Septembra dziesma

Rakstot Hannai Ārentei 1967. gada decembrī, Mērija Makkērtija vēstīja par Sūzenas Sontāgas arestu pretkara demonstrācijā, un tad piepeši pavaicāja: “Un vispār - kas ar viņu ir? Kad es jūs iepriekšējo reizi redzēju kopā pie Louela, bija skaidrs, ka viņa taisījās atrast veidu, kā tevi pieveikt. Vai arī viņa bija tevī iemīlējusies - tas pats vien ir. Nu, kā - vai man bija taisnība?”

Ārentes atbilde nav zināma. Taču nav grūti saprast, kādēļ jaunā Sontāga izvēlējās vācu-ebreju izcelsmes filozofi par vienu no saviem “nopietnajiem piemēriem”.  Sūzena Sontāga, jauniņa, pārgudra lasītāja Arioznā un Kalifornijā, auga augstās Eiropas literatūras idejas gaismā, un kā tādu viņu atbalstīja Partisan Review, pirmais liberālo intelektuāļu žurnāls Ņujorkā 1940. 1950. gados. Sešdesmito gadu sākumā, pārceļoties uz dzīvi Ņujorkā, Sontāga nosprieda, ka liberālajām fantāzijām derētu mazliet atraisīties. Pievienojoties tikko dzimušajai kontrkultūrai, viņa pieprasīja “erotiku mākslā” un baudīja “izaicinoši plurālistisko” jauno jutīgumu, kas “veltīts vienlaikus neciešamai nopietnībai un jautrībai, asprātībai un nostaļģijai.” Viņa kaismīgi diskutēja par “revolucionāru seksualitātes līdzdarbību mūsdienu sabiedrībā” un tās izpratni.

Vēlākajos gados viņa pielaboja vai pat noliedza dažus no šiem uzskatiem. “Izklaidējoša seksualitāte, kurā nav nekāda riska,” viņa bargi paziņoja darbā “AIDS un tā metaforas” (1989), “ir nenovēršams kapitālisma kultūras ieviesums, turklāt ne pirmreizīgs.” 1995. gadā Sontāgas pirmā eseju krājuma “Pret interpretāciju” pēcvārdā viņa pati žēlojās, ka “patērētāju kultūras un kapitālisma uzvarošās vērtības atbalsta - patiesībā, uzspiež - kultūru sajaukšanos un nekaunību, un baudas aizstāvību, kā jau es tiku minējusi.”

Tomēr Sontāga ne mirkli nav pārstājusi meklēt savus kultūras varoņus Eiropā. Hanna Ārente, Hitlera Vācijas bēgle un totalitārisma analītiķe, iemiesoja “ciešanu pilnās Eiropas, garīgi drosmīgās Eiropas, spēkpilnās Eiropas pārsarežģītību” tādā pat spožumā, kā Eiropas rakstnieki: Kamī, Simona Veila, Valters Benjamins, E. M. Ciorans, Rolāns Barts, V.G. Zēbalds – par kuriem Sontāga rakstīja ar elēģisku godbijību.

Nostaļģija pēc Eiropas gara cēluma, kas diktēja Sontāgas estētiskos un intelektuālos spriedumus, lika arī aizvien vairāk apšaubīt aizdomas par to, ko viņa vienā no savām pēdējām runām nosauca par “Nospriegotajiem amerikāņu kultūras aizspriedumiem”. “Tajā pašā laikā” – pēc autores nāves izdotā viņas runu un eseju izlase, parāda, kā padziļinājās viņas pieķeršanās izgaistošajai Eiropai pat tad, kad viņa aizvien vairāk zaudēja uzticību Amerikai, ko viņa redzēja „bīstamas, notrulinošas nebeidzamā kara idejas ķetnās”. Sarakstītas pārsvarā Buša varas gados, Sontāgas esejas atklāj visai tumšu skatu uz Ameriku, un arī mūsdienu pasauli kopumā. Rakstot par Viktoru Seržu - vienu no šeit cildinātiem Eiropas rakstniekiem - līdz ar Haldoru Laksnesu, Leonīdu Cipkinu un Annu Bantī - Sontāga lepni runā par “laikmetu, kas pašlaik šķiet tik tāls ar tā introspektīvajām enerģijām un kaislīgajiem intelektuālajiem jautājumiem, un pašuzupurēšanās kodu, un nemitīgo cerību”. Lasot Rilkes, Pasternaka un Cvetajevas privāto saraksti, viņa atzīst, ka “viņu kaislības un spēks atgādina plostu, bāku un pludmali.”

Jūtoties iesprostota “amerikāņu konformisma, paštaisnības un morālisma” radītā bezizejā, Sontāga ar zvērīgu niknumu reaģēja uz 11. septembra terora aktiem, publicējot īsu, daudzkārt nozākātu rakstu avīzē The New Yorker (pārpublicēts arī “Tajā pašā laikā”).

Sontāga nomira 2004. gada decembrī un nepieredzēja patiesos Irākas postu izraisījušās politiskās un intelektuālās izgāšanās apmērus, kas pašlaik liek uztvert viņas atmaskoto “svētulīgo, patiesību slēpjošo varasvīru un mediju retoriku” drīzāk kā mīkstinātu, nevis nesaudzīgu izteicienu. Taču politiskais klimats, kāds iestājās pēc 11. septembra, tik un tā  bija gana draudīgs, lai radītu viņā trauksmi un liktu no jauna atklāt un formulēt arī uzskatus par literatūru.

