Attēlā – Jāzeps Mediņš 1920. gadā
 
Recenzija
06.10.2016

Sezonas atklāšana ar neierastu repertuāru

Komentē
1
Saglabā

Liela ažiotāža pavadīja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra jubilejas sezonas pirmo koncertu ar Raimondu Paulu un Marisu Jansonu. Tikpat daudz klausītāju sagaidīja Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" atgriešanos Lielajā ģildē pēc vasaras pārtraukuma – arī jubilejas sezonas ieskaņā, un atšķirība vienīgi tā, ka Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris patlaban var atskatīties uz 90 gadus senu vēsturi, bet "Sinfonietta Rīga" – uz savas pastāvēšanas pirmo desmitgadi. Daudz klusāk pagāja sezonas atklāšanas koncerti orķestrim "Rīga" un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskajam orķestrim – pirmajam 2016. gada 29. septembrī Lielajā ģildē, savukārt otrajam – 1. oktobrī Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē. Taču nepelnīti, jo abi orķestri regulāri piedāvā no standartrepertuāra atšķirīgas programmas, sadarbojoties ar latviešu komponistiem, atrodot Latvijā ilgi nedzirdētas vai vispār līdz šim nezināmas partitūras un muzicējot kopā ar augstu novērtētiem solistiem. Tā arī šoreiz – Latvijā dzimušais čellists Ramons Jaffe uz skatuves kāpa orķestra "Rīga" koncerta pirmajā daļā, bet pēc divām dienām Mūzikas akadēmijā varēja dzirdēt kārtējo profesionālo vijolnieces Evas Binderes priekšnesumu; repertuārā iekļautie atskaņotāju jaunatradumi bija ja ne aizraujoši, tad vismaz interesanti; un, ja arī interpretiem ne viss padevās vienlīdz tīri un precīzi, abu koncertu noklausīšanās tomēr nepavisam nelika vilties.

Andris Sējāns pēc vokālās grupas "Cosmos" aktīvās darbības beigām 2010. gadā aizvien nopietnāk pievērsies kompozīcijai, un orķestra "Rīga" sezonas atklāšanas koncertu ievadīja viņa radītais opuss "Karavāna". Ideja tēlaina un asprātīga, vienlaikus atainojot gan bērnu atgriešanos skolā pēc vasaras brīvlaika, gan arī mūziķu pakāpenisku ierašanos pie orķestra pultīm pēc atvaļinājuma, un arī "Karavānas" skaņuraksts, kas balstīts "Dabas koncertzāles" muzikālajā materiālā, veidots gana prasmīgi. Skaņdarba tēmas vairākkārtēji izvedumi aicina ieklausīties orķestra krāsu, harmoniju un ritmu variācijās, pūšaminstrumentu skanējumam papildenerģiju piešķir roka sitaminstrumentu komplekts un elektriskā ģitāra; darba pēdējā posmā parādās vēl negaidīti kontrasti, līdz beigās uz skatuves uznāk arī diriģents Valdis Butāns un ar gonga sitienu visam pieliek punktu. Protams, tā nav akadēmiska koncertmūzika, taču uzrakstīta ar māksliniecisku gaumi, un šeit nevarēja nepamanīt arī orķestra dalībnieku spēju muzicēt ritmiski saskaņoti bez tiešas diriģenta klātbūtnes.

Akadēmiskas konvencijas nekad nav saistījušas arī ekscentrisko austriešu pianistu Frīdrihu Guldu. Līdztekus Vīnes klasiķu un romantisma meistaru interpretācijām viņš izcēlās ar eksperimentiem džeza un brīvās improvizācijas jomā; lai palielinātu publikas interesi par saviem koncertiem, pianists vairākkārt publicēja viltotus paziņojumus par savu nāvi, kuriem sekoja "augšāmcelšanās turneja" (līdz pēdējais nekrologs patiešām izrādījās liktenīgs); solokoncertos Frīdrihs Gulda mēdza ierasties tādā pašā apģērbā kā paša organizētajās reiva pārtijās, un muzikologi piezīmēja, ka slavenais pianists izskatās kā "serbu suteners"; viņš bija arī viens no pirmajiem pēc 18. gadsimta, kurš Johana Sebastiāna Baha mūziku atskaņoja klavihorda izpildījumā, baroka laikmeta instrumentāriju bieži iesaistot arī džeza priekšnesumos.

