Šogad – "Savvaļas" izstādes otrajā sezonā – esam rīkojuši vairākas neformālas "Savvaļas sarunas". Augusta sākumā mākslas kuratore Solvita Krese kopā ar laikabiedriem – Edgaru Vērpi, Sandru Krastiņu, Miķeli Fišeru, Juri Poškus un Gunu Zariņu – pulcējās "Savvaļas" ābeļdārzā, lai runātu par dažādām "nezināmajām biogrāfijām" – visu to, kas astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados tika darīts un piedzīvots ārpus mākslas norisēm.
Nākamā "Savvaļas saruna" notiks 2. oktobrī pirms Mika Magones kūrētā koncerta, taču 26. septembrī, svētdienā, Solvita Krese ar Kasparu Vanagu un Andri Breži turpinās atskatu uz visjaunāko laiku vēsturi "Neiburgā" – "Survival Kit" festivālam veltītajā "Prāta spa".
Solvita Krese: Labvakar visiem! Esmu pārsteigta redzēt tik daudzus cilvēkus šeit, jo visu nedēļu, ko šeit dzīvojāmies, bijām kādi desmit, maksimums, divpadsmit cilvēki. Un, protams, katru vakaru mēs pavadījām garās un interesantās sarunās. Un arī tagad – šis nekādā gadījumā nav diskusijas formāts, tas vairāk ir tāds atmiņu serpentīns, mēģinot atcerēties mūsu privātos un biogrāfiskos stāstus. Vienā no vakariem, kad mūsu bija pavisam nedaudz un mēs sēdējām un dzērām vīnu, sākām runāt par to, ko atceramies un neatceramies. Man pašai likās jocīgi, ka es neatceros daudzus spilgtus notikumus no savas dzīves, par kuriem man atgādināja citi laikabiedri. Ar Eglīti spriedām – vai tik mums abiem nav demence. Bet tad atcerējāmies dokumentālo filmu par to, kā Tarkovskis filmēja savu pēdējo filmu – tajā viņš atzīst, ka pieiet atmiņai kā režisors un izvēlas, kurus atmiņas segmentus paturēt un kurus – izlaist. Man bija milzu atvieglojums, ka es arī droši vien tā daru un ka tam nav saistības ar demenci, es drīzāk izvēlos, ko atcerēties un ko – aizmirst. Domāju, ka ikvienam no jums, klātesošajiem, ir oficiālie stāsti, kurus neskaitāmas reizes esat stāstījuši intervijās vai citiem cilvēkiem, vai sevi pozicionējot kādā jaunā sabiedrības grupā, un visiem ir arī tie aizkulišu stāsti, kurus parasti stāsta virtuvē pie vīna glāzes ar draugiem, tās vairāk līdzinās piezīmēm uz teksta malām, apakšsvītras piezīmēm, kuras netiek publicētas un tā arī paliek tajās virtuvēs. Kad mēs ar uzaicinātajiem sarunu biedriem domājām, par ko varētu runāt, es Jurim Poškum piedāvāju: "Runāsim par šito!", bet viņš teica: "Nē nē, par šo jau vispār nevar skaļi runāt! Tas jau uz kriminālu velk." "Labi, tad par to… Nē, par to arī nevar runāt!" Bet, tā kā mēs atskatīsimies diezgan lielā pagātnē, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos, varbūt ir iestājies laika noilgums, un par to vairs nesodīs.
Šīs sarunas kontekstā es domāju par to, ka mēs esam "Savvaļā" un tas ir kaut kāds izdzīvošanas poligons, jo te ir ļoti dramatiski dzīves apstākļi; lai varētu izdzīvot, šī vide jāpieņem. Man liekas, ka tie astoņdesmitie deviņdesmitie gadi, kad notika sistēmu maiņa un mēs no PSRS pārgājām jaunajā drastiskā kapitālisma formātā, – arī tas bija izdzīvošanas poligons, un veidi, kādos mākslinieki vai radoši cilvēki tajā laikā izdzīvoja, arī bija visai radoši. Kad mēs runājām ar Edgaru un Sandru par to, ko varētu stāstīt, viņi teica, ka tur nekā tāda neesot. Es teicu: "Bet tu pastāsti cilvēkiem, kam tagad ir 20 gadu un kuri nevar iedomāties, ka tā vispār varēja būt. Ka bija kaut kādi priekšnoteikumi, lai tu izdzīvotu un spētu arī radīt. Vēl viens iemesls, kāpēc mēs runājam par tiem gadiem – šī gada "Savvaļa" lielā mērā ir arī kā retrospekcija par "Maigo svārstību" grupu. Tiem klātesošajiem, kuri nezina – tā bija mākslinieku grupa, kurā bija Džonis, proti, Jānis Mitrēvics, Edgars [Vērpe], Sandra [Krastiņa], Ieva Iltnere, Ģirts Muižnieks un Aija Zariņa, un šo nosaukumu jūs ieguvāt deviņdesmitajā gadā, kad notika izstāde "Maigās svārstības".
Sandra Krastiņa: Mēs neieguvām, mēs paši iedevām!
Jānis Mitrēvics: Runkovski vajag pieminēt…
Solvita Krese: Jā, Runkovskis bija kā kurators. 1992. gadā tepat Zosēnos, kur Ievai un Jānim ir māja, notika izstāde "Zoslēnu reģistrs", kurā visi klātesošie un visi "Maigo svārstību" grupas dalībnieki veidoja savus darbus, kuru references ir izstādītas tajā pļaviņā aiz kalna. Es gribētu jau uzreiz iesaistīt sarunā kādus no jums – kā ir sanācis, ka lielākajai daļai no jums lauki vai mājas ir tieši šajā reģionā – tev ir Zosēnos, Krastiņai un Vērpem...
Edgars Vērpe: Bija tepat, bet vairs nav, paldies Dievam.
Solvita Krese: Aijai ir tepat un daudziem citiem jūsu draugiem, bet es gribētu, lai tu pastāsti, kā jūs visi pie tām mājām nonācāt…
Edgars Vērpe: Diezgan vienkārši. Mēs meklējām. Džonim vienīgajam bija mašīna, un mēs katru sestdienu, svētdienu pielādējām mašīnu pilnu ar bērniem un pašiem un braucām meklēt. Bet kāpēc šeit? Laimas Kaugures draugi šeit bija dabūjuši sarakstu ar kādām piecdesmit tukšām mājām. Es pirms tam meklēju Kurzemē, biju atradis blakus Miervaldim Polim, bet man nepārdeva. Tā mēs braukājām apkārt un meklējām. Džonis teica, ka viņam nevajag – ka viņš tikai draugiem palīdzot atrast mājās. Tā mēs atradām tepat aiz meža gan Aināram Silam, gan Aijai. Faktiski visas tās mājas ir mūsu ekspedīciju rezultāts. Tās ekspedīcijas bija tādas: vienā reizē pēc saraksta izbrauc 2–3 mājas, bet parasti tur nekā nebija. Tad mēs atklājām, ka var iebraukt jebkurās lauku mājās un teikt: "Mēs dzirdējām, ka te kaut kur blakām māju pārdod." Un tad tantuks sāk stāstīt – tur pārdod māju, un tur arī var dabūt. Un tā arī braucām. Tad mēs nopirkām, un Džonis izdomāja, ka viņam arī vajag.
