Atkāpjoties no ekstrēmām pasaules pieredzēm – un tomēr paturot tās prātā –, šķiet, ir īstais laiks uzdot pavisam vienkāršu jautājumu – ko mēs, sabiedrība un katrs atsevišķi, vismaz teorētiski varētu darīt, lai pēc iespējas samazinātu dažādu ar reliģiozitāti saistītu traģēdiju iespējamību? Vēlams, vienlaikus saglabājot toleranci pret citādām reliģijām, nevis izmantojot vecum veco un Latvijā visai iecienīto aizliegšanas paņēmienu.
Manuprāt, atbilde ir viena. Visbūtiskākās ir indivīda (un līdz ar to sabiedrības) zināšanas, pirmkārt, par paša pārstāvēto reliģiju, ja tāda ir (un tikpat labi, piemēram, par ateismu vai agnosticismu, lai nu kādu ceļu indivīds būtu izvēlējies), un, otrkārt, zināšanas par citām reliģijām. Citiem vārdiem sakot, būtu svarīgi attīstīt reliģisko kompetenci, kas ir daļa no starpkultūru kompetences un ietver "zināšanas un izpratni par reliģiju un reliģijām; savas reliģiskās piederības apzināšanos; pieredzi saskarsmē ar citu reliģiju ticīgajiem vai nereliģiskiem indivīdiem un izpratni par viņu lietoto valodu, domāšanas veidu, izjūtām un rīcību; tolerantu attieksmi pret atšķirīgu reliģisko pārliecību" [1].
Arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesors, reliģijpētnieks Valdis Tēraudkalns piekrīt – reliģiskā izglītība skolās varētu būt izglītošanas sastāvdaļa, taču svarīgi būtu uzzināt plašāku informāciju par reliģiskajām kopienām, nevis tikai dogmatisku dažu kopienu mācību. Būtiski izprast kritērijus – kas man kā indivīdam kaitē un kas ne. "Likums patiesībā šo ietvaru nosaka: tās ir cilvēktiesības, sabiedriskā drošība, labklājība. Ja man saka, ka jāatdod īpašumi un jādzīvo kopienā, tas manāmi iegrožo manas tiesības un arī manu labklājību," akcentē Tēraudkalns. Tomēr viņš arī uzsver – tas, ka konkrētās draudzēs ir totāla kontrole un pilnībā tiek izslēgta kritiskā domāšana, nav tikai jauno reliģisko kustību problēma, laiku pa laikam tā gadās arī par tradicionālajām dēvētu reliģisku grupu ietvaros. "Ir svarīgi, lai cilvēki domātu paši, lai viņiem būtu brīva rīcība ar veselību, mantu, savām izvēlēm," uzsver Tēraudkalns.
Te nu, tīri subjektīvi, varu viņam vien piekrist. Un tomēr, tomēr – kā iemācīties pašam ar savu galvu domāt par reliģiskajām grupām un tās izvērtēt? Ir, protams, diezgan vienkārši pateikt, ka būtu jādara šis vai tas, bet mēs to nedarām. Tāpēc vismaz ar dažu piemēru palīdzību – un atkal, tīri subjektīvi – mēģināšu paskaidrot, kas man ļauj apsūdzēt mūs, proti – sabiedrību, reliģiskā analfabētismā.
Trīs parādības, kuras es nesaprotu
Latvijas Satversmes 99. pants paredz: "Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir šķirta no valsts." [2] Ikdienā tomēr dažnedažādi ar reliģiozitāti saistīti jautājumi tieši vai netieši tiek risināti valstiskā līmenī – piemēram, nebeidzamā diskusija par brīvdienām pareizticīgo Ziemassvētkos. Te gan jāsliecas piekrist LU Teoloģijas fakultātes profesorei Laimai Geikinai, kura savas grāmatas ievadā norāda: "Reliģiski izglītots pilsonis uzreiz pamanītu, ka daudz nozīmīgākas brīvdienas kristietim ir Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētki." [3] Starp citu, jā, Lieldienas un nevis Ziemassvētki kristietībā tiek uzskatītas par centrālo notikumu.