Šajā kontekstā nepārsteidza Frīdriha Guldas komponista veikuma – 1980. gadā sarakstītā koncerta čellam un pūtēju orķestrim – neordinārais raksturs. Pēc Andra Sējāna opusa turpat uz skatuves palika gan roka perkusijas, gan kubiešu kongas, un jau pirmās čella koncerta taktis vēstīja par populārās un klasiskās mūzikas sapludinājumu. Tiesa, pavisam citā stilistiskā virzienā un emocionālā izteiksmē – oriģinālajā piecdaļu ciklā pastāvīgi mijās varen jautras, možas un izklaidējošas tēmas ar liriskām melodijām Johana Štrausa un citu 19. gadsimta Vīnes komponistu garā, savukārt ģitāras partija, kura brīžiem acīmredzami pildīja klavesīna funkciju, bet citkārt atgādināja par senlaicīgu flamenko, lieku reizi lika atcerēties, ka Frīdriham Guldam nav bijusi sveša ne baroka un klasicisma māksla, ne postmoderna polistilistika. Pats atskaņojums saucams par radošu veiksmi – teicamā saspēlē ar solistu diriģents Valdis Butāns pūtēju ansambli droši un pārliecināti vadīja cauri visām koncerta temporitma, dinamikas un noskaņu maiņām, turpretī Ramona Jaffes čella skanējums, ja arī brīžiem bija pārāk metālisks, pārsvarā tomēr uzrunāja gan ar toņa izteiksmīgumu, gan ar interpretācijas artistiskumu un humora izjūtu. Bez šaubām, tikai pats Frīdrihs Gulda varētu atbildēt, cik lielā mērā viņa koncerts čellam un pūtēju orķestrim ir apzināti satīrisks un cik lielā mērā – vienkārši līksms un bezrūpīgs. Un interesanti, kā šo skaņdarbu spēlētu, piemēram, Marta Sudraba. Vai Sola Gabeta.

Pēc starpbrīža programmas turpinājums nāca ar otru latviešu mūzikas pirmatskaņojumu – Imanta Zemzara opusu "Arkādija". Komponistu, īpaši pēdējos gados, nekādi nevar saukt par daudzrakstītāju, tādēļ katra jauna viņa radīta lielākas formas partitūra vienmēr raisa īpašu interesi – un "Arkādija" nebija izņēmums. No šī darba saņēmu to, ko gaidīju, – arī šeit Imanta Zemzara daiļradē izpaužas citās mākslas jomās gūtie iespaidi, šoreiz komponistu iedvesmojot Jaņa Rozentāla simtpiecdesmitgadei veltītajā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē redzamajai gleznai "Arkādija"; arī šeit autors radījis muzikālu tēlojumu, kur dramatiski konfliktējošu norišu vietā stājies lirisks, taču psiholoģiski neviennozīmīgs vērojums; un arī šajā gadījumā komponists apliecinājis savu profesionalitāti un izsmalcinātu muzikālo gaumi. Pēc pirmajiem koka pūšaminstrumentu motīviem sekojot tālākajai skaņdarba attīstībai sonori sabiezinātākās līnijās, pakāpeniski atklājas, ka mūzikas idilliskais pieteikums ir mānīgs; skaņurakstā ievijas gan elēģiskākas, gan satrauktākas izjūtas, komponista uzburtās pastorālās ainas debesīs mākoņi te sablīvējas, te izkliedējas, un darba izskaņu iespējams uztvert dažādi. Varbūt kā nostalģisku atgriešanos pie sākumā dzirdamā vēstījuma. Bet varbūt kā atziņu, kura tika formulēta jau antīkajā pasaulē: "Nāve ir arī Arkādijā." Atliek vien pieminēt, ka orķestra "Rīga" pūtēji muzicēja tīri un saliedēti, atsaucoties uz Valda Butāna iecerēm interpretācijas mākslinieciskās dramaturģijas un emocionālā kolorīta iedzīvinājumā, līdz ar to domāju, ka pirmatskaņojums priecēja arī pašu komponistu.

