Šis stāsts piedalās interneta žurnāla Satori.lv organizētajā literāro leģendu konkursā "Šekspīrs bija latvietis", kas tiek veidots sadarbībā ar Britu padomi Latvijā un NORVIK Banku, Viljama Šekspīra 450. jubilejas gada ietvaros.
Visas desmit Satori.lv publicētās leģendas par Šekspīru piedalās skatītāju balsojumā, tāpēc ikviens ir aicināts balsot par savu mīļāko stāstu, spiežot "Patīk" pogu konkrētās publikācijas atvērumā.
Sarkandaugavas sanatorijā mani vienmēr gaida brīnišķīgs dārzs ar augstu un drošu žogu visapkārt un vienmēr jauni draugi, pārsvarā slaveni cilvēki. Šoreiz tur nokļuvu pēc pārdzeršanās un ieroča pielietošanas mēģinājuma. Pret sevi, par laimi.
Ielika mani iepriekšējā, jau pierastajā istabā. Diemžēl veco paziņu vietā ieraudzīja citu – viegli korpulentu vīru ar ieapaļu galvu un gudrām acīm. Esot Šekspīrs. Otrā gultā nepārprotami Jānis Rainis. Nerunīgs un kluss. Varbūt greizsirdīgs uz Vili (tā angļu ģēnijs mums atļāva viņu draudzīgi latviskot), kura lugas pēdējos gados vairāk iestudē nekā viņa, kādreiz tik iemīļotā Tautas rakstnieka. Varbūt ar pārdomās nokārto galvu viņš vēl šaubās, vai iet atpakaļ pie tautas, kura noskauda viņam Nobeļa prēmiju un Prezidenta krēslu. Tagad viņu nelasa, lugas neuzved, viņa varoņiem – Indulim, Totam, Antiņam, Jāzepam – neseko, padomu "Esiet viens – un būsiet stipri!" ņem vērā vienīgi Rīgas mērs un viņa komanda, tie tad arī ir pie varas.
Vilis mums pastāstīja brīnumainas lietas par to, kā viņi abi šeit nokļuvuši, kāpēc kopā, vienā vietā un vienā laikā. Sapnī Dievu sapulcē Vilis nominēts atbildīgai misijai Latvijā, savu tāltālo senču dzimtenē, lai ar Raini kopā radītu lugu, kas atjaunotu reālo un literāro tautas varoņu pēctecību, kas pēc Lāčplēša, jaunlatviešiem, Barona un citiem Latvijas progresa bīdītājiem ir pārtrūkusi, un tauta dzīvo bez ideāliem un stimuliem. Sportisti un koristi ir vienīgie, kas uzšķiļ tautiskā lepnuma dzirksti, bet tie ir tikai mirkļu iemirdzējumi.
Man kā ziņkāram visvisādu notikumu hronistam (vai hroniķim, kas varētu skanēt divdomīgi) jau pirmajā dienā uzsmaidīja laime – rīt paredzama Viļa tikšanās ar latviskuma eksperti, kura noteiks Viļa latvietības pakāpi. Man tas likās mazliet dīvaini – kurš gan no mums netic, ka Vilis ir latvietis?
Ekspertīzi gaidot
Mūsu trio – Vilis, Jānis un es – jau labu laiku pirms ekspertes, sabiedrībā populāras dāmas, ierašanās pie mazā, pelēkā koka galdiņa spēlēja kārtis. Pareizāk sakot, abi ģēniji spēlēja, sēdēdami viens otram pretī katrs savā galda galā. Es savukārt sēdēju uz soliņa, ar muguru atspiedies pret galda sānu, un meditēju, vērodams dabu un palaikam ieklausīdamies viņu vārdu divkaujās. Kā jau izcili cilvēki, kuri nesamierinās ar esošo, viņi bija pārveidojuši kārtis, atstādami neskartas muguriņas, bet attēlu, zīmju un ciparu vietā kāds no mūsu mājas māksliniekiem bija uzzīmējis ļoti izteiksmīgus abu vīru lugu varoņu portretus. Viens izmet savu kārti, otram šīs kārts tēls ar kādu no savējiem ir... un te nu sākas visinteresantākais. Viņi, lielie humānisti, nelietoja vārdus "jānokauj", "jānosit", "jānomočī" – nē, kaut arī abi, īpaši Vilis, iztēlē nolaidis no kātiem ļaužu, ka ne saskaitīt. Viņiem ik pa brīdim sākas īsāka vai garāka diskusija par to, kurš no abiem kāršu varoņiem ir spēcīgāks, kurš uzvar psiholoģiski, kurš garā ir stiprāks.