Sandra Krastiņa: Bet es gribētu drusku papildināt. Tas bija uz tāda kopēja viļņa. 1991., 1992. gadā ļoti daudzi pilsētnieki gribēja dibināt mājas latviskā garā, bija tā Straumēnu sajūta, ka tagad mēs izjutīsim visu to ritumu. Es esmu pilnīga pilsētniece, bet, protams, likās, ka jākopj arī dārzs. Kaimiņu tante man aizdeva zirgu un arklu, bet ne mēs protam art, ne ko. Biju dzirdējusi, ka pirmajā gadā, kad iestāda kartupeļus, esot baigā raža. Es taisīju to velēnu, stāvēju pie uzartā lauka un domāju: "Nu, Krastiņa, ko tu te darīsi?" Un tad es iestādīju, bet jūnijā mums trīs nedēļas bija kaut kāds mākslas pasākums Vācijā. Atbraucu no turienes, bet mums līdz horizontam ir milzīgas nezāles. Kaimiņu tantuks atnāk, saka: "Kundzīt, to gan laidiet ciet…" Bet kundzīte neatņemas, dabonam to zirgu. Edgars saka: viņš vagot nemākot. Atbrauc Džonis, bet Džonis ir perfekcionists, viņam vajag darba cimdus. Viņš noģērbjas līdz vidum, tāds skaists ar sudraba ķēdi. Kaimiņu tantuks uz viņu tā skatās un saka: "Klausieties, jums tās nezāles, pēc tam džeks ar sudraba ķēdi un darba cimdiem…" Mēs atklājām, ka ar zirgu jārunā krieviski – ja latviski runāja, viņš nekustējās no vietas. Tad Jānis satvēra to arklu un izvagoja, bet kaimiņu tantuks brīnījās: "Viņš tiešām prot!" Pirmajā gadā man kartupeļi izauga šitādi. Mēs visus novācām un, protams, sagaismojām. Viņi bija mazi un zaļi. Nākamajā gadā jau viss sāka padoties. Bet tā eiforija – daudzi bija sapirkuši mājas un tā sajūta.. Pirmos gadus visu vasaru ne brīdi nebijām vieni. No rīta bija ātri jālec no gultas ārā – mobilo telefonu taču tolaik nebija –, jo pagalmā brauc mašīnas – viesi, arī no ārzemēm. Saka: sveika! Tu izlec no gultas un sāc klāt galdu un taisīties.
Solvita Krese: Bet, runājot par ārzemēm, gribu, lai pakāpies pāris gadus atpakaļ – uz 1989. gadu, kad jūs visi aizbraucāt – es nezinu, kā jūs tur tikāt – uz to Ņujorku. Man tas joprojām…
Miķelis Fišers: Kur jūs dabūjāt piķi tām mājām?
Solvita Krese: Jā, izstāstiet. Kā jūs nopirkāt tās mājas?
Jānis Mitrēvics: Bija vienkārši. Bija izstāde Ņujorkā, kur mēs visi bijām.
Solvita Krese: Bet kā jūs tur tikāt?
Jānis Mitrēvics: Ar lidmašīnu aizbraucām, un lidmašīnā varēja dzert un pīpēt. Rokas balstā bija izbīdāms pelnutrauks. Tas ir būtiski. Vajag stāstīt par lietām, kuras ir būtiskas. Un par tām mājām bija tā, ka vietējā latviešu sabiedrība saorganizēja iepirkšanos, un mēs visi nopirkām vienādas VHS kameras, kuras šeit pārdodot katrs nopirka pa lauku mājai. Nu, tā cena bija līdzvērtīga.
Sandra Krastiņa: Nianse – nedrīkstēja vest naudu. Tāpēc, ja Ņujorkā kāds nopirka gleznas, iegūto nedrīkstēja atvest naudā, tāpēc bija tas kuriozs, ka tu pārvērt to precē. Un te ir Uģis Nīgalis, pie kura mēs toreiz Ņujorkā palikām, tur arī iepazināmies un tagad esam draugi uz daudziem gadiem. Bet es atceros to pēdējo vakaru: mēs esam to visu naudu pārprečojuši un man ir palikusi skaidra nauda, bet nākamajā rītā mēs lidojam prom un te jau pie mums nav nekā – ne banānu, ne ananasu. Es sapērku milzīgu grozu ar tiem augļiem un aiznesu uz Uģa māju. Un viņa sieva Laila saka: "Mēs tā neatļaujamies." Viņa nesaprot, ka tā nauda, kas palika pāri, ir jārealizē. Un tā mēs tās mājas te sapirkām.
Solvita Krese: Tad katra māja bija viena videokamera.
Edgars Vērpe: VHS, es precīzu cenu zinu. Uģis mani Ņujorkā aizveda uz veikalu, nopirka par 1100 dolāriem videokameru, kuru es Rīgā pārdevu par 11 000 rubļiem spekulantam – tas bija Kārlis Upenieks, tēlnieces Ēvi Upenieces dēls. Tad to pašu naudiņu iemaksāju kaut kādā kooperatīvā lauku mājai un uzreiz nopirku to māju.
Juris Poškus: Sanāk, ka tā bija viena glezna…
Edgars Vērpe: Nu, jā, apmēram tāda cena. 1000 dolāru par vienu gleznu. Principā viena glezna pret lauku māju, kas bija kārtīgas trīs ēkas, un tajā laikā zemi nevarēja pirkt, tā bija kolhoza zeme, bet tās mājas – man bija māja, kūts, pussabrukusi klēts Tā apmaiņa notika diezgan adekvāti. Vienīgi tas stulbums, ka bija jādara tā spekulācija.
Solvita Krese: Kurš gads tas ir?
Edgars Vērpe: 1989.
Jānis Mitrēvics: Nu, īstenībā viss dzīvē, protams, ir sarežģītāk, jo es nekādu lauku māju netaisījos pirkt. Tas, ko Edgars sāka stāstīt par braukāšanu – jā, man bija mašīna, es arī visus vadāju, un tad bija tāda no padomju laikiem mantota lieta – talkas. Es braucu pie viena uz talku, tad pie otra, un gala rezultātā visi tās mājas sapirkās, bet es tikai braukāju un strādāju. Un man apnika braukt pie visiem strādāt, tāpēc es arī nopirku māju. Un tad neviens vairs nekur nebrauca, jo katram bija savējā.
Solvita Krese: Bet, Džoni, tu 1992. gadā, ja nemaldos, uztaisīji tajā laikā diezgan nepieredzētu notikumu, proti, izstādi brīvā dabā – tagad jau ļoti daudz kur ir mākslas takas, kur staigājam pa dabu un skatāmies mākslas darbus. Tu uztaisīji "Zoslēnu reģistru". Kā tev tas ienāca prātā? Varbūt, lai pie tevis brauktu?
Jānis Mitrēvics: Nu, apmēram, jā.
Solvita Krese: Kā Eglītis tagad.. Uztaisa visu ko, un visi brauc.
Jānis Mitrēvics: Tā māja štrunts. Tā māja, ko es nopirku, tā kā reiz nebija riktīga māja. Bet tur bija labs, liels šķūnis. Vienīgā riktīgā celtne bija šķūnis, un tad, lai pie manis atbrauktu, bija kaut kas jāuztaisa, un šobrīd tas vispār šķiet pilnīgi absurdi un tā, bet es tajā šķūnī uztaisīju pirmo sieviešu izstādi. Sievietes latviešu mākslinieces.
Edgars Vērpe: Feminists!
Jānis Mitrēvics: Pirmais feminists Latvijā vispār.
Solvita Krese: Gribas sevi ielikt mākslas vēstures annālēs?
Jānis Mitrēvics: "Zoslēnu reģistrs Nr. 2" bija tā tusiņa turpinājums. Vēl viena izstāde.
Sandra Krastiņa: Izstāsti, kā lidmašīna nolaidās tajā "Zoslēnu reģistrā 2", pļaviņā, kalnā. Tur nebija tā knapi?
Jānis Mitrēvics: Draugi gribēja dažādi izpausties.
Solvita Krese: Kas nolaidās ar lidmašīnu?
