Pagājušajā nedēļā kāda nevalstiskā teātra telpās pirmizrādi piedzīvoja jaunā režisora Murjāņa izrāde kaķiem. Savai debijai mūsu valsts vēsturē pirmais Latvijas Kultūras akadēmiju absolvējušais kaķis bija izvēlējies klasisko Viljama Šekspīra lugu "Romeo un Džuljeta", tādējādi arī piedaloties autora 450. jubilejas gada pasākumu programmā.
Atveroties priekškaram, spējās un negaidītās kustības nobiedēti, vairāki skatītāju krita panikā un mēģināja zāli pamest, izmisīgi ņaudot un skrāpējoties pie durvīm. Pāris īpaši aizrautīgi teātra mīļi pievērsa savu uzmanību pašam priekškaram, sirsnīgi tajā iekrampējoties un daudz mazāku interesi veltot uz skatuves notiekošajai darbībai. Pēc desmit minūtēm kāda no biļešu kontrolierēm tomēr apžēlojās un gaudojošos skatītājus no zāles izlaida, kur tie, astes izslējuši, slaidā riksī pirmizrādi pameta. Režisors, cenšoties neļauties šī starpgadījuma radītajam stresam, sāka pārspīlētā mierā mazgāt savu kažoku ar cigarešu dūmu nodzeltētajām ķepām.
Izrāde sākās ar muzikālu numuru Kaķu kora izpildījumā, kas radīja nedalītu sajūsmu atlikušo skatītāju rindās, no kuriem daudzi acīmredzot bija pazīstami ar muzikālo materiālu un nekautrējās ņaudēt līdzi. Režisors sāka apmierināti murrāt, pievēris acis, jo vēlamā atgriezeniskā saite ar skatītājiem bija izveidota. Uz skatuves parādoties Romeo lomas atveidotājam aktierim X, dažas no sieviešu dzimtes skatītājām nespēja slēpt savu sajūsmu un devās uz skatuves, lai glaustos viņam gar kājām. Šādā veidā jau Murjāņa nojauktās ceturtās sienas efekts tika vēl paspilgtināts. Aktieris X saglabāja savu profesionālo stāju, dziļi emocionāli vēršoties pie balkonā stāvošās Džuljetas ar asarām acīs. Iespējams, tur savi nopelni bija arī kādai īpaši ekstātiskai skatītājai, kura, nespējot valdīt savas zelta abonementa izlutinātās ķepas, sāka asināt nagus pret Romeo atveidotāja kāju. Vērojot režisora reakciju uz skatītāju negaidīto iesaistīšanos skatuviskajā darbībā, pamanīju viņa acīs teju sataustāmu saspringtumu. Pēc mirkļa sapratu, ka zālē vienkārši bija ielidojusi muša.
Izrādei turpinoties, aktrise Y atkrita krēslā, runājot Džuljetas monologu naktī pirms kāzām. Mizanscēna bija izveidota publikai patīkamā veidā, jo jau pēc mirkļa kāds no skatītājiem bija ierausies aktrisei Y klēpī un, vairākas reizes apriņkojis ap savu asi, iekārtojās uz dusu. Tiesa, nešķita, ka skatītājs ir zaudējis interesi par izrādē notiekošo, drīzāk alkst nonākt tuvākā kontaktā ar mākslas darbu un tautā iemīļoto mākslinieci. Aktrise Y tikai uz sekundes simtdaļu pievērsa uzmanību jaunajiem apstākļiem, bet, savācot visu pieredzi, kas gūta, filmējoties krievu seriālos, saglabāja savu profesionalitāti. Tā nu lielāko atlikušo izrādes daļu Džuljeta spēlēja sēdus, jo skatītājs bija pārāk mīlīgi iemidzis un sācis murrāt. Pēc pirmizrādes aktrise Y presei atzinās, ka tādu mīlestību no publikas nebija saņēmusi jau sen un ka neesot varējusi saņemties padzīt no klēpja tik saldi iemigušo teātra mīļotāju.
