Sestdien, 1. augustā, mašīnām slēgtajā Tērbatas ielā norisinājās "Satori" diskusija "Vai Rīgai vajag bērnus?". Sarunu vadīja filozofs Helmuts Caune, piedalījās pilsētvides aktīvists un arhitekts Oto Ozols, kultūras pasākumu organizatore Una Meiberga, publiciste Santa Remere un pirmsskolas izglītības iestādes "Bērnu māja" vadītāja Karīna Elcere.
Helmuts Caune. Labdien visiem! Mēs esam šeit sanākuši uz biedrības "Ascendum" un kultūras un patstāvīgas domas interneta žurnāla "Satori" rīkoto otro sarunu ciklā "Sadzīvošana", kas notiek Tērbatas "vasaras ielā". Pirmajā sarunā izteicām savas domas par pilsētām kopumā, bet otrajā un arī turpmākajās sarunās pievērsīsimies tieši Rīgas pilsētai un tam, kādu mēs to vēlētos redzēt.
Šī, iespējams, ir vissvarīgākā diskusija, jo mēs runāsim par Rīgu, ko apdzīvos nākotnes cilvēki, kuri šodien ir vēl pavisam mazi vai kuri mūsu domās vēl ir pavisam mazi. Proti – par to, cik piemērota Rīga ir bērniem un kas būtu vajadzīgs Latvijas galvaspilsētai, lai tā kļūtu par vietu, kur pavadīt laimīgu bērnību un vispusīgi attīstītos. Šķiet, kad mēs veidojam mūsu pilsētas, bērniem ir atsevišķi nodalītas vietas, kas domātas tieši viņiem, – skolas, bērnudārzi, rotaļlaukumi, leļļu teātri, īpašas kultūras programmas, bet, veidojot, būvējot, organizējot visu pārējo, mēs domājam tikai par sevi – par pieaugušajiem, kaut gan, bez šaubām, arī viss pārējais bērnus ietekmē.
Nezinu, vai esat auguši Rīgā vai ne, bet jebkurā gadījumā varat mēģināt iztēloties: jūs esat bērni Rīgā, ejat un piedzīvojat Rīgu tās dažādajās izpausmēs. Kādi ir spilgtākie iespaidi, ko atstāj šī pilsēta?
Santa Remere. Es esmu dzimusi Rīgā, augusi Rīgā, mēs dzīvojam jau ceturtajā paaudzē Cēsu ielā. Mēs esam pilsētnieki, un es apkārtni pazīstu līdz pēdējai asfalta krokai, cik nu tā mainās vai nemainās. Vakar mans bērns man uzdeva tādu jautājumu: vai baloži ir pelēki tāpēc, ka pilsēta ir pelēka? Tas man lika domāt, ka viņš šobrīd ir 1.20 m garš un lielākoties viņa acu augstumā acīmredzot pilsēta izskatās pelēka. Krāsainās vietas ir rotaļu laukumi, tādi 10 reiz 10 metru lieli laukumiņi, piebāzti ar atrakcijām, par kurām ir skaidri zināms – tās domātas bērniem. Kad pandēmijas laikā tie tika aizvērti, mums pavērās jauna perspektīva. Es varēju teikt – tu nedrīksti tur iet, tas ir bīstami, bet tad mēs pēkšņi sākām staigāt pa parku, atklājām kokus un pakāpienus, un ietvītes. Pēkšņi visa pārējā pilsēta kļuva vairāk izmantojama. Šīs vietas, kur mēs esam pieraduši viņus ievest un nogrūst, beidzot bija aizliegtas – visas tās krāsainās vietas. Man šķiet, ka bērns kļuva vērīgāks un meklēja, kas tur vēl ir – kas ir tās vietas, kur viņš drīkst uzkāpt un atrasties, vai viņš drīkst lēkāt pa pakāpieniem, vai kāds viņu tur dzīs projām vai brauks virsū. Tāda, kāda šobrīd ir Tērbatas iela, ir normālā Rīga, un citāda mūsu pilsēta ir tad, kad šādas ielas nav.
Helmuts Caune. Kā gāja ar to citu vietu atrašanu, kur bērniem kaut ko padarīt?