Jānis Mitrēvics: Ir tāds Aivars Zvirbulis, kas tagad ir Amatciema saimnieks – viņam arī gribējās izpausties kaut kādā veidā, un viņš pierunāja lidotāju no Cēsīm atlidot ar lidmašīnu un nolaisties pļaviņā pie mājas. Iepriekšējā vakarā viņš ar pilotu atbrauca pie manis – mēs, protams, apskatījām vidi un ilgi naktī spriedām. Spriedām, spriedām, ļoti daudz izdzērām, un tad viņi no rīta aizbrauca uz Cēsīm, lai sēstos lidmašīnā. Pēc tam viņi bezbailīgi nolaidās, bet nolaisties – redz, tā ir tāda lidošanas lieta, par ko var izstāstīt. Pie mājas ir pauguriņš. Viņi laidās tā, lai nolaistos pret to pauguriņu un vēl spētu nobremzēt. Sanāca, ka pauguriņa galā bija, kā bija, jo apkārt ir mežs. Un tas lidotājs pēc tam teica, ka viņš otrreiz laikam tā nedarīs, jo štrunts par to nolaišanos, bet, kā viņš pats teica: "Ja es, pa to pauguriņu braucot prom nedabūšu to ātrumu, lai paceltos, tad mēs turpat arī visi paliksim." Dažādas jau tās atrakcijas. Katrs tajā laikā centās…
Edgars Vērpe: Tāpat kā tagad
Jānis Mitrēvics: Tāpat kā tagad.
Edgars Vērpe: Bet pacēlās un tik tālu virs koku galotnēm izlīda. Izskatījās, ka būs sūdi, bet tomēr pacēlās.
Solvita Krese: Bet pirms tam mēs ar Sandru sākām runāt par to, kā tolaik jaunie mākslinieki izdzīvoja vispār. Ko jūs tajā laikā darījāt?
Sandra Krastiņa: Mēs studējām gleznotājos. Droši vien lietišķajās nodaļās tā pieredze bija citāda, bet problēma palika: kur dabūt naudu? Gleznas taču neviens nepērk, gleznu arī nemaz vēl nav. Man vēl tagad jāsaka paldies pasniedzējam Indulim Zariņam, viņš kaut kā sagaidīja, kad esmu viena kursā pirms vasaras brīvlaika un pajautāja, vai es negribētu piepelnīties. Teica, ka viņa sievas draudzene esot Balvos patērētāju biedrības priekšniece un esot jānoformē veikali Latgales reģionā. Toreiz veikalus noformēja faktiski tāpat kā tagad – zīmēja piktogrammas, taisīja noformējumus, bet tas jau bija viss ar roku – burti, šrifti. Visus burtiņus uzzīmē, uzlīmē pauspapīru, pārvelc, izgriez šablonus un tad pārlaid ar krāsu un ņem nost. Mēs ar Edgaru jau tad draudzējāmies un, protams, paņēmām to darbu. Aizbraucām uz Balviem, un bija viesnīciņa – maza būdele ar tualeti pļaviņas otrā pusē. Pārtikas veikali toreiz bija tukši. Īstenībā preču gandrīz nebija, un tās priekšnieces mums saka: "Tikai nezīmējiet piktogrammā desas, tikai nezīmējiet gaļu! Piena pudeli drīkst zīmēt, maizes kukuli arī drīkst." Tika pateikts viss, ko tur drīkst zīmēt. Bet tad viņas mūs kā māksliniekus aizveda uz produktu noliktavu – atveras lielas šķūņa durvis, un mēs ieraugām paradīzi, kurā ir salami desas – paredzētas tādiem tuvu stāvošajiem. Zaļie zirnīši konservos, paprika – tas viss tur bija milzu burkās. Protams, ka mums jāpērk. Tā mēs sapirkāmies un ēdām, un nevarējām to visu apēst. Lūk, tas bija veids, kā varēja pa vasaru piepelnīties, bet tāpat klāt neviens nenāca un nepiedāvāja darbu. Vienkārši braukājām ar autobusu – piemēram, aizbraucu uz Rendu, atrodu, kur ir kolhoza kantoris, eju iekšā un saku: esmu māksliniece, gribētu uzgleznot sienas gleznojumu. Viņi saka: "Paldies, bet mums nevajag!" Tad aizbraucam vēlreiz, viņš sāk padomāt, un tā mēs braukājām. Tā mani ar Edgaru Barkavā piespieda uzgleznot bērnudārzā. Tie bija tādi sakarīgi veči… Jāpiebilst, ka mēs jau nebraucām uz kuru katru vietu, mēs braucām uz tiem kolhoziem, kuriem bija nauda. Viņi saka: "Saprotiet, mums jau tā nauda nav maisos. Mums tā ir vienkārši mērķa finansējums." Bet mēs bijām neatlaidīgi, aizbraucām vairākkārtīgi.
Edgars Vērpe: Projekts un mērķa finansējums.
Sandra Krastiņa: Bija tas koncepts – neatlaidība. Pie tam es braucu ar autobusu. Un tad atbraucu, bēdīga, galvu nokārusi, uz Rīgu, jo nekas neiznāca. Bet tās naudas jau nav – pēc nedēļas braucu atkal. Nu, tas bija viens no veidiem, kā mēs piepelnījāmies. Bet toreiz tajā Latgalē mēs labi nopelnījām. Un tad ir tā izšķiršanās – tu jau profesionalizējies un saproti, kā dabūt tos pasūtījumus. Īstenībā tādā veidā varētu strādāt un strādāt.
Edgars Vērpe: Un palikt Latgalē!
Sandra Krastiņa: Bet gribas būt lieliem māksliniekiem.
Solvita Krese: Bet kur jūs vispār tajā laikā strādājāt? Jo, man liekas, Edgar, tev bija brīnišķīgs ieraksts darba grāmatiņā – tu esi bijis deju skolotājs…
Edgars Vērpe: Es esmu viss kaut kas bijis. Esmu bijis сторож-уборщица, esmu bijis deju skolotājs. Bija jāstrādā lauku skolā, lai nepaņemtu armijā, tur jau divi tādi frukti no akadēmijas bija priekšā. Tas pie tam bija Piņķu skolā aiz Rīgas robežas, un visi tie krievu pulkveži bija ārprātīgi nikni. Tajā laikā bija tā, ka ņēma krievu armijā, bet, ja strādāji lauku skolā, armijā neņēma.
Solvita Krese: Vai – ja bija divi bērni.
Edgars Vērpe: Tur bija dažādi veidi. Džonis uztaisīja divus bērnus, lai nevajadzētu iet armijā, es izvēlējos variantu ar lauku skolu aiz Rīgas robežas, un pulkveži bija šausmīgi nikni, ka mani nevar paņemt. Tās man bija patiesībā 15 minūtes ar velosipēdu, viņi nezināja, ka es tajos Piņķos dzīvoju. Tas bija oficiāls, legāls veids, kā tikt vaļā no armijas. Tā nu man ierakstīja, ka esmu deju skolotājs. Īstenībā es tur viņiem zīmēju un pārlīmēju Brežņeva bildi. Nomira Brežņevs, uzlīmēju nākamo, kurš tur bija. Politbirojs visu laiku mainījās, jo viņi tajā brīdī mira kā mušas. Tur bija bez aiztures – uzlīmē virsū tam melnu strīpu pāri un tad iet nākamais. Bija interesanti.
Jānis Mitrēvics: Brīvdienas bieži bija.
Edgars Vērpe: Tās fočenes visas uzreiz drukāja vienādā izmērā. Nākamo virsū, tas bija normāls laiks, saucās PPP – "пора пышных похорон". Grezno bēru laiks. Reizi gadā kāds no tiem nomira.
Henriks Zēgners: (Solvitai) Pastāsti, ko tu darīji tajā laikā – par bērēm runājot.
