Aprīlī "The Guardian" mājaslapā parādījās raksts ar biedējošu nosaukumu: "Cut! Is this the death of sex in cinema?" ["Stop! Vai sekss kino ir miris?"] Raksta autore runā par to, ka kino arvien retāk redzamas seksa ainas un filmas kļūst mazāk riskantas un erotiskas. Autore šo domu pamato ar to, ka BBFC (British Board of Film Classification) – institūcija, kas lemj par vecuma cenzu filmām, – pēdējos gados arvien mazākam skaitam filmu piešķir 18+ statusu. Šogad pagaidām ir tikai divas filmas, kas uz Lielbritānijas ekrāniem nonāks ar 18+ vecuma cenzu: Klēras Denī "High Life" un Paolo Sorentīno filma "Loro" par Silvio Berluskoni. Pagājušajā gadā tās bija 6 filmas, savukārt 2013. gadā – 16.
Teju katrā valstī ir institūcija, kas nodarbojas ar filmu klasificēšanu, nosakot, ko katra vecuma skatītājiem vajadzētu un drīkstētu rādīt. Šīs izvēles nereti ir apšaubāmas: to ilustrēja skandāls ar filmu "Charlie Countryman" 2013. gadā. MPAA (Motion Picture Association of America) nolēma, ka no filmas jāizgriež kunilinga epizode, lai saglabātu tās veidotāju iecerēto vecuma cenzu. Pret šo lēmumu skaļi un pamatoti protestēja aktrise Evana Reičela Vuda: "Aina, kurā divi galvenie tēli mīlējas, tika mainīta, jo kādam likās, ka cilvēki jutīsies neērti, redzot to, kā vīrietis orāli apmierina sievieti. Bet ainas, kurās cilvēki tiek nogalināti, tika atstātas pilnībā nemainītas." Acīmredzot vardarbība ir mazāk problemātiska par seksu.
Starp citu, Latvijā vairs nav institūcijas, kas lemj par filmu skatītāju vecuma cenzu. Kādreiz bija filmu reģistrs, kas daļēji strādāja ar šiem jautājumiem, bet kopš krīzes laikiem tāda vairs nav, un auditorijas klasifikācijas kontrole šobrīd ir izplatītāju pārziņā. Filmu likumā gan ir ietvertas vadlīnijas par to, kas pieļaujams katrai vecuma grupai, piemēram, pašnāvība vai citas atdarināmas darbības drīkst rādīt tikai tiem, kam ir virs 12, savukārt cilvēkiem virs 18 drīkst rādīt pilnīgi visu. Reizēm tas rezultējas gana komiskās situācijās – "KEF" pagājušajā gadā uz ekrāniem nonāca ar ieteikumu 16+, savukārt "Nameja gredzens", kurā redzams, kā cilvēkam nocērt galvu, tika atzīts par piemērotu skatītāju grupai 12+.
Holivuda izvēlas spēlēt pēc drošiem noteikumiem
Nevar noliegt, ka Holivudā zināmā mērā valda jauna puritānisma vilnis, taču to var skaidrot dažādi. Viens no tiem ir ekonomiskais aspekts: Holivuda arvien vairāk paļaujas uz ārzemju tirgu, lielākoties – Ķīnu. Turklāt aprēķini liecina, ka Ķīna jau 2022. gadā kļūs par lielāko kino tirgu, ņemot vērā to, kāds ir šī brīža izaugsmes temps (2018. gadā Ķīnā bija 50 916 kinoteātru). Lai Ķīnā ārzemju filmas varētu nonākt uz lielajiem ekrāniem, tām jāatbilst visnotaļ skarbiem noteikumiem, kā arī kvotu sistēmai. Viens no daudznozīmīgajiem noteikumiem – filma nedrīkst propagandēt neķītrību un piedauzību, bet, kā visiem ir labi noprotams, neķītrībai un tikumībai nav vienotas mērvienības. Tā nu šogad "Bohēmista rapsodija" tika cenzēta – no filmas tika izgrieztas visas atsauces uz Fredija Merkūrija orientāciju un nāvi no AIDS. Ņemot vērā globālā kino tirgus pārmaiņas, būtu pārsteidzoši, ja Holivuda joprojām eksperimentētu ar pārsteidzošām seksa ainām: atļaušos apgalvot, ka "Pamatinstinktam" līdzīgu grāvēju tuvākajā laikā mums nesagaidīt. Un atļaušos apgalvot, ka tas arī nebūt nav slikti, ņemot vērā to, ka audiovizuālā satura pieejamība pēdējos gados ir kļuvusi par arvien mazāku problēmu.
