Bibliotēka
08.03.2006

Šeit atkal Misters Vailds

Komentē
0

Ser, savā šīsdienas izdevumā Jūs ļaujaties apgalvot, ka mana aizstāvības vēstule, publicēta Jūsu laikraksta slejās, ir labākā atbilde, kādu es varētu sniegt Jūsu rakstam par „Dorianu Greju”. Atļaušos tam nepiekrist. Negrasos izplūst, apspriežot šīs rīcības iemeslus, tomēr uzskatu par nepieciešamu atzīmēt, ka Jūsu raksts ir nepiedodamākais uzbrukums literātam, kāds noticis daudzu pēdējo gadu laikā.

Tā autors, kurš nav gluži spējīgs savaldīt savu personīgo nepatiku, zināmā mērā pats sabojā efektu, ko vēlējies panākt, jo izrāda savu neprasmi uzlūkot mākslas darbu ar pietiekamu necieņu. Teikt, ka tāda grāmata kā manējā, ir jāmet krāsnī, ir muļķīgi. Jo to parasti dara ar avīzēm.

Par pseidoētisku vērtību piesaukšanu mākslas darba kritikā esmu jau runājis. Bet, tā kā Jūsu kritiķis ir atļāvies braukt bīstamajos literatūrkritikas ūdeņos, ar Jūsu atļauju, domājot ne tik daudz par sevi, bet visiem tiem, kam literatūra kaut ko nozīmē, vēlos teikt dažus vārdus par autora kritikas metodi.

Savu kritiku viņš uzsāk, uzbrūkot man ar smieklīgu dzēlīgumu par to, ka galvenie personāži manā stāstā ir kucēni. Jā, viņi ir kucēni (puppies). Vai tiešām viņš domā, ka literatūra pārgāja pie suņiem, kad Tekerijs uzrakstīja par kucēnu valstību[1]? Es uzskatu, ka kucēni ir ārkārtīgi interesanti gan no mākslinieciskā, gan psiholoģiskā viedokļa.

Man tie šķiet daudzkārt interesantāki par mazajiem noziedzniekiem, un es aizstāvu viedokli, ka lords Henrijs Votons[2] ir lielisks papildinājums vai ēnas puse garlaicīgajam, idealizētajam tēlam, kādu sastopam mūsdienu teoloģiskajos romānos.

Turpinājumā kritiķis izdara vairākus netiešus mājienus par manām gramatikas zināšanām un erudīciju. Neskatoties uz to, ka cienu gramatiku, uzskatu, ka prozā korektums vienmēr ir pakļauts teksta mākslinieciskajam efektam un muzikālajai kadencei; un jebkādas spekulācijas ar sintaksi, kas varētu būt rodamas „Dorianā Grejā”, ir pieļautas ar iepriekšēju nodomu, lai ļautu apspriest šīs mākslinieciskās teorijas vērtīgumu.

Runājot par erudīciju: vienmēr ir bijis grūti, pat kautrīgākajiem no mums, ielāgot, ka ļaužu zināšanu līmenis ir dažāds. Es personīgi atklāti atzīstu, ka nespēju iztēloties, kā pavirša atsauce uz Svetoniju[3] un Petroniju Arbitru[4] varētu būt uzlūkota kā pierādījums tam, ka cenšos šokēt nekritisko un neskoloto publiku ar savu uzpūtīgo pārākumu zināšanās. Man nākas iztēloties, ka pat visparastākajā veidā skolotie ļaudis ir labi pazīstami ar Divpadsmit Cēzariem un Satirikonu.

Divpadsmit Cēzari katrā ziņā ir daļa no mācību programmas tiem, kas Oksfordā studējuši Literae Humaniores, savukārt Satirikons ir labi zināms pat vienkāršu ļaužu vidū, kuri, es pieņemu, lielākoties lasa to tulkojumā.

Turpinājumā raksta autors piebilst, ka es, būdams pazīstams ar lielisko un cildeno mākslinieku Ļevu Tolstoju, līdzīgi kā viņš, izvēlos rakstīt par kaut ko tikai tādēļ, ka tas ir bīstami. Pret šādu minējumu man arī ir šis tas bilstams. Romantisma mākslai vienmēr bijis svarīgs izņēmums un individuālais. Krietnie ļaudis, kas piederīgi pie vidusšķiras, mākslinieciski ir neinteresanti.