Bet tas nu tā, reliģiskie svētki Latvijas sabiedrībai vispār tīri labi iet pie sirds, piemēram, gadu no gada es gan sev, gan citiem aizvien uzdodu jautājumu – kādu iemeslu pēc tik plaša sabiedrisko mediju uzmanība tiek veltīta vienas kristīgās konfesijas svētkiem? [4] Turklāt nesen sākās arī parakstu vākšana par iniciatīvu iekļaut Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus oficiālo svētku sarakstā. Kā paredz Satversme, Latvija ir brīva valsts, un iniciatīvai nav nekādas vainas – neviens jau neliedz līdzīgas iniciatīvas sākt par citu reliģisko organizāciju svētkiem. Tomēr uzmanību piesaista argumentācija: "Idejas autors uzskata, ka šie svētki ir neatņemama Latvijas vēstures, kultūras un reliģiskās dzīves sastāvdaļa: "Tam apliecinājums ir arī valsts augstāko amatpersonu klātbūtne šajos svētkos. Arī padomju varas gados cilvēki slepenībā svinēja šos svētkus. Jau toreiz tie bija sava veida nacionālās vienotības simbols," .." [5] Protams, no argumentācijas viedokļa var diskutēt par to, vai tiešām šie svētki ir neatņemama Latvijas kultūrvēstures sastāvdaļa; valsts augstāko amatpersonu klātbūtne šajos svētkos laikam gan ir cita veida jautājums – visdrīzāk būtu interesanti pasekot līdzi, vai valsts augstākās amatpersonas apmeklē arī citu reliģisko konfesiju vai reliģiju lielos svētkus, ja tiem neseko līdzi mediji, – un otrādi, protams. Jautājums, kas nekatoļus dzen uz Aglonu svinēt šos svētkus un gozēties kameru priekšā, man aizvien ir dziļi neizdibināms. Skaidrības labad piebildīšu, ka dogmatisko definīciju par šiem svētkiem pāvests Pijs XII pasludināja vien 1950. gadā. Interesenti ar šo definīciju un skaidrojumu visos sīkumos var iepazīties paši [6].
Man personiski nav nekādu iebildumu nedz pret Romas katoļiem, nedz arī pret kādiem reliģiskiem svētkiem – galu galā, šādi svētki ir visās reliģijās un ticīgajiem tie ir ievērojams notikums. Neskaidrību un jautājumus rada mediju un politiķu saasinātā uzmanība, kas tiek veltīta vienas konfesijas konkrētiem svētkiem, un uz šiem jautājumiem man aizvien nav atbildes (ja kādam ir, laipni lūdzu mani apgaismot). Un, jā, starp citu, kā tad ar pārējo Latvijas reliģisko grupu nozīmīgajiem svētkiem? Neesmu pēdējā laikā medijos manījusi nevienu rakstu, piemēram, par Hanuku (un ebreji taču ir tradicionāla etniskā un reliģiskā kopiena Latvijā).
Nu labi – lai vai kā tur būtu ar atsevišķu konfesiju svētkiem, Satversmes preambulā ir iekļauts arī šāds teikums: "Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības." [7] Par šo teikumu dažādu mediju telpās nudien diskutēts līdz nelabumam, un milzīgu iebildumu pret to, protams, nav un arī nevarētu būt. Tomēr vārdkopa "kristīgās vērtības" visai ērti pakļaujas dažnedažādām interpretācijām – ierakstot "kristīgās vērtības" kaut vai Twitter meklētājā, acij paveras viskrāšņākā interpretāciju buķete. Sliecos piekrist Mārim Zanderam, kurš kādā rakstā dalījās pārdomās: "Es tikai vēlētos būt drošs, ka Satversmes tiesa ir neitrāla tādā izpratnē, ka aizstāv arī to Latvijas iedzīvotāju intereses, kuri nebija stāvā sajūsmā par jēdziena "kristīgās vērtības" iekļaušanu Satversmes preambulā. Vai par šādu preambulu vispār. Būtu pārsteidzīgi izdarīt secinājumus pēc vienas diskusijas, tomēr, kā dažkārt saka, paliku domīgs. Viens no runātājiem, arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, apgalvoja, ka "kristīgās vērtības stāv vispārcilvēcisko vērtību sardzē, pasargājot tās no subjektīviem izkropļojumiem". Kurš būs tas, kas izlems, kas ir "subjektīvi izkropļojumi"?" [8] Gribas uz karstām pēdām piedāvāt savu izkropļojumu, kas veidojies, krustu šķērsu ceļojot pa teoloģiska satura vietnēm, – nu, piemēram, par kristīgajām vērtībām varam uzskatīt trīs – ticību, cerību un mīlestību, kā tās definē Pāvils (1. Kor. 13:13). Bet šādas interpretācijas ir mērāmas vismaz simtos [9].
