Par Žebera grāmatu "Ejas un asakas" ("Liels un mazs", 2023)
Ne tik sen jau rakstīju par Žebera daiļradi, taču šoreiz jārunā par viņa veikumu primāri kā par bērniem domātu. Grāmata "Ejas un asakas" izdota bērnu literatūras izdevniecībā un pieteikta kā "paredzēta bērniem, kuri vēl neprot lasīt, kā arī vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuri lasītprasmi jau aizmirsuši". Lai gan šī īsā anotācija drīzāk ironizē par pēdējos gados publiskajā telpā praktizēto "vieglo valodu" un vēl šo to, jāatzīst, ka grāmata kā vienots drukāts priekšmets patiešām ir piemērota bērniem apmēram tajā vecumā, kad parasti mācās lasīt. Bērnam ir, uz ko paskatīties grāmatas ilustrācijās, ieinteresēti izpētot nofotografētos sīkos objektus, kurus vecāki tikmēr var vienlīdz labi uzlūkot kā Andra Brežes daiļrades atzaru, ironiskus komentārus par laikmetīgo materiālo pasauli vai kā radoša pieaugušā bērnam veltītu uzmanību, kuras ieskauta aug topošā personība. Šķietami nejaušās kompozīcijas iedvesmo un atraisa bērnus un pieaugušos, kas aplūko attēlus grāmatas lappusēs.
Robežas starp dzejnieka Žebera tekstu un mākslinieka A. Brežes noformējumu ir izplūdušas: bērns vispirms izlasa attēlos redzamos burtus. Var viegli izburtot "bum" vai "elle", un ir jautri sastapties ar vārdu spēlēm, lasot no otra gala vārdu "mamma" vai grāmatas nosaukumā pieliekot vārdiem priekšā burtus "dz" un "p". Arī dzejoļos figurē daudz atsevišķu burtu un zilbju, ko var izmantot gan kā lasīšanas vingrinājumus, gan kā noteikta ritma transkripciju – to atbilstoši nolasīt priekšā spēj cilvēks ar mazliet lielāku dzīves pieredzi.
Pats teksts ir visai tipisks Žeberam, ja tā drīkst izteikties par dzejnieku, kurš 35 gadu laikā izdevis pavisam nedaudzas grāmatiņas, lai gan to skaits pēdējos gados pieaug necerētā progresijā. Grāmatā "Ejas un asakas" iekļautajiem dzejoļiem un īsprozas darbiem joprojām raksturīgs absurds un sabiedrības kritika. Teikt, ka Žebers neuzskata mazos lasītājus par idiotiem, nozīmē nepateikt neko. Par laimi, tādu autoru, kuri nedomā, ka rakstīt bērniem nozīmē rakstīt seklāk, kļūst arvien vairāk, tomēr Žebers viņu vidū izceļas ar īpašu nesaudzību. Vairāki dzejoļi ir mazliet baisi – kā par meitenīti, kas iesūkta spogulī; vai groteski – piemēram, par vectēvu, kurš ieliek sev mazdēla izkritušos piena zobus, lai varētu kost, kad dodas kost. Dzejolī "Lietus" skarbi norādīts, ka bērnu, kurš vēl ir mātes vēderā, jau gaida noliktavas strādnieka apģērbs. Kārlis Vērdiņš raksta, ka grāmatas centrālais simbols ir ātri augošs bērns, kurš nepamana, kā jau ir izskrējis cauri dzīvei. Ja salīdzina, teiksim, ar Marta Pujāta no bērna skatpunkta netieši pausto neizpratni par pieaugušo pasaules īpatnībām, kas vienlaikus apliecina paša dzejnieka iekšējo bērnu, Žebers arī bērniem domātajā dzejā šķiet esam diezgan nejauks onkulis vai varbūt – dzēlīgs pusaudzis, kura tekstā bērna prieks parādās dažāda veida šokējošos jokos vai paradoksos.
Žebera tekstā uzreiz pamanīju iezīmes, kas apliecina tā tapšanu tieši latviešu valodā. Negribu gan teikt, ka vārdu spēlēm un daudznozīmībām pilni dzejoļi tāpēc būtu netulkojami – aizvien pašsaprotamāks top uzskats, ka tulkojot ir svarīgāk nevis pārcelt, bet uzrakstīt atbilstoši teksta garam. Tomēr tādi dzejoļi kā "Telefons", kurā meitenīte tā spiedz, ka viņu aiztur kā bīstamu spiedzi, vai "?", kura pēdējo rindu lasot no otra gala tā sākas ar vārdu "spoks", liek domāt par šo tekstu netulkoto izcelsmi. Vienlaikus ir grūti iztēloties, kā mūslaiku bērni uztver dzejoli "Kādā saulainā dienā", kurā raganas dziesma ir gan latviski atdzejots, taču citādi pavisam precīzi citēts padomju laika pantiņš, kuru tie no mums, kas auguši PSRS, atceras krievu valodā. Jautājums "par ko ir dziesma" ir ticis jau paredzēts un ielikts mutē raganas ceļabiedriem – vampīram un zombijam, kamēr lasītājam/klausītājam neatkarīgi no vecuma un politiskās pieredzes šis dzejolis liek sajust rotaļīgo brīvību, ar kādu [implicētais] autors izkārto visu to daudzslāņaino materiālu, kas tam sakrājies galvā.
Atšķirībā no acīmredzami sarežģītiem, piemēram, akadēmiskiem tekstiem, kas vairumam bērnu ir par grūtu, šķietami pavisam vienkāršo Žebera dzejoļu un pasaku gadījumā adresāta jautājums paliek atvērts. Lai gan apgalvojums, ka laba bērnu literatūra ir gluži vienkārši laba literatūra, kas der jebkura vecuma lasītājam, jau ir pašsaprotams, turklāt izdevniecība "Liels un mazs" šo konceptu realizē jau gandrīz divus gadu desmitus, Žebera bērnu grāmata liek domāt arī par to, kas tad atšķir "pieaugušo" un "bērnu" tekstus, un secināt, ka bieži vien to nosaka tikai izdevuma raksturs. Arī K. Vērdiņš atgādina, ka vairāki "Ejās un asakās" lasāmie dzejoļi iepriekš publicēti pieaugušo žurnālā "Latvju Teksti", un pieļauj, ka daudzas nianses sajutīs tikai pieaugušais lasītājs. Ilmārs Šlāpins norāda, ka viss ir vēl sarežģītāk: "Labi zināmais "dubultā dibena" literatūras žanrs, kurā bērns var izlasīt kaut ko savu, bet pieaugušais – pavisam ko citu, te nebūs īsti piemērojams. Domāju, ka arī dažādi pieaugušie izlasīs šos tekstus pavisam atšķirīgā veidā, par bērniem pat nerunājot."
Manuprāt, arī tad, ja bērns neuztver visu diskursīvo un asociatīvo spektru, ko sniedz "Ejas un asakas", jau pavisam agrīnā vecumā iespējams vispirms iemīlēt šo lasāmvielu tās jocīguma un dīvainās pievilcības dēļ, lai drīz vien kvalitatīvi izjustu arī piedāvātās skumjas. Tādējādi bērnam tiek sniegta ne vien izklaide vai iespēja izglītoties, bet arī pilnvērtīga mākslas pieredze.
1