Savukārt slikti cilvēki no mākslas viedokļa ir fascinējošs pētāmais objekts. Viņi reprezentē daudzveidību un savādību. Vieni dod otriem iemeslu būt ļauniem, otri paplašina pirmo iztēli. Jūsu kritiķis, ja viņam vispār var piedēvēt šo godājamo titulu, apgalvo, ka mana darba personāžiem nav līdzīgu reālu tēlu, ko varētu sastapt dzīvē; ka viņi, ja lietojam autora vulgāro frāzi, ir „drīzāk lēta neesošā atklāsme”. Tieši tā.

Ja tādi patiešām būtu eksistējuši, viņi vairs nebūtu rakstīšanas vērti. Rakstnieka uzdevums ir ļauties fantāzijai, nevis rakstīt hronikas. Šie personāži nav reāli, bet, ja būtu, es par tiem nerakstītu[5]. Dzīves realitāte visbiežāk neļauj izvērst māksliniecisku tematu. Lielākā bauda, ko var piedāvāt literatūra, ir īstenot nereālo.

Nobeigumā ļaujiet man bilst, ka, pats to neapzinoties, Jūs žurnālistikas formā esat reproducējuši komēdiju Liela brēka, maza vilna, bet savā reprodukcijā to sabojājuši.

Nabaga publika, izdzirdējusi no tādas augstas autoritātes kā Jūsējā, ka šī ir ļauna grāmata, kuru Konservatīvajai valdībai vajadzētu aizliegt un neļaut izplatīt, bez šaubām tūlīt metīsies to lasīt. Bet, ak vai! Viņi atradīs stāstu ar morāli. Un morāle ir šāda: katra galējība, pat galēja atsacīšanās noved pie posta.

Gleznotājs Bazils Halvards, godinot fizisku skaistumu stipri par daudz, mirst no tā cilvēka rokas, kura dvēselē viņš pats radījis šo monstru un absurdo iedomību. Dorians Grejs, kurš vadījis baudu un spilgtu sajūtu pilnu dzīvi, mēģina nonāvēt savu sirdsapziņu, taču šajā brīdī nogalina pats sevi. Lords Henrijs Votons tiecas skatīt dzīvi no malas. Taču atklāj, ka tie, kas atsakās no cīņas, ir tajā iesaistīti vēl vairāk nekā tie, kas atklāti piedalās.

Jā, tā patiesi ir briesmīga morāle, ko nes sevī Dorians Grejs — morāle, kuru miesaskārais neatradīs, bet tā atklāsies tam, kura prāts būs vesels. Vai tā ir mākslinieciska kļūda? Baidos, ka jā. Bet tā ir vienīgā kļūda.

Joprojām Jūsu padevīgais kalps
Oskars Vailds
16 Tite Street, Chelsea, 26. jūnijā.

Vēstule pirmo reizi publicēta St. James’s Gazette 1890. gada 27. jūnijā.

No angļu valodas tulkojis Reinis Tukišs.

(Lasīt nākamo)

 


[1] Netulkojama vārdu spēle, kas balstīta tiešā un pārnestā izteiciena go to the dogs (latviski iztulkots: pārgāja pie suņiem) interpretācijā. Angļu izteicienu iespējams saprast divējādi 1) iet pie suņiem (burtiski) 2) iet pie velna/ iet ellē (pārnesti). Tāpat arī puppy iespējams tulkot divējādi 1) kucēns (burtiski); 2) snobs, modes āksts, jaunulis (pārnesti). Minētā ‘kucēnu valstība’ ir atsauce uz Viljama Tekerija grāmatu „The Book of Snobs” (1847)

[2] Viens no „Doriana Greja" personāžiem, kas visatklātāk aizstāv hēdonisku un brīžiem — cinisku, dzīves uztveri.

[3] Gajs Svetonijs Trankvils (69./70.–130. g. pēc Kr.) — romiešu rakstnieks, grāmatas „Divpadsmit Cēzari” (dažkārt to tulko arī kā „Cēzara dzīve”) autors. Grāmata ir viena no galvenajām liecībām par Romas vēsturi.

[4] Petronijs Arbitrs (27.–66. g. pēc Kr.) — imperatora Nerona laika romiešu rakstnieks, satīrists, grāmatas „Satirikons” autors. Grāmata slavena ar tajā aprakstīto nekrietnību un neķītriem stāstiem.

[5] Šeit Oskars Vailds melo, jo mūsdienās ir noskaidrots, ka „Dorianā Grejā” ir vairākas paralēles ar autora privāto dzīvi.

Oskars Vailds

Oskars Fingals O’Flahertijs Vills Vailds dzimis Dublinā, Īrijā, ģimenē, kurā valda samērā brīvs un liberāls dzīves redzējums. Vailda māte, Lēdija Džeina Franceska Vailda (1820-1896) - dzejniece un žur...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!