Visbeidzot, divi Erika Vitekra skaņdarbi – "Equus" un cikls "Rēgu vilciens". Uzreiz jāteic, ka pēc visa iepriekš dzirdētā labprātāk būtu klausījies kaut ko no pavisam citas estētikas – dramatiskāku, nopietnāku, izaicinošāku, jo 1970. gadā dzimušā autora daiļrade drīzāk iekļaujas tajā konvencionālajā paradigmā, kuru pārstāv daudzi citi amerikāņu, angļu un kanādiešu komponisti. Kopš 20. gadsimta otrās puses viņi ir lielos kvantumos producējuši tieši pūtēju orķestriem adresētu mūziku, kura gan veidota ar vērā ņemamām profesionālām iemaņām un emocionālu vērienu, tomēr kopumā atstāj visai ilustratīvu un vienveidīgu priekšstatu. Tādēļ, lai arī cik tiešas vizuālas un literāras asociācijas izsauktu Imanta Zemzara "Arkādija", Erika Vitekra "Equus" un "Rēgu vilciens" raisīja vēl tiešākus, vēl uzskatāmākus kinematogrāfiskas dabas iespaidus, ko bija grūti attiecināt uz koncertmūzikas definīciju. No otra skatpunkta – Vitekra partitūras nebūt vēl nav banālākā pūtēju orķestra repertuāra daļa; var pat apbrīnot instrumentācijas virtuozitāti, ar kādu komponists izklāsta savas radošās idejas, un arī formas ritējums šeit ir loģisks, pārdomāts un spraigs. Līdz ar to jāsecina, ka labā atskaņojumā šai mūzikai netrūkst sava valdzinājuma, un orķestra "Rīga" sniegums nepārprotami bija izdevies. Bez šaubām, visa koncerta gaitā viens otrs skaņuraksta izvedums izklausījās neprecīzi artikulēts, ritmiski neveikls vai intonatīvi šaubīgs, taču kopumā gan abu Vitekra darbu lasījumi, gan Andra Sējāna, Frīdriha Guldas un Imanta Zemzara mūzikas interpretācijas vēstīja, ka Valda Butāna un orķestra "Rīga" mākslinieciskais dialogs nesis kvalitatīvākus rezultātus nekā, piemēram, iepriekšējās sezonas sākumā. Skaidrs, ka tad, ja saksofonu grupā spēlē tādi meistari kā Arvīds Kazlausks un Oskars Petrauskis, savukārt oboju grupā – Uldis Urbāns, diriģents var rēķināties ar pienācīgu atskaņojuma līmeni, taču šoreiz gana izkopti skanēja arī tādi kaprīzi instrumenti kā mežragi un tubas, un tas attiecināms arī uz visiem pārējiem koka un metāla pūšaminstrumentiem. Vēl tikai jāpiebilst, ka turpmākajā sezonā orķestra profesionālās prasmes būs iespējams noteikt visdažādākajos stilos un žanros – džeza standartos, Ziemassvētku dziesmās, klasiskās vokāli instrumentālās partitūrās, 20. gadsimta opusos, jaunos latviešu komponistu darbos.

Arī par Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertu jau pašā sākumā jāraksta, ka diriģenta Andra Vecumnieka un studentu sadarbība izdevās veiksmīgāka nekā citkārt. Un arī šeit uzmanību pievērsa repertuāra izvēle, koncentrējoties uz to latviešu mūzikas daļu, kas līdz šim bijusi noslēpta dziļi arhīvos – no 1. oktobrī spēlētajiem darbiem koncertos vai ieskaņojumos bija dzirdēta vienīgi Jāņa Mediņa 5. Daina. Programmas pirmajā daļā šai klavieru miniatūrai Madaras Pētersones instrumentācijā pievienojās Oļģerta Grāvīša un Jāzepa Mediņa opusi, savukārt otrajā daļā ar Mūzikas akadēmijas jauktā kora līdzdalību – Pētera Vaska un Tālivalža Ķeniņa kantātes.

Oļģertam Grāvītim šogad paliktu deviņdesmit. Daudzi viņu piemin kā ievērojamu mūzikas zinātnieku, bet mazāk ir to, kas atceras, ka viņš bijis arī komponists: pārskatāmā pagātnē atskaņotāji pievērsušies vien pāris estrādes dziesmām, vienai vai divām instrumentālām kamerminiatūrām, brīnišķīgajam ciklam "Mēness meitiņa" (diemžēl bezdievīgi sliktā priekšnesumā), un tas arī viss. Līdz ar to Oļģerta Grāvīša "Skaņu glezna Emīla Dārziņa piemiņai" balsij un orķestrim izskanēja īstajā brīdī. Protams, jāatceras, ka šis darbs tapis pavisam citos politiskos un estētiskos apstākļos, taču tā laika simfonismam raksturīgo liriski dramatisko patosu šeit bagātina mūzikas neparedzamā emocionālā virzība, tās vēstījumam aptverot niansētu izjūtu diapazonu, bet pūšaminstrumentu tembru balstītajām intonācijām daudzkārt gūstot elēģiski aizlauztas aprises. Tiesa, Mūzikas akadēmijas simfoniskajam orķestrim šādos brīžos ik pa laikam sanāca komponista harmonijām piešķirt vēl disonējošāku veidolu, taču citādi atskaņojumam nebija ne vainas, un Ievas Paršas dziedātā vokalīze pavisam noteikti saucama par vienu no interpretācijas būtiskākajām vērtībām.

