Foto: Justīne Vernera
 
Sarunas
29.12.2021

Savācam to rudens miglu. Saruna ar grupu "JUUK"

Komentē
1
Saglabā

Apciemot intervējamos viņu mājās vienmēr ir jauka, interesanta pieredze iepretim parastajai kafejnīcu videi. Sarunā ar grupu "JUUK" (Oskars Jansons, Rinalds Maksimovs, Rasa Pole, Sniedze Prauliņa, Edgars Šubrovskis) esam gājuši soli tālāk – ļoti puteņainas ziemas vakarā daļa grupas dalībnieku mani savāc mašīnā un aizved uz Edgara un Sniedzes Egļuciema mājokli, kurā grupa tovakar pulcējas uz mēģinājumu, tāpēc pirms intervijas vismaz divas reizes noklausos gandrīz katru no dziesmām, kuru mūziķi spēlēja Otrajos Ziemassvētkos notikušajā koncertā Mazajā Ģildē (koncerta ieraksts pieejams Mazās Ģildes "Facebook" lapā). Vasarā izdevuši albumu bērniem "Sikspārņi", "JUUK" izmanto šo laiku saviem, kā paši saka, mājasdarbiem un strādā pie trešā albuma.

Justīne Vernera

Kas ir grūtākais, mēģinot sastrādāties?

Oskars: Ienāca prātā anekdote. Naktstauriņš ieiet pediatra kabinetā. Pediatrs saka: "Nu sveiks, sēdies, kā varu palīdzēt?" Naktstauriņš saka: "Bļāviens, dakter, pagājušajā gadā ziema paņēma manu meitu, un man nav labi. Katru rītu pamostos blakus sievietei, kuru agrāk mīlēju, un nezinu, kas viņa ir. Un mans jaunākais dēls – es viņu vairs nemīlu, bet, kad paskatos uz viņu, ieraugu viņa acīs savu gļēvumu. Ja varētu, es paņemtu revolveri, kas stāv zem gultas, un vienkārši izblieztu sev smadzenes. Es jūtos kā zirneklis virs ugunskura. Man nav labi, dakter." Dakteris saka: "Bļāviens, naktstauriņ, tev ir reāli sūdīgi. Bet es esmu pediatrs, ko tu šeit dari?" Naktstauriņš atbild: "Gaisma bija ieslēgta."

(Visi smejas.)

Edgars: Man grūtākais ir, kad jūtu, ka kaut kas neiet, un vajag saņemties un pateikt.

Vai tādās reizēs ir jāiziet uz kompromisiem? Piemēram, ja kāds vēlas darīt pa savam vai nepiekrīt kādai idejai?

Oskars: Vairumā gadījumu – un tas ir iemesls, kāpēc mēs vispār spēlējam kopā – tomēr šķiet, ka visi ļoti labi saprot, ko grib izdarīt – no kurienes nāk konkrētā ideja, kāda ir doma, žanrs un atsauces, bet, protams, ir izņēmumi. Reizēm ir žanri, kuros jūtos kā zivs ūdenī, bet citos drusku mazāk, un tad ir jāpataustās, lai saprastu, ko mēģinām pateikt.

Tad tam, kurš piedāvā kompozīciju, ir jāmēģina paskaidrot, kādas sajūtas jāieliek zem tās.

Oskars: Grūti nav paskaidrot, grūti ir saņemties paskaidrot. Negribas strīdēties, jo mums ir ļoti demokrātiska sabiedrība un tādā garā. Vairumā gadījumu tas izdodas. Paši izdomā, ko spēlēs, un to arī spēlē. Ir forši, ka grupas darbībā ir ļoti liels atsauču daudzums. Mums visiem tā kartotēka ir liela – esam klausījušies daudz un dažādu mūziku.

Edgars: Pārsvarā izdodas uzķert. Reizēm es ar Oskaru jau sākumā piestrādāju pie kompozīcijas, satiekoties divatā – tad citiem ir skaidrs, kāda ir basa līnija, ģitāras līnija... Bet ir gadījumi, kad kāds pēkšņi ielēcis ar radošu domu, tad ir sarežģītāk.

