Recenzija
16.05.2016

Sibīrija ir metafora manai vientulībai

Komentē
0

Par Hulio Medema filmu "Ma Ma", 2015

Penelope Krusa cieš, atgūst cerību, cieš vēl smagāk un svētās savaldībā padodas ciešanu pilnajam liktenim – tā īsumā varētu atstāstīt kinoteātrī "Splendid Palace" aplūkojamo basku režisora Hulio Medema jaunāko filmu "Ma Ma", kuru vairāki kritiķi pamanījušies vienbalsīgi nodēvēt par bezkaunīgu raudamgabalu. Man parasti nav ne mazāko iebildumu labi izraudāties tumšajā zālē, daudzkanālu skaņas aizsegā, tāpēc diezgan ātri nākas nojaust, ka šeit aiz skaistas varones milzīgajām ciešanām iezīmējas kāds distancētāks vēstījuma līmenis. Paša līdzpārdzīvojums šeit sagādā nemitīgu neērtības sajūtu, un šķiet, ka arī režisors, kurš ieguvis mediķa izglītību un izglītošanos uzsācis ar psihiatrijas nozari, sēž turpat blakus skatītāju zālē, spīdina acīs lukturīti un ar gumijas cimda apvilktu roku nepārtraukti iztausta skatītāja acu kaktiņus. "Māsiņ, padodiet asaru atsūcēju. Paldies." Filma ir kā neizprotama procedūra, kurai skatītājs ļaujas, padodoties filmas personāla autoritatīvajai kompetencei, taču ne mirkli pa īstam neatslābinoties un pie sevis nemitīgi atkārtojot, ka jāsaglabā paļāvība.

Filmas galvenā varone Magdalēna ir skolotāja, kas pēdējo reizi atvadās no klases, jo tiek atlaista no darba un pēc vasaras brīvlaika neatgriezīsies. Tad izrādās, ka viņas vīrs, filozofijas pasniedzējs, atstāj sievu un dēlu, lai savos brīvajos mēnešos izklaidētos ar gaišmatainu studenti. Un tad Magda uzzina, ka viņai ir vēzis trešajā stadijā un nāksies zaudēt labo krūti. Vienīgais cerības stariņš ir Magdas dēls, kurš tīri labi spēlē futbolu un ir izpelnījies talantu meklētāja Arturo (Luiss Tosars) uzmanību. Bet turpat futbola tribīnēs, kur Magda un Arturo tikko iepazinušies, vīrietis saņem telefona zvanu un zaudē samaņu. Ir notikusi avārija, viņa meita ir mirusi, bet sieva nonākusi komā.

Hulio Medems ir pazīstams ar netipiski būvētiem stāstiem, kas apvērš ideju par stāstījumu kā lineāru cēloņsakarību virkni un tikai pēc noskatīšanās skatītāja prātā iezīmējas kā daļēji izprotams veselums. Viņa pirmā plašāk zināmā filma "Mīlētāji no Ziemeļu polārā loka" bija veidota kā palindroms, kur arī galveno varoņu vārdi bija lasāmi vienādi no abām pusēm – Ana un Oto –, bet erotiskajā drāmā "Sekss un Lusija" režisors savija kopā rakstnieka Lorenso un viņa mīļākās Lusijas šodienu ar pagātni un literāra romāna epizodēm. Filma "Ma Ma", kuras galvenās lomas atveidotāja Penelope Krusa ir arī šīs filmas līdzproducente, jau nosaukumā ietver vienu no caurviju motīviem, kas pamazām kļūst par daļu no vēstījuma, – vēstures atkārtošanos.

Filmas nosaukums ir pietiekami kodolīgs, lai to varētu šifrēt daudzos iespējamos veidos – bērna pirmās zilbes, nosaucot māti; saīsinājums no Marijas Magdalēnas; saīsinājums no spēcīgās Magdas un mīlošās mātes kā divām Penelopes Krusas varones pusēm; refleksija par sašķeļošo traumu sievietes identitātē, ko rada mastektomija –, kā arī noteikti vēl citos. Taču viens no veidiem, kā lasīt filmas tekstu, ir vērot stāstījuma nogriežņus, kuri katrreiz ir citā kvalitātē. Visspēcīgāk tas izpaužas Magdas tēlā – viņai divas reizes atklāj vēzi, un abas reizes viņa izmanto pēdējos spēkus, lai veidotu ģimeni un dotu dzīvību. Arturo piedzīvo lēnu un mokošu zaudējumu, kad viņa sieva nepamostas no komas un mirst, bet tad iemīlas sievietē, kurai konstatēts vēzis, un zaudējuma draudi jau atkal ir nemitīgi klātesoši. Pat kopīgs brauciens uz jūru ir vēl svarīgāks, kad tas ir brauciens ar vēsturi – gada jubileja kopš iepriekšējā brauciena, tiek sacīti tie paši vārdi, izliecoties pa mašīnas logu, atkārtošanās kā pierādījums, ka notikušais bijis īsts.