Solvita Krese: Tas bija jau deviņdesmito vidus. Es diezgan labi zīmēju un vēl nebiju iestājusies akadēmijā, bet izmantoju savu labo zīmēšanu un gravēju uz kapakmeņiem portretus pēc fotogrāfijām. Vairāki mani portreti ir Matīsa kapos – taisos uz turieni ekskursijā. Kad paņēmu pirmo portretu… Labi, es mācēju zīmēt, bet nemūžam nebiju neko tādu darījusi. Man parādīja to instrumentu, tētis samontēja no bārdas dzenamā aparāta tādu adatu, pamatīgu galu piemetināja, un tad ar to varēja punktēt. Es to darīju pirmo reizi mūžā – punktēju, bet, kad esi izsitis punktus, neko izlabot vairs nevar. Un tad es saprotu, ka esmu tam onkulim to lielo rūpju rievu… ka esmu padarījusi viņu par 10 gadiem jaunāku, un es domāju – nu ir sūdi, pirmā izgāšanās. Tad es ar zābaksmēru rūpīgi smērēju to rievu ciet, tas pasūtījums tika atdots, bet pēc trim lietusgāzēm viss droši vien bija nost. Tomēr ar laiku man radās ļoti laba reputācija kā amata profesionālei, un tad es braucu pat uz Rēzekni ar taksi, jo man nebija mašīnas. Mans lielais ķēriens bija, kad notika briesmīgs gadījums – čigānu baronam bija nositusies meita kāzu dienā un kāzu kleitā. Man Rēzeknē viņa bija jāuztaisa pilnā augumā ar visu kleitu.
Edgars Vērpe: Tas ir kaut kur redzams?
Solvita Krese: To es gribētu redzēt.
Edgars Vērpe: Es arī.
Henriks Zēgners: Tu nebrauci arī uz Maskavu?
Solvita Krese: Nē, uz Maskavu braucu par citām lietām, bet ne gravēt. Un tajā laikā arī kaut kā jocīgi – īstenībā nenormāli jaunā vecumā, kaut kādos 19–20 gados par to sagravēto naudu es nopirku dzīvokli Pļavniekos, kur dabiski visa mana draugu bohēma arī dzīvoja.
Jānis Mitrēvics: Ja tā paklausās, baigi labi dzīvoja – kam tur māja, kam dzīvoklis..
Edgars Vērpe: Pameti labu nodarbošanos. Būtu tagad sen jau savs uzņēmums.
Solvita Krese: Jā, Solvita un Co.
Edgars Vērpe: "Solvita un sveces".
Jānis Mitrēvics: "Kauli un smiltis"…
Edgars Vērpe: Es vienreiz aizbraucu uz Maskavu ar taksi. No Mākslinieku savienības varēja pieteikties ekskursijās. Biju pieteicies uz Ķīnu, bet uz Ķīnu ekskursiju nebija, toties es visu laiku biju pirmais rindā. Bet tad piedāvāja aizbraukt uz Indiju, un es piekritu. Tas bija PSRS Mākslinieku savienības piedāvājums, no katras republikas varēja tikt pa diviem māksliniekiem. Es biju ar Teni Grasi. Tā mēs aizbraucam uz lidostu, bet Rīgā pēkšņi lidmašīnas nelido. Mēs zvanām uz Maskavu, prasām, kas būs. "Nu, nekas nebūs, jūs neaizlidosit." Tad mēs lidostā paņēmām taksi uz Maskavu un paspējām laikā.
Sandra Krastiņa: Īstenībā bija tā, ka viņš pirms tam činkstēja visu laiku: "Negribu braukt…" Tad viņš aizbrauc uz to lidostu un zvana: "Klausies, ir tāda migla visur, ka lidmašīnas neceļas," – viņš to Indiju neredzēs. Bet ir tādi, kas izštuko, ka uz Maskavu var aizbraukt ar taksi. Naudas ta’ viņam kabatā nav, mums jau arī ne, bet man bija nauda krājkasē. Es aizskrienu uz vietu, kas tolaik bija kā bankas filiāle, izņemu visu naudu, cik man ir, tā summa jau tur bija nosaukta, un tas bija pie…
Edgars Vērpe: Tā bija puse no lauku mājas vērtības…
Sandra Krastiņa: Un tad piebrauc tāds moskvičiņš
Edgars Vērpe: Nebija, tas bija žigulis.
Sandra Krastiņa: Es atvainojos. Un es atdevu visu naudu, un tas žigulis tāds pašvaks bija, palēcās un aizbrauca. Viņiem bija 10 stundās līdz Maskavai jāaizbrauc, un visu ceļu līdz Maskavai baigā migla. Un viņi tam šoferim pateikuši: ja nepaspēs, viņi nemaksās. Tad tie džeki aizmugurē bija skatījušies viens uz vienu, otrs – uz otru pusi, jo šoferis neko neredzēja. Un tā viņi aizlaida līdz Maskavai.
Solvita Krese: Kurā gadalaikā tas bija?
Edgars Vērpe: Kaut kāds oktobris, novembris. Rudens. Pa vidu ledus bija.
Jānis Mitrēvics: Desmit stundās 1000 kilometri, tas ir spēcīgi.
Edgars Vērpe: Viņš uz 130 visu laiku vilka. Izskatījās slikti.
Solvita Krese: Bet, ja mēs atceramies tos jocīgos darbus un šoferēšanu, man liekas, te būtu vietā aicināt Miķeli, lai pastāsta par savu pieredzi, jo tu taču arī strādāji par šoferi.
Miķelis Fišers: Mana pieredze laikam šeit "Savvaļā" nevienam izdzīvot nepalīdzēs. Kamēr šie cilvēki gāja pirkt lauku mājas, mana paaudze skrāpēja sienas, jo piķa vispār nebija pilnīgi nemaz. Un mana sieva gaidīja bērnu, un akadēmija ir pabeigta, es esmu pēkšņi kļuvis par slavenu jauno mākslinieku, bet tāpatās tās naudas nav, un nekas jau bez Sorosa izstādēm arī nenotiek. Tas ir vienreiz gadā, un arī viss. Pēkšņi man caur pazīstamiem saka: vajadzīgs šoferis ar 5 gadu stāžu, kas runā angliski. Un nevar dabūt. Izrādās, ka Izraēlas vēstniecības vēstnieces šoferis aizgājis uz Šveices vēstniecību, jo tur labāka alga, un tajā laikā nav šofera ar stāžu, kas runā angliski. Vienkārši nav. Un viņi ir spiesti ņemt mani.
Solvita Krese: Tu tur aizgāji ar rekomendāciju.
Miķelis Fišers: Nē, es pēc tam dabūju rekomendācijas! Tātad viņi pieņem darbā mani, un es esmu vēstnieces šoferis, pie tam vēstniece ir nevis Latvijā, bet pa visām trim Baltijas valstīm. Mums gandrīz katru nedēļu jābrauc vai nu uz Viļņu, vai Tallinu. Ir vēstniecības volvo ar sarkaniem numuriem, kam menti vispār pieskarties nedrīkst. Viņi varbūt drīkst apturēt, bet neko vairāk. Principā var viņiem sejā spļaut, ja viņi aptur, jo tā ir Izraēlas vēstniecība. Un nekādi noteikumi arī nav jāievēro, tas forši.
Solvita Krese: Pastāsti, kā tu aizbrauci uz to Jūrmalu!
Miķelis Fišers: Jā, jā. Nu, no darba brīvajā laikā tā mašīna arī bija pieejama (smejas visi). Ui! Lielākoties viss tas ir off record. Nu, te varu tikai mazliet ieskicēt. Viss kaut kas tika darīts. Bija tāds pluss – pirms es stāstu – ka vēstniece bija ar mākslinieciskām ievirzēm un gāja pie Ivara Heinrihsona gleznot uz privātstundām un arī sava darba beigās viņa rīkoja galerijā "Bastejs" izstādi.
Solvita Krese: Savu darbu izstādi?