Un vēl. Lai arī valsts, tātad, mums ir šķirta no reliģijas un Satversmes preambulā figurē šis miglainais vārdu savienojums, vispārizglītojošajās skolās bērniem joprojām ir divas izvēles iespējas – mācīties ētiku vai kristīgo mācību. Pret ētiku nekādu iebildumu, taču man joprojām nav skaidrs, kādu iemeslu pēc kristīgo mācību nevarētu atstāt draudžu svētdienas skolu ziņā, bet vispārizglītojošajās skolās ieviest, piemēram, mācību par reliģijām, ņemot vērā faktu, ka tās ir dažādas un savstarpēji atšķirīgas. Spriežot pēc šobrīd pieejamajiem standartiem, vispārizglītojošās skolas 21. gadsimta Latvijā ir uzņēmušās baznīcu darbu – iepazīstināt 1.–3. klases skolēnus ar starpkonfesionālas kristīgās mācības (vēl viens neskaidrs jēdziens) pamatiem [10].
Risinājumi un sabiedrības atbildība?
Lūk, te arī esam nonākuši pie jautājuma par to, kāda ir mūsu – sabiedrības locekļu – atbildība par to, ka ar reliģiju saistītas traģēdijas joprojām notiek. Mēs protam saskaitīt un atņemt, iemācāmies lasīt un apgūstam svešvalodas, taču reliģiskā nozīmē aizvien paliekam analfabētiski. Skolās faktiski turpinām ulmaņlaika reliģiskās izglītības praksi, kas jau tajos laikos nozīmēja atgriešanos pie 19. gadsimta modeļa [11]. Reliģiska retorika nereti parādās dažādos politiskos diskursos, medijos tiek atspoguļoti reliģisko līderu viedokļi par dažnedažādiem jautājumiem, esam laipni aicināti sekot līdzi gan dievkalpojumiem, gan svētkiem. Tas viss, protams, ir nepieciešama un pavisam normāla parādība jebkurā sabiedrībā, taču mēs, šķiet, kaut kā esam izvēlējušies absolūti ignorēt globālisma faktu – vai izturēties pret to kā pret absolūto ļaunumu. Tomēr pasaule ir mainījusies, tātad mainījusies arī izpratne par reliģiju un tās funkcijām. Aizvien biežāk saskaramies ar visai izplūdušo jēdzienu "garīgums", kas tiek izmantots visdažādākajos veidos un apzīmē sava veida alternatīvu reliģiozitātes formu – un šis jēdziens, starp citu, ir ļoti pateicīgs lietošanai sava neskaidrā satura dēļ. Tā vietā, lai izmantotu precīzu informāciju un kaut nedaudz piedomātu par jēdzienu lietojumu, aizvien populāras ir vispārinātas formas, piemēram, "kristīgā pasaule", "islāms", "kristietība". Der atcerēties, ka nav tādas universālas kristietības, tieši tāpat kā nav universāla islāma – šīm reliģijām ir gana daudz novirzienu un attiecīgos kontekstos tos skaidrot būtu vairāk nekā būtiski. Vienlaikus ar šo nekompetenci ievērojamu popularitāti gūst pašpasludināti garīguma skolotāji ar reliģisku piešprici – nosaucot tikai populārāko, atgādināšu, ka grāmatnīcu topu augšgalos šobrīd gozējas, piemēram, Uģa Kuģa grāmata.