Vai ir kompozīcijas, kurām jūs atmetat ar roku vai nobāžat atvilktnē vēlākam?

Edgars: Nesen sarakstīju vienu dziesmu, un no sākuma gāja galīgi čābīgi, bet tad Oskars ierakstīja ģitāras partiju, es iedziedāju kaut kā foršāk, pieliku bungas, kas iedeva pareizo virzienu, un to ledu izdevās salauzt. Bet reizēm nogurums no skaņdarba ir tik liels, ka tas tiek atlikts. Bet tad kādā mēģinājumā gadās uzspēlēt, un pēkšņi viss notiek.

Kurā brīdī kompozīcija ir gatava?

Edgars: Kad to ieraksta.

Vai tā vairs netiek papildināta?

Edgars: Tiek, tiek. Mani vienmēr ir fascinējis grupas "Pērkons" fenomens. Es par viņiem fanoju, kad man bija trīspadsmit. Sējāns divdesmit piecus gadus vēlāk spēlē solo tieši tāpat, un kustības ir tieši tādas pašas, bet es redzu, ka viņi to ārkārtīgi izbauda un tas ir pa īstam. Es tā ne vienmēr varu – pēc pieciem gadiem dziesmas bieži skan citādi.

Vai tev paliek garlaicīgi?

Edgars: Nē, vienkārši pats mainos. Kaut ko iemācos, ieraugu dziesmā kaut ko jaunu. Bet ne principiāli mainu. Nav tā, ka mēs pēkšņi to sāktu spēlēt ska žanrā.

Oskars: Grupa ir pozicionējusies starp kantrī, folku, kaut kādām saknēm. Visu laiku ir sajūta, ka centies pietuvoties kādam žanram, atsaucei, bet ne pārāk daudz. Nez vai tas ir universāli, ka rokgrupas vai popgrupas spēlē sev radniecīgos žanros, un tad ir žanri, kuros jāuzmanās, lai pārāk neiebrauc vienā vai otrā stilistikā.

Edgars: Tas ir tāds pasaules mūzikas grupu niķis – spēlēt līksmi, daudzkrāsaini un ar daudzām acīmredzamām ietekmēm un citātiem. Man nešķiet spožākais piegājiens, kad viss tiek izklāts priekšā uz galda.

Oskars: Laba analoģija, ko esam lietojuši, ir, ka tu nevis pārcel citu kultūru mūsu kultūrā, bet to tulko.

Jūs esat noilgojušies spēlēt cilvēkiem?

Sniedze: Nu, es noteikti.

Edgars: Man ir diezgan daudz, ko darīt mājās – arī pa mūzikas līniju. Mēs paralēli strādājam pie albuma, un man jaunā gada sākumā būs jāsaraksta mūzika leļļu teātra izrādei. Koncertiem šobrīd ir ārkārtīgi daudz nosacījumu un ierobežojumu. Arī uz mūsu koncertu Ģildē īpaši daudz cilvēku nevarēs atnākt. Šis ir mājasdarbu laiks.

Vai šis laiks radošiem cilvēkiem nāk par labu?

Rinalds: Atkarīgs no tā, kā sevi pozicionē. Ja tikai jāraksta dziesmas, tad var ļoti labi izpausties.

Oskars: Kovida otrā viļņa laikā ierakstījām albumu. Tagad nosacīti iet trešais, un plāns ir apmēram tāds pats.

Kāds būs trešais albums?

Oskars: Ja otrais albums bija koncepta albums, tad šis tāds nebūs. Dažas no dziesmām esam jau spēlējuši koncertos, un tās varētu šķist pavecas, bet man šķiet, ka šis albums būs citāds.