Tā kā nevar vienlaikus skatīties divās spožās saulēs uzreiz, es, kā jau teicu, biju aizgriezies ar muguru pret cīņas lauku, galda virsmu, un vēroju saulstaru rotaļu dārza vēl pavasarīgi zaļajā zālītē. Diemžēl manas slimīgi spilgtās iztēles dēļ šajā jaukajā dabas stūrītī visai bieži atainojās nepievilcīgi skati, īpaši klausoties sērijveida slepkavu Ričarda III un Makbetu pāra briesmu darbu salīdzinājumu, Ofēlijas un karaļa Līra ārprāta izpausmes, Hamleta un Jāzepa taisnīgās atriebības alku šaubas un mokas. Turpretī, kad patrāpījās komēdiju varoņi un sakās viņu atjautības, asprātības, dzīvesprieka intensitātes salīdzinājums, drūmās ainas izgaisa, un es pēkšņi ieraudzīju kādas pienenītes koši dzelteno ziedu, kurš līdz galam bija atvēries vaļā saulei, lai tās siltumu izbaudītu dzīvības pilnībā līdz smalkākajai bārkstiņai un pēc īsās ziedēšanas un novīšanas zieda dvēselīte kā pieneņpūka varētu viegli uzlidot tur augšā – tuvāk saulei un Dievam.
Iegrimis savos sapņojumos, ar vīru vokālo fonu aizmugurē, es ne uzreiz saklausīju enerģisku soļu skaņas, kas pamazām pieņēmās spēkā. Pagriezos pret galdu, un ieraudzīju tuvojamies slaidu tumšmati ar pašaurām priekā dzirkstošām acīm, kura jau no tālienes uzsmaidīja mums.
"Čau, vīri!" viņa mūs sveicināja jau iztālēm, pasviezdama labo roku augšup pa pusei sievišķā, pa pusei vīrišķi asā žestā. "Man te viens no jums ir jānovērtē. Es jau redzu, kurš... Es drīkstu uz "tu"?... Paldies."
Viņa apsēdās uz soliņa galda otrajā pusē man pretī, kurp ar bruņinieka žestu norādīja Vilis. Pats mazliet atliecies atpakaļ, ar karalisku skatienu nopētīja atnācēju gluži kā sava galma favorīti.
"Tu esi tas Šekspīrs!" – viņa nekļūdīgi norādīja uz Vili. – "Tevī ir kaut kas anglisks, kaut kas baigi labs. Mums te, Latvijā, tā uz sievieti neviens neskatās... Es jūtos lieliski!" un viņa viegli uzsita Vilim uz pleca.
"Mani sauc Eva Madamss, mani atsūtīja šurp valstiski svarīgā uzdevumā – noteikt, Viljam, vai tu kādreiz esi bijis latvietis vai ne. Izvēlējās mani, jo es vislabāk protot atšķirt patiesību no meliem. Viņi atceras, kā es brīdināju ļaudis neziedot miljonu cilvēkam ar ārkārtīgi godīgu sejas izteiksmi, kurš solīja viņiem uzlabot dzīvi, taču beigu beigās ziedotāji palika ar garu degunu... Nemulsini mani, Viljam, pie mums te, Latvijā, neviens tik superīgi uz mani nav skatījies!"
