Šis stāsts piedalās interneta žurnāla Satori.lv organizētajā literāro leģendu konkursā "Šekspīrs bija latvietis", kas tiek veidots sadarbībā ar Britu padomi Latvijā un NORVIK Banku, Viljama Šekspīra 450. jubilejas gada ietvaros.
Visas desmit Satori.lv publicētās leģendas par Šekspīru piedalās lasītāju balsojumā, tāpēc ikviens ir aicināts balsot par savu mīļāko stāstu, spiežot "Patīk" pogu konkrētās publikācijas atvērumā.
Tie ir Vārdi, kas radīja nemirstību un atgādināja par mirstību, kuras abas dejo smalku un bīstamu deju cilvēka sirdī; Vārdi, kas iedvesmoja gan augstus, pērlēm izšūtus kungus un dāmas, gan dubļiem klātus bada pazinējus; Vārdi, smalki melu un intrigu dzīpari, no kuriem patiesība ir pašūdinājusi sev drānas. Un kurš ir tas karalis, kas valda pār mūsu mūžību, mūsu sirdīm un mūsu prātiem? Daudzi ir apgalvojuši zinām atbildi, bet atbildes uz jautājumiem ir apraktas tik dziļi, ka neviens mirstīgais nespēj aizrakties tik tālu, nevienam atmiņa nestiepjas tik gara. Līdz šim.
Maija Orti, izcilais mēdijs, ir ieradusies, svītas pavadīta. Viņa savas dzīves laikā jau ir apdzēsusi jautājumu ugunskuru tādām mistērijām kā Mērijas Selestas pasažieru pazušana, Kleopatras VII nāve un Ivana Bargā bibliotēkas atrašanās vieta. Orti ieņem savu vietu pie apaļā galda, kuram piebīdīti astoņi krēsli, un divi no viņas svītas apsēžas viņai līdzās. Savos krēslos jau atrodas pārējie seansa dalībnieki: filozofs un parapsihologs Stefans Naude, vēsturnieks un arheologs Kšištovs Vrubļevskis un divi žurnālisti, kuru vārdi nav svarīgi. Orti svīta aizdedzina uz galda esošās sveces un pamet telpu. Dižā māksliniece ir pieprasījusi absolūtu klusumu, kamēr viņa strādā, tikai pulkstenim ir ļauts tikšķēt uz sienas.
Visi septiņi pie galda sēdošie novieto plaukstas uz galda, un Orti, acis aizvērusi, murmina vārdus, ko skaidri spēj sadzirdēt tikai viņpasaule. Tiek pacietīgi gaidīts astotais viesis. Pirmais žurnālists, kura vārds nav svarīgs, klēpī tur diktofonu, otrais, kura vārds ir vēl nesvarīgāks, cenšas neizskatīties nobijies. Aizskrien piecas minūtes, un svecēm sāk parādīties niķis izdzist un tad atkal pašām iedegties no jauna. Apkārtējie mēmi, ar skatienu vien cenšas viņai nosūtīt ziņu, ka istabā kaut kas notiek. Bet Orti tādas norādes nevajag, viņa to tāpat ļoti labi saprot.
"Viljam Šekspīr, vai tas esat jūs?" viņa vaicā istabai. Apkārtējie klausās tik cītīgi, ka vārgais "jā" šķiet no pašu fantāzijas izvilkts.
"Viljam Šekspīr, pie šī galda sēdošie pazemīgi lūdz jūs pievienoties viņiem pie galda."
Ilgāku laiku nevar dzirdēt ne skaņas, ja neskaita pulksteņa rāmo ritmu, bet pamazām, ja vien labi ieskatās, var pamanīt brīvajā krēslā sēdošu kungu, lai gan viņu tikpat labi var nosaukt par vārgu putekļu mākoni, kas uz mirkli pustumsā izliekas par cilvēku. Rēgs iegūst skaidrāku formu, iegūst krāsu, var dzirdēt, kā viņš maigi ieklepojas, nopūšas. Dāmas un kungi, Viljams Šekspīrs ir ieradies.
Orti sākumā apvaicājas par rēga dzimšanas vietu, par viņa ģimeni, un, kad viņš ir sniedzis atbildes, kas pierādīja, ka viņš ir TAS Šekspīrs, Orti uzdod vissvarīgāko jautājumu.
"Un vai jums ir tuvs teātris, Šekspīra kungs?"
"Teātris? Nē, nedomāju gan."
"Nē?"
"Nudien ne."