Edgars: Pirmais bija ļoti izteikti folk albums, otrs bija nosacīti bērnu albums – tikko pat Mūzikas ierakstu gada balvā sprieda, kurā kategorijā to likt. Ja par jauno albumu domā kā par plati, tad puse būtu balādes un otra puse varētu būt kaut kas kustīgāks. Pie tās puses esam mazliet iestrēguši. Reizēm ir tā, ka satiekamies, uzspēlējam, ierakstām kādu demo. Vienu brīdi rādās doma, ka varētu iet studijā pie Ingus [Baušķenieka] rakstīt, bet tagad ar visiem lokdauniem tas ir apsīcis.

Oskars: Man strādā Latvijas četru gadalaiku cikls. Ziema sanāk periods, kurā ieraksties un saražo, un vasarā ir, ko spēlēt. Pagaidām šķiet, ka mēs pieskaņojamies tam ciklam. Ziemā drusku mazāk...

Sniedze: Savācam to rudens miglu…

Kā atšķiras bērnu albums no pieaugušo albuma?

Oskars: Jāpiedomā vairāk. Nevar likt iekšā visu, kas ienāk prātā.

Vai melodiskā ziņā arī kaut ko nedrīkst darīt, ja raksta albumu bērniem?

Oskars: No muzikālā viedokļa ierobežojumu ir mazāk – tie vairāk attiecas uz tekstu. Varu iedomāties tekstus, kurus nevarētu likt bērnu albumā, bet grūti iedomāties mūziku, kuru nevarētu, neskaitot kaut kādus ekstrēmus piemērus. Pat ja tur sanāk kaut kas draudīgs, vienmēr var uzlikt atbilstošu tekstu.

Kas ir svarīgāks – teksts vai mūzika?

Oskars: Ir daudz dziesmu, kurām ir sūdīga mūzika, bet ļoti labs teksts. Tādu var mierīgi klausīties. Bet, manuprāt, ir mazāk tādu dziesmu, kurām ir briesmīgs teksts, bet laba mūzika. Astoņdesmitajos droši vien ir daudz labu piemēru – nāk prātā dziesma "Life". Izlasiet kādreiz to tekstu – tas, kas tur rakstīts, ir neiespējami stulbs.

Kāpēc vispār ir vajadzīga mūzika?

Edgars: Kaspars [Putriņš] vakar filmā ["Latvijas kods. Renesanses laika cilvēks"] ļoti konkrēti pateica: lai cilvēks spētu virzīties uz priekšu, viņam ir jābūt psihiski jēdzīgam. Un to nesakārto ne plānošana, ne tehnoloģijas, ne nauda vai kas tamlīdzīgs, bet gan, piemēram, mūzika. Jo tuvāk tā spēj pieskarties cilvēka iekšējai būtībai, jo vairāk tā var kārtot vai iespaidot, vai padarīt uztvert spējīgu.

Rasa: Pirmais, kas man nāk prātā – mūzika vajadzīga, lai apvienotu cilvēkus. Nesen bija koncerts ar lielu sastāvu, un ir skaisti, ka ir daudz cilvēku, kas var vienoties vienā domā vai nest to citiem cilvēkiem, kas arī ir vienojušies tajā brīdī. Mūsdienās, kad komunikācija bieži vien paliek kaut kur citā plānā, var ļoti daudz ko pateikt caur mūziku un veidot sarunas.

Edgars: Mūzika ir instruments, un, protams, to, tāpat kā āmuru, var lietot visādos veidos. Ja skatāmies uz to kā uz sociālu instrumentu, bija piemērs: Putina atbalstītāji mītiņā dziedāja vienu Coja gabalu. Bet vēl nesenāks Coja hitu izmantošanas piemērs bija, kad baltkrievu specnazieši (īpašās vienības – red.) bija iestudējuši kustību teātri un spēlēja "Дальше действовать будем мы", lai parādītu, kā viņi turpmāk rīkosies.

