Gaidot Valmieras Vasaras teātra festivālu, kas šogad veltīts gados jaunākai auditorijai, publicējam eseju no bērnības atmiņu sērijas.
Kad vēl mācījos vienā no pamatskolas pēdējām klasēm, latviešu literatūras stundā bija jāraksta sacerējums par kolektīvisma nozīmi. Lai gan priekšā it kā nevienam nekas netika teikts, bija nojaušams, ka šai nozīmei sacerējumos vajadzētu izrādīties labai. Man pāri pierei un ausīm mati bija izauguši garāki, nekā pienāktos, un vispār jebkāds kolektīvisms nešķita pieņemams, tāpēc savā rakstu darbā nolēmu cildināt individuālismu. Kā tieši šī cildināšana izpaudās, nu jau vairs neatceros, tomēr pats atgadījums atmiņā palicis. Prātā palikusi manas klases audzinātājas un latviešu valodas skolotājas reakcija. Nē, viņa nebārās, bet drīzāk skumjā nopietnībā mēģināja likt noprast, ka "dzīvē viss nav tik vienkārši". Sava rakstu darba noslēgumā biju uzskatījis par vajadzīgu likt aptuvenu un laikam kādā televīzijas intervijā vai pieaugušo sarunā noklausītu Raimonda Paula izteikumu. Komponists bija sacījis, ka draugu viņam neesot, esot tikai labi paziņas. Uz Raimondu Paulu kā autoritāti šādos jautājumos es nu jau diez vai atsauktos, arī citētā doma nebija nekāda oriģinālā, jo pilnīgi noteikti maestro nebija ne pirmais, ne pēdējais, kurš kaut ko tādu jebkad nodomājis vai pateicis, bet kāda gan tam tobrīd bija nozīme. Lai ko arī savos sacerējumos bija sarakstījuši mani klasesbiedri, lai ko arī man mēģināja ieskaidrot lādzīgā skolotāja, man toreiz bija skaidrs, ka taisnība ir manā pusē, bet viņi vienkārši vispār no dzīves neko savā kolektīvismā nesajēdz.
Droši vien tas sākās vēl krietni agrāk, tajā agrīnajā vecumā, par kuru man vispār ir jebkādas atmiņas. Cilvēka atmiņa, kā ne reizi vien pierādījies, ir gaužām neuzticams informācijas avots, un tāpēc trīs vai četrus gadus veca puikas atmiņu ainas droši vien būtu jāvērtē ar zināmu piesardzību. Mani tomēr iedrošina fakts, ka es pat tagad, mirkli padomājot, varētu visai precīzi uzzīmēt mūsu Līgatnes papīrfabrikas ciemata dzīvokļa telpu izkārtojuma plānu, lai gan tajās istabās, virtuvē un verandā pēc četru gadu vecuma sasniegšanas vairs nekad neatgriezos, bet pati māja jau sen kā nodegusi.
Tēvs pa dienu un, kā tagad saprotu, bieži vien arī brīvdienās nebija mājās, bet darbos un haltūrās, un tā nu mēs saimniekojām divatā ar mammu, jo māsa jau bija apprecējusies un dzīvoja citur, viens brālis bija iesaukts padomju armijā, otrs – mācījās Rīgā. Būtisku šīs saimniekošanas laiku mamma pavadīja virtuvē, kur bieži bija karsts, sutīgs un mutuļoja tvaiks: uz plīts tika vārīts vai nu ēdiens, vai – vēl brangākā katlā – veļa, vēl citkārt oda pēc etiķa, tika krāsota dzija u.tml. Un vēl tur nez kāpēc allaž, pat dienas vidū, valdīja pustumsa. Sētas pusē pie ārdurvīm un tieši zem virtuves loga man bija ierīkota smilšu kaste, turpat līdzās nogāzē bija dārzs, un es šajā saulainā vasaras stūrīša idillē tur tad arī savā nodabā rosījos. Doties apkārt mājai un laukā uz ielas man nekad neienāca prātā, lai gan nekādas norobežojošas sētas pagalmam nebija, un tikai reizēm es mēdzu ieiet mājā un palūkot, ar ko gan mamma tur virtuvē nodarbojas. Bet tur jau atkal bija karsts, sutīgs, tumšs. "Ej laukā spēlēties!" tad mamma teica, es klausīju un vēl pēc kāda laika turpat smilšu kastē atvēru arī pats savu virtuvi, kurā no smiltīm, ceļmallapām un citiem paša atklātiem vietējas izcelsmes produktiem gatavoju vieglus, bet veselīgus ēdienus saviem lāčiem Fricim, Rikiki un Mikam (kā tagad vēroju instagramā, ar kaut ko līdzīgu turpat Līgatnes apkaimē nu jau profesionālā līmenī nodarbojas šefpavārs Ēriks Dreibants, bet tā ir cita tēma).