Ja līdz šim salīdzinoši tradicionālais uzvedums uzturēja viegli meditatīvu un muzikāli bagātīgu ritumu, tad izrādes vidū Murjānis acīmredzot bija vēlējies paspēlēties ar Bertolda Brehta postulētajiem episkā teātra elementiem. Atskanot dārdošām bungām un ieslēdzoties spožām gaismām, aktieru ansamblis piepeši vērsās pret skatītājiem, Šekspīra tekstu deklamējot tieši publikai. Šādā veidā tika panākts arī režisora mērķis šokēt publiku ar piepešo lūzumu gan izrādes ritmā, gan stilistikā. Rezultāts bija neviennozīmīgs, jo daļa skatītāju piepūtās trīsreiz lielāki, nekā bija izrādes sākumā, un, pie sevis šņācot (kas varēja tikt tulkojams tikai kā "Šis jādara zināms teātra vadībai!") un zibinot izspūrušās astes, palīda zem krēsliem. Vai nu šis teātra valodas izmantojums bija pārāk ekstrēms, vai arī iespaids pirmizrādes dienā bija negaidīti spēcīgs, nav zināms, bet arī pats režisors pamanāmi izliecās kūkumā, nekaunoties no tā, kā izslējušās spīdīgās spalvas uz muguras. Mākslinieka emocionālais līdzpārdzīvojums paša radītajam mākslas darbam izrādei piešķīra papildu vērtību, kā arī lika noprast dziļi personisko saiti starp režisoru un viņa vīziju.
.jpg)
Skats no izrādes
Tuvojoties traģiskajam izrādes finālam, aktieri atkal pievērsās Latvijā iemīļotajam reālpsiholoģiskajam spēles stilam. Uz skatuves dažādās scenogrāfijas vietās pastaigājās vai gulēja izrādes skatītāji, radot totālā teātra iespaidu. Viens no skatītājiem bija iemanījies apgulties uz mirušās Džuljetas krūtīm, kas apgrūtināja aktiera X virsuzdevuma izpildi. Aktieris X vairākas reizes nošķaudījās, bet aktrise Y uz mirkli piemirsa dotos apstākļus un ar vienu – it kā mirušo – roku noglaudīja murrājošā skatītāja muguru. Skatītājs, pārsteigts par tādu labvēlību no skatuves zvaigznes puses, sāka guļošajai Džuljetai laizīt seju.
Lai izrādes finālam radītu viegli sirreālu noskaņu, jaunais režisors Murjānis bija pataupījis vēl vienu triku pašām izrādes beigām, kas izraisīja pārsteiguma pilnas ūsu kustības visā zālē. Minimālā apgaismojumā pāri nu jau tukšajai skatuvei ļoti lēni pārgāja Uldis Dumpis, fonā skanot tautā iemīļotajai "Prāta vētras" dziesmai "Tavas mājas manā azotē".
Izrādei beidzoties, atlikušo skatītāju rindas pāršalca nedzirdami mīkstu ķepu aplausi, kā arī lēni vēcinātu astu šalkoņa. Tikai no pēdējām rindām atskanēja pāris neapmierināti rūcieni vai šņākšana. Kad aktieri nāca paklanīties otrreiz, jau visi skatītāji bija piecēlušies uz savām četrām kājām. Tikai daži nepieklājīgie jau izskrēja no zāles, garderobes numuriņus zobos turēdami. Viņi izpelnījās pārējās publikas nosodošus skatienus un asas nopūtas caur degunu. Režisors Murjānis sakautrējās no piepešās uzmanības un ielīda tumšākajā zāles stūrī, no kurienes aktrise Y viņu vilināja laukā vairākas minūtes, beigās ķeroties pie pēdējā salmiņa – krabju nūjiņām.
Pēc pirmizrādes, sarunājoties ar presi, jaunais režisors bija izvairīgs un mazrunīgs, ļaujot vairāk izpausties saviem aktieriem, kuri uzteica Murjāņa mierīgo mēģinājumu stilu, uzsverot lielo radošo brīvību. Reizēm pat esot bijusi tāda sajūta, ka režisors tikai vēro notiekošo, ar savu enerģētiku uzlādējot aktierus, kā arī ļoti aizrautīgi pats izstaigājot visas figūras. Vienīgi finansējums varētu būt bijis lielāks, bet šajā jomā liels klupšanas akmens esot bijusi Murjāņa komandas minimālā pieredze projektu iesniegšanā. Vēlāk teātra aprindās gan paklīda baumas, ka Murjānis pat neesot ticis ielaists Valsts Kultūrkapitālfonda telpās un briestot skandāls.
Pēc pirmizrādes visa "Romeo un Džuljetas" radošā komanda devās atzīmēt lielo notikumu uz "Teātra bāru", un režisors tika burtiski nēsāts uz rokām. Vēlāk no bārmeņiem tika dzirdētas baumas, ka ballīte ilgusi līdz astoņiem rītā, kuras laikā Murjānis iemanījies saskrāpēt divus citus Latvijas teātru režisorus, izdzert iespaidīgu skaitu "Balto krievu", kā arī devies prom vairāku jaunu meiteņu pavadībā. Kāds bija dzirdējis, ka meitenes nākamgad stāšoties aktieros Latvijas Kultūras akadēmijā, bet tā, iespējams, ir sakritība.
Izrādes garums: 15 minūtes.
Auditorija: priekš kaķiem.
2