Savādie atgadījumi

Man pēdējā laikā arvien biežāk nākas dzirdēt vēlmi pēc pamācošiem, gaišiem un atziņām bagātiem darbiem. Visbiežāk gan lielo atziņu darbi ir tāda skumja, samocītajiem rietumnieku prātiem pieslīpēta ezotērika. Turklāt pēc šādu darbu nonākšanas apritē allaž jābrīnās par to, ka grāmatas „lietot” cilvēki nemāk. Koelju, piemēram, mums devis iespēju justies saliedētiem, jo visi taču sadodas rokās, ja kaut ko vēlies. Un tas, ko mēs vēlamies, ir ierakstīt šo citātu apsveikuma kartītēs. Noslīpēta atziņa drīzāk ir greznumlietiņa, pie blūzītes piespraužama broša, bez jelkādas iedziļināšanās. Tā tiecas iekļauties vidējā aritmētiskajā iecerētās auditorijas pieredzē kā rūpīgi izrēķināts produkts. Ne velti vidusskolā literatūras skolotāja mums liek izvilkt galvenās domas, pasvītrot atslēgas teikumus un izrakstīt centrālās atziņas. Grāmata dažbrīd tiešām var kalpot par vispārnozīmīgu vērtību apgūšanas telpu, taču vairāk jau skolas laikā, kad atsevišķi atzīti tekstiņi tiek pasniegti kā ceļazīmes nezināmajai pieaugušo pasaulei. Šajā gadījumā lasīšana nav baudpilna aktivitāte, bet gan pareizo atbilžu meklēšana.

Doma par to, ka lasīt tekstu var, gan analizējot, gan baudot to, pieder Rolānam Bartam. Pēc viņa, analīzei pakļaujas jebkurš teksts, kamēr baudas teksti ir īpaša kategorija, katram lasītajam individuāla. Šeit tiek izmantota alegorija ar ķermeni. Arī cilvēka ķermenis var tikt skatīts gan fizioloģiski, tātad pa sastāvdaļām, gan seksuāli. Jāteic, Bartam teksts nav tikai grāmata, bet jebkas, kur strādā zīme. Tātad tiešām jebkas.

Tie, kas tekstu lasa tik vien kā galveno ideju noķeršanai, salīdzināmi ar M. Hedona grāmatas galveno varoni. Rakstnieks esot Anglijā labi pazīstams bērnu grāmatu autors un ilustrators un gadiem ilgi strādā ar cilvēkiem, kuriem ir garīgi un fiziski traucējumi. Grāmatiņu par savādo atgadījumu ar suni un piecpadsmit gadu veco Kristoferu, kas sirgst ar autismu, dēvē par viņa pirmo pieaugušiem domāto darbu. Šai stāstā par Kristofera dzīves jēgu kļūst suņa slepkavības atrisināšana, suņa, kas atrasts sadurts kaimiņu sētā.

Varonis it kā labi atbilst tam personāžu tipam, kam jājūt līdzi. Tiem, kuri grib labu, bet vienmēr aizkustinoši kļūdās. Tomēr zēns nevienu nemīl un neciena, viņš brēc, ja kaut kas nepatīk, piemēram, ja ēdieni uz šķīvji savā starpā saskaras vai apkārt ir pārāk daudz cilvēku, un viņa vienīgās intereses ir atrisināt savādo gadījumu ar suni naktī un nokārtot A līmeņa matemātikas eksāmenu. Viss pārējais ir svešs un nepakļaujams. Arī ziņu, ka viņa māte patiesībā nav mirusi, un tēvs to rūpīgi slēpis, Kristofers uztver drīzāk kā kavēkli atrisināt suņa slepkavību, nevis patiesu satricinājumu. Viņš neatbilst nedz tādam gaišajam varonim, kuru stāsta gaitā nesaprot, nedz tam, kurš ļauj mums, lasītājiem, izbaudīt savas personības metamorfozes. Tādējādi grāmata ir baisa, kaut arī mēs visu laiku acu priekšā redzam tikai mazu puiku, kurš mēģina izskaidrot pasauli, paļaujoties tikai uz cēloņsakarībām.