Citu bērnu mūsu mājā nebija, un tā nu mēs tur savā nodabā iztikām. Vienureiz gan uzradās svešs un kādu gadu par mani vecāks puika – laikam viņš bija mūsu augšstāva kaimiņienes mazdēls. Mamma man tagad stāstījusi, ka tas esot bijis Emīls, man gan šķiet, ka viņu sauca kaut kā pavisam citādāk, taču, lai kāds arī būtu viņa vārds, par to krietni vien vairāk mani pārsteidza viņa absolūtā neprasme spēlēties. Mani centieni pievērst viņu kulinārijas mākslai palika nesaprasti, savukārt es tieši tāpat nespēju uztvert un novērtēt viņa piedāvātos rotaļāšanās scenārijus. Laimīgā kārtā viņa brīvdienas ātri vien beidzās, pamudinājumos paspēlēties kopā vairs nebija jāklausās un es atkal paliku viens pie saviem rotaļu katliem un lāčiem. Ak jā, reiz pārsteidzošu iespaidu atstāja arī satikšanās ar kādu par sevi jaunāku radinieci, un nu jau es pat vairs nezinu, kas mani izbrīnīja vairāk – šo radu dzīvoklī pirmoreiz ieraudzītais televizors vai meitene, kas atkal un atkal rāpās pāri savas redeļu gultas malai, uz galvas krita spilvenos un vienā laidā radīja troksni un ņegu. Vienkārši tāpēc, ka garlaicīgi.
Pasaule ārpus mājas un manas individuālās teritorijas bija dažādu savādu un grūti izskaidrojamu parādību pilna, un par to man itin drīz iznāca pārliecināties vēl uzskatāmāk un tiešāk. Doma par manu laišanu bērnudārzā kaut kādu iemeslu dēļ netika apsvērta, taču turpat ielas otrā pusē iepretī mūsu mājai bija kultūras nams, un tajā darbojās iestāde, kas noslēpumaini tika dēvēta par "bērnu sektoru". Faktiski jau tāds nepilna laika bērnudārzs tas vien bija, taču, atšķirībā no "īstajiem" bērnudārziem, tur bērni tika atstāti tikai uz dažām stundām dienā. Bērnu sektorā bija telpa ar spēļu lietām, bet bija arī jāiet kolektīvās rotaļās, kaut kas jādzied un jādejo, turklāt tas viss jādara kopā ar svešiem bērniem, un tas nu nepavisam nebija tas, ar ko es būtu vēlējies nodarboties savu turpmāko dzīvi. Sapnis par savu rokgrupu tobrīd vēl nebija konkretizējies. Rotaļlietu plauktā bija liela kārba ar saliekamo dzelzceļu, tas nudien izskatījās ārkārtīgi vilinošs, taču ar to parasti ķimerējās lielākie puikas, un tie man bija norādījuši nejaukties viņu darīšanās. Dziedāšana vispār bija kaut kas nesaprotams, jo visiem bija jādzied vienlaikus – es tā nebiju radis, jo parasti mamma dziedāja, bet es klausījos. Un šo to arī iegaumēju – "Upe nesa ozoliņu", "Aiz kalniņa dūmi kūp" un vēl dažas dziesmas.
