9. decembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē notika trešie Jāņa Stradiņa piemiņai veltītie lasījumi. Šogad uzmanības centrā bija ķīmija, bet, atbilstoši Jāņa Stradiņa stilam, tēmu loks bija plašāks, ne tikai ķīmija vien. Lasījumus atklāja profesors Mārcis Auziņš, kurš dalījās pārdomās par eksakto un humanitāro zinātņu attiecībām, īpaši atsaucoties uz Čārlza Pērsija Snova lekciju "Divas kultūras".
Snovs (1905–1980) bija prominents sava laika intelektuālis, pēc izglītības fiziķis, daudzus gadus dažādos līmeņos nodarbojies ar zinātnes administrēšanu un pārvaldīšanu, vienlaikus viņš rakstīja arī grāmatas – gan daiļliteratūru, gan biogrāfijas. 1976. gadā Rīgas Kinostudija uzņēma filmu pēc viņa grāmatas motīviem – "Nāve zem buras". Tomēr mūsdienās Snovs pirmām kārtām ir pazīstams "Divu kultūru" lekcijas dēļ, ko viņš nolasīja 1959. gada 7. maijā Kembridžā.
Izvērtēt Snova tekstu kopumā būtu sarežģīts darbs. Viņa dotais apzīmējums "divas kultūras" asociējas ar tēzi, ka mūsdienu sabiedrībā līdzās pastāv humanitāro zinātņu un eksakto zinātņu kultūra, kas nesaprot viena otru, tāpēc tām vajadzētu tuvināties. Tā nav absurda interpretācija un droši vien ir pamatā tam, kāpēc "divu kultūru" ideja izpelnījās tādu ievērību tolaik un tiek apspriesta vēl tagad. Tomēr vērts arī pamanīt, ka savā lekcijā viņš daudzkārt piemin "zinātni", pāris reizes "dabaszinātnes", bet ne reizi nelieto apzīmējumu "humanitārās zinātnes". Un patiesībā nav nemaz tik viegli saprast, kas īsti ir tas, ko viņš pretstata zinātnei – eseju viņš sāk ar atsauci uz rakstniekiem, ar kuriem ir pazīstams un kuri neko nesaprot no dabaszinātnēm, tālāk runā par "literatūras intelektuāļiem" (literary intellectuals) un "literāro kultūru" (literary culture), ko attiecina ne tikai uz akadēmisko vidi, bet arī politisko (9. lpp. – visas atsauces uz Snova teksta izdevumu C. P. Snow. The Two Cultures. Cambridge: Cambridge UP, 1998). Galu galā viņš zinātnes kultūru pretstata visiem nezinātniekiem (non-scientists), kas acīmredzami ietver ne tikai literātus un humanitāro zinātņu pārstāvjus.
Tas ir būtiski, jo diez vai Snova rakstīto var viegli vispārināt, tai skaitā attiecināt uz Latvijas situāciju. Pirmkārt jau tā ir lekcija, kas nolasīta konkrētā vietā un laikā. Snovs kritizē britu kultūru un izglītības sistēmu, salīdzinot tās ar citām, kurās šis pretstats, viņaprāt, nav tik izteikts. PSRS viņš min kā paraugu, un mēs esam padomju izglītības sistēmas mantinieki. Viņaprāt, padomju izglītībā tiek mācīts daudz plašāks priekšmetu klāsts, proti, ne tikai humanitārie priekšmeti, un arī padomju kultūra ir plašāk atvērta zinātnei, piemēram, padomju romānos literārie varoņi mēdz būt inženieri (37. lpp.). Par specifisko lekcijas kontekstu liecina arī tas, ka viņu nepārprotami uztrauc sociālā hierarhija, kas pastāv Lielbritānijā, turklāt politiskā elite ir saistīta ar "literāro kultūru", maz ko sajēdz no dabaszinātnēm un pret dabas un inženierzinātnēm un tām nepieciešamajām zināšanām izturas augstprātīgi. Atkal jāsaka – diez vai šo problēmu var automātiski pārcelt uz Latvijas gadījumu.