Miķelis Fišers: Jā. Mums bija visādas epizodes, kur veselu dienu kopā gājām rāmjus izvēlēties, jo viņa vēlējās, lai es konsultēju. Tad arī iepirkām viņas Jeruzalemes dzīvoklim mēbeles Tallinā. Tas bija garš process. Dzīvoklis laikam liels, vajadzēja visām istabām nopirkt un sameklēt, lai saskan. Pēc tam vēl beigās bija ļoti ilgi jākaulējas, jo viņai ir tas vēstnieka tax free, viņa nemaksā to nodokli, bet ar to nepietika, vajadzēja vēl nokaulēt vismaz 30%. Tas vienmēr bija jādara man. Un tad par visu to viņa man nopirka tādu skārda bundžu, kur var, piemēram, cukuru turēt. Tas bija vienīgais, ko viņa man uzdāvināja par visu šo mūsu sadarbību, bet man tā bundža joprojām stāv darbnīcā un es ar bezgalīgu mīlestību uz viņu skatos.
Visādi tolaik gāja. Tātad, tobrīd vēl strādāja "M6" – bija tur tāds jauks vakars pēc darba. Mēs ar Edmundu rižo Pavlovski esam kunga prātā un saprotam, ka tagad jābrauc uz Jūrmalu. Jūlijai ir kaut kāda konference viesnīcā. Vārdu sakot, nezin kāpēc mums liekas, ka jābrauc uz Jūrmalu, un mēs tiešām ejam pēc tās mašīnas un braucam. Aizbraucam uz Jūrmalu, satiekam Jūliju, ir jau nakts. Un ir doma, ka jābrauc pa pludmali. Jūlija vēlas, lai viņu pamāca braukt, un viņa ir pie stūres. Mēs braucam tā apmēram uz 160 un forši viss slīd, tā platā Jūrmalas pludmale, tai laikā vēl nav nekādu soliņu, nekā. Un mēs lidojam, bet kaut kādā brīdī spoguļos ir zilās gaismas. Vārdu sakot, mums dzenas pakaļ mentu eskorts. Nu, labi, mēs apstājamies. Es saku Jūlijai: "Tu tikai nevienu vārdu nesaki nevienā valodā!" Viņa arī klausa. Es izkāpju, bet tā diezgan nestabili uz kājām, turoties pie tās mašīnas, saku: "Čaļi, ir tā, ka es strādāju vēstniecībā, un tur ir bankets. Tā ir vēstnieka meita, un viņa liek man tagad viņai mācīt braukt. Ko es varu darīt? Es taču nevaru teikt nē. Nu labi, bet tagad tad gan vairāk ne." Un tā arī tas beidzās. Viņi vēl izsauca autoinspekciju, kas to pašu apstiprināja, bet neko nevarēja izdarīt. Viņi vēl palīdzēja mūs izstumt…
Solvita Krese: Tu vairākas reizes pieminēji "M6" – es iedomājos par to, kā tagad var paņemt mobilo telefonu un piezvanīt, bet tolaik mēs gājām uz "M6", lai visu uzzinātu. Turiene bija tas mobilais telefons, avīze, ziņu lapa. Vienmēr sēdēja Miervaldis, kurš ar kaut ko spēlēja kārtis... Un tad vienu reizi atnāca Ģelzis un teica, ka dabūjis darbu reklāmas aģentūrā, un atnesa tādu ķieģeļa izmēra mobilo telefonu –neviens nebija tādu rokā turējis. Tas telefons tika laists apkārt, visi viņu taustīja. Bet pašā vakarā viņš kaut kā sakāvās ar Gabrānu…
Miķelis Fišers: Tas bija cits gadījums. Tad viņš jau sen strādāja tajā aģentūrā.
Solvita Krese: Bet viņi divreiz sakāvās.
Miķelis Fišers: Labi, es vienreiz tikai redzēju.
Juris Poškus: Ģelzis regulāri sakāvās.
Solvita Krese: Bet brīnišķīgi bija tas, ka tur bija bārmenis Normunds, kurš beigās viesus, kuri nevarēja paiet, izvadāja pa mājām. Tas bija aizkustinoši.
Edgars Vērpe: Ja? Man tā nebija gadījies.
Solvita Krese: Jā. Es varēju paiet, bet, tā kā es dzīvoju netālu no Normunda mājām, viņš mani vienmēr aizveda, kad krogs jau bija aizslēgts.
Miķelis Fišers: Normunds laikam bija labākais bārmenis, kādu esmu redzējis.
No auditorijas: Drīkst nedaudz kontekstam – kas ir "M6"? (Visi smejas)
Miķelis Fišers: Paldies! Tātad Vecrīgā bija galerija, kurai pagrabā bija mākslinieku preces, un bija arī kafejnīca ar pagalmiņu.
Edgars Vērpe: "M6" tāpēc, ka Mārstaļu ielā 6.
Miķelis Fišers: Un tā bija tāda vieta, par kuru varētu grāmatas rakstīt. Tā tiešām bija vieta, kur pulcējās tieši mākslinieki, un viņi tur pavadīja laiku kā vecajās filmās.
Edgars Vērpe: Tā kā krievu laikā "Dieva auss"…
Miķelis Fišers: Tur nāca raibāka publika, bet tas "M6" bija tīri…
Edgars Vērpe: "Dieva ausī" nāca gan Rozīšu skolnieki, gan skolotāji.
Sandra Krastiņa: "Dieva auss" bija katedrālē Brīvības ielā. Padomju laikā tur bija planetārijs, un tajā kupolā varēja uz tām Dieva zvaigznēm paskatīties. Vienā pusē bija 60. gadu modernisma stila kafejnīca. Mēs kā studenti gājām paskatīties, kā tur sēž lielie mākslinieki. Tur bija alkohols un kūciņas, un kafija…
Juris Poškus: …un rinda vienmēr.
Sandra Krastiņa: Tur mēs gājām skatīties uz lielajiem meistariem. Tāpat uz "M6" arī nāca studenti.
Solvita Krese: Man liekas, ka "M6" īpašs bija tas, ka, lai nonāktu bāra daļā, bija jāiziet cauri galerijai. Tas bija dabīgais siets, jo tur bija ļoti moderna māksla. Piemēram, pirmoreiz tika parādīts Fišera "Sex and Spaceship". Lieli, hrestomātiski laikmetīgās mākslas darbi bieži vien pirmo reizi parādījās "M6".
Miķelis Fišers: Tur bija diezgan forši rīkot izstādes. Viņi bija tādi labie.
Edgars Vērpe: "Dieva ausī" tāpat. Tur arī bija labas izstādes, Miervaldim un Līgai pirmā izstāde…
Sandra Krastiņa: "Dieva ausī" bija arī maza izstāžu zālīte, kas padomju laikā skaitījās mazāk cenzēta. Un tās izstādes, kas bija "Dieva ausī", – tur bija, piemēram, Maijai Tabakai izstāde, kad viņa atbrauca no Berlīnes pēc gada stipendijas.
Solvita Krese: Jā, gan "Dieva auss", gan "M6" – tās bija institūcijas, kurās kaut kādā veidā formējās paaudzes – tur notika daudz vairāk nekā vienkārši bārā vai kafejnīcā.
Jānis Mitrēvics: Tur varēja saņemt pastu, varēja vēstules vai paciņas ar nezināmu saturu atstāt.
Miķelis Fišers: Pilnīgi nezināmu.
Juris Poškus: Par "M6" visu atceros. Atceros, kā atnācām ar Medni no rīta uz "M6" un sēž Brasliņš ar Guntaru Sietiņu, ļoti drūmi tādi, un izrādās, ka viņi sastāda piekaujamo cilvēku sarakstu un es esmu numur 3.
Sandra Krastiņa: Nu, un dabūji?