Runās slavējot Viktoru Seržu, Nadīni Gordimeru un Fernandu Pesoa, viņa atdzīvināja vecmodīgo ideju par literatūru kā protestu. “Liels prozaiķis, rakstot patiesi par sabiedrību, kurā dzīvo, nevar citādi, kā (kaut vai to neesamības dēļ) celt taisnīguma un patiesīguma latiņu, par ko mums ir tiesības (daži pat teiktu: pienākums) cīnīties to visnotaļ nepilnīgo sabiedrību ietvaros, kurās dzīvojam”.

Šis kvazimarksistiskais uzskats par rakstnieka atbildību it kā nevarētu samēroties ar Sontāgas jaunības uzskatiem par baudas principa pārākumu pār morālu un politisku interpretāciju. Taču tad viņas “īstenības skatījums izlīdzinājās, pārvērtās, mainījās apziņas iespaidā; prāta dzīves kā baudām, vēlmēm pakārtotas pilnīgas inteliģences” vīzija, ko Sontāga reiz definēja kā franču kultūrai raksturīgu, allaž viņas uzskatos eksistējusi līdzās ar tradīcijām, kas, kā viņa pati apgalvoja, ir “tik ļoti atšķirīgas”; tās ir: “vācu un krievu literatūras augsto morālo kritēriju un morālās nopietnības tradīcijas”.

Sontāga aizstāvēja Amerikas privilēģijas, kas ļauj ietvert dažādās Eiropas tradīcijas; un viņa arī bieži un ļoti tiešā veidā lietoja daudz novazāto vārdu “garīgs” – lai norādītu uz augstākas apziņas imperatīva nepieciešamību kā politiskās, tā arī mākslinieciskās attiecībās ar pasauli. Tik tiešām, nav cita tāda mūsdienu domātāja, kas būtu izglābis “garīgumu” no tā parastajiem izniekotājiem: sīktirgotājiem, svētuļiem, liekuļiem un blēžiem.

Nosaucot kultūru par “dialektisku” un lielus māksliniekus par „sava laika dialektikas repozitārijiem”, Laionels Trilings reiz paziņoja, ka lielie 19. gadsimta Amerikas rakstnieki spēja līdzsvarot “kultūras jā un nē, un ar šo zīmi viņi izrādījās pravietiski”. Sontāgas kvēlās pretrunas un pretnostatījumi gadu gaitā likuši viņu pašu uzlūkot kā šīs cienījamās amerikāņu tradīcijas daļu. Dzīvojot 60. gadu kontrkultūrā un tai sekojošās konservatīvās un neokonservatīvās politikas veidošanās laikā, viņa juta pienākumu, kaut vai riskējot nonākt pretrunās pati ar sevi, reaģēt uz sava laika sabiedrības estētiskajiem un politiskajiem imperatīviem.

Sāpīgi apzinoties ideoloģisku motīvu vadītos noziegumus, ko eiropieši izdarījuši pret sevi un citiem 20. gadsimtā, Sontāga baidījās no “vēl viena šausmu un galējību gadsimta”. Ekonomikas un kultūras globalizācija, kas kopumā pasludināta par nežēlības un terorisma pretindi, Sontāgu daudz neiejūsmoja. Pēc brauciena uz Vjetnamu 1968. gadā viņa rakstīja: “Es dzīvoju neētiskā sabiedrībā, kas nocietina cilvēku ētiskās jūtas un iegrožo viņu spēju būt labiem”. Pēdējās runās Sontāga piedāvāja ne mazāk baisu skatījumu uz amerikāņu stila patērētāju sabiedrību, kas izplešas visā pasaulē, iznīcinot pagātni, un ietverot visus horizontus savtīgā materiālismā. “Mēs dzīvojam kultūrā, kas cenšas radīt vienotu barotni, kur katrs šīs planētas radījums barojas pie tās pašas siles, kurā standartizētas izklaides salietas kopā ar erotiskām un vardarbīgām fantāzijām.” Viņa sāka ilgoties pēc sešdesmito gadu ikonoklastiskās auras: “kā cilvēks ilgojas, lai kaut kas no viņa stipruma un optimisma, un nicinājuma, ko viņš izjutis pret komercializāciju, vēl būtu palicis pāri”. Vēlākajos gados viņa atkārtoti brīdināja no briesmām, ko globālā indivīdu pašlabuma kultūra var nodarīt domātājiem un māksliniekiem. “Nekādas kultūras nevar būt, ja nav altruisma un ja nav rūpju par citiem.”

“Tajā pašā laikā” cauri strāvojošā zaudējuma un izmisuma intonācija parāda Sontāgu kā vienu no Eiropas “pēdējiem intelektuāļiem", par kādiem viņa bieži rakstījusi - par to mūsdienu kultūras svina varoni, kas viens pats stāv uz vēstures drupām. Šīs bažas var uzlūkot kā pārspīlējumu vai kā viņas bieži pieminētās pašcieņas izpausmi. Taču vēlīnajās bailēs un šaubās par moderno civilizāciju, Sontāga piepildīja īpaši amerikānisku nolemtību. Ģertrūde Staina reiz pasludināja Ameriku par vecāko valsti pasaulē, jo tā ir “20. gadsimta civilizācijas māte”. Sontāgai, kuras traģiskā vēstures izjūta piemīt vien retam viņas laikabiedram, vienmēr ir izdevies apgūt šīs vecās valsts gūtās mācības un modernitātes radīto pieredzi. Tādēļ viņas pēdējos rakstos sastopamā melanholija un reizumis arī rūgtā gudrība drīzāk izrādās piederīga nobriedušajai un kaislību pārņemtajai amerikāniskajai, nevis marginālajai un novārdzinātajai eiropeiskajai uztverei – tādai, kas ne tikai mācās no pagātnes, bet, veikli notverot tagadni, var arī mēģināt, kaut vai miglaini, bet tomēr paredzēt nākotni.