaunas tradīcijas. Šādi cilvēki ir sastopami ļoti reti, varbūt tikai pāris reižu gadsimtā – un, kad tie parādās, pēc tam veseli institūti gadsimtiem ilgi uzsēžas uz attiecīgā intelektuālā mantojuma, lai barotos no tā. Nav skaidrs, vai liela akadēmiska rosība un milzīgi pētniecībai atveltīti līdzekļi šādu cilvēku rašanos veicina vai varbūt tieši pretēji. Turklāt visi vai gandrīz visi cilvēki šajā retajā kategorijā ir bijuši vīrieši – taču diez vai tas kādu satrauc. Ārkārtējs intelekts kaislīgi izzinošā cilvēkā līdzinās lentes galam, kas plivinās vējā virs cilvēces pļavas, brīžiem aptīdamies ap kādu nokaltušu koku un tad atkal atraisīdamies. Tā kustība ir tikpat brīva un neparedzama kā vējš. Un cilvēku skatieni, ja vien viņi paceļ acis uz augšu, paliek kā piekalti plīvojošajam lentes galam – it kā tas vienīgais gan spētu uzdot visbūtiskākos jautājumus, gan arī uz tiem atbildēt. Šī aina ir daļa no H. sapiens sugas savdabīgā stāvokļa, un, ja paveicas, tā vismaz uz mirkli atsvabina vērotājus no muļķībām, ar kurām tie aizraujas, – kā, piemēram, ar jautājumiem, kāds kuram ir dzimums un cik daudz zinātnisko publikāciju.

 

Agnese Irbe

Agnese Irbe, Dr. Philol. ir sengrieķu valodas filologs, tulko antīko filozofiju. Kopš 1998. gada publicējas žurnālā "Rīgas Laiks".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!