Kad medijos parādījās ziņa, ka ASV prezidents Donalds Tramps labprāt atpirktu no Dānijas Grenlandi, likās, ka Trampam ir izdevies pārsteigt arī tos, kuri jau pieraduši pie viņa domas lidojumiem. Tomēr mani ziņas izraisītās jezgas kontekstā vairāk satrieca siekalošanās ap to, cik spoža nākotne sagaida Grenlandi (piekļuve derīgajiem izrakteņiem, jūras kravu kustības kāpums) jau pārskatāmā nākotnē, kad nokusīšot ledāji. Rēķināt peļņu no procesa, kas apdraud cilvēku civilizācijas pastāvēšanu, – tas jau ir augstas raudzes idiotisms.
Pēc tam izrādījās, ka Donaldam vēl nav miera: parādījās ziņa par ierosinājumu cīnīties pret viesuļvētrām, tās "bombardējot". Tiesa, dažas dienas vēlāk lasīju izvērstu tekstu par to, ka ideja lietot kodolsprādzienus ārpus militārā konflikta situācijas nav nekas jauns. Proti, savulaik Padomju Savienībā izmantoti šādi sprādzieni, lai "atdzīvinātu" izsīkstošas naftas iegulas, smalcinātu lielus rūdas apjomus, radītu vietas, kur glabāt dabasgāzi vai kaitīgos atkritumus utt. Citiem vārdiem sakot, barbariskas metodes, kas tika lietotas t. s. aukstā kara "mērķis attaisno līdzekļus" tipa apstākļos, turpina klīst 21. gadsimta lēmumu pieņēmēju ķermeņa daļās, kas aplami tiek sauktas par smadzenēm.
Tas, ka Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru ir naidīgi noskaņots pret centieniem ierobežot Amazones ekosistēmu saimniecisku izmantošanu, bija zināms vēl pirms viņa stāšanās amatā šā gada sākumā. Tas diemžēl nav nekāds retums politikā. Savukārt Brazīlijas Nacionālā kosmosa izpētes institūta vadītāja atlaišana augustā jau bija nākamais marasma līmenis. Proti, Bolsonaru uzskata, ka institūta vadītājs ir grāvis valsts prestižu, lietojot satelītu uzņēmumus, lai ilustrētu mežu izciršanas apjomus. Tātad runa ir nevis par datu dažādu interpretāciju sadursmi, bet par to, ka viena iesaistītā puse apšauba datus vispār. Ja nepieciešams iegūt priekštatu par šo datu formu un saturu, varu rekomendēt materiālu, ko eksperti Krievijā sagatavoja sakarā ar nesenajiem ugunsgrēkiem Sibīrijā. Respektīvi, vides politiku nosaka cilvēks, kurš principā var arī pateikt, ka tā, ko jūs redzat attēlos, patiesībā nemaz nav.
Savukārt, komentējot lielos ugunsgrēkus Amazones baseina mežos, Bolsonaru pavēstīja, ka tieši "zaļie" ir tie, kuri speciāli izraisa ugunsgrēkus, lai viņam ieriebtu. Pēc tam šis jaukais cilvēks noraidīja G7 valstu sanāksmē izskanējušo piedāvājumu finansiāli palīdzēt ugunsgrēku seku pārvarēšanā, apsūdzot 20 miljonu ASV dolāru devējus "koloniālismā". Savukārt Latvijas informatīvajā telpā parādījās apgalvojumi, ka nemaz tik traki šie ugunsgrēki neesot un ažiotāža sacelta nepamatoti.
Kādā brīdī par to visu smiekli vairs nenāk, tomēr jautājums ir: vai šo kaitinošo jucekli var kaut kā strukturēt un analizēt?
Šajā kontekstā publiski izskanējuši vairāku veidu pārmetumi. Daļa no tiem vērsta pret dažāda žanra un lieluma slavenībām un aktīvistiem – viņiem pārmet nepamatotu trauksmes celšanu un ekoloģisko jautājumu izmantošanu pašu tēla spodrināšanai. Nevar, manuprāt, apgalvot, ka šādiem pārmetumiem vispār nav pamata. Pirmkārt, skaidrs, ka vieglāk savu "progresīvo domāšanu" parādīt ar krāšņu vizuālo tēlu vai izmantojot salīdzinoši plaši atpazīstamus simbolus. Ja es iestājos par "nākotni" ar, teiksim, balto degunradzi vai piedraņķētu ūdens tilpni fonā, tad mans vēstījums ir daudz labāk saprotams nekā tad, ja es apspriestu bioorganismu kā energoresursa perspektīvas. Lai gan, ja runājam par klimata pārmaiņām un jēdzīgāku enerģētiku, tieši vairumam no mums grūti vizualizējamie un saprotamie bioorganismi (nevis saule un vējš kā enerģijas avots) ir viena no svarīgākajām tēmām. Otrkārt, arī "progresīvi domājošie" grib zināmu materiālu komfortu un apkārtējo atzinību, tādēļ dažkārt saskaras ar nepieciešamību pēc nepatīkamiem kompromisiem. Piemēram, Sanktpēterburgas radošās aprindas cenšas sagremot situāciju, kad mūsdienu mākslas atbalstītāji un galeriju īpašnieki vienlaikus ir arī būvuzņēmēji, kas izcērt parkus. Īsi sakot, ekoloģisku problēmu pārvēršana par "mediju notikumu" dažkārt tiešām izraisa piesardzīgu attieksmi par iesaistīto zināšanu patieso līmeni un, jā, arī patiesajiem nodomiem. Tomēr, manuprāt, šādas blaknes nekādā gadījumā nav iemesls ekoloģisko problemātiku nostumt vienā plauktā pie pārējām "sensācijām", "karstajām ziņām" un sociālo tīklu atraugām.