Dž. Džārmušs, šķiet, nav jāiepazīstina. Viņš esot teicis, ka viņu interesē cilvēki, kas redz pasauli kājām gaisā. „Salauzto ziedu” jau pamatīgi novazātais, taču šeit nepieciešamais sižets - Mjureja varonis Dons Džonstons saņem anonīmu vēstuli no kādas vecas mīļākās (tiek uzsvērts, ka to nu gan viņam nav trūcis), kurā tiek paziņots, ka viņam ir dēls pusaudzis, kurš iespējams ir ceļā pie nekad neredzētā tēva, t.i., viņa. Dona kaimiņš Vinstons, kurš aizraujas ar detektīvstāstu rakstīšanu un šifrēšanu, iesaka viņam sastādīt sarakstu un doties ceļā pie visām pagātnes varbūtībām. Viņš izošņā vēstuli un Mjureja pilnīgi neieinteresētajam varonim, kurš sakās, lai viņu liek mierā, dod uzstājīgu padomu meklēt norādes - rakstāmmašīnas (jo ar to uzrakstīta vēstule) un rozā krāsu (vēstuļpapīrs). Dons bezmaz ar varu tiek iestumts lidmašīnā un, protams, viņa tikšanās ar pagātnes sievietēm tiek piebārstītas ar rozā halātiņiem, rozā vizītkartēm, rozā biksēm un motocikla ātrumkārbām. Ir arī rakstāmmašīna. Trešās sievietes suni, izrādās, sauc Vinstons, pirmās sievietes meitu sauc Lolita, kura gozējas Mjureja priekšā gluži plika, bet ceturtās sievietes draugs viņam vienkārši sadod pa seju.

Džārmušs vienmēr ir bijis kinosemiotiķu saldais ēdiens, taču šoreiz zīmes kalpo kā stāsta atslēga, atšķirībā no citām filmām, kur atsauces pašiem filmas varoņiem neinteresē. „Salauztajos ziedos” tiek parodēts detektīvstāsts un cilvēka uzticēšanās vienam atrisinājumam, vienai iespējamajai patiesībai, kas padodas izskaitļošanai. Taču parodija nav komiska vai alternatīvu piedāvājoša. Dons no paša sākuma saprot, ka tas viss ir bezjēdzīgi, dodoties ceļā un sastopoties ar norādēm uz katra stūra, viņš par tām vien smeldzīgi pavīpsnā. Ja Hedons mums piedāvā personāžu, kurš dzīvi veido, tikai analizējot, tad Džārmuša Dons ir baudošais varonis.

Bauda no apmierinājuma atšķiras ar to, ka otrais vienmēr ir saistīts ar gaidīšanu, ieinteresētību. Barts salīdzina grāmatas lasīšanu ar striptīzu. Apmierinājumu dodoša grāmata ir tāda, kurai ātrāk vēlies uzzināt beigas, tādēļ pāršķir lapas uz priekšu, izlaižot garlaicīgākās vietas. Striptīzā tas būtu pielīdzināms tam, ja skatītājs uzskrien uz skatuves un norauj dejotājai drēbes. Baudīt tekstu ir lasīt, katru vārdu it kā izgaršojot. Lai piedzīvotu baudas mirkli, pirms tam jābūt nedaudz garlaikotam. Aptuveni tādam kā skumjais Dons košajā treniņjakā.

Kristoferam troksnis un joki ir ienaidnieki tāpēc, ka demonstrē vairāku patiesību līdzāspastāvēšanu, kas mazajam varonim ir nepanesami. Mjureja varonis Dons turpretī labprāt izbauda mazo prieku polifoniju, bet ir pilnīgi vienaldzīgs pret lielajiem atrisinājumiem. Līdz ar Hedonu un Džārmušu mēs ļaujamies diviem pasaules nolasīšanas eksperimentiem - analīzes un baudas.

Runājot par Hedonu, sen netika lasīts kaut kas tik skaidrs un kultūrvēturiskām atsaucēm nepiebārstīts, tā it kā rakstnieks tiešām piedāvātu kādu autentisku pieredzi. Nekļūdīgu un ārpus daudznozīmības esošu. Tātad baismīgu.