Santa Remere. Pamazām jau atradās. Tur, kur pie otrajiem Meža kapiem tagad ir uzrakti garnizona kapi, ir savestas tādas kā milzīgas kāpas, kuras mums kļuva par jūrmalu – tur nenotika pulcēšanās un tur varēja vērot vilcienus. Mēs redzējām arī dažādas bīstamas situācijas, bet varēja just, ka pamazām, nedēļu pēc nedēļas, bērni atlaiž grožus un sāk izzināt, piemēram, sliedes, iet arī tur, kur ir it kā bīstami, vai meklē kaut kādus jaunus laukumus vai laukumiņus, kuros viņi var joprojām spēlēties.
Una Meiberga. Šodien es veicu tādu nelielu aptauju dažu bērnu vidū par to, kā viņi jūtas šajā pilsētā – kas viņiem ir sakāms. Starp citu, man vispār liekas, ka šādas diskusijas varētu organizēt divās daļās, lai otrajā daļā iesaistās paši bērni. Manas aptaujas būtiskākās atziņas: bērniem ir grūti šķērsot ielas, vajadzētu vairāk regulējamu gājēju pāreju; bērni uzskata, ka ir pārāk daudz automašīnu un tās brauc pārāk ātri, un tāpēc ir nedroši; bērni pamanīja dabas klātbūtni – novērtēja koku daudzumu un to, ka centrā ir daudz parku.
Runājot par zonām un rotaļlaukumiem, es domāju, ka bija svētīgi, ka tie bija aizvērti. Itāļu izglītības psihologs Frančesko Tonuči (Francesco Tonucci) , kurš akcentē to, ka, mēģinot bērnus turēt drošos apstākļos, vedot viņus tikai uz noteiktas formas rotaļu laukiem, mēs korumpējam viņu bērnību, tādējādi parādām bailes no bērnības, nodalām bērnus atsevišķās zonās un nelaižam viņus pieaugušo pasaulē.
Karīna Elcere. Es esmu viena no tiem vecajiem cilvēkiem, kas diezgan labi atceras, kāda biju maza. Pieņemu, ka tas ir viens no ceļiem, kā sazinos ar mazajiem cilvēkiem. Es arī esmu rīdziniece vairākās paaudzēs, esmu no Pārdaugavas, tieši pie Zasulauka stacijas. Par to pieaugušo pasauli un bērnu pasauli pievienojos Unas teiktajam. Stāsts ir par sajūtām, jo bērnam ir svarīgi izzināt pasauli ar visām maņām – tā ir redze, oža, tauste, dzirde. Tas viss, ko viņš ierauga, kas ar viņu notiek, pārsteigumi u.c.
No otras puses, man sāp sirds par pāraprūpi – par to vidi, ko bērniem radījuši cilvēki, kas paši pazaudējuši bērnu sevī un tagad norāda, kādā veidā mazajiem vajadzētu izklaidēties. Es darbojos arī ar bērniem, kuriem vajadzīga īpaša uzmanība, un ir tādi, kuriem varbūt pat nevajag īpašu aprūpi, bet kuri ir noslēgti vai pētoši (starp citu, viņi bieži vien izaug par ļoti gudriem un radošiem cilvēkiem). Varbūt viņiem nemaz nevajag rotaļu laukumu kliedzošās krāsās, bet vajag to roku gar sētu un to iespēju sajust. Ar to, kādi ir rotaļlaukumi, mēs veidojam priekšstatus par to, kas ir skaists, un dažkārt mums nesakrīt viedoklis ar laukumu veidotājiem.
Oto Ozols. Šodien, gatavojoties sarunai, es atradu interesantu bildi, kur bija redzama kolāža – kādu pilsētu mēs mācām bērniem. Kolāžā bija bilde ar krustojumu, kur ir ietve, un tur, kur ir brauktuve, attēlots okeāns ar haizivīm. Tas parāda, kā mēs mācām pilsētu – šī ir drošā zona, bet tur, divus metrus tālāk, ir bezdibenis, kur var iekrist iekšā un iet bojā. Tā ir bīstama pilsēta, kur ir ļoti, ļoti jāuzmanās. Tieši tāpēc mēs ierādām tādus speciālos laukumiņus ar sētām apkārt, lai viņi nekur neaizskrien prom. Domājot par to, kā bērni jūtas pilsētā, – jā, viņi ir mazāki, un viņiem pilsēta ir ne visai smaržīga, jo deguna līmenī ir arī izpūtēji. Viņus daudz vairāk ietekmē tas, ko mēs varbūt pat palaižam garām. Bērns arī fiziski jūtas citādi, jo viņam apmales ir augstākas – līdz ceļiem – un pakāpieni tuneļos ir daudz augstāki. Viss arī telpiski ir citāds. Bērnam pilsētā ir jābūt tādam kā izdzīvotājam.
