Šogad 15. Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennālē Latviju pārstāv mākslinieku kolektīvs "Grāfienes" (Dace Ignatova, Justīne Jasjukeviča, Ildze Jurkovska, Marianna Lapiņa) un kuratore Gundega Laiviņa ar darbu "Ceļā". Šajā darbā scenogrāfija tiek uzlūkota kā nerimstošs process, kas veidojas īpašās attiecībās ar vietu, laiku un kopienām. Kolektīva "Grāfienes" dalībnieces, kuras tikai šomēnes absolvējušas Latvijas Mākslas akadēmiju scenogrāfijas nozarē, 7. jūnijā kopā ar dramaturgu Kirilu Ēci un operatoru Dāvidu Smiltiņu ar auto devās ceļā uz Prāgu, kur izstādes apmeklētāji var sekot līdzi viņu ceļojuma tiešraidei Latvijas stendā izvietotos ekrānos, pamazām nodibinot attālinātu, taču empātijas pilnu saikni ar jaunajām māksliniecēm. Kvadriennāles pēdējā dienā "Grāfienes" ieradīsies stendā, piedāvājot ceļojuma-izrādes epilogu, kura saturu un estētiku tieši ietekmēs ceļā piedzīvotais.
Neilgi pirms došanās ceļā "Grāfienes" sniedza interviju "Satori", iepazīstinot ar sevi un savu vīziju par Latvijas teātri un teātra telpas nākotni. Ar "Grāfienēm" sarunājās Santa Remere.
Kas ir "Grāfienes"? Kā un kad radās šī apvienība?
Justīne Jasjukeviča: Mūsu domas dalās. "Grāfienes" radās pirmajā kursā, bet tieši par to, kurā brīdī un kāpēc, ir četri stāsti. Tas notika [Latvijas Mākslas] akadēmijas laikā. Pirmajā kursā bija sarežģīts posms, kurā sapratām, ka mums jāstrādā daudz vairāk, lai kaut ko sasniegtu. Mums visām šī sajūta bija līdzīga, un tā sanācām kopā. No pirmā līdz ceturtajam kursam esam strādājušas kopā. Bet tas ir mans stāsts.
Marianna Lapiņa: Viktors Jansons 1. kursā teica: "Tagad gribu ar jums darīt ko tādu, ko neesmu darījis ne ar vienu studentu. Mēs būvēsim savu teātri." Viņš mūs pamudināja veidot performanci festivālā "Optižūns" 2020. gadā, un mums tai vajadzēja nosaukumu.
Justīne: Līdz tam bijām "scenoGRĀFIENES", jo vārdā "scenogrāfs" ietilpst "grāfienes". Bet tajā brīdī sapratām, ka visu laiku nebūsim tikai scenogrāfes, bet darīsim arī citas lietas. Tā kļuvām par "Grāfienēm".
Dace Ignatova: Savienošanās sanāca ļoti organiska. Mūsu pirmajai lielajai izrādei Leļļu teātrī vajadzēja vienu mākslinieku, bet bija sajūta, ka kopā var izdarīt vairāk un kopā ir jautrāk, vieglāk, drošāk.
Vai jums katrai ir konkrēta loma, darbi? Kā jūs organizējaties?
Justīne: Kolektīvos parasti katrs ieņem savu vietu, bet mēs visas studējam vienu profesiju. Darbs visām ir viens un tas pats. Atkarībā no projekta mēs mainām savas pozīcijas. Kāda vairāk strādā ar kostīmiem, kāda – ar scenogrāfiju. Tas ir ļoti forši. Citur tā nesanāktu, bet šajā kolektīvā tas ir pluss.
Dace: Mēs katra pārvaldām visu, kas vajadzīgs izrādei vai performancei un varam fleksibli pielāgoties tam, kas vairāk vajadzīgs. Bet tas ir atkarīgs no projekta. Dažreiz mums visu vajag veltīt scenogrāfijai, reizēm kostīmiem.
Marianna: Jaunākajos projektos ir tā, ka visi sākumā domā par visu, bet laika gaitā dabīgi sadalāmies.
Ildze Jurkovska: Kad tiešām sākas "ražošana", tad katra sāk atbildēt par kaut ko savu, lai izrāde beigās tiktu uztaisīta.
