Par Jāņa Einfelda noveli "Ševronas strūklaka" (izdevniecība "Dienas Grāmata", 2023)
Nesen ar draugu skatījos Deivida Linča filmu "Dzēšgumijgalva" ("Eraserhead", 1977). Draugs nevarēja to izturēt un vairākas reizes izgāja no istabas, bet ik reizi atgriežoties jautāja: "Cik ilgi vēl?" "Dzēšgumijgalvai" nav skaidras sižeta attīstības, tāpēc man nebija atbildes. Varbūt filma vēl nemaz nav sākusies, bet tikai gaida īsto dienu, lai sāktos.
Zīmīgi, ka "Dzēšgumijgalvā" parādās Linča slavenais ševrona grīdas izklājums – melnbalts svītru raksts, kas vēlāk seriālā "Tvinpīka" ("Twin Peaks", 1990–1991) kļūst par Linča kinematogrāfijas atpazīstamības zīmi. Hipnotiski noslēpumainais raksts ir kā apziņas virskārta, uz kuras dzimst sirreālas sapņu mirāžas. "Dzēšgumijgalva" sastāv no vairākiem šķietami nesaistītiem elementiem, viens no tiem ir dziedoša sieviete uz nelielas skatuves radiatorā. Jāņa Einfelda novelē "Ševronas strūklaka" šāds neaizmirstams tēls ir marķīzs, kura vārds ir semantiski kodēta vienzilbes skaņa – Bā. Varbūt tas ir dzīvnieka sauciens vai dvēseles apzīmējums ēģiptiešu mitoloģijā. Lasītājam zināms vienīgi tas, ka marķīza ciltsraksti ir tikpat seni kā Ševronas pils. Einfelda poētika funkcionē līdzīgi Linča kinematogrāfijas valodai – mulsina bezgalīgi daudzie netveramie sižeta attīstības virzieni. Tas prasa no lasītāja ļauties teksta metaforu pārbagātībai un negaidīt vieglu vakara izklaidi pēc garas darbadienas. Jo brīdī, kad šķiet, ka beidzot saprasts notiekošais, sižets nemanāmi sadrūp un sākas jauna notikumu attīstība pēc citiem noteikumiem.
"Ševronas strūklaka" ir Jāņa Einfelda divpadsmitā prozas grāmata un uzticīgi turpina einfeldisko vēstījuma manieri. Tas nozīmē, ka, no vienas puses, lasītājs ir jau gatavs Einfelda tēlainajam, pasakai līdzīgajam ceļojumam, bet, no otras puses, grāmata nepārsteidz un neizceļas uz pārējo rakstnieka darbu fona.
Galvenais varonis, marķīzs Bā III, vada dienas Ševronas pilī, kur laiski nododas dažādām erotiskām nodarbēm, kas piederas pie aristokrātu aprindām. Noveles ievadā marķīzs nolasa Marsa un Venēras mīlas stāstu, kas arī nosaka teksta turpmāko satvaru un interpretāciju. Tajā ar fizioloģiskiem skaņu aprakstiem abi dievi tiek profanēti līdz cilvēka līmenim: "[..] skanēja švīksti un kunksti: iekšā-ārā, iekšā-ārā. Bet Marss un Venēra tikām bijuši gaisā. Viņi nodarbojušies ar mīlu pašā salas augstākajā virsotnē." (13. lpp.) Leģenda noceļ no augstumiem dievus un parāda tos kā līdzīgus cilvēkiem ar visiem no tā izrietošajiem trūkumiem. Autors iepazīstina ar Marsa un Venēras iespējamo pirmtekstu – divu mīlnieku satikšanos, no kuras vēlāk izaug mīts, kurš, laikam ejot, kļūst dievišķs. Vai tā varēja notikt? Einfelda pasaulē viss drīkst notikt. Vienīgi dievi no cilvēkiem atšķiras ar to, ka tie mirst, kad vairs nav vajadzīgi.
Augstdzimušais Bā III ir nesaraujami saistīts ar darbības vidi un nevar izkļūt no Ševronas pils vai pakļaut savas seksuālās dziņas. Marķīzs izaicina uz dueli citu seksuālu instinktu nomāktu grāfu, kurš raksta viņam piedauzīgas vēstules. Grāfs ierodas pie marķīza ar mīlnieku svītu: "Mazi sabojāti zēni, tērpti zīdā, ar sudraba važiņām kaklā." (35. lpp.) Viņu divkauja norisinās Marsa un Venēras strūklakas pakājē, bet tās skulptūras ir kļuvušas dekoratīvas un vairs nespēj iemiesot ideālus par drošsirdīgu kauju visa skaistā un cildenā vārdā. Marķīzs cieš neveiksmi gan duelī, gan vēlāk pie sievietēm, un Einfelds atkārtoti izceļ viņu kā ieslodzīto: "Jā, marķīzs ir neglīts, bet dvēsele nav tāda." (52. lpp.)