"Tad jums nav nekādas saistības ar lugu rakstīšanu, ar sonetiem, ar Hamletu, ar Makbetu?"
"Nepazīstu nevienu no šiem cilvēkiem, bet laikam zinu, uz ko jūs tēmējat. Bija viens puisis, kurš, apstākļu spiests, aizņēmās manu vārdu uz nenoteiktu laiku, bet man nebija lielu iebildumu, jo biju prom ārzemēs. Turklāt viņš man ļoti palīdzēja tikt uz tām ārzemēm, kas man tajā brīdī bija ļoti nepieciešams."
"Vai jūs atceraties, kā šim jauneklim vārdā?"
Te Šekspīrs sāka neērti grozīties krēslā, pūst un šņākt, un ik pa laikam lādēties, cenšoties izvilkt no jau labi sen mirušā prāta tādu detaļu, kas viņam pat dzīvē bija sagādājusi problēmas. Domāja Šekspīrs un domāja, un murmināja sev zem deguna zilbes, kas varbūt sniegtu mēlei pazīstamu garšu, bet viss veltīgi.
"Nevarēšu līdzēt. Viņa vārdu tikai pāris reizes esmu dzirdējis, un būtībā viņu neviens tā nesauca. Tas bija kaut kāds Ma... no kaut kādas Liv vai Lav, vai Lov. Kaut kā tamlīdzīgi."
"Mēs pazemīgi pateicamies par jūsu atvēlēto laiku. Paldies, ka piestājāt," teica Orti, un rēgs padevīgi izzuda skatienam. Mēdijs atsāka murmināšanu, saucot kādu citu palīdzēt šajā jautājumā. Ja Šekspīrs nebija Šekspīrs, tad kurš bija otrs visticamākais kandidāts? Apkārtējie gaidīja atbildi, cik pacietīgi un bezbailīgi spēja.
"Frānsis Bēkon, vai tas esat jūs?"
"Es esmu ļoti aizņemts, lūdzu, traucējiet tikai svarīgās valsts darīšanās," atcirta balss no viņpasaules.
"Frānsis Bēkon, pie šī galda sēdošie pazemīgi lūdz jūs pievienoties viņiem pie galda."
"Jā, jā, ko jūs vēlaties?" krēslā spēji parādījās pilnīgs un acumirklī skaidrs vīrieša tēls, it kā mirušo valstība būtu tikai tāda kaimiņmāja un viņš kā katru ceturtdienu būtu ielīdis pa logu paviesoties.
"Ja vien jūs būtu tik laipns un atbildētu, vai Šekspīra..."
"Nekādā gadījumā! Es jums aizliedzu izelpot kaut vēl vienu zilbi manā klātbūtnē. Kā jūs uzdrošināties mani apvainot tik pretīgās lietās? Es esmu cienījams cilvēks. Kādēļ lai kāds turpinātu atkārtoti manu vārdu šādi vazāt pa dubļiem? Lieciet mani mierā! Tas bija de Vērs, viņš pie visa vainīgs, tas nekam nederīgais, nesaprātīgais, nekaunīgais intrigants," Bēkona neapmierinātība bija ar spaiņiem mērāma, un viņa balss spēji izzuda gluži kā viņš pats, liekot paiet kādam laikam, līdz Orti atguvās no šīs tikšanās un atsāka murmināšanu, sūtot uz viņpasauli ielūgumu kārtējam viesim.
"Edvard de Vēr, vai tas esat jūs?"
"Protams, ka tas esmu es. Vai gan kāds cits uzdrīkstētos nozagt tik dižciltīgu vārdu. Es piesēdīšu. Jums te, šķiet, tāda interesanta kompānija."
"De Vēra kungs," Orti iesāka.
"Lūdzu, lūdzu, sauciet mani par lordu."
"Mēs pazemīgi lūdzam jūsu palīdzību visai delikātā jautājumā," viņa turpināja, "kas skar Viljama Šekspīra, aktiera un dramaturga, identitāti."
De Vērs viegli pasmaidīja, it kā viņam būtu zināms kāds īpašs noslēpums. Un varbūt bija arī.
"Viljams Šekspīrs, jā. Vai vēlaties zināt kaut ko konkrētu?"
"Vai varat apstiprināt, ka šis aktieris un dramaturgs izmantoja Viljama Šekspīra vārdu, bet tas nebija viņa īstais vārds?"