Seksa nozīme filmās
Kāpēc kino ir nepieciešamas seksa ainas? Šoreiz vēlos palikt pie visvienkāršākās atbildes, pieņemot, ka runājam par spēles kino, bet pornogrāfiju, kuras vēsture ir tikpat ilga kā paša kinematogrāfa vēsture, atstājot kādam citam rakstam. Visbiežāk seksa atainojums uz ekrāna ir daļa no tēla romantiskās sižeta līnijas, un ļoti ilgu laiku kino pastāvēja uzskats, ka sievietes un vīrieši var būt saistīti tikai romantiski. Viena no kanoniskākajām romantiskajām komēdijām "Kad Harijs satika Salliju" (1989, rež. Robs Reiners) pat ir veltīta tieši šī jautājuma izpētei, lai galu galā secinātu, ka nē, sievietes un vīrieši nevar būt tikai draugi. Nereti liekas, ka tieši šāda ideja ir definējusi kino vēsturi: uz ekrāna ir jēga tikai romantiskām attiecībām. Un tās savukārt no draudzīgām attiecībām atšķir tieši seksa klātbūtne, kas nereti tiek smalkākā vai ne tik smalkā veidā iepīta sižetā, lai parādītu, ka šie cilvēki tiešām nav tikai draugi, bet gan mīļotie.
Paņemsim par piemēru vienu no visu laiku slavenākajām filmām – Džeimsa Kamerona "Titāniku", kas kopš 1997. gada turpina lauzt sirdis skatītāju tūkstošiem. Visa tās darbība norisinās triju dienu laikā. Vai tas ir pietiekams laiks, lai kādā iemīlētos tā, uz mūžu? Grūti pateikt – tas lai paliek psihologu ekspertīzes ziņā! Taču skaidrs, ka skatītājiem vajag no tiesas just līdzi un noticēt viņu jaunatklātajai mīlestībai, tāpēc atļaušos apgalvot, ka bez slavenās seksa ainas mašīnā ar aizsvīdušajiem logiem "Titānikā" nebūtu tā emocionālā smaguma, kas liek mums pārdzīvot Džeka nāvi. Līdzīgus secinājumus var izdarīt par daudzām citām filmām: seksa ainas iekļaušana var precīzi un ātri atklāt tēlu tuvību. Pieņemot, protams, ka runājam par romantiskām attiecībām – par varas attiecībām runāsim pēc īsa brīža. Bet vai tiešām seksa ainu iekļaušana ir vienīgais veids, kā attiecības uz ekrāna padarīt pietiekami saistošas skatītājiem? Šis jautājums kļūst arvien svarīgāks, un arvien svarīgāk kļūst par to runāt skaļi.
Pirms diviem mēnešiem, kad uz ekrāniem nonāca viena no lielākajām šī gada supervaroņu filmām – "Kapteine Mārvela", daudzi skatītāji uzdeva jautājumu par to, kāpēc Kerolai Denversai, filmas galvenajai varonei, nav romantiskās sižeta līnijas. Es pati, skatoties filmu, par to neaizdomājos, taču vēlāk dažādi ziņu un viedokļu portāli mani informēja par to, ka daudziem šī liekas īstena problēma, un "Marvel" producentam Kevinam Feigam pat nācās paskaidrot, kāpēc tas tā ir un ko tas nozīmē[7]. Tomēr pavisam bez mīlestības Kerola Denversa nav atstāta: emocionālo smaguma punktu iemieso viņas labākā draudzene un viņas meita – Marija un Monika. Jo galu galā vienmēr ir nepieciešams kāds, kura dēļ pasaule ir jāizglābj, kura dēļ nedrīkst padoties. No vienas puses, par to gribas un, iespējams, arī vajag mazliet sprauslāt – tā ir neciešama cilvēcisko attiecību un motivāciju vienkāršošana lielā ekrāna vajadzībām un laika gaitā nodara diezgan lielu postu. No otras puses, teju visi, kuri jebkad mācījušies vēsturi, zina, ka lielus stāstus vislabāk ir stāstīt caur maziem stāstiem: ja tu runā par visu, par kaut kādu lielu kopumu, to nav iespējams aptvert, tāpēc ir vajadzīgs to lielo risku sadalīt mazākos piemēros, kas ļauj apzināties un paturēt prātā notiekošā sekas.