Dace: Ir svarīgi, lai mēs kopīgi nonākam pie galvenās idejas.
Kāda šogad ir Prāgas kvadriennāles tēma?
Marianna: Tā ir pietiekami abstrakta: "Kas mēs esam? No kurienes mēs nākam?" Mēs esam "Grāfienes", un mēs braucam no Rīgas.
Dace: Katrs mākslinieks sev uzdod šo jautājumu – kas tu esi, no kurienes tu nāc un kur ej? Mēs arī ar savu manifestu dodamies no skolas sola uz scenogrāfu kvadriennāli.
Justīne: Fiziskā nozīmē. Santa, jūs tikko bijāt lieciniece tam, kā mēs mirklīti pirms intervijas tesāmies uz akadēmiju nodot savus bakalaura darbus. Tieši tas pats notiks 7. jūnijā. Mēs tikko būsim aizstāvējušas bakalaura darbus un sēdīsimies mašīnā, lai brauktu uz Prāgu. Ir likumsakarīgi, ka nevaram atļauties aizvest gatavu objektu un paziņot: "Šī ir mūsu absolūtā, gatavā māksla." Process ir tas, ko mēs šobrīd varam paust vispatiesāk.
Ildze: Mūsuprāt, scenogrāfija nav sastindzis brīdis, bet kas tāds, kas aktīvi kustas uz priekšu jeb ļoti lēni brauc uz Prāgu.
Kā sauc jūsu projektu, un kas ir tā galvenā ideja?
Marianna: Darbu sauc "Ceļā". Tā pamatuzstādījums ir tas, ka scenogrāfija nav objekts, gatava un esoša lieta. Scenogrāfija ir mainīga laikā, tai jāsadarbojas ar vidi un skatītāju. Visas 12 dienas kvadriennālē būs tiešraide no mūsu ceļojuma uz Prāgu. Mēs konstanti performējam, bet līdzi brauc operators Dāvids Smiltiņš un multimākslinieks, dramaturgs Kirils Ēcis, kurš reālajā laikā raksta literāru materiālu – tekstu, kas parādās uz ekrāna.
Dace: Mūsu stendā katrai dienai ir atvēlēts ekrāns, un skatītājs skatās dzīvo bildi, kur mēs esam, kā arī var sekot līdzi mūsu ceļam kartē. Viņš var redzēt iepriekšējo dienu manifesta punktu, kuru esam apskatījušas, un gaidīt nākamās dienas tumšajos ekrānos.
Justīne: Darbs dalās divās daļās: tiešraides mirklis, kāds tas ir – garlaicīgs vai straujš, un iepriekšējās dienas, kurās redzams dienas apkopojums.
Dace: Sanāk, ka arī uz vietas Prāgā veidojas performance un sadarbība ar skatītāju. Ceļojuma laikā mēs esam iekšā tajā, kas notiek dzīvē, bet to, kas notiek ekspozīcijā, mēs neredzam.
Cik daudz jūs varat paļauties uz to, ka rāmis ir nofiksēts un viss pārējais ir mainīgs? Kas jums palīdz saglabāt struktūru?
Dace: Strikts plāns un noteikumi, kas izlemti pirms braukšanas. Skaidrs, ka zināmam karkasam un drošam pamatam ir jābūt. Tikai pēc tam to var apiet un interpretēt pēc situācijas. Mēs gatavojamies, ka braucot būs daudz situāciju, kuras nevaram paredzēt, bet šis karkass ļauj brīvāk justies nezināmā vidē.
Justīne: Tas lielā mērā ir arī par uzticēšanos. Kirils un Dāvids uzticas mums, un mēs uzticamies viņiem. Svarīgi nestāvēt cits citam aiz muguras un nevaktēt, ko viņi vai mēs darām.
Vai jūs esat pie kaut kā līdzīga jau strādājušas?
Dace: Scenogrāfija iet kopā ar vidi, kurai tā tiek veltīta. Mēs manifestējam, ka tādai scenogrāfijai ir jābūt, un mūsu darbi to apliecina. Mēs domājam par vietu, kurā kā scenogrāfes ieejam.
Marianna: Mēs iepriekš esam veidojušas dažādas performances, izrādes un akcijas. Bet tieši šādā formātā neesam strādājušas.