Nākamā sadaļa ir Rietumu vainošana liekulībā (Bolsonaru piesauktais "koloniālisms"). Šo tēzi, kurai, starp citu, netrūkst piekritēju Āzijas, Āfrikas un Dienvidamerikas valstīs, īsi var formulēt tā: jūs, Rietumi, paši nesaudzīgi ekspluatējāt savus un koloniju dabas resursus, lai sasniegtu pārticības līmeni, savukārt tagad, kad, kā saka, pēcpuse deg, mācāt mūs dzīvot un apelējat pie ilgtspējīgas attīstības. Nekā nebija, mēs arī gribam attīstīties. Šai apsūdzībai ir pamats, tomēr es vienalga nesaprotu loģiku, jo, atkārtošu salīdzinājumu, pēcpuse nedeg tikai karstuma nomocītajiem parīziešiem vai plūdu ēnā dzīvojošajiem ņujorkiešiem vien. OK, es saprotu t. s. Trešās pasaules centienus panākt to, lai Rietumi samaksā par koku neizciršanu, ogļu mazāku izmantošanu utt. Mjanmā, Kamerūnā vai Brazīlijā. Tas ir taisnīgi. Bet tas nenozīmē, ka šajā kaulēšanās procesā ekoloģijas problēmas vajadzētu noliegt un saukt par Rietumu izdomātām.
Visgrūtāk ir saprast domāšanas modeli, kurā šausmināšanās vai vismaz nožēla par, tēlaini izsakoties, kūstošiem ledājiem kaut kā sadzīvo ar gatavību tādā garā arī turpināt. Nesen lasīju lietuviešu filozofa Leonīda Donska un poļu-britu sociologa Zigmunda Baumana pirms trim gadiem publicēto kopdarbu ar izteiksmīgu, latviešu valodā grūti precīzi pārtulkojamu nosaukumu "Liquid evil". Sarunā ar Baumanu Donskis saka: ""Es to varu" kļūst par "man tas jādara"… Ir tāda sajūta, ka viss, kas tiek darīts, tiek darīts tikai tāpēc, ka ir atbilstošas tehniskās iespējas." (26.–27. lpp.) Ja pareizi saprotu viņa domu, mēs esam pamanījušies nonākt psiholoģiskā atkarībā no tehnoloģiskajām iespējām, proti, ja tādas mums ir radušās, mēs bez liekiem kreņķiem tās arī izmantojam. Man, protams, ir žēl to lāču ledājos, un mežu ugunsgrēki ir briesmīgi, bet, ja par normālu cenu ir pieejams kāds labs gadžets, kāpēc man no tā jāatsakās? Kas mainīsies, ja es to nenopirkšu? Šķiet, mēs arī pamanāmies ietekmi uz vidi savos prātos kaut kā nošķirt no tehnoloģijām. No vienas puses, ir "netīrā" rūpniecība un slikta patērētāju uzvedība (iepakojums, atkritumi utt.), bet, no otras puses, "progresīvas tehnoloģijas", kuru izgatavošanā un darbināšanā acīmredzot nekādi resursi nav nepieciešami.
Vācu pētnieks Aleksandrs Pšera pirms pieciem gadiem izdotajā darbā "Dzīvnieku internets. Jaunais dialogs starp cilvēku un dabu" raksta: "No ekoloģijas viedokļa svarīgākie jautājumi 21. gadsimta sākumā jāformulē tā: vai cilvēks var izglābt dabu, neatsakoties pats no savas tālākas attīstības?" (22. lpp.) Principā Pšera pragmatiskā attieksme man simpatizē vairāk nekā eksaltēta vaimanāšana par "dabas iznīcināšanu". Tomēr man nav skaidrs, kāpēc ar attīstību tiek saprastas arvien jaunas energoresursus (un ne tikai) patērējošas, tikai un vienīgu komfortu palielinošas tehnoloģijas. Mēs gribam gan kūciņu apēst, gan saglabāt to nesamīcītu (ir arī rupjāks formulējums).
9