Vilis nenolaida no viņas vīrišķīgas apbrīnas pilno skatienu un smaidīja valdzinošāk nekā Nikolsons.
"Tu būsi galvenā varone mūsu pasūtījuma lugā, party women! Mums ar Janci tā ir mēneša laikā jādabū gatava. Tu nevari iedomāties, cik milzīgu lomu tu jau spēlē mūsu dzīvē! "
"Beidz jokot, Viljam, tu man glaimo par daudz!" un viņa vēlreiz ar tādu kā panteras vēzienu uzsita viņam pa plecu.
"Nemaz ne! Es pēdējās pāris dienas skatījos uz tavu bildi gultas kājgalī un formulēju nākamās lugas koncepciju."
"Nu, un kāda tad tā bilde ir, palaidni?"
"Krāsainā, lielā gleznas reprodukcija uz pagājušā gada žurnāla "Mistērija" vāka. Tu tautas tērpā un ar atkailinātu labo krūti."
"O, jā! Mākslinieks bija super čalis! Bet mani par to daudz lamāja."
"Tieši tāda reakcija bija paredzēta. Labi, ka protestē, ne jūsmo. Kad sieviete sāk publiski atkailināties, viņa zaudē sevi, pašiznīcinās, viņai nav nākotnes, viņu it kā grib visi, bet uz mūžu – neviens. Viņu tad nesauc par sievieti, bet citādāk. Ar valsti, tautu ir tāpat. Viņām neviens drēbes nenorauj – viņas to dara pašas, aicinot – nāciet, brauciet, barojieties, pērciet, baudiet... un zudīs tautiskā tērpa drēbes gabals pēc gabala... Maksāsiet – dosim, pavēlēsiet – izpildīsim... Tas ir jāapstādina! Jābrīdina spēcīgi un skaļi, lai nav par vēlu!"
"Viljam, tu ģeniāli esi mūs sapratis! Tu zini, tas mākslinieks, kaut arī vēl pavisam jauns čalis, bet viņam dūša jau tagad ir tā apskrējusies par visu to, no kā tauta cieš, ka viņam gribas kaut ko reālu izdarīt, ietekmēt. Viņš atzinās, ka iedvesmu mūsu bildei smēlies no Delakruā darba "Brīvība uz barikādēm". Ja šeit nevienu ielās neizsauksi, tad vari aicināt visus uz revolūciju apziņā. Nečīksti pats un neklausies čīkstēšanā un TV neauglīgajās pļāpātavās, celies, apvienojies, cīnies, panāc kādu reālu rezultātu..."
"Skaisti, skaisti, miss Madamss, tu zini, es nevaru nevienu citu iedomāties modeles vietā, kā vienīgi tevi... Jo tevī ir tas, kas Latvijai pašlaik visvairāk ir vajadzīgs – drosme, prāts, pašlepnums, sava spēka atziņa... Tu esi gudra sieviete, vai tev nav apnicis zīmēties tukšos, trulos tusiņos? Savu prātu tu varētu izmantot produktīvāk, atrauties no Džilindžera čakras orbītas, pacelties vismaz līmeni augstāk, papētīt kādas tevi interesējošas sabiedriski nozīmīgas tēmas, atrast un intervēt cilvēkus ar reāli pielietojamām, vērtīgām idejām, pieteikt savu raidījumu kādai neatkarīgai TV studijai... Evolucionizēt līdzīgi Sobčakai Krievijā. Tevi interesē spilgtais, neparastais, tu gribi šokēt. Vari, piemēram, intervēt kādu ezotēriķi par tēmu, kas arī mani nopietni satrauc: kādas sekas var būt visu latu banknošu sagriešanai, ar tautai visnozīmīgāko simbolu, īpaši Krišjāņa Barona portretu sašķelšanu: puse galvas nost, visa galva nost, kakls nost, giljotīnas asmeņa ass cilvēka sirds rajonā... Atcerēsimies vudu burvestību efektus, to maģisko spēku.. Tai laikā pie Mākslinieku savienības nama durvīm smaga kubveida akmens un slīps metāla nazis biedēja garāmgājējus un apmeklētājus – no tā dvesa nāves tuvums. Neviens Barona portreta sagraizīšanas iniciators un piekritējs blakus šim bendes bluķim nenostātos, jo baidītos no tautas dusmām. Interesanta tēma, vai ne? Vari papētīt ar literatūrzinātniekiem, pie kādiem lugas sarakstīšanas un uzveduma faktoriem šodien var tautu sacelt kājās, kā tas izdevās savā laikā Aspazijai ar "Sidraba šķidrautu" un Rainim ar "Daugavu". Tavai popularitātei ar saprātīgiem piedāvājumiem vajadzētu spēt visas durvis atsist vaļā..."