Taču pamazām filmu veidotāji nonāk pie dabiska secinājuma, ka cilvēku attiecības ir daudzveidīgas un ne vienmēr var tikt ietilpinātas skaidrā heteronormatīvā stāstījuma līnijā. Vēl vairāk: ļoti bieži tas nav vajadzīgs. Turpinot izmantot piemērus no "Marvel" visuma, kas šobrīd dominē pār vispasaules kino ekrāniem, starp 22 filmām, kas veido šo sēriju, ir atrodamas vairākas, kas ļoti cietušas no heteronormatīvās idejas par to, ka vienīgā iespējamā varoņu motivācija ir romantiskās attiecības. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir "Kapteinis Amerika", kura motivāciju jau kopš pirmās filmas stipri ietekmē viņa draudzība ar citu supervaroni – Bakiju. Abu draudzība ir šo tēlu morālais kompass, emocionālais kodols, kas ietekmē visa lielbudžeta filmu seriāla tālāko darbību. Tomēr kāds studijā no šīs savstarpējās ķīmijas un tuvās draudzības acīmredzot sāka pārlieku baidīties (fani jau kopš 2014. gada "Ziemas kareivja" veido fanu versijas, kurās šie draugi ir ne tikai platoniski draugi, bet arī mīļākie), un Rodžersam par visām varītēm mēģināja piespēlēt kādu sievieti romantiskai interesei. Jo nevar taču tā būt, ka uz ekrāna redzamam tēlam ir daudzpusīgas attiecības ar dažādiem cilvēkiem, tostarp dziļa draudzība.
Dažas iepriecinošas pazīmes gan liecina, ka Holivudas scenāristi sāk apzināties – heteronormatīvas romantiskas attiecības nav vienīgais attiecību modelis, kas var cilvēkiem nest piepildījumu. Arī tamdēļ seksa klātbūtne uz ekrāniem kļūst retāka. Tam piemēru, starp citu, var rast arī citā "Marvel" filmā – "Skudrcilvēks", it sevišķi tās pirmajā daļā, kur galvenā varoņa Skota nozīmīgākās attiecības ir ar viņa meitu. Filmas laikā izveidojas arī draudzība ar viņa bijušās sievas jauno ģimeni, tādējādi parādot to, ka attiecības ir iespējamas dažādas.
Seksa attēlojums kā varas izpausme
Tomēr ir vēl viens aspekts, ko nevar ignorēt. No sākuma es pieteicu, ka sekss kino lielākoties ir kā daļa no romantiskās sižeta līnijas. Taču reizēm tā ir arī daļa no varas attiecībām, un ir nomācošs daudzums filmu, kurās sekss ir parādīts kā varas līdzeklis. Cik daudz filmu uz sitiena jūs varat nosaukt, kur notikumi sākas pēc tam, kad sieviete tiek izvarota? Es, piemēram, bez iedziļināšanās interneta resursos diezgan viegli varu atcerēties vismaz piecas, taču pāris klaviatūras klikšķu laikā atrodu vikipēdijas lapu, kur zem šī šķirkļa paslēpts vairāk nekā 200 filmu, kas kategorizētas zem "rape revenge" apakšžanra. Tomēr vēl ir lērums filmu, kurās izvarošana parādās kā normālas notikumu attīstības daļa romantisku attiecību ietvaros.
Mēs dzīvojam laikā, kurā saikne starp seksu un varu tiek arvien vairāk pārbaudīta un kritizēta, mēģinot atrisināt mūsdienu sabiedrības problēmas, kas saistītas ar sieviešu tēliem un to pašnoteikšanos. Šis laiks, ko mēdz saukt par post-metoo ēru, dod vietu attiecību pārvērtēšanai un iztirzāšanai, kā arī ļauj aktrisēm no citām ērām nākt klajā ar saviem stāstiem par to, kādus emocionālus pārdzīvojumus radījusi seksa ainu filmēšana. Viens no šaušalīgākajiem ir par Bernardo Bertoluči filmas "Pēdējais tango Parīzē" uzņemšanu, konkrēti par ainu, kurā Marlona Brando varonis ar sviesta kluča palīdzību izvaro savu draudzeni. Pats Bertoluči 2013. gadā publiski atzina to, ko aktrise Šneidere bija teikusi jau pirms vairākiem gadiem, – šī aina ir autentiska un ar Šneideri tas netika saskaņots. Kāpēc? Jo Bertoluči juta nepieciešamību iemūžināt īstu – sievietes, nevis aktrises – pazemojumu. Šī situācija, ko iespējams raksturot kā apzinātu sievietes seksuālo pazemojumu, demonstrējot fizisku un profesionālu pārspēku pār viņu uzņemšanas laukumā, ir kļuvusi par svarīgu piemēru, apspriežot varas attiecības Holivudā. Lai arī kinovēsturi mainīt nav iespējams, mūsdienās vismaz daļa kino veidotāju kļūst apzinīgāki un beidzot rūpējas par to, lai šādas situācijas vairs neatkārtotos. Arī skatītāji vēlas to pašu.