"Ar tādu jautājumu jūs sabojājat visu skaisto stāstu, kas slēpjas aiz šī cilvēka. Nē, nē, tā nedrīkst, es to nepieļaušu. Klausieties cītīgi, kas man tagad sakāms, nepārtrauciet, un jūs dabūsiet no manis visu, ko vien varu pavēstīt."
"Viņš bija neparasts cilvēks," de Vērs atsāka pēc neilgas pauzes. "Ļoti apķērīgs, ļoti strādīgs, apveltīts ar nebeidzamu fantāziju un dzejiskumu, kas mīt dvēselē vien dažiem. Viņam piemita dabisks talants, kuru man bija tas gods palīdzēt noslīpēt līdz izcilībai. Pirmo reizi mēs satikāmies nelaimīgos apstākļos, precīzāk, nelaimīgos man. Man bija tā nelaime satikties ar pirātiem, kuri atstāja mani vienā kreklā, un par to vien es varēju būt pateicīgs. Dzīvību izglāba mans vārds, bet apmetni man iedeva, pats sev no pleciem to noņemdams, kāds ārzemnieks, kurš saprata maz un runāja vēl mazāk. Es iesaucu viņu par Džonu. Pateicībā es piedāvāju viņam doties man līdzi uz Angliju. Pēc dažiem mēnešiem viņš devās līdzi kādam nelaimē nonākušam Viljamam, kurš bēga no valsts par man nezināmiem grēkiem. Viņš, ceļodams kopā ar Džonu, turēja muti ciet pēc iespējas biežāk, tādā veidā Džonam ļaujot uzdot viņu par savu tautas brāli. Nekas nepārliecina kapteiņus tik viegli, ka nav nekādas jēgas uzdot liekus jautājumus, kā sveša mēle, no kuras beras vārdi straumēm un straumēm un pielej ausi ar skaņām, kuru nozīmi nevar izzīlēt. Džons atgriezās nu jau ar jaunu vārdu. Viņš iepazīstināja ar sevi kā ar Viljamu Šekspīru, un es tad arī sāku viņu tā saukt. No dažiem vārdiem šur un tur, kad pirmo reizi tikāmies, viņš bija progresējis līdz tik dziļām domām, ka tajās varēja iekrist un nespēt izrāpties pat pēc vairāk dienām. Rakstīt viņš neprata – labā roka bija neatgriezeniski sakropļota, un viņš nevarēja tajā neko noturēt. Reiz viņam prasīja uzlikt savu parakstu uz papīra un viņš tikai spēja uzkricelēt kaut ko knapi saprotamu ar kreiso. Ar laiku es viņam sagādāju kādu, kas pieraksta viņa vietā, lai gan sākumā greizsirdīgi to darīju pats. Dzejošanas burvība izdziedē jebkuru sāpi dvēselē. Varbūt tieši tāpēc viņa mākslai tik ļoti pieķēros. Sākumā pabalstīju viņu, vēlāk viņš balstīja mani – garīgi, materiāli, bet nekad tā arī neuzzināju viņa īsto vārdu vai to, no kurienes šis eņģelis ir nācis, līdz kādu dienu, neilgi pirms manas nāves, viņš man atklāja stāstu par viņa mājām, kur dzīvoja, valdīja un devās mūžīgā dusā dāņu princis Magnuss. Vēl aizvien esmu pārliecināts, ka viņš stāstīja par pasaku zemi, kur vilkači valdīja par mežiem un gari mina zāli basām kājām puķotās pļavās, bārstot laimi, bet no kurienes gan citurienes būtu nācis cilvēks, kas spēja savērt tādu skaistumu no vārdiem vien. Viņš bija Viljams Šekspīrs."
De Vērs nopūtās, laimīgs, apmierināts, kā atceroties senas sarunas ar draugu, ko sen kā nebija saticis. Un tad, vairāk nepateicis ne vārda un neatvadījies, viņš sāka izplēnēt, līdz pazuda skatienam, aizburājot atpakaļ uz savu miega valstību.
Pār istabu nolaidās klusums, pilns pārsteiguma, neticības un neapmierinātības, kas sūcās no apkārtējiem. Seansa dalībnieki atguvās pamazām, atslāba, piecēlās vai atslīga krēslos ar domīgu skatienu.
Otrs žurnālists, tas nesvarīgākais, paņēma rokās mobilo tālruni un atvēra interneta pārlūku, ievadot meklētājā atslēgvārdus. Drūms mirklis karājās gaisā, bet žurnālists pasmaidīja un izdvesa pirmos vārdos pēc seansa beigām: "Viljams Šekspīrs bija latvietis."
0