Juris Poškus: Kaut kā izrunājos. Jo sarakstīt jau var, bet, kad jāķeras pie lietas, vairs negrib.
Solvita Krese: Guna, mēs te tikai par māksliniekiem. Kā tev tolaik gāja?
Guna Zariņa: Es tajā laikā vēl nebiju izlēmusi, ko dzīvē darīšu. Vēl nebiju izšķīrusies, vai es būšu aktrise vai dziedātāja, vai dzejniece, un savā ziņā man tie deviņdesmitie, ņemot vērā, ka es aizbraucu mācīties uz Krieviju… Respektīvi, man Padomju Savienība turpinājās vēl piecus gadus ilgāk. Bet man nav nekā tāda slēpjama. Vienīgais, kas man šķiet aizkustinoši un ko es biju aizmirsusi savā stāstā – pēc skolas es biju meitene no Vecmīlgrāvja ar kaislībām, vājībām un lielu enerģiju, un draugi mēģināja mani no tā visa glābt. Lūk, un centra draugi mani iepravīja strādāt Literatūras un mākslas vēstures muzejā, kur man pretī sēdēja Eduards Liniņš, kurš arī tolaik bija tieši 30 gadus jaunāks. Un es parasti nācu uz to darbu arī pēc visādām naktīm, bet mans pienākums, kas tagad liekas absurds, – es pierakstīju, iegrāmatoju mantību. Raiņa mantību, visu mūsu dižgaru mantību.
Sandra Krastiņa: Krājumus.
Guna Zariņa: Un vienīgais, kā es spēju sevi kaut kā uzbudināt tam darbam, protams, bija pretī sēdošais Eduards Liniņš. Nezinu, kādēļ mani iesēdināja tieši viņam pretim, tur bija vēl daudzas dāmas, kas uz šo darbu gājušas visu dzīvi. Bet draugi mani gribēja izglābt no posta un atkarībām.
Solvita Krese: Viņš bija tev priekšnieks.
Guna Zariņa: Jā, un tad es stādīju rekordus. Mani rādīja kā piemēru tām meitenēm, kas visu laiku klanījās. Dienā varēju iegrāmatot līdz 1000 vienībām, kas bija necilvēcīgi. Tas nozīmē ar roku pierakstīt, izmērīt visu. Turklāt man bija savs viedoklis par lietām, kurš, man likās, arī jāiegrāmato…
Bet par pazemojošāko pieredzi. Atceros, kā es atbraucu no savas augstskolas un mēs piepelnījāmies – man tas vēl aizvien rādās sapņos, es tūdaļ apraudāšos, kā kaut kas baiss. Kad uz Dzirnavu ielas atvēra pirmo "Lido", tam pretim bija tādi ļoti, ļoti šauri skatlogi, un mēs par kaut kādiem 5 latiem visu vakaru sēdējām tajā šaurajā telpā un kaut ko tēlojām. Bet, lai nonāktu tajā šaurajā telpā, bija jālien zem kaut kādas palodzes, pa ļoti, ļoti šauru tuneli. Tas bija kaut kas tik klaustrofobisks. Es vēl joprojām savos ļaunākajos murgos to vietu redzu, ka lienu pa kaut ko tik šauru un nezinu, vai tikšu galā, vai tur nepavadīšu visu vakaru un saņemšu par to 5 latus.
Edgars Vērpe: Tās bija kaut kādas dzīvās bildes. Es atceros.
Solvita Krese: Tā sākās tava aktrises karjera?
Guna Zariņa: Nē, tajā brīdī es jau pat biju aktrise ar diplomu kabatā. Mēs ar Artūru Skrastiņu kopā tai skatlogā… Tās ir tieši tās atmiņas, kuras izstumj no apziņas…
Solvita Krese: Zemsvītras piezīmes… Tu man atkal uzkūli tādu atmiņu vilni – es vienu gadu (neatceros, vai es gravēju tos akmeņus, vai tas bija starpposmā) biju sapratusi, ka ir tāda ienesīga nodarbošanās, un strādāju matemātiskās lingvistiskas institūtā. Tas bija augstceltnē, man bija kabinets 13. stāvā ar brīnišķīgu skatu. Mana priekšniece bija sieviete ar ļoti smagu krievu akcentu. Viņa bija viena politbirojnieka, svarīga nomenklatūras darbinieka meita, kura, skaidrs, bija iekārtota, jo tas skaitījās labs darbs. Un mans uzdevums bija iet katru dienu uz milzīgu telpu pagrabstāvā, kur atradās milzīgs istabas lieluma dators, kas rūca kā kosmosa kuģis vecās utopijas filmās. Un tur man bija jāievada Andreja Upīša "Zaļā zeme", jo no tā viņi izskaitļoja, cik latviešu valodā kādi vārdi tiek lietoti. Man jau skolā riebās tā Upīša "Zaļā zeme" – es viņu nespēju izlasīt. Un es pēc dabas nevaru iztikt bez subversijām sistēmas ietvarā. Man tas darbs riebās, un es atceros, ka biju apņēmusies katru dienu tur pa vidu ielikt desmit "huj" vai "bļaģ". Ja to visu saskaita, var saprast, ka esmu atstājusi neizdzēšamas pēdas latviešu valodas statistikā.
Miķelis Fišers: Tas ir forši.
Solvita Krese: Bet ilgāk par gadu es to darbu nevarēju izturēt. Tad laikam pārgāju uz tiem kapakmeņiem.
Sandra Krastiņa: Es vēl atceros – biju 1. kursā. Tagad Rundāles pili visi zina, bet tolaik Lancmanis visu tikai sāka. Tolaik tā bija tukša pils milzīgā, plikā laukā. Studenti tur varēja dabūt darbu kā restauratori, un visi tur dzīvoja pie malkas apkures kā kopmītnē. Pie tam visi tur brauca spoku medībās – arī mēs tur aizbraucām, tādas pirmkursnieces, un gājām kā uz kino. Bet par to darbu – tas gan vispirms Edgaram tika piedāvāts, bet iedomājieties – toreiz visi tie nobirumi, visi tie gleznojumi tika fiksēti. Zīmējumi tika pārnesti uz 2,5–3 metrīgiem pauspapīriem, un pēc tam tos nobirumiņus vajadzēja ar roku aizkrāsot. Un Edgars laikam bija to darbu dabūjis, bet saprata, ka nevarēs izdarīt.
Edgars Vērpe: Es taču neesmu pilnīgs idiots. Nenormāls darbs.
Sandra Krastiņa: Man pilnīgi nebija naudas, bet tur uzreiz slēdza līgumu un katru mēnesi maksāja kaut kādu naudiņu. Un tas milzīgais panno tad nu man stāvēja mājās. Īstenībā es varu darīt tādus darbus. Tu sēdi un vienkārši krāso ciet maziņus caurumiņus. To visu pēc tam sūtīja uz Ļeņingradu, tur akceptēja, un tad nāca nauda. Tie bija milzīgi papīra notinumi, kurus vajadzēja izkrāsot. Tas bija neticams roku darbs.
Edgars Vērpe: Cilvēks to nevar izdarīt.
Sandra Krastiņa: Bet tas bija katru mēnesi, kaut kāda naudiņa ienāca.
Solvita Krese: Jocīgi tagad apzināties, ka tolaik bija tik maz naudas. Bet kaut kā tā dzīve visu laiku gāja uz priekšu un bija ārkārtīgi jautri. Atceros, ka Normunds no "M6" mūs bieži veda uz mājām, bet arī tas bija tāds aprēķins: ja iztērētu to naudu trolejbusa biļetei – es dzīvoju Pļavniekos tajā laikā –, tad nepietiktu nekam citam. Tajā laikā es dzīvoju kopā ar cienījamo filozofu Jāni Taurenu. Normunds mūs izlaiž Pļavniekos, un tad mēs, dabiski, ieejam veikalā un skatāmies, cik mums ir naudas, paņemam monastirskuju izbu un skatāmies, kas paliek. Bet nauda paliek tikai tādam puskukulītim rupjmaizes, kuru arī nopērkam. Tagad liekas – kā tas ir iespējams, bet kaut kāds tāds tas laiks bija.