"Tu esi jauks, Vili. Nu toč, īsts anglis! Kur tu to latvisko domāšanu un valodu esi apguvis? Tu man atgādini kādu Dailes teātra aktieri, tu gadījumā neesi viņā iemiesojies?"
"Es jau teicu, ka tu esi gudra! Tu zini, ka dvēseles pārdzimšana, kā to latviski sauc, notiek vairākkārt. Pamatā esmu latvietis, bet Anglijā toreiz kādus 30 gadus bija asinis plūdušas bez pārtraukuma, man uzticēja to strukturāli scēniski noformulēt – kā iesāku ar Ričardu III, tā visas angliskās inkarnācijas laiku ar kariem un karaļiem noņēmos. Kaut kādi nospiedumi gēnos nākamajām dzīvēm taču paliek, vai ne?"
"Tevī tie ir super, Vili! Es jūtu, ka man sāk augt spārni. Bet vispirms es pacīnīšos par tevi kā pantera, re, ar kādiem nagiem! Es viņus visus pārliecināšu, ka esi īsts letiņš, turklāt ar pamatīgu sāpi par saviem tautiešiem!"
Eva Madamss nošvinkstināja gaisā kaķenes pāris asos cirtienus, nosmēja savu skanīgo smieklu un atvadījās:
"Bye, bye, draugi rakstnieki! Un tu... kas tu esi?"
Viņa paskatījās uz manu pusi un kladi, kurā es centos fiksēt dzirdēto.
"Esmu hronists," atbildēju un sniedzu viņai pienenītes ziedu, ko biju noplūcis aizrautīgā dialoga laikā.
"Paldies tev par burvīgo saulīti!" viņa pārliecās pār galdu, satvēra abām rokām manu galvu un zibenīgi uzspieda uz pieres karstu buču. Es stipri samulsu, tomēr tajā pašā mirklī kā zibensgaismas spožumā apskaidrots sapratu, ka tik ugunīgu sievieti savā mūžā neesmu sastapis un nesastapšu... Kad pēc īslaicīgā apjukuma atvēru acis, kā palēninātā filmā redzēju, ka šī nesen tik straujā sieviete pēc acīmredzot dvēseliski baudpilnā dialoga lēnām piecēlās visā savā staltajā augumā, ko bija ieskāvis tumšais, kā man likās, renesanses laikmeta tērps, nesteidzīgi pagriezās un neaprakstāmi graciozā, Šekspīra tuvības jutekliski ieskenētā gaitā izgaisa mūsu skatieniem parka ēnaino celiņu pasakainajā burvībā.
Kad pēc pāris dienām es apsēdos pie tā paša galdiņa uzmest kārtējo notikumu hroniku, izlasīju uz tā dēļiem neaizmirstamā dialoga laikā Raiņa iegrieztos vārdus: "MĪLI SAVU TAUTU!"
Un tam blakus dziļākiem, asākiem burtiem: "FIGHT FOR THEM!" Tas būs Šekspīrs. Bet kāpēc angliski?!
P.S. Ar šo paziņoju, ka biju tiešs liecinieks Šekspīra reālai eksistencei, turklāt ekselenti lietojam mūsu valodu.
0