Pēdējo nedēļu laikā pienāk arvien vairāk šausminošu liecību par kara noziegumiem, tostarp seksuālo vardarbību, ko Krievijas karaspēks pastrādā okupētajās Ukrainas teritorijās.
Šī raksta mērķis nav piedāvāt komentāru par "kara ļaunumu", bet gan iezīmēt šādu noziegumu politiskās un juridiskās sekas, kā arī psiholoģisko nospiedumu uz pēckara pasauli.
Taču pirms jebkādas analīzes vai viedokļa paušanas man ir intelektuālais un morālais pienākums nospraust personīgu atkāpi. Aprakstot vai analizējot karu, kategoriski nedrīkst aizmirst visneaizsargātāko upuru likteni – tās ir sievietes un bērni. Šī realitāte īpaši attiecināma gan uz bēgļiem, gan civiliedzīvotāju upuriem. Veidoju šo ierakstu ar maksimālu paškritiku pret savu pozīciju attiecībā uz šiem ārkārtīgi jutīgajiem un traumatiskajiem jautājumiem. Man nav ne mazāko šaubu, ka tieši sieviešu ekspertīzei, viedokļiem un izdzīvotajai pieredzei ir jābūt par pamatu plašākai šo tēmu apskatei.
Lai saprastu seksuālās vardarbības noziegumu nozīmi un ietekmi plašākā kontekstā, nepieciešams iezīmēt svarīgu vēsturisku atkāpi.
Izvarošana un citi seksuālās vardarbības noziegumi vēsturiski ir bijuši daļa no militāriem konfliktiem visdažādākajos vēstures posmos un reģionos, taču ir zīmīgi, ka tieši Krievijas karaspēks ir iesaistīts šāda veida kara noziegumos. Citiem vārdiem sakot, šie konkrētie gadījumi Ukrainā liecina par Krievijas karaspēka visatļautību un nesodāmības sajūtu.
Kur šāda attieksme sakņojas? Principā Krievijas militārpersonas ir izvairījušās no jebkāda veida starptautiskas atbildības par pastrādātajiem noziegumiem konfliktos jau kopš Otrā pasaules kara.
Ne pēc Otrā pasaules kara, ne pēc iebrukumiem Ungārijā vai Čehoslovākijā, ne pēc kariem Afganistānā, Čečenijā, Sīrijā vai Ukrainā kopš 2014. gada Krievijas militārpersonas nav saņēmušas starptautisku sodu.
Tomēr viens vēsturisks piemērs ir īpaši svarīgs – pēc Otrā pasaules kara tika pieņemts lēmums nesaukt pie atbildības kara "uzvarētājus" – tas nozīmēja, ka PSRS karaspēks faktiski palika nesodīts par pastrādātajiem kara noziegumiem.
Tas nav nekas abstrakts – minēšu īpaši tumšu vēstures lappusi – 8 mēnešu posmā starp 1945. gada janvāri un augustu Padomju armijas karavīri izvaroja līdz pat 2 miljoniem vācu sieviešu (dažādu avotu liecības atšķiras). Jāakcentē, ka PSRS militārā pavēlniecība deva nerakstītu signālu saviem karavīriem – "dariet, ko gribat". Šī nesodāmība ir atstājusi acīmredzamas sekas.
Uz šī fona piedāvāšu citu vēsturisku analoģiju, kas var palīdzēt formulēt rīcības plānu šādu Krievijas noziegumu sodīšanai Ukrainā. Pēc Otrā pasaules kara tūkstošiem nacistiskās Vācijas virsnieku, karavīru, arī policistu un sargu, tika izmeklēti un notiesāti par dalību režīma pastrādātajos noziegumos pret sievietēm.
Ir jābūt dzelžaini stingrai pozīcijai – katrs karavīrs ir personīgi atbildīgs par savu rīcību kara apstākļos. Atruna, ka viņš ir pildījis politiskas vai militāras pavēles, nevar būt attaisnojums kara noziegumiem. Vienkāršojot – ir jādara katram Krievijas karavīram zināms: atruna "es sekoju Putinam" neatbrīvos no atbildības.