Sekoja ziemeļnieciski atturīga poēzija Jāņa Mediņa 5. Dainā fa diez minorā, kuru autors veltījis savam vecākajam brālim, un tad arī Jāzepa Mediņa vijoļkoncerts. Pagājušajā gadā, par godu Jāņa Mediņa 125. jubilejai ielūkojoties viņa daiļradē, secināju, ka komponista vijoļkoncerts tā arī palicis nekad nespēlēts un nevienam nezināms. Taču šopavasar Andris Vecumnieks atgādināja, ka vispār arī Jāzepa Mediņa vijoļkoncerts līdz pat šim brīdim nav sagaidījis pirmatskaņojumu – un ka viņš kopā ar Evu Binderi rudenī plāno to īstenot. Mūzikas vēsture vēsta, ka šī partitūra tomēr nav visu laiku gulējusi atvilktnē – 1911. gadā radīto opusu nākamajā pavasarī Edmondo Lučīni spēlēja ar pašu komponistu pie klavierēm, vēlāk tapa pārlikums čellam, bet tad gan vijoļkoncerta notis nogrima aizmirstībā uz vairāk nekā 80 gadiem. Bez šaubām, jaunatklātā partitūra nav radikāli mainījusi latviešu mūzikas vēstures ainu, jo 1911. gadā par neordināru un izaicinošu iztēli daudz augstāk tika vērtēta profesionāla amata prasme. Un Jāzeps Mediņš tad arī ir uzrakstījis klasiski romantisku opusu, kura estētiskie principi balstās 19. gadsimta paradigmā. Taču tajā pašā laikā skaidri dzirdams, ka komponistam nav trūcis arī fantāzijas, piešķirot mūzikas saturam melodisku valdzinājumu, savukārt tās formai – vienotu ritējumu, kopumā radot apgarotas poēmas iespaidu. Tikpat lielā mērā priecēja arī pati interpretācija – Evas Binderes virtuozais lasījums saistīja ar trauslām un plastiskām skaņuraksta emocionālo vaibstu izmaiņām, un solistes spēlē jūtamā grācija bija jaušama arī orķestra stīgu grupas un pūšaminstrumentu skanējuma gradācijās, kurām Andra Vecumnieka radošais redzējums pievienoja nepieciešamo enerģiju un impulsivitāti. Beigās jāpiemin, ka tagad pirmatskaņotais Jāzepa Mediņa vijoļkoncerts laikam būs pats pirmais visā latviešu mūzikā. Turklāt šķiet, ka līdz nākamajam latviešu komponista vijoļkoncertam bija jāgaida veseli četrdesmit gadi – līdz pat Jāņa Ivanova opusam 1951. gadā. Bet varbūt mana informācija ir nepilnīga un kaut kur glabājas visu aizmirsta Pētera Barisona, Jāņa Zālīša vai Jēkaba Graubiņa partitūra?