Audzinātāja pēcāk mammai bija sūdzējusies, ka es neesot dziedājis, bet uz jautājumu, kāpēc tad tā, atbildējis: tad jau es nedzirdēšot, ko dzied citi. Toties es ļoti labi pratu saklausīt un pēc izmaiņām Spriņģu kalnā braucošo kravas mašīnu rūkoņā noteikt, vai vēl ir dienas vidus vai jau pienācis vakars: un tad jau drīz no darba vajadzēja pārbraukt arī tēvam. Melnajā reproduktorā pie virtuves sienas tad sāka skanēt vakara raidījums "Mikrofons", visu cauru dienu mutuļojušie tvaiki bija izklīduši, un mamma cēla galdā nupat izceptu plātsmaizi. Taču kadudien es uz tās ieraudzīju nevis rindiņās sakārtotas ābolu šķēlītes vai rabarberus, bet gan sarīvētus burkānus, un tas bija kaut kas tikpat pārsteidzošs, aplams un nesaprotams kā visi tie bērni, kas paši neprata spēlēties, raustīja pieaugušos un īdēja par garlaicību, bet negribēja ļaut spēlēties arī man, lai gan man taču jau bija pašam savas receptes.
Visi turpmākie notikumi, kā pieņemts sacīt, ir vēsture.
Lūk, es pamatskolā slēpjos garderobē, tādējādi cenšoties izvairīties no moderno deju nodarbībām. Lūk, es nesekmīgi mēģinu bēguļot no "nosišanas" tautas bumbā. Lūk, es kolhoza talkas pirmajā dienā, kad Rīgas meitenes man noprasīja, vai tik gadījumā neesmu no laukiem. Lūk, es, tāpat kā visi kursa biedri, mērķtiecīgi bastoju vispirms militārās apmācības, bet pēc tam arī tā paša skolotāja vadībā notiekošās fizkultūras stundas, bet semestra beigās mēs visi no viņa kolektīvi atpērkamies ar pudeli konjaka. Lūk, es korporatīvā komandas gara uzlabošanas pasākumā esmu saķēries elkoņos ar darba kolēģi un šūpojos "muciņā". Lūk, es līdzīgā izbraukumā mēģinu nenomest zemē zīmuli, kas nez kāpēc ir iespiests starp manas tiešās priekšnieces un manu degungalu.
Un, lūk, es atkal pie plīts, taču šoreiz katliņos nav dubļu virums un jau pirms nedēļas ietaisītais, bet nu jau savādi smakot sākušais ceļmallapu sautējums. Un arī pie galda vairs nesēž mana lāču kompānija, bet paši mīļākie cilvēki, kādus man gadījies savā gaitā sastapt un bez kuriem es droši vien būtu pavisam citādāks, pārvērties līdz nepazīšanai un tomēr pievienojies kaut kādam kolektīvam. Un taisnība jau vien bija skolotājai, kas atgādināja par to, ka viss ir sarežģītāk, nekā varbūt pirmajā acumirklī izskatās.
Mūsu klase skolā no visām citām bija atšķirīga. Un ne jau tikai ar vidējām sekmēm, otrgadnieku vai zēnu un meiteņu skaitu, bet arī ar ekskursiju tradīcijām. Citas klases mēdza doties visai garās ekskursijās un pārgājienos, mūsējā brauca tikai īsos izbraukumos ar autobusu, arī tad ne pārāk bieži, bet, ja ceļamērķī bija paredzama staigāšana, mūs pavadīja kāds cits skolotājs – vai nu paralēlklases audzinātājs, vai pat skolas direktors. Agrā jaunībā pārciesta slimība bija sabeigusi mūsu klases audzinātājas kājas, viņai bija grūti pievārēt lielākus attālumus, bet pārējie skolotāji jau turpat līdzās vien bija – vienmēr gatavi izlīdzēt. Un vai gan tad nav vienalga, vai tos saukt par paziņām, draugiem, kolektīvu, kolēģiem vai komandu, jo cilvēkam nav labi būt vienam.
0