Sanāk, ka Baltkrievijā Cojs ir abās pusēs izmantots…

Edgars: Baltkrievijā, Krievijā... Pie mums arī bija gadījums – bija grupa "Nautilus Pompilius", un viņiem ir dziesma par cilvēkiem, kas sasieti ar vienu ķēdi, tā bija perestroikas laika dziesma. Mūsdienās Latvijā to izmantoja Latvijas Krievu savienība, Lindermans un tādi tipāži agresīvā manierē – ka viņi ir cīnītāji pret establišmentu, diktatūru. Bet man ļoti patīk doma, ka sanāk cilvēki, kuri katrs uz fiziskiem priekšmetiem rada skaņu, un beigās tiek uzgleznota milzīga ainava vai kopīgs vēstījums, kam nez kāpēc izdodas vienot.

Tas ir arī iemesls kāpēc mūziķi veido grupas iepretim solo projektiem?

Rinalds: Jā, divi skan tālāk nekā viens.

Sniedze: Es nezinu, vai tas ir galvenais – kā tālāk skanēt, kā tālāk aizlēkt. Tā jau īsti nav. Kā kuram.

Rinalds: Neprognozējamības moments. Tu pats sevi nevari pārsteigt, bet divatā vai trijatā nāk klāt tas, kas otram iešāvies prātā un pašam nebūtu ienācis.

Sniedze: Es nespēlēju nevienā grupā, lai vairāk izšautos, lai mani vairāk dzirdētu, vai tāpēc, ka kopā ir lielāks ansamblis un spēks. Tas ir drīzāk par kopējo vibrāciju, mūzikas radīšanu, kas skan tīkami. Es nedomāju tik daudz par to, kas klausās, bet par sevi. Sadarbība ir brīnišķīga, bet tas viss ir pakārtots caur tevi pašu. Ja tu spēlē mūziku tikai citiem cilvēkiem, tu esi cita veida mūziķis, bet, ja tu esi mūziķis, kas spēlē sev un citiem, – tu esi labs mūziķis.

Edgars: Ir instrumenti, kas faktiski ir paredzēti tikai spēlēšanai sev. Piemēram, mutes arfa, kuru spēlējot cilvēks dzird tikai pats, neviens cits nedzird. Tad tā ir meditācija vai pašārstēšana, vai pašrefleksija un, protams, kopā sanākšana. Laikam jau pamatā ir vēlme kaut ko dabūt uz āru, jo tomēr, lai divi saprastos, vajag būt skaņai uz āru.

Rasa: Tas atgādina manu pirmo tikšanos ar vijoli bērnībā. Pēc pirmā septembra man iedeva vijoli, bet es vēl nezināju, ka jāieziež lociņš, lai kaut kas strādātu, un nevienu skaņu nedzirdēju. Bet es varēju meditēt par šo skaņu.

Sniedze: Ja tā padomā, tur kaut kas ir – tā pirmā meditācija. Protams, klavieres vienmēr bija pieejamas, bet tas brīdis, kad atnes mājās instrumentu un uzreiz nesanāk, ir īpašs.

Edgars: Tu saki – klavieres vienmēr bija pieejamas. Viens no padomju laika vizionāriem paziņoja, ka visas vecās 12 toņu gammas faktiski ir absolūta cilvēka ierobežošana un, lai atvērtu cilvēku prātus, var būt arī ceturtdaļtoņi. Faktiski viņa plāns bija ļoti vienkāršs – vajadzētu iznīcināt visas klavieres Padomju Savienībā, visu pa tīro, jo pārējos instrumentus vēl kaut kā var spēlēt, staipīt stīgas, bet klavieres ne.

Kā izlēmāt ka grupas skanējums būs tāds, kāds tas ir?

Sniedze: Vai mēs izlēmām?

Edgars: Tas bija vēsturiski. Oskars jau rakstīja tādu mūziku, un grupas rašanās faktiski bija balstīta uz tā, ka viņš grib dzīvajā uzspēlēt un vajag sastāvu. Mēs satikāmies, pamēģinājām, man tas žanrs ieinteresēja, tajā brīdī pieslēdzās Dina [Skreitule], kura arī nāca ar izpratni un pieņemšanu, un Sniedze pēc tam.