Kā nonācāt līdz tam, ka "Grāfienes" brauc pārstāvēt Latviju Prāgā?
Justīne: Tas notika vārdu pa vārdam – "Grāfienes" varētu braukt uz kvadriennāli. Pēkšņi mēs esam zūma zvanā, kur mums paziņo: jūs brauksiet. Pagāja vēl kāds brīdis, līdz mēs sapratām, ka patiešām brauksim pārstāvēt Latviju. Ir jājautā viņiem, kā viņi nonāca līdz šādam lēmumam.
Jūs strādājāt ar kuratori Gundegu Laiviņu un pasniedzēju Moniku Pormali?
Justīne: Ievadposmā sarunas bija kopīgas. Pēdējā gada laikā, attīstot ideju, strādājām ar Gundegu Laiviņu. Idejas ir nākušas un mainījušās. Esam atgriezušās arī pie pirmās idejas.
Marianna: Aiz cieņas izstāstījām par ideju akadēmijas pasniedzējiem un profesoriem. Tas viesa skaidrību par to, ka ideja ir laba.
Dace: Mūsu pasniedzēji ir ļoti labi padomdevēji. Mums nav jāprasa viņiem palīdzība, bet mēs varam viņiem izstāstīt ideju, un mums veidojas saruna. Gluži kā terapijas seanss, kurā mēs pašas nonākam līdz tam, kas ir labāk.
Jūs pārstāvat jauno paaudzi, bet piedalāties valsts, nevis studentu konkursā. Kādi ir galvenie konflikti ar iepriekšējo paaudzi sadarbības procesā?
Ildze: Mēs ļoti mēģinām uzsūkt to, ko viņi mums dod pretī.
Dace: Akadēmijā tiek turpināta Freiberga [scenogrāfa Andra Freiberga – red.] izveidotā programma, pēc kuras mēs mācāmies. Scenogrāfijas pamati ir ļoti labi. Drīzāk tas, par ko mēs strīdamies, ir teātra institūcija Latvijā. Mēs ejam ar protestu. Tas, kā mēs strādājam, saknē nav par tradicionālu teātra izrādi uz skatuves vai melnajā kastē.
Marianna: Mums ar pasniedzējiem vai citiem nozares kolēģiem radikāli neatšķiras uzskati par teātri. Kad mēs kaut kam nepiekritām studiju procesā, tad caur mākslu, performancēm, akcijām un video darbiem paudām savu protestu.
Dace: To pat nevar saukt par protestu, mums tā vienkārši šķiet. Mēs pietiekami pārliecinoši veidojam darbus par to, ko domājam un uzskatām par pareizu un vērtīgu.
Justīne: Nav tā, ka varam darīt tikai to, kas mums patīk un ko gribam. Lielākā vērtība ir tajā, ka mūsu ir daudz. Mēs varam izsekot līdzi procesam, kārtīgi sākumā izstrīdēties par ideju un konceptu, izstrādāt ideālo vizuālo risinājumu un tad stāvēt klāt pie ražošanas. Tā mēs nostiprinām savu klātbūtni un realizējam ideju.
Dace: Ir ļoti svarīgi, ka ir laba partnerība ar režisoru. Mēs neuzskatām, ka režisoram komandā ir galavārds. Tas pieder visiem kopā. Neviens nav galvenais.
Justīne: Visiem ir jāspēj sadarboties. Stingrais galavārds, mūsuprāt, ir aizgājusi ēra.
Marianna: Mums patīk strādāt "normālajos" teātros, bet mana pārliecība ir tāda – ja tev nepatīk, taisi savu. Mums arī ir ambīcijas un vīzijas. Ja liekas, ka Latvijā pietrūkst vizuālu izrāžu un teātru, tad jābūvē savs. Tā, kā pirmajā kursā teica Jansons.
Kā jūs iztēlojaties – kāda tipa darbi kvadriennālē varētu būt citiem? Kāds varētu būt kopējais noskaņojums?
Marianna: Ir sajūta, ka tur noteikti būs daudz mākslīgā intelekta darbu.
Dace: Liekas, ka daudziem darbos būs dzīvais elements. Darbi nav tik statiski, tajos parādās kustība. Tiek organizētas sarunas, un ir iespēja satikt māksliniekus. Scenogrāfija ir process, tas nav nekas jauns. Tā ir aktuāla lieta.