Nevaram gan sūdzēties, ka lielās konfesijas mūsu valstī izceltos kā pārlieku liberālas – gluži otrādi, tās ietur visai stingru konservatīvu nostāju. Laima Geikina sarunā norādīja, ka arī tradicionālās reliģiskās grupas visbiežāk netiek galā ar globalizācijas radīto plurālismu, robežu izzušanu, neskaidrību par nākotni, tāpēc radikalizējas un pārvēršas par reliģiska fundamentālisma īstenotājām. Vai nākotnē varam rēķināties ar to, ka veidosies jaunas reliģiskas kustības un lielo reliģiju "iekšpusē" esošās draudzes mazāk radikalizēsies? Diez vai. Vai tas nozīmē, ka cilvēki mūsu sabiedrībā nepievienosies reliģiskām organizācijām, kas, iespējams, kaitēs viņu brīvībai, veselībai vai pat dzīvībai? Arī – diez vai.
Taču uz visa šī fona, kaut vai tāpēc, lai Jelgavas nelegālo dzemdību traģēdija nebūtu bijusi veltīga, varbūt ir vērts pieslēgt nereti aizmirsto kritisko prātu un palūkoties no malas – kādu reliģisko izglītību saņem mūsu jaunākā paaudze un cik šī izglītība viņiem būs noderīga turpmākajā dzīvē, pasaulē, kāda tā veidojas? [12] Cik daudz mēs paši zinām par reliģijas teorijām un kādas – piemēram, Latvijā aktīvi darbojošās – reliģijas varam nosaukt? Ko mēs zinām par to pamatpostulātiem un kāpēc aizvien tik nekritiski ieklausāmies reliģisko organizāciju līderos? Citiem vārdiem – no mums pašiem, no mūsu reliģiskās kompetences arī turpmāk būs atkarīgs tas, kāda sabiedrība mēs būsim. Un varbūt tomēr ir vērts veltīt nelielu daļu savas dzīves dārgā laika šādu kompetenču izkopšanai.
[1] Geikina, Laima. Mācīties būt – un dzīvot kopā! Reliģiskā izglītība valsts skolās: Latvijas un Eiropas pieredze. Rīga: Drukātava, 2013. 8. lpp.
[2] Latvijas Republikas Satversme. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme, skatīts 14.01.2020.
[3] Geikina, L. op.cit., 6. lpp.
[4] Tikai īsam piemēram šis: Kinca, Aija, Miksons, Kārlis. Dzīvā reportāža: ceļā uz Aglonu, LSM.lv ziņu redakcija, 01.08.2018., pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/cilvekstasti/dziva-reportaza-cela-uz-aglonu.a287130/, skatīts 14.01.2020.
[5] LETA. Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus rosina iekļaut oficiālajā svētku sarakstā, LSM.lv, 04.01.2020., pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/vissvetakas-jaunavas-marijas-debesis-uznemsanas-svetkus-rosina-ieklaut-oficialaja-svetku-saraksta.a343704/, skatīts 14.01.2020.
[6] Apostolic Constitution of Pope Pius XII. Defining the Dogma of Assumption. 01.11.1950. Pieejams: http://www.vatican.va/content/pius-xii/en/apost_constitutions/documents/hf_p-xii_apc_19501101_munificentissimus-deus.html, skatīts 14.01.2019.
[7] Latvijas Republikas Satversme. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme, skatīts 14.01.2020.
[8] Zanders, Māris. Kā man skaidroja Satversmes preambulu, Satori.lv, 11.11.2019., pieejams: https://www.satori.lv/article/ka-man-skaidroja-satversmes-preambulu, skatīts 14.01.2019.
[9] Varu piedāvāt, piemēram, šādu versiju: https://www.christianbiblereference.org/faq_ChristianValues.htm, skatīts 14.01.20120.
[10] Piemēram skat. Kristīgā mācība 1.–3. klasei. Pamatizglītības mācību priekšmeta paraugs. Valsts izglītības satura centrs. Pieejams: https://visc.gov.lv/vispizglitiba/saturs/dokumenti/programmas/pamskolai/krist_mac_1_3.pdf, skatīts 14.01.2020.
[11] Plaši un pamatīgi par reliģiskās izglītības vēsturi Latvijā skat.: Geikina, Laima, op.cit., 37.–53. lpp.
[12] Starp citu, lielisku reliģiskajās kompetencēs bāzētu modeli piedāvā Dr. theol., Dr. paed. Laima Geikina. Skat. Geikina, Laima, op.cit., 302.–341. lpp.
0