Tāpat nevajadzētu pārspīlēt Snova autoritāti šajos jautājumos. Jā, viņš it kā pieder pie "abām pasaulēm", tomēr viņš nav ne izcils zinātnieks, ne izcils rakstnieks. Viņa esejas slavenākais kritiķis ir angļu literatūrpētnieks F. R. Līviss, kurš 1962. gadā nolasīja atbildes lekciju "Divas kultūras?", un viņa nicinājums pret Snovu kā rakstnieku un literatūras pazinēju varbūt nebija nopietna debatētāja cienīgs, tomēr vērā ņemams. Savukārt Snova pētnieka karjera esot beigusies 30. gados, kad viņš paziņoja, ka atradis veidu, kā mākslīgi sintezēt A vitamīnu, bet izrādījies, ka viņi aprēķini ir kļūdaini – pēc tam viņš ar pētniecību vairs neesot nodarbojies. [1] Tā nu Snovs nebija vienkārši tilts starp abām kultūrām vai neitrāls novērotājs, viņš būtībā bija administrators un tehnokrāts ar dabaszinātnieka izglītību un literārajām interesēm.
Tomēr tas nenozīmē, ka viņa teiktais nebūtu vērā ņemams. Pats fakts, ka mēs vēl aizvien šo lekciju atceramies, liecina, ka viņš kaut kam trāpīja. No visa teiktā es gribētu īsi pievērsties tikai vienam aspektam, ko savā runā Stradiņa lasījumos pieminēja arī profesors Auziņš – Snovs raksta, ka "tradicionālās kultūras" pārstāvji dažkārt nicīgi izsakās par zinātnieku analfabētismu literatūras laukā, lai gan paši nav spējīgi paskaidrot, kas ir otrais termodinamikas likums. Pēc Snova domām, zinātnieku vidū atzīties, ka tu nezini šo likumu, ir tas pats, kas literārās kultūras kontekstā teikt, ka neesi lasījis Šekspīru. Atbilstoši nevis dabaszinātnieki ir mazāk zinoši nekā literārās kultūras pārstāvji, bet abi ir vienlīdzīgi, jo abi zina tikai savu kultūru. Vai zināt otro termodinamikas likumu ir tikpat svarīgi kā būt lasījušam Šekspīru?
Ja jautājumu uztveram burtiski, tad diez vai uz to ir kāda nopietna atbilde. Tomēr jautājums nav jāsaprot burtiski.
Kāpēc elite, uz kuru atsaucas Snovs, zina Šekspīru, bet nezina neko par termodinamiku? Tam droši vien ir vairāki cēloņi. Viens no tiem ir saistīts ar augstākās izglītības funkciju. Vēsturiski tā laiku pa laikam ir mainījusies. Stipri vispārinot, var teikt, ka vismaz Lielbritānijā 19.–20. gs. tās galvenais uzdevums bija izglītot politisko eliti, bet politiķa un ierēdņa profesija ir savdabīga – tajā nevar apmācīt tā, kā var apmācīt amatnieku. Kopš Aristoteļa laikiem ir zināms, ka politiķiem jāspēj spriest par ļoti plašu tēmu loku un atrast saprātīgus risinājumus neparedzamām situācijām. Būtībā politisko eliti nekad nevar pilnībā sagatavot, bet var dot rīkus, ar kuriem šādas situācijas var mēģināt risināt, un iepazīstināt ar iepriekšējo paaudžu pieredzi. Tāpēc politiskajai elitei bija un ir svarīgi zināt vēsturi un arī literatūru. Tam nav obligāti jābūt Šekspīram, bet Šekspīrs šādā ziņā ir noderīgāks nekā otrais termodinamikas likums.
Snovs sūkstās, ka augstākā izglītība Lielbritānijā ir pieejama daudz mazākam cilvēku skaitam nekā ASV vai PSRS. Pie tam viņš uzskata, ka – atšķirībā no minēto valstu sabiedrībām – britu literārā un droši vien politiskā elite, nezinātnieki, ignorē industriālo revolūciju. Viņi uzvedoties kā ludīti – mašīnu grāvēji. Bet industriālā revolūcija ir tā, kas ceļ sabiedrības labklājību un palīdz nabadzīgajiem cilvēkiem kļūt bagātākiem. Viņš stāsta par savu vecotēvu (26. lpp.), kurš zināja, ka daudz labāk ir strādāt tramvaju depo nekā tīrumā.