Einfeldiskā novelē ar vienu valodas slāni tiek aprakstīta it kā fizioloģiski neglīta tēlu rīcība vai vide, taču ar otru valodas slāni ir izceltas skaistas un poētiskas metaforas. Piemēram, pirmajā valodas slānī konstatējams, ka runa ir par vēmekļiem, bet otrajā valodas slānī lasāmas valdzinošas metaforas par vēmekļiem. Tas lasītājā rada mulsumu un liek jautāt: "Vai tas patiesi ir neglīti?" Šāda valodas slāņu dinamika rada estētiski paradoksālu pieredzi.
Tad pēkšņi no nekurienes dzimst cita mikronovele, kurā priekšplānā ir sirotāji. Kad tie izģērbj Hekubīti (vilkam līdzīgu tēlu), lai to sagrieztu gabalos un apēstu, sirotāju skarbā rīcība savijas ar poētisku zvēra dārgakmeņu tēlojumu: "[..] tie mirgoja kā ziemeļblāzma, [..] melnāk par visu to necaurredzamo nakšu tumsu." (75. lpp.) Daži dialogi ir poētiski tik noslogoti, ka rada varoņeposam līdzīgu valodas raksturu: "Jūs esat vīri, tad cīnīsimies un piebeigsim, ja tas dzīvs, bet, ja no nelabā miņas, tad piebeigsim to ar savu neticību [..]." (73. lpp.)
Lasot Einfelda darbus, var ļauties spēlei – nu, kur mani atkal aizvedīs? Var meklēt alūzijas marķīza un dievu aprakstos, taču šāda pretošanās valodas uzburtajai spēlei lasītājam draud ar izkrišanu no noveles veseluma. Jebkurš mēģinājums meklēt alūzijas drīzāk sašaurina, nevis paplašina novelē notiekošo. Einfelds savā manierē paņem kultūrā nostiprinātu un pazīstamu zīmi, lai to izmantotu jaunam poētiskam vēstījumam.
Autors turpina pētīt to, ko mēs ikdienā varētu uzskatīt par "neglīto". Pretīgais kļūst pievilcīgs, nejēdzīgais iegūst jēgu. Sižeta notikumi risinās zibenīgi ātri – lasītājs negaidīti var tikt ierauts citā sirreālu notikumu virpulī. Sievietes novelē smejas par marķīza apģērba izvēli – čībiņām ar zvaniņiem –, bet marķīzs nebēdā un turpina rādīt trikus un pārsteigt savas orģijas dalībniekus. Einfelda proza nerro lasītāju ar nejēdzībām, kuru nozīmi atliek meklēt pašiem.
Daudziem noveles tēliem nepiemīt psiholoģisks raksturs, tie drīzāk kalpo kā vides apraksts: piemēram, ģeogrāfiskie tēli – Kursis, Marķīzs Nekā un polkas dejotāji prūši – vai sajūtu tēli – Rūgtais, Sāļais, Skābais. Arī laika ritējumam novelē ieviests konkrēts tēls – laika zobs. Viss plūst un tiek saēsts bez žēlastības, nekas nav mūžīgs. Bā noveco, mainās pils iemītnieki un īpašnieki, tā veidojas Einfelda noveles asie sižeta pagriezieni. Daži tēli uzzibsnī vien īsu brīdi un nozūd kā mirāžas uz strūklakas baseina virsmas. Daudzi mirāžveidīgie tēli – virējas, sirotāji, ubadziņi, guvernantes, jūrnieki – ir tikai galveno varoņu fons. Jūrnieki sašauj Venēru ar indīgu bultu, guvernantes un virējas izklaidē marķīzu, bet pelēkais pūlis it kā aprij urdošo, brīžiem nesaprotamo Bā dvēseli. Dvēsele nepiemīt pūlim vai masām, tā ir izteikti individuāla kategorija, un pelēkais pūlis vienmēr iznīcina individuālo.
"Ševronas strūklaka" nepārsteidz ar ko jaunu autora daiļrades kontekstā. Bet vai obligāti jāpārsteidz? Novele uzticīgi turpina einfeldisko taciņu postmodernajā literatūrā. Vai kāds cits varētu rakstīt šajā žanrā? Visticamāk, ka ne. Līdzīgi kā ar ievadā piesaukto Deividu Linču, kura tēli no mūsu kopīgās apziņas krēslas uzzibsnī uz ševrona raksta, arī Einfelda novelē iespējams vien sekot līdzi estētiskai spēlei.
1