Sniedze: Jā, man dikti patika tas koncerts ar jums trim, kad vēl nebija "JUUK". Klausījos to koncīti un domāju: "Cik forši!"

Vai jums ir svarīgi, ka esat draugi?

Sniedze: Visi māj ar galvu.

Oskars: Šī ir mana pirmā grupa, jo bija baigi grūti atrast cilvēkus, kurus varēju izturēt ārpus mūzikas. Varbūt muzikālās saspēles laikā bija forši, bet tomēr tā ikdiena arī ir būtiska. No tā iegūst arī māksla. Tā draudzība – tas nav tā, ka jūs draudzējaties un mīlat viens otru tāpat vien. Ir kaut kas kopīgs – vērtības, uzskati, intereses. Tā uzreiz ir augsne, kurā kaut kas var rasties. Ja esat ienaidnieki un pilnīgi nesapas, tad arī mūziku ir grūti iedomāties.

Edgars: Es galīgi neuzprasos spēlēt ar ienaidniekiem. Es droši vien būtu pirmais, kas pateiktu čau. Piemēram, ir gadījumi, kad režisors zina, ka tas aktieris ir cūkcepure vai kaut kāds pilnīgs ārprāts, bet viņš viņu ņem jo var nospēlēt to lomu. Bet tas ir viena projekta ietvaros, pēc tam vienu gadu padzer baldriānus un aizmirsti. Bet piesaistīt cilvēku, kurš ir neizturams, tomēr izdara savu lietu – tas ir izaicinājums.

Oskars: Varbūt tur arī ir tas āķis. Es drīzāk nespēlētu, ja nevarētu to cilvēku izturēt.

Edgars: Tu atnāc, lecies ar vienu, un pēkšņi atskan tās skaņas un viss.

Sniedze: Man liekas, ka to skolotāji dara ar bērniem – tu lecies, lecies ar to skolnieku un tad vienā brīdī, kad viņš pats izdomā, atnāk ar tām brīnišķīgajām skaņām.

Oskars: Droši vien ir vēl tāda variācija, kur ir tā strīdēšanās, varbūt pat konkurence – katrs iedomājas ka ir labākais, bet viņiem ir produktīvi.

 Jūsu starpā nav konkurences?

Oskars: Jebkur darbojoties profesionāli, no tās ir grūti izvairīties.

Edgars: Man liekas, ka tajā ir kaut kāds stimuls, kad viens uzraksta foršu dziesmu un tu uzreiz domā: "Bāc, man arī gribas."

Oskars: Es tā kā priecājos par tevi, bet reizē arī…

Edgars: Vai Sniedze atrod kaut kādu skaņu – ā, šitā arī varam.

Sniedze: Man liekas, ka mums ir veselīga konkurence.

Oskars: Bet tā ir arī tad, ja nespēlē grupā. Piemēram, katrreiz kad redzu citas grupas publicējam albumus, es arī to jūtu. Ja man ļoti patīk, tas mani iedvesmo darīt pašam. Arī tad, ja man nepatīk tā mūzika, bet var redzēt, cik daudz darba ir ieguldīts. Tas var būt arī pavisam citā žanrā, bet tu klausies un domā: "Bāc, kā viņi tur ir noņēmušies!"

Sniedze: Jā, par to noņemšanos, tas ir galvenais skaudības objekts. Kā var tā noņemties?

Edgars: Jānim Ruņģim bija dziesmas ar 80 celiņiem, un likās – kā to vispār var… Pie tam spēlēt solo… Un galvenais, ka, to dziesmu klausoties, nav sajūtas, ka tur būtu orķestris… Bet atzīšos, ka man ir bail no studijas darba tādā nozīmē, ka tu slīpē dziesmu, vēl viņai rakstot kaut ko klāt, visu laiku papildinot, mainot… Tāds Maikla Džeksona piegājiens.