Tāpēc industrijas izvēle kādu laiku izvairīties no seksa ainu uzņemšanas, lai nepieļautu iespēju pazemot iesaistītos, ir pavisam atbalstāma. Turklāt – ja studijām draud ne tikai tiesas darbi par profesionālo robežu neievērošanu, bet arī finansiāli zaudējumi, jo cenzūras dēļ nav iespējams izrādīt filmas ārzemēs, nav brīnums, ka lielās studijas izvēlas kādu laiku sevi cenzēt, drošs paliek drošs.
Kas notiek Latvijā?
Kamēr Holivuda dažādu – gan ekonomisku, gan morālu – iemeslu dēļ nudien pamazām mācās variēt ar attiecību tematiku un tuvoties reālākai seksa reprezentācijai, apzinoties, ka ne visas attiecības ir tikai heteronormatīvas un romantiskas, Latvijas kino ir citi interesanti notikumi. Latvijas pamatstraumes kino un seksa atainojuma vēsture gan ir cita, krietni sarežģītāka un garāka tēma, kuru apskatot jāņem vērā ne tikai pateiktais, bet arī nepateiktais. (Es palieku pie uzskata, ka "Ezera sonāte" ir viena no erotiskākajām latviešu filmām, kaut arī tur fiziskais kontakts ir ļoti ierobežots.) Tomēr arī šajā kontekstā var veikt pāris interesantus un saistošus secinājumus. Starp tiem galvenais: dabisku, loģisku un emocionālu seksa ainu attēlojumā uz ekrāniem ļoti noder feminisms, un to apliecina Alises Zariņas pilnmetrāžas debija "Blakus" (2019), kā arī Lienes Lindes diplomdarbs "Septiņas neveikla seksa reizes" (2016).
Alises Zariņas filmā "Blakus" iekļautās seksa ainas ir atšķirīgas no lielākā vairuma seksa skatu, kas parādās uz multipleksu ekrāniem. Galvenokārt tāpēc, ka stāsta galvenais fokuss seko tā galvenajai varonei – sievietei, Luīzei. Pārmaiņas pēc vīrietis, Kaspars, ir salīdzinoši pasīvs, ieņemot pasīvo iekāres subjekta lomu, ko parasti kamera atvēl sieviešu ķermeņiem. Savukārt stāsts filmā "Septiņas neveikla seksa reizes" tiek parādīts meta līmenī – tas nevēsta tikai par galvenajiem varoņiem, bet arī par to, kāpēc mēs vispār to skatāmies un ko no tā varam iegūt. Filma sākas ar to, ka tās veidotāji, ko tēlo Marta Elīna Martinsone (producente), Liene Linde (režisore) un Jurijs Skorobogatovs (tēlo operatoru), projektu prezentācijā stāsta par savu topošo filmu – stāstu par seksu no sievietes vagīnas skatpunkta. "Kāpēc uz to vispār ir jāskatās? Kāds šodien vēl nezina, kas ir sekss?" kritiski jautā Gata Gāgas tēlotais komisijas eksperts. Uz režisores mulso atbildi, ka šī būs filma par jaunas sievietes skatījumu uz seksu, Gāgas varonis atbild, ka pasaulē ir uzņemts miljoniem filmu par seksu, dažas arī par sievietēm. Un neviens no tālākajiem paskaidrojumiem skeptisko komisiju vairs nepārliecina. Bet skatītāju filma galu galā pārliecina gan: par seksu ir nepieciešams runāt un to var darīt, kad tā ir daļa no īstas, tveramas dzīves, nevis samocīta daļa scenārijā, kur tā iekļauta tikai tāpēc, lai skatītājs noticētu, ka filmā attiecības ir kaut kas svarīgs.
1