Kāpēc ir svarīgi pilnvērtīgi izmeklēt un sodīt atbildīgos par seksuālās vardarbības noziegumiem? Pirmkārt, ir ārkārtīgi būtiski neļaut noziedzniekiem palikt nesodītiem – ir jādara viss iespējamais, lai vardarbības upuri saņemtu gan morālu, gan finansiālu kompensāciju. Otrkārt, šādu noziegumu noklusēšana vai "paslaucīšana zem paklāja" neatgriezeniski apgrūtinās jebkādu ilgtermiņa miera procesu. Treškārt, nedrīkst pieļaut, ka visa pasaule neuzzina, kas patiesībā ir noticis Ukrainā. Nedrīkst aizmirst, ka Krievijas cinismam nav robežu – tā joprojām noliedz, ka vispār atrodas karastāvoklī ar Ukrainu.
Ko darīt starptautiski? Pastāv iespēja izveidot speciālus starptautiskus mehānismus/tribunālus (ar ANO dalībvalstu un ANO budžetu), lai sauktu Krieviju pie atbildības. Šādus tribunālus var izveidot ar ANO Ģenerālās Asamblejas lēmumu, un, piemēram, Krievija, to izveidi nevar nobloķēt ar savām drošības padomes veto tiesībām.
Pat attiecīgajiem režīmiem vēl atrodoties pie varas, ANO izveidoti mehānismi paredz zināmas iespējas tos saukt pie atbildības, maksimāli mobilizējot sadarbību starp nacionālām tiesībsargājošajām iestādēm. Šādi mehānismi var tiesāt un saukt pie atbildības visus sākot ar Putinu pašu, viņa ģenerāļiem, militārpersonām un beidzot ar parastiem RU pilsoņiem, kas ir iesaistīti agresijā.
Šādi precedenti jau ir radīti – gan attiecībā uz Bašara al Asada režīma noziegumiem Sīrijā, gan attiecībā uz Mjanmas valdošās huntas pastrādātajiem noziegumiem. Piemēram, šī gada janvārī Vācijas tiesa apcietināja un notiesāja Asada režīma pulkvedi par noziegumiem pret cilvēci – iesaisti vairāk kā 4000 cilvēku spīdzināšanā.
Uzmanība ir jāvelta arī ārkārtīgi svarīgam rīcības plānam, kas steidzami jāveic tepat Latvijā. Šobrīd kara apstākļos ir nepieciešams kvalitatīvi, detalizēti, digitāli, pēc iespējas plašāk intervēt seksuālās vardarbības upurus bēgļu vidū, lai dokumentētu kara noziegumus.
Lai arī kara noziegumiem, genocīdam un noziegumiem pret cilvēci nav noilguma, ir vitāli svarīgi ievākt un dokumentēt pierādījumus "uz karstām pēdām", lai stiprinātu starptautisko izmeklēšanu un tiesvedību. Tāpat ir jāsniedz maksimālais iespējamais psiholoģiskais un materiālais atbalsts upuriem.
Rezumējot: ir pilnīgi skaidrs – jāvāc pierādījumi un jāizmeklē IKKATRS gadījums. Neviens gadījums nav "pārāk nenozīmīgs", lai nebūtu pelnījis pilnīgu izmeklēšanu.
Ir jādara viss iespējamais, lai ikviens ģenerālis, kaprālis, ierindas karavīrs vai šoferis, kas būs pastrādājis šāda veida noziegumu, tiktu saukts pie atbildības starptautiskas tiesvedības priekšā. Nedrīkst būt nekādu šaubu – šis nav un nebūs tikai Putina vai Putina režīma karš. Līdzās tam jāsaprot, ka pēckara izlīgums nesākas un nebeidzas ar infrastruktūras atjaunošanu vai politisko stabilitāti – visgrūtāk ir pārvarēt pazemojumu un traumatiskās atmiņas, kas tiks nodotas no paaudzes paaudzē.
18