Rinalds: Jā, ka ir pārproducēts…

Edgars: Viņa gadījumā izgāja cauri. Bet citreiz… Klausies un dzirdi – jā, ir ieguldīts milzīgs darbs, bet vienā brīdī sāc domāt: "Bet kāpēc?"

Rinalds: Tas atkarīgs no tā, vai tas attaisnojas – nosmacēt formu.

Edgars: Vispār mēs tur ārā runājām par dziesmām, kad strādā, strādā, esi jau tik ļoti sapinies, ka nogurdini sevi. Reizēm palīdz, ka aizej uz sākumu. Kāda bija tā doma? Pirmo "Hospitāļu ielas" albumu mēs rakstījām pie Ingus, programmējām bungas – bija ierakstīts, kā mēģinājumā spēlē bundzinieks, un viņš uz tā sava verķa mēģināja šausmīgi skrupulozi atveidot katru sitienu. Tad miksējam bungas un viss – ir sajūta, ka albums ir sūds, nevajadzētu to izdot un jāmet miers un jāiet mājās, jo tas viss skan pēc miskastes. Bet tad vienā brīdi – dinkš! – klausāmies to fragmentu, viņš uzliek kādu minūti iepriekš to dziesmu vai sākumu, un saprotam, ka mēs divas stundas esam pavadījuši pie vienas skaņas, kur liekas tik milzīga, neapejama problēma, nekādā  veidā viņu nevar ignorēt.. Bet īstenībā – kurā taktī tas vispār bija? Jā, bail no šī te. Iedziļinoties viens gājiens var kļūt skaists un papildinošs.

Rinalds: Daudzi saka: ja sanāk dabiski ātri, nav vērts čakarēties, tas neattaisnojas.

Oskars: Man šķiet, ka tas ir nedaudz atkarīgs no žanra. Atceros, kā rakstīju "Montserrat" – albumā ir baigi daudz informācijas, tur daudz kas ienāk.

Rinalds: Starp citu, cik ilgs laiks pagāja – komponēšanas, rakstīšanas periods? Nebija tā, ka tev pa vidu bija pauzes?

Oskars: Nē.

Rinalds: Vienkārši mauci katru dienu…

Oskars: Nē, ne katru dienu, bet tādā pusslodzē tas ir bijis vienmēr. Tas bija kāds pusotrs, divi gadi. Tas atkarīgs no tā audekla, uz kura met virsū krāsas, kāda ir tava ideja. Viena lieta ir, ja tu bāz kā nažus iekšā, mēģini sabīdīt vēl un vēl, bet tu jau pamatā rotaļājies, izklaidējies un tev ir jautri, un tad nospēlē radošā intuīcija, un tu to nesadirs ar kaut kādām liekām lietām, kamēr tev ir jautri. Bet tas atkarīgs no uzstādījuma un pieejas.

Rinalds: Tu saki, ka daudz informācijas, bet man liekas, ka mums visa tā informācija ir ļoti vienkārša, tāpēc viņa arī nenosmacēja.

Oskars: Jā, es arī tā domāju. Ir kaut kāda kārtība.

Jums ir jautri kopā darboties?

Rasa: Man nenormāli jautri likās "Wiktorijā" uz skatuves. Tas, kā jūs spējat improvizēt tīri starpdziesmu sarunās, attiecībās ar skatītājiem… Man bija ļoti laba izklaide, turklāt mēs vēl paspēlējām.

Edgars: Oskars ik pa brīdim uzsver, ka zināmā mērā spēlē saviem draugiem. Arī mēs iepazināmies koncertā. Nezinu, kā ir ar to salonu vai virtuvju mūziku šobrīd. Es zinu, ka koristi satiekas, kaut ko noteikti uzdzied. Bet "YouTube" un "Spotify", manuprāt, ir lielā mērā stipri padzēsušas saspēlēšanos un sadziedāšanos tādā ikdienas komunikācijā, ballītēs un tamlīdzīgās vietās. Tas, ka mūziķis ir kaut kādā kompānijā, pilda arī funkciju – iepazīstināt citus ar jaunām lietām, idejām, motīvu. Vai uzturēt kaut kādu noskaņojumu. Tas lielā mērā ir par to, ka spēlē saviem draugiem un skaties, ko viņi par to domā. Kāda ir kopējā sajūta.