Ar Pētera Vaska daiļradi jau kopš 90. gadiem noticis aptuveni tas pats, kas pašlaik notiek ar Andra Dzenīša vai Ērika Ešenvalda mūziku, – regulāri nākot klāt jauniem opusiem, iepriekšējie tiek aizvien vairāk nostumti malā. Šādu norisi vēl vairāk pastiprina bēdīgā situācija, kad mūsdienās neatkarīgi no jaunradītā darba novērtējuma publikas un profesionāļu vidē tā pirmais atskaņojums visbiežāk kļūst arī par pēdējo – lai gan tieši komponistu jaunības gadu skaņdarbi daudzkārt ir interesantāki par viņu vēlāko veikumu. Tādēļ īpašs prieks, ka Andris Vecumnieks atcerējies par Pētera Vaska 1978. gadā radīto "Kantāti sievietēm", kur augstā profesionālā kvalitātē iespējams sastapties ar vēlāk tādu ievērību guvušo komponista pasaules skatījumu un mākslinieciskās domāšanas principiem. Spriegi dramatiskie sablīvējumi šeit mijas ar apskaidrotām liriskām atklāsmēm, soprāna solo plašās un izteiksmīgās līnijas kontrastē ar kora un orķestra ekspresīvo sonoriku un aleatoriskajiem izvērsumiem, bet Imanta Ziedoņa dzejas rindas Pēterim Vaskam devušas impulsu viņa personisko humāno ideālu muzikālai izpausmei. Interpretācija kā jau studentu orķestrim un korim – brīžiem pārāk sasaistīta un nenoslīpēta, tomēr Andra Vecumnieka vadībā atskaņotāji tika galā ar kantātes dramaturģisko struktūru un satura risinājumu, bet solistes Lauras Teivānes dziedājums bija tembrāli un emocionāli apburošs.

Tālivaldis Ķeniņš daudzos enciklopēdiskos materiālos saukts par kanādiešu komponistu. Un ne bez iemesla – viņš vairākas desmitgades strādāja Toronto Universitātē (Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā vien goda profesora tituls), viņa darbus pirmatskaņoja Kanādas orķestri, dziedāja Kanādas kori, un līdz Latvijai daudzi no tiem nav nonākuši vēl tagad. Arī kantāte "Sawan-Oong" ("Vēja gars") 1. oktobrī Latvijā skanēja pirmoreiz, dodot iespēju klausītājiem tuvāk iepazīt Tālivalža Ķeniņa partitūru daudzšķautņainās kora un orķestra harmonijas un tekstūras, kuras Mūzikas akadēmijas studenti atveidoja ar pienācīgu koncentrētību. Ideāls variants tas, protams, nebija, jo, lai arī šī kantāte ar indiāņu leģendās balstīto dzeju un diviem teicējiem (šajā koncertā Edgars Ošleja un Viktorija Pakalniece) drīzāk uztverama kā teatrāls opuss nekā tīrs koncertmūzikas paraugs, vokālā rakstība šajā opusā vienalga ir visai sarežģīta, un viegli neklājās ne basam Maksim Krilovam, ne arī akadēmijas korim.

Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerta izskaņa raisīja līdzīgus secinājumus kā orķestra "Rīga" jaunās sezonas pirmā programma. Vispirms jau salīdzinājums ar citiem koncertiem šīs sezonas sākumā un iepriekšējos mēnešos vēstīja, cik lielā mērā Latvijas publika ir sašķelta atsevišķos segmentos – tradicionālajiem Hermaņa Brauna fonda rīkoto pasākumu apmeklētājiem, kas tā jūsmo par Ramona Jaffes muzicēšanu, nenāca ne prātā apmeklēt slavenā čellista uzstāšanos ar pūtēju orķestri, bet tiem, kuri vienmēr redzami "Sinfonietta Rīga" vai "Kremerata Baltica" koncertos ar Evu Binderi vai bez viņas, ievērojamā vijolniece Mūzikas akadēmijas telpās pēkšņi bija kļuvusi pilnīgi vienaldzīga. Lai gan, protams, mūziķu sniegums un repertuāra kvalitāte šeit nebūt nebija sliktāka par daudziem izslavētiem notikumiem. Un otrādi – skaidrs, ka lielai daļai no orķestra "Rīga" un Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra dalībnieku radiem un draugiem jebkādi citi priekšnesumi izraisa vien minimālu interesi. Otrkārt – tā, ziniet, nav normāla situācija, kad latviešu komponista sarakstītam vijoļkoncertam uz pirmatskaņojumu jāgaida veseli 105 gadi. Un līdzīgā situācijā atrodas arī vairums citu simfonisko un vokāli simfonisko opusu, kas Latvijā tapuši 30. gados un agrāk, – tiklīdz par šiem skaņdarbiem mēģina noskaidrot kaut ko tuvāk, ātri vien atklājas, ka atskaņotāji par tiem neko nezina, ierakstu nav un muzikoloģisku pētījumu arī ne. Jāteic, ka atšķirībā no Latvijas jebkura civilizēta nācija, piemēram, somi, igauņi vai islandieši, savu kultūras vēsturi jau sen ir apzinājuši.

Tēmas

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!