 

Gluži neirotiska kontrole pār to, lai nerastos nepareizas interpretācijas, piemīt visam scenārijam – informācija, ko skatītājs par Magdu saņem, ir izteikta apgalvojuma formā. Ja Magdas vīrs ir nelietis, tad pilnīgi noteikti viņš ir nelietis, kas atstāj ģimeni seksuālu piedzīvojumu meklējumos; ja Magda ir atlaista no darba, tad tas ir tāpēc, ka visa Spānija cieš no bezdarba; ja Magda stāv, apskāvusi vīrieti, kuram aiz stikla palātā mirst sieva, tad tas ir tāpēc, ka viņa ir līdzjūtīga. Apkārtējā pasaule kļūst par tiešu galvenās varones redzējuma atveidu. Filmas scenārijs paredz, ka liela daļa notikumu risinās slimnīcās, taču medicīniskas sterilitātes rēgs saglabājas it visur. Līdz ar ķīmijterapiju ir apstājusies dzīvīgā šūnu vairošanās, un arī mājas nekad nav pat nekārtīgas, bet tīrā pludmalē vienīgā dzīvība ir vēžveidīgie ar skaidru metaforisku funkciju. Pat uz seksa klubu Magda dodas kopā ar savu ginekologu un pa ceļam apēd nevis kebabu no ielu tirgotāja, bet gan folijā ietītas trīsstūrmaizītes no mājām.

Asjēra Ečeāndijas atveidotais ginekologs šajā filmā ir tēls, kas vienlaikus veic ziņneša un samiernieka funkciju. Magda, uzzinājusi par savu diagnozi, tveras pie Huliana ar visiem spēkiem – šarmē viņu, joko, izjautā par vispersoniskākajām dzīves detaļām –, it kā no ārsta lēmuma būtu atkarīga slimības gaita. Hulians arī neliedzas, un visai drīz skatītāji zina gan to, ka viņš ļoti labi dzied popdziesmas, ka viņš ir biseksuāls – vai vairāk homoseksuāls – un pārgulējis ar Arturo un viņa tagad mirušo sievu, priekšroku dodot Arturo, un ka viņš vēlējies adoptēt meitenīti Natašu no Sibīrijas. Mazā, tiešā un gaišmatainā Nataša bildē uz Huliana galda redzama stāvam uz violeta sniegotas taigas fona (nevis, teiksim, bērnunamā raujam lellei matus). Lai gan pēc laika Hulians ir atmetis domu par adopciju un šķiras no sievas, Magda ar nerimstošu interesi viņu izjautā par Natašas likteni, prāto par to, kā meitenīte tur tālajā Sibīrijā salst un skumst.

Kopš krūts zaudēšanas no Magdas dzīves pilnībā izzūd pat attālināti sieviešu tēli: ne tikai Arturo un Huliana sievas – viena mirusi, otra šķīrusies –, bet pat jaukā māsiņa, kas iepriekš viņu mierinājusi ķīmijterapijas laikā. Citas sievietes un viņu krūtis šķiet kā tiešs apvainojums – Magda ar mokām skatās uz sievieti ar kailām krūtīm pludmalē, viņa nemeklē draudzeņu tuvumu, tikšanos ar līdzīgā situācijā nokļuvušām sievietēm vai citu atbalstu. Sapnī pēc operācijas Magda redz, ka Arturo viņai uzdāvina krūtsgalu – jādomā, savas mirušās sievas –, bet šis retais cilvēcības brīdis tiek aizgaiņāts kā pēcnarkozes murgojums. Vienīgā, kas Magdas dzīvē ienāk uz palikšanu, ir mazā, spokam līdzīgā Nataša, kura aizpeld garām jūrā vai apskauj Magdu.

Neilgi pirms filmas fināla pie Magdas atnāk viņas bijušais vīrs, kurš ar asarām acīs visu nožēlo un vizuāli izskatās komiski līdzīgs blakus stāvošajam Arturo. Arturo un Hulians atkal satiekas pie jaundzimušās Magdas meitas, kuru sauc Nataša. Magda ir kļuvusi par māti otro reizi, un otro reizi viņas ķermenī varu pārņem nāvējošā slimība. Tas, kas filmas finālā liek just neveiklību par kņudošajām skumjām, nav cietsirdīgais liktenis un pašaizliedzība. Tā ir apjauta, ka patiesībā ikviens ir saņēmis to, ko bija vēlējies. Visi skaidrie simboli un viennozīmīgās interpretācijas ir viennozīmīgi tikai tāpēc, ka šeit katrs jau ir pieņēmis vienu scenāriju savai dzīvei. Magda izvēlējās svētās un vientuļās mocekles lomu. Hulians vēlējās būt tuvāk Arturo. Arturo vēlējās audzināt meitu. Bet Magdas dēls Danijs – viņš vēlējās spēlēt futbolu.

Tēmas

Ieva Viese

Ieva Viese-Vigula ir beigusi Audiovizuālās kultūras un Kultūras teorijas programmas Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvo Rīgā, lēnām strādā pie grāmatas par Rozi Stiebru un Ansi Bērziņu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!