Juris Poškus: Bet tu taču dzīvoji tajā Neiburgu namā. Visšikākais dzīvoklis. Es atceros šausmīgi spilgtu skatu, ka notiek kulturāls pasākums, lūk, un, protams, ka Monika Pormale spēlē klavieres, uz kurām Solvita uzlikusi divus milzīgus svečturus. Monika pamana, ka viņai sāk ar liesmām degt mugurā uzvilktais kažoks. Viņa nepārtrauc spēlēt, jāspēlē līdz galam tā sonāte. Tagad tā vairs neviens nedara.
Solvita Krese: Bet tanī brīdī, kad Monika degošā kažokā spēlēja klavieres, Gabrāns no virtuves līdz dzīvokļa otram galam met kūleņus.
Juris Poškus: Gabrānam patika tās bluķīšu dejas.
Miķelis Fišeris: Delfīnu dejas?
Juris Poškus: Nē, bluķīšu dejas – kad tu nogulies uz grīdas un ripinies šurpu turpu.
Solvita Krese: Bet, Poškus, ko tu darīji tajā laikā? Kaut kas par sevi ir jāpastāsta no tā, ko nedrīkst.
Juris Poškus: Visu jau drīkst it kā. Es kaut kā galīgi neatceros, ka būtu… kaut kā bija sajūta, ka nevajag naudas, jo īre bija ļoti lēta, pārtikas kaut kā nebija… viss kaut kā, es, goda vārds, nevaru atcerēties, kā es vispār ieguvu iztikas līdzekļus. Neviens taču nekur nestrādāja. Bet kaut ko es darīju.
Solvita Krese: Tu nestrādāji par kaut kādu sargu?
Juris Poškus: Nē, man vispār nepatīk strādāt.
Edgars Vērpe: Par sargu jau arī nav īpaši jāstrādā. Ļoti labs darbs kā reiz. Esmu par sargu daudz strādājis, pārsvarā tur bija tā, ka atnāc, uzklāj gultu un liecies gulēt. Un no rīta aizslēdz visu un ej prom. Citu gadījumu atmiņā nav.
Miķelis Fišers: Vai arī ar korišiem ir tusiņš būdiņā.
Edgars Vērpe: Dzintars Zilgalvis strādāja Vēstures muzejā, tad bija tusiņi pie viņa muzeja zālēs…
Sandra Krastiņa: Vēl viens mūsu akadēmijas čoms – viņam pat vārdu vairs neatceros – bija sargs Pēterbaznīcas tornī. Atceros, kā mēs vienā vēlā vakarā ejam pie viņa, un, protams, gribam tikt tornī, bet viņš neļauj braukt ar liftu. Ja nu lifts iestrēgst, būtu baigās nepatikšanas. Man bija tādi jauni, balti cimdiņi, es baigi lepni jutos. Tad nu mēs kāpām pa iekšpusi, pa tumsu. Protams, cimdi beigās pagalam. Tā ka šitie sargi, kas tur negulēja…
Miķelis Fišers: Būtu labāk gulējuši.
Solvita Krese: Bet, Arni Rītup, tu taču arī strādāji par sargu, ne?
Arnis Rītups: Es četrarpus gadus strādāju Latvijas Evaņģēliski luteriskajā baznīcā par naktssargu.
Solvita Krese: Tur bija normāls baļļuks.
Edgars Vērpe: Baznīcas vīnu varēja dabūt?
Arnis Rītups: Neesi tik naivs!
Solvita Krese: Es atceros, ka bija kaut kāda ballīte pie tevis un tad pēkšņi bija ātri jānoklājas, jo bija atnācis priekšnieks, bīskaps.
Edgars Vērpe: Kurš tas bija – Gailītis, vai?
Arnis Rītups: Viņš ienāca un teica: smaržo pēc Platona.
Edgars Vērpe: Tad viņš zināja drēbi, nebija tāds pilnīgi nevainīgs.
Solvita Krese: Es vienreiz iznācu no tā tava kabineta un gāju uz tualeti, un pēkšņi tas arhibīskaps ar tādu garu, adītu jaku skumjš gāja, un es pārbijusies pasveicināju, viņš pasveicināja, un viņš likās tik skumjš, ka varbūt jāaicina uz istabiņu, bet domāju, ka Arnim varētu nepatikšanas sanākt. Un tad bija reiva pasākumi, kurus Vanags taisīja. Henriks mēģināja sazvanīt Vanagu un uzaicināt. Tas, man liekas, arī būtu liels pienesums sarunai, bet viņš nepacēla klausuli.
Henriks Zēgners: Var tagad sarunāt visu slikto par viņu.
Sandra Krastiņa: Bet zini: ar šito stāstu kultūru – ļoti jauki, ka esat to reanimējuši, jo, kad mēs mācījāmies akadēmijā, tādus stāstus mums stāstīja pasniedzēji, un tā bija vesela kultūra, kuras vairs nav. Eduards Kalniņš un Iltners stāstīja daudzus stāstus, ko varētu pārnest tālāk. Man liekas, visi mūsu stāsti ir pupu mizas pret tiem večiem. Kā Iltners mēģināja ar “Volgu” nobraukt uz Ventas rumbu Kuldīgā. Tad viņi ir vilcienu apturējuši. Tie visi stāsti ir kaut kādi vērienīgi. Eduards Kalniņš mums stāstīja, kā viņam gāja vēl pirms kara: "No rīta izeju no mājas čībās un ar tīkliņu pēc maizes. Atnāku pēc nedēļas."
Mēs te visu laiku par to, kur radās nauda. Tagad ir visādi granti, bet, piemēram, kad mēs ar Ievu Iltneri beidzām akadēmiju, bija iespēja konkursa kārtībā pieciem jaunajiem māksliniekiem trīs gadus dabūt stipendiju, saucās asistentūra pie Eduarda Kalniņa. Tas nozīmēja, ka trīs gadus bija darbnīca, normāla mēneša alga, un vienīgais, ko tas Kalniņš mums mācīja – vispār viņš bija baigi nešpetns, kamēr viņš bija jauns un spēka gados, bet tad jau viņam bija 80+ – mūsu darbs bija trešdienās uzdzert mazu balzamiņu un kafiju kopā ar viņu un klausīties. Un tad viņš stāstīja visus tos stāstus, kas ir folklorizējušies... Viņš ļoti daudz stāstīja par Pauļuku, jo tas bija viņa pretmets. Atceros, viņš vienreiz skatījās uz Frančesku Kirki un teica: "Jā, es tevi kādreiz auklēju kā mazu bērnu uz ceļiem." Bet Franke teica: "Nē, tā bija mana mamma."
Solvita Krese: Bet kā tas ir – uz Gunas pusi skatoties – aktieru vidē? Es atceros, ka mēs taisījām projektu "Rolstein on The Beach", kur piedalījās gan mākslinieki, gan aktieri. Man tolaik likās, ka publiskajā telpā visi tie aktieri tik spoži un pārliecinoši runā, kamēr mākslinieki kaut kādi mazrunīgāki un biklāki, bet, kad tas publiskais pasākums beidzas un visi sāk iedzert, tad pēkšņi tie mākslinieki paņem to laukumu un sāk visus tos stāstus. Aktieri tikai klausās, un nevar saprast: kur tad viņu stāsti?
Juris Poškus: Tas aktieriem darbs – viņi klausās, lai pēc tam varētu izmantot.
