Foto: "Unsplash"
 
Sleja
04.01.2022

Sesija

Komentē
5
Saglabā

Tūlīt vajadzētu sākties sesijai. Dažādās augstskolās var būt atšķirīgi, bet kaut kad ap šo laiku jau tas ir. Kad es studēju Mākslas akadēmijā, un tas bija ļoti sen, sesijas mani pārāk nesatrauca. Es ilgi dzīvoju pie vecākiem, diezgan pieticīgi, tomēr man pašai nevajadzēja daudz raizēties par naudu, es lielākoties gāju uz nodarbībām, un skatēs man bija, ko izlikt. Gleznotājos tolaik nebija grūti studēt. Mana draudzene Ieva, kas mācījās tekstilniekos, gan sēdēja stellēs, galvu nepacēlusi, kad es jau varēju ballēties. Reiz pat izpildīju viņas burtu mācību, kaut gan Rožos burtu mācībā biju dabūjusi vasaras darbus – taču akadēmijā man kaut kā ar visu veicās labāk. Arī teorētiskie priekšmeti neprasīja daudz pūļu – pasniedzēji bija labu labie, citkārt arī prasīgi, taču māksliniekiem bija pieņemts dot atlaides. Reiz, jau maģistrantūrā, es aizgāju uz filozofijas eksāmenu un uz jautājumu "Ko jūs lasījāt?" atzinos, ka visu rudeni esmu lasījusi tikai bērna kopšanas enciklopēdiju, jo neilgi pirms sesijas man bija piedzimis dēls. Man ielika deviņi. Nu jau gadiem cenšos atdot šo parādu – lasu daudz un mēģinu līdzīgi uzticēties savām studentēm un studentiem.

Kultūras akadēmijā, kur vispirms studēju maģistros, tad pasniedzu, tāda situācija tomēr nebija iedomājama, tur vērtēja daudz stingrāk. Kad iestājos, man jau bija trīsdesmit seši gadi, un mācījos tik cītīgi, ka zaudēju lielāko daļu ienākumu. Mana meita šo periodu atceras kā laiku, kad mums nebija naudas, respektīvi, viņai nebija tik daudz jaunu drēbju, cik viņa būtu gribējusi. Šogad viņa pati ir iestājusies augstskolā. Redzu, ka iet grūti. Viņas jaunā skola, šķiet, atšķiras no LKA, kur, neraugoties uz gana augstām prasībām, tiek praktizēta humānistiska attieksme pret studentiem.

Saskaitīju, ka LKA kopš 2014. gada tiku pieņēmusi eksāmenus sešās ziemas un astoņās vasaras sesijās. Skaitlis atšķiras tāpēc, ka sāku pavasarī, bet vienā no rudeņiem man piedzima jaunākais dēls. Radošajās rakstīšanās un dzimtes studijās tā saucamais eksāmens bija tīrais plezīrs – mēs apspriedām jau paveiktos darbus vai prezentācijas. Smagāk gāja literatūras vēsturē, kas bija primārais priekšmets, kuru augstskolai vajadzēja, lai es pasniedzu, – viens no pamata priekšmetiem, kurā studentus vajadzēja taisnīgi salīdzināt, turklāt viņu bija daudz. Biju iedomājusies, ka semestra laikā viņiem kaut ko stāstīšu, likšu lasīt, viņi to visu izlasīs, mēs apspriedīsim, un beigu beigās mums būs līdzīga izpratne par attiecīgo periodu. Eksāmenā mēs mazliet par to parunāsimies, un varēšu mierīgi likt labas atzīmes. Tādi studenti – valoda mani vedina izmantot vīriešu dzimti, lai gan meiteņu bija daudz vairāk – tātad tādas studentes un studenti, protams, bija. Taču daudz bija arī tādu, kas gribēja labākajā gadījumā iemācīties no galvas biļetes, kas tika veidotas, pierakstot manis teikto vai kopējot prezentācijas slaidus. Klīda apkārt arī nezināmas izcelsmes biļešu konspekti, kas tika nodoti mantojumā no kursa uz kursu – kompilācijas no kopsavilkumiem internetā un tādas kā klusā telefona versijas par manis stāstīto, pilnas dažādu aplamību. Pēc tam viņi man vērtējumos pārmeta lasāmo tekstu milzīgo apjomu un stāstījuma haotiskumu, bet es viņus, lielākoties gan klusībā pie sevis, vainoju slinkumā un neieinteresētībā.