Ildze: Liekas, ka pēc pandēmijas darbi varētu būt daudz intīmāki, skatītāju iekļaujošāki.
Dace: Domājot par savu ideju, spriedām, ka teātrim jākļūst tuvākam, intīmākam un citādam.
Kādu pienesumu Latvija var dot šim starptautiskajam forumam?
Marianna: Grūti spriest, jo katrs Latvijas paviljons iepriekš bijis diezgan atšķirīgs.
Dace: Runājot par studentu ekspozīciju – Sudrabu Edžus ir mums mīļš autors, kurš plašākai pasaulei ir nezināms. Liekas sirsnīgi un godīgi, ka studenti cenšas padarīt Sudrabu Edžu pasaulei saprotamu. Arī mūsu darbā cauri strāvo godīgums.
Justīne: Studentu darbs ir ļoti līdzīgs mūsējam, jo viņi caur "Dullā Daukas" uzdevumu manifestē lielās pasaules idejas un fundamentālos pamatus.
Justīne: Mēs tikko ar Daci bijām Milo Rau pirmizrādē Gentē. Viņš ir ielicis Antigoni Amazones džungļos un adaptējis stāstu milzīgai, globālai problēmai. Es par to daudz domāju un sapratu: tas, kas mūs atšķir – mēs ieraugām savu problēmu un tad padarām to saprotamu plašākai publikai, kas ar to nesaskaras tieši. Lielās pasaules valstis dara otrādi – paņem globālu problēmu un mēģina skatītāju tai pievilkt tuvāk.
Kas ir problēmas, kuras jūs identificējat?
Marianna: Veidojot mākslu, tu atrodi to, kas tev sāp. Sāc ar mazu problēmu, kuru aizvelc līdz plašumam.
Dace: Man vistuvākais medijs ir zīmēšana. Tā var šķist par smalku un mazu skatuves mērogam, bet es vēlos tieši zīmēšanu kā mediju izvērst par ko plašāku, padarīt saredzamu visiem. Tāpat ir arī ar tēmām.
Justīne: Mēs uztaisījām izrādi bērniem un ģimenēm par pasaules rašanos. Šo plašo tēmu pētījām caur latviešu teikām. Vienā brīdī sapratām, ka esam radījušas savu pasaules rašanās mītu. Ir svarīgi identificēties ar savu vietu, kultūru, atzīt to kā vērtību un netiekties pēc kā sveša.
Dace: Izrādē pasaules rašanās organiski sašaurinājās līdz bērna piedzimšanai.
Marianna: Tai izrādei bija divas versijas. Viena feministiski noskaņota un otra – par "kāpēcīša" vecumu, pieņemot, ka vienīgā instrukcija par pasaules rašanos ir latviešu teikas. "Optižūnā" veidojām izrādi, iedvesmojoties no Vladimira Sorokina "Dostoevsky Trip", kas man bija īpašs notikums. Pirms tam braucām uz mežu un mēģinājām speciāli apmaldīties, lai pēc tam atrastu sevi un kaut ko iegūtu no šīs pieredzes.
Justīne: Bieži kaut ko var saprast, ieliekot sevi tajos apstākļos. Ja ir jāsaprot, kāda ir Nastasja Fiļipovna, tad jāpavazājas pa centru ar neīstu naudu somā un jāsajūt, cik bezmērķīga un bezcerīga sajūta tevi pārņem. Noliekot sevi tēla vietā, tu dziļāk saproti tēmu.
Marianna: Katru semestri mēs strādājam pie cita literārā materiāla, un tajā gadā, kad mums bija Knuta Hamsuna "Bads", mēs gribējām pavadīt vienu nakti pilsētā bez nekā.
Dace: Mums tas daļēji izdevās. Mēs iegājām mežā. Tas radikāli mainīja domas.
Kas ir jūsu tālākie mērķi?
Dace: Izveidot savu teātri.
Justīne: Pēdējā pusgada laikā tas ir ieguvis aprises un esam spērušas pirmos soļus, kuri lēnām – bet nenovēršami – ved uz to.
Marianna: Ir sajūta, ka tas ir neizbēgami. Kas jādara, tas jādara.
4