Edgars Vērpe: Aktieri var runāt arī skaidrā. Māksliniekiem jābūt…
Guna Zariņa: Bet tik un tā vismīļākie ir stāsti par to, kā mēs toreiz kunga dūšā… Parasti tie visi sākas vienādi. Bet, jā, man liekas, ka aktieri jau iztērējas uz skatuves, viņi ir diezgan garlaicīgi ļaudis.
Henriks Zēgners: Nu, nevar būt. Pastāsti vienu stāstu!
Miķelis Fišers: Pārāk melni?
Sandra Krastiņa: Par klasiķiem kaut ko izstāsti!
Henriks Zēgners: Visas profesijas gods gulst uz taviem pleciem.
Guna Zariņa: Nu labi. Tātad, vecajā māja Lāčplēša ielā, kad mēs tur ienācām – arī deviņdesmitie gadi, galu galā. Alga mums laikam bija 36 lati, zālē bija 36 skatītāji, rakstīja iznīcinošas paskvilas par mums, un mēs patiesībā tajā teātrī dzīvojām, pilnīgi un absolūti. Paši taisījām kosmētiskos remontus ar nekvalitatīvām krāsām un nekvalitatīvu alkoholu. Kamerzālē kurināja ugunskuru, un nezin kādēļ bija uzcelta telts, un visi gribēja dzīvot tieši tur, tajā teltī Kamerzālē. Turpat pāri pagalmam drīz pēc tam parādījās "Rīgas Laiks". Nevienam nebija ģimenes, dzīve sita augstu vilni. Ik pa brīdim ievācās daži, kas šķīrās un gāja prom no mājām. Dzīvoja grimētavās – tur smaržoja pēc zupām un brēca bērni. Nezin kādēļ balkonā nelaida skatītājus, bet bērni tur varēja iet, un tad bija mūžīgi kāzusi. Aurēlija Anužīte spēlēja Pindacīšu, kas bija apzagusies, un Andis Strods taisījās viņai cirst roku. Balkonā sēdēja Aurēlijas bērns, kurš bļāva: "Mammīte! Mammīte!" Kasparam Znotiņam izrādē vienreiz no muguras zagās bandīts klāt, dēls bļauj: "Tēti, aiz muguras, griezies!" Kāds no balkona visu laiku mēģināja glābt. Bija tas mīts, ka balkonā nedrīkst iet, ka tas balkons tūlīt sabruks. Jā, bija laiki... Diez vai tā vairs būs.
Edgars Vērpe: Nebūs.
Solvita Krese: Varbūt klausītājiem ir kādi jautājumi? Varbūt kaut ko vajag atšifrēt? Piemēram, ar Sandru runājām, ka daudzi prasa, kāpēc tajā laikā cilvēki tik agri precējās un taisīja bērnus. Izrādās, ka vienkārši tāpēc, lai nebūtu jāiet armijā. Bet tu, Edgar, stāstīji, ka darba vietas arī tādēļ tika nodotas nākamajiem. Tad, kad palika 28 gadi un armijā vairs nevarēja paņemt, ja?
Edgars Vērpe: Vai nu tie 28 gadi, vai – ja uzradās otrais bērns. Jo pa vienam tur katram jau bija. Es jau arī nenostrādāju līdz 28, jo Kārlis uzradās. Tolaik visa Pierīga bija piedzīta pilna ar akadēmiju beigušiem zīmēšanas skolotājiem, direktori bija saprotoši. Tā bija normāla sadarbības tehnoloģija, kā izvairīties no armijas. Vēlāk vairs tā nevarēja.
No auditorijas: Kā jūs piedzīvojāt pāreju no PSRS uz brīvo Latviju? Vai tā bija krasa pārmaiņa, vai tas lēnām notika?
Edgars Vērpe: Nē, nu lēnām, bet īstenībā tā pārmaiņa bija forša.
No auditorijas: Kad varēja just to sākumu? 1988. gadā?
Edgars Vērpe: Ātrāk jau. Kad visi sāka mirt, bija skaidrs, ka tūlīt kaut kas mainīsies. Tas īstenībā bija jau no kāda 1986. Bija pilnīgi skaidrs, ka mainīsies. Kļuva interesantāk. Daudz interesantāka sajūta.
Sandra Krastiņa: Mēs bijām vecumā, kad viss likās interesanti. Bet es 1994. vai 1995. strādāju Rozentāla skolā un tad viss tiešām mainījās. Uzradās Sorosa fonds, projektu sistēma. Un tie mākslinieki, kuriem bija zināma karjera vai kuri jau bija nostabilizējušies, – viņi pēkšņi to situāciju, kad vajadzēja kaut ko tādu uzrakstīt un iesniegt, un uzrakstīt tikai ideju, ko es tur tikai taisīšu, nevarēja sagremot. Tas varbūt bija pats grūtākais.
Edgars Vērpe: Tāda Džemma, teiksim, kas bija jau ar vārdu padomju laikā, viņa bija otrreiz jaunā māksliniece. Tā iznāca.
Sandra Krastiņa: Vēl mēs tolaik pilnīgi visi ticējām, ka būs muzejs. Likās, ka tūlīt būs. Tas, ka pēc 30 gadiem mums vēl nav laikmetīgās mākslas muzeja… 1990. gadi bija briesmīgi, bet mūsu sajūta bija, ka viss tūlīt pamazām veidosies, būs tādas un tādas galerijas. Un tās tiešām arī veidojās. Tas, ka tagad viss iet tādā sasalumā… Tas ir bēdīgi. Par muzejiem varu izstāstīt no savas dzīves mazu epizodi, cik muzeji ir vajadzīgi, tas man ir no tiem atstrādātajiem stāstiem.
Es mācījos 50. vidusskolā, mana mamma bija medmāsa, tētis – inženieris. Es nekad nebiju redzējusi nevienu izstādi. Un 5. klasē mūs aizveda ekskursijā uz Valdemāra ielas muzeju. Bet tur šausmīgi ilgi bija jāgaida, kamēr gide atnāks. Viņa mūs uzveda 2. stāvā un, tā kā droši vien laika bija maz, skriešus mūsu klasi izrāva cauri. Un es ieraudzīju pirmo reizi mūžā gleznu, un tas, ko es ieraudzīju… Man, piektklasniecei, tas bija pilnīgs šoks, kā man viņas patika. Bet visa klase un visi puikas vienkārši ņirdza, cik šausmīgi stulbs pasākums. Visi izejam ārā. Es aizgāju līdz muzeja stūrim, pagaidīju, kad visi aizgāja, jo man bija kauns par to, ka man tik ļoti patika. Dievs pasarg, ja kāds mani redzētu… Viena pati uzkāpu augšā un katru gleznu kārtīgi apskatīju. Un tad gribēju mammai to visu izstāstīt. Man bija jauna, pelēka dermatīna somiņa ar pildspalviņu iekšā. Un es tai somiņai iekšpusē rakstu vārdus: Purvītis, Feders. Man visi patīk, un es pēc tam rakstu ārpusē un pēkšņi saprotu, ka esmu sabojājusi somu. Aizgāju mājās un, galvu nokārusi, rādu mammai, bet mamma painteresējās, kur ir mākslas skola, un ielika mani Rozentāla skolā.
Bet kāpēc es to visu stāstu? Ja nav tā muzeja vai tās operas, vai tā teātra… Tam bērnam notiek pilnīgs trieciens galvā. Tak vajag.
Solvita Krese: Būtu tu deviņdesmitajos zinājusi, ka pēc 30 gadiem tā muzeja vēl nebūs…
Sandra Krastiņa: Būtu daudz smagāk. Nevajag uz tik bēdīgas nots.
Solvita Krese: Vai kādam ir vēl kāds jautājums? Henrik, vai tu redzi vēl kādu iegriezienu, vai mēs noapaļojamies?
Henriks Zēgners: Es domāju, ka varam…
Solvita Krese: Pāriet uz neformālo daļu.
1