Motivācijas trūkumu redzu arī savos lielajos bērnos, kuri pa šo laiku ir sasnieguši manu studentu vecumu. "Paņem pagarinājumu un uzraksti rūpīgāk," es saku meitai, tieši tāpat kā pirms dažiem gadiem teicu studentēm, kurām vadīju kursa un bakalaura darbus. Un meita man atbild tieši tāpat kā (pēc manām domām) visbezatbildīgākā studente svilpaste – ka negrib tam tērēt laiku un spēku, bet gan vienkārši dabūt bakalaura grādu, kaut vai uz četriniekiem.

Spēka viņai vajag patiešām daudz. Nevarēšu nelielā slejā aplūkot un atšķetināt visus iespējamos mācību stresa, pazemojuma un demotivācijas veidus un iemeslus, kas aizsākas jau pamatskolā, lai gan palaikam domāju, ka šāds pētījums ir nepieciešams.

Viena mana draudzene, kurai pirms pāris gadiem vadīju maģistra darbu (jo no manis viņai vismaz nebija bail), joko, ka varētu rakstīt disertāciju par varas attiecībām augstskolās. Viņai ir problēmas ar redzi, un īsi pirms studiju sākuma viņa bija kļuvusi izteikti vājredzīga. Izrādījās, ka mūsu valstī praktiski nepastāv vienots regulējums šādiem gadījumiem, viss bija atkarīgs no cilvēciskā faktora. Vairums pasniedzēju izturējās jauki un pretimnākoši, taču katrā augstskolā gadījās arī pa kādam, kam vairāk rūpēja nedot viņai privilēģijas, nevis izvairīties no diskriminācijas. Bija pasniedzējas, kuru nodarbībās viņa nevarēja pilnvērtīgi piedalīties, jo nespēja izlasīt noteikta formāta tekstu – lai gan pastāv vairāki citi formāti, kurus viņa varēja veiksmīgi izmantot. Taču šīs pasniedzējas negribēja veltīt pūles, lai šo meiteni iesaistītu kopējā mācību procesā.

Pērn darbs ar pilnībā neredzīgu studenti sagādāja papildu rūpes arī man kā literatūras vēstures pasniedzējai. Risinājumi bija, taču nepilnīgi, turklāt tie bija jāmeklē individuāli – viņai pašai un man. Domāju, ka šī studente piedzīvoja daudz satraukuma – ceru, ka lielākoties tehnisku problēmu dēļ.

Citas manas kādreizējās studentes rakstu darbi bija augstā līmenī, taču viņa atteicās atbildēt mutiski. Eksāmenā viņa pilnīgi neko neatcerējās, un objektīvi man būtu bijis jāliek viņai nepietiekama atzīme, ko es neizdarīju. Pirms kursa darba aizstāvēšanas šī studente pastāstīja, ka viņai ir nopietna neiroloģiska diagnoze, un lūdza atbrīvojumu no mutiskas uzstāšanās. Man par pārsteigumu, bakalaura darba aizstāvēšanā viņa pateica, ka runās, un aizstāvējās pavisam droši. Tagad viņa dara ļoti labas lietas.

Vēl kāda studente mirdzošām acīm sekoja līdzi manām nodarbībām un labi runāja semināros, bet eksāmenā nespēja pateikt pilnīgi neko. Šķiet, tas nebija manis dēļ, tomēr viņa pārtrauca studijas, bet vēlāk iestājās vēlreiz. Vēl pēc kāda laika es uzzināju, ka viņa cieš no milzīgas trauksmes un, sekojoši, no bezmiega. Tomēr viņa nepadevās un izrādījās talantīga. Izjutu atvieglojumu, ka biju šīm meitenēm ticējusi. Kad pandēmijas pašā plaukumā saņēmu vēstules ar lūgumiem atbildēt rakstiski, nevis mutiski, atļāvu to jau daudz drošāk.