Tas, par ko runā Snovs, patiesībā ir cita augstākās izglītības izpratne. Proti, augstākā izglītība nav domāta tikai politiskajai elitei, bet sabiedrības labklājības audzēšanai. Atbilstoši dabaszinātnes un tehniskās zinātnes to nodrošina nesalīdzināmi lielākā mērā nekā literārā kultūra; zinātne kalpo labklājībai, progresam un mazina nabadzību. Zināt otro termodinamikas likumu ir svarīgāk nekā Šekspīru.
Ko lai par to saka? Pirmkārt, pilnīgi skaidrs, ka mūsdienu augstākajai izglītībai ir vairāki mērķi un tā nav domāta tikai politiskās elites audzināšanai. Mūsdienās ir vajadzīgi profesionāli dabaszinātnieki, un atbilstoši mainās arī samērs starp humanitāro, sociālo un dabaszinātņu nozīmi augstākajā izglītībā. Patiesībā arī humanitārajās zinātnēs vecie ideāli vairs nedarbojas. 19. un 20. gadsimta laikā notika visu zinātņu – arī humanitāro un sociālo – profesionalizēšanās. Arī literatūras studijas kļuva arvien specifiskākas, un to saistība ar uzdevumu – izglītot valdniekus – arvien attālāka. Vēsturnieki nevis piedāvā studentam pārdomām gadījumus iz pagātnes, bet nodarbojas ar sistēmisku pagātnes procesu izpēti. Un rodas zināmas šķēres starp šo zinātņu profesionālo līmeni un to, ko tās var dot un ko tām vajadzētu dot sabiedrībai. Latvijā tas izpaužas kaut vai diskusijā par angļu valodas nozīmi akadēmiskajā vidē – profesionālā zinātne ir starptautiska un angliska, bet angļu valodā tā atsvešinās no sabiedrības.
Tomēr ar Snova pozīciju ir būtiska problēma. Viņš nepamana un nesaprot humanitāro (un sociālo) zinātņu nozīmi. Tostarp viņš kļūdās, apgalvojot, ka "industrializācija ir vienīgā nabago cerība" (25. lpp.). Vesela virkne autoru ir aprakstījuši, ka ar tehnoloģiskajām zināšanām vien nepietiek, lai sabiedrība uzplauktu. Efektīva, domājoša un vērtībās balstīta administrācija ir tikpat svarīga. Tiesiskums ir svarīgs. Un patiešām – zinātnei un tehnoloģijām atvērta kultūra arī ir svarīga. Bez tā visa tehniskie jauninājumi beidzas ar čiku kā Krievijas "Silīcija ieleja" Skolkovā. Tāpat ir jāsaprot, ka demokrātijā visi ir politiķi, arī dabaszinātnieki, un, ja sabiedrība sastāv no cilvēkiem, kuri zina otro termodinamikas likumu, bet nezina Šekspīru, tad viņi diez vai spēs pieņemt lēmumus par jautājumiem, kas skar cilvēka dzīvi visās tās izpausmēs. Politikā Šekspīrs ir svarīgāks par otro termodinamikas likumu. Kā norāda vēl viens prominents Snova lekcijas kritiķis Lainels Trillings, Snova teksts pauž dziļu vēlmi "aizmirst par politiku" – tā ir tipiska un bīstama tehnokrātu vēlme. Viņi ir pārliecināti, ka jautājumi par to, kas ir labi un kas slikti, ko vajag sabiedrībai un ko nevajag, ir atrisināti un vajag nevis runāt, bet darīt. Vienlaikus viņi aizmirst pajautāt, ko cilvēki tiešām domā un vēlas.
Tomēr tas nenozīmē, ka ir labi nezināt otro termodinamikas likumu. Atkal – ne jau burtiskā nozīmē. Mūsdienās demokrātiskās sabiedrībās mums ir jāpieņem lēmumi par visu ko – tai skaitā par jautājumiem, kuru pamatā ir zinātne. Šādu jautājumu, ņemot vērā klimata pārmaiņas, varētu kļūt arvien vairāk. Ja politiskā elite, piemēram, nesaprot, ko nozīmē zinātniskās prognozes vai statiskie modeļi, tad mūs gaida nepatikšanas.
[1] Watson, Peter. The Modern Mind: An Intellectual History of the 20th Century. NY: Harper Collins, 2001. P. 468.
1