Oskars: Esmu izjutis to, ka, rakstot kādu dziesmu, iedomājos, ka cilvēki to vērtēs, un tad var besīt, ka skatās pār plecu, bet šo sajūtu kaut kā emancipēju. Tiem draugiem vai cilvēkiem, kuru viedoklis man rūp (un es gribu, lai viņiem patīk), man šķiet, ir labi rakstīt. Tā arī iegāju mūzikā – bija sarunāts, ka mēs kaut kur pasēdēsim, es uzmetu giču plecā, un vienmēr kādā brīdī vakara gaitā es vai citi izvilka ģitāras un mēs sākām dziedāt. Tā pagāja n-tie gadi. Repertuārs mainījās, bet varēja piecus gadus dziedāt vienu un to pašu dziesmu. Bija, teiksim, mīļākās piecpadsmit. No tā rodas mīlestība pret atsevišķiem žanriem. Interesanti, ka tas vienā brīdī beidzās. Atceros, ka sāku mazāk un mazāk ņemt līdzi ģitāru. Droši vien tāpēc, ka sāku darboties mērķtiecīgi. Izklausās drausmīgi, bet, kad izlēmu ar to nodarboties mērķtiecīgi, spēlēšana pārstāja būt atpūta.

Rasa: Kad mācījos Roterdamā, tur bija ļoti daudz tādu mājas ballīšu, kur visi nāk ar saviem instrumentiem no visiem departamentiem – no latīņu, no klasiskās. Latvijā neesmu bijusi tādā ballītē.

Dzīvojot Briselē, atradu krogu, kur svētdienas bija paredzētas džema sesijām. Līdz deviņiem vakarā spēlēja ar pastiprinātājiem, pēc tam, lai kaimiņi neprotestētu, vienkārši sastūma kopā galdus, salika ģitāras un varēja spēlēt, kas grib. Protams, bija arī regulārie apmeklētāji.

Rasa: Un tad cilvēki, kas nav mūziķi un ir ieklīduši, sāk kaut ko grabināt.

Oskars: Varbūt bāriem vajadzētu uz to mudināt. Būtu forši, ja bāros stāvētu instrumenti un no pressure – sāc spēlēt un aiziet.

Edgars: Es savulaik gāju uz vietējiem bāriem ar ģitāru. Man tā bija iespēja par brīvu iešaut, bet tagad diez vai kāds uzsauc mūziķim... Es biju iekšā krievu mūzikā, popsu ne, bet kaut kādas tā laika krievu roka dziesmas es labprāt uzspēlēju tāpat kā draugu kompānijā. Ir kaut kāds pluss tieši ballītei. Tur tu vari atļauties pateikt kaut ko pilnīgi muļķīgu. Bet, tiklīdz tas ir džems, liekas, ka tev sevi vajag nostādīt kaut kādā veidā.

Oskars: Parādās sajūta, ka esi jau labs un nevari iet un darīt pilnīgi visu, kas ienāk prātā. Tas ir briesmīgi.

Vai tā ir pieaugšana?

Oskars: Es piekristu, ja tās ilgas un vēlme būtu pazudušas, bet kaut kur fonā tās joprojām ir. Aizbraucu uz Liepāju, tur bija čaļi un meitenes no "Grupa Harijs", un es redzēju, ka viņos ir šī kultūra, viņiem ir ģitāras un pudeles, viņi iet kāpās, piesēžas un sāk spēlēt. Un to es saprotu. Es esmu kļuvis prasmīgāks, nekā biju, bet tā raustīšanās ir lielāka. Varbūt auguši standarti.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!