Dzirdot no studentēm, tostarp ļoti labām, ka viņām mēdz būt trauksme un panikas lēkmes, un nepārvaramas bailes saskarsmē, es it kā centos būt pretimnākoša, bet vienlaikus līdz galam tomēr viņas nesapratu, jo man pašai tikpat kā nebija tā gadījies. Taču nu, kad par to runājām mājās, sarunā iesaistījās mans citkārt nerunīgais vīrs un atcerējās, ka arī viņam studijas savulaik izraisījušas milzīgu stresu un bailes iet uz augstskolu. Viņš jau senāk bija man teicis, ka mācību process viņu kaut kā pazemo, taču tolaik es to norakstīju uz disleksiju, kuru, kā man likās, no vīra bija mantojis arī mūsu vecākais dēls. Kopš bērnudārza sagatavošanas grupas līdz pat vidusskolai dēls šai sakarā palaikam saskārās ar totālu neizpratni un diskrimināciju. Kad Latvijas Disleksijas biedrības kampaņas ietvaros dalījos pieredzē, kādā no vietnēm parādījās komentārs, kas pauda neizpratni, kāpēc mammītei tik ļoti vajag, lai dēliņš mācās, ja viņš pats to nevēlas. Patiesībā tieši demotivēšanā es vainoju Latvijas izglītības sistēmu. Joprojām uzskatu, ka tā ir dēlu atbaidījusi no mācībām uz ilgu laiku. Taču meitai šāda veida "tehnisku" problēmu it kā nebija. Tātad viss ir vēl sarežģītāk.

Augstskolās jaunieši nonāk, vidusskolās iebaidīti un pilnīgi pārliecināti, ka svarīgākais ir pildīt formālas prasības. Cik saprotu, daļā augstskolu tas tā arī turpinās. LKA bija iedvesmojoša, taču, otrajā kursā nonākot pie manis, vairums vēl nebija paspējuši (paspējušas!) atkopties, un daļa no tā neattopas nekad. To auditorijas daļu, kas aizrautīgi ļāvās procesam, uztvēru kā dāvanu. Biju domājusi, ka gribu būt pasniedzēja, lai ietekmētu jauniešus, bet izrādījās, ka gūstu no viņiem grupas enerģiju. Manuprāt, tieši šī enerģijas apmaiņa ir iemesls, kāpēc daļa kolēģu aizvien piekrīt strādāt neizdevīgos apstākļos.

Pirmais attālināto nodarbību pavasaris bija sarežģīts arī man. Rudenī, kad ietrenējos tehniski, sajutu, ka pēc septiņiem gadiem pieredzes tieku galā arī tad, ja studenti sēž lodziņos datorā. Ielūkojos viņu istabās un, skatoties uz grāmatu plauktiem un lampiņbumbiņām, jutu līdzcietību pret situāciju, kurā viņi nonākuši. No meitas zināju to, ko pati jau biju aizmirsusi – ka uz skolu iet draudzēties. Tam nepietiek ar pieslēgumu un kursa čatu. Vairākas studentes teica, ka attālinātā vidē nespēj sekot līdzi mācībām, ka viss sajūk. Daļa pameta studijas.

Tomēr arī attālinātajās nodarbībās izjutu kopības un piederības sajūtu, ko sniedz dalīšanās domās. Pašai grūtā dzīves posmā aizkustinājumā lasīju vēstuli, kurā citstarp bija šādi vārdi: "Es daudz izlasīju, daudz iemācījos un vēl daudz ceru iemācīties! Paldies Jums, ka esat draudzīga, izpalīdzīga un saprotoša, jo tas šajā zoom un virtuālu satikšanos laikā tiešām noder. Jūsu cilvēcīgā attieksme pret mums kā studentiem mani nomierina un sniedz man atbalstu, jo man liekas, ka mums spējat uzticēties, dodat vietu, kur attīstīties, aicināt mūs attīstīties." Tie sniedza mierinājumu arī man, apzinoties visas savas nepilnības.

Šoziem man tikpat kā nav jāpieņem eksāmeni. Joprojām sēroju, ka nevarēju palikt LKA, taču, par laimi, nebūšu pavisam pārstājusi pasniegt un pēc divdesmit gadiem atgriezīšos arī Mākslas akadēmijā. Neviena no augstāk ieskicētajām un arī no šoreiz nepieminētajām, pandēmijas izraisītajām vai tās padziļinātajām un arī ar to pilnīgi nesaistītajām bēdām vai problēmām nav atrisinājusies. Sēžu un domāju par esošajiem, bijušajiem un turpmākajiem studentiem un saviem bērniem, par viņu un saviem gados jaunajiem draugiem kā dārgām dāvanām. Ar pateicību, mīlestību un skumjām.

Tēmas

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir četru dzejas krājumu autore, kas raksta arī prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!