Santa Remere. Ne jau tikai pilsēta tajā metra augstumā ir pelēka. Logus mēs nospodrinām tīrus un caurspīdīgus, bet tā apakša bērnam ir atstāta dubļaina; arī izstādēs gleznas ir piekārtas pieaugušā acu augstumā. Kad tu aizved bērnus uz muzeju, cilvēki pārmet, ka viņi nemāk uzvesties, – ko gan viņi muzejā redz? Nereti tikai to apakšējo maliņu. Bieži vien, grozies, kā gribi, mums ir jānodalās: bērni pa kreisi un uz bērnu istabu, pieaugušie – pa labi. Un tad viņi dusmojas, jo nav pieraduši viens pie otra.
Helmuts Caune. Vai pilsēta vispār var būt laba vide, kur augt bērniem? Ja mums būtu iespēja visus bērnus sūtīt uz laukiem, vai tas būtu labāk?
Santa Remere. Ne jau visiem ir tāda izvēles iespēja. Ja tu strādā tur, kur tu strādā, tu nepametīsi visus savus darbus, savus sapņus un ieceres tikai tāpēc, ka tev ir bērni. Kad es saku, ka man pilsētā ir par daudz mašīnu, ka mani bērni ir apdraudēti, ka viņi netiek līdz skolai, man saka – kāpēc tu nepārvācies uz Mārupi vai uz laukiem? Bet es strādāju pilsētā. Kāpēc lai es pārvāktos uz Mārupi vai uz laukiem, sēstos tajā mašīnu straumē un turpinātu šo bezgalīgo ciklu – atkal apdraudēt? Mēs dzīvojam jaukā rajonā pie Brasas, kur bērni varētu iet uz tuvējo skolu kājām, bet ne – cilvēki sēžas mašīnā un brauc pa Senču, pa Cēsu, pa Mēness ielu un ved bērnus uz skolu, jo baidās viņus palaist tos simts metrus. Labāk nosēž pusstundu korķī, pa ceļam sabiedē 100 citus bērnus un tad izsēdina droši.
Una Meiberga. Es ar saviem bērniem pārmaiņus dzīvoju gan pilsētā, gan laukos, un es zinu, ka bērni ir laimīgi tieši tur, kur laimīgi ir vecāki. Ļoti atšķirīgi ir tas, kā mēs augām padomju laikos – kāda bija pilsētvide tad, un kāda tā ir tagad, kā tā mainās, un – kādu to redzam Eiropā. Piemēram, Spānijā pirms diviem gadiem notika pirmā starptautiskā bērnu arhitektūras izglītības biennāle "Ludantia", kurā diskutēja par to, ka arhitektūra varētu tikt iekļauta jau sākotnējā izglītošanā. Esmu iesaistīta Āgenskalna tirgus atjaunošanā un iekļaujošas vides vadīšanā un domāju – kā mēs tajā ēkā un teritorijā uzņemsim bērnus? Manuprāt, būtu visjaukāk, ja pie pārtikas stendiem, kur iepērkas vecāki, būtu uzlikti soliņi, uz kuriem pakāpties mazākajiem. Vai pie kāda stenda, kur ir mūždien garākas rindas un ir garlaicīgi, būtu pielikta spēļu automašīnas stūre, ko paspaidīt. Ka viscaur ir iekļauts kaut kas tāds jauks tajā pašā pieaugušajiem cilvēkiem domātajā vidē.
Santa Remere. Forši ir tad, ja tev vasarā ir draugi, vienalga, pilsētā vai laukos. Bet viņi biežāk ir satopami laukos, jo tur tu vari vienkārši aiziet pie tā kaimiņa ciemos. Pilsētā, ja tev ir 7 vai 8 gadi, tev vajag, lai vecāki tevi aizved pie drauga – ir jānorunā stunda, jo tev jāšķērso trīs ielas, tu nevari vienkārši brīvi iziet un doties meklēt savu draugu, nevari kā laukos – vienkārši aiziet uz kaimiņu sētu.
Una Meiberga. Tas tiešām ir svarīgi. Mēs varētu tiekties uz to, ka pa ceļam nav šo haizivju, par ko runāja Oto, bet ir atbalstoši cilvēki, droša vide un bērni var jau pirmajā klasē paši iet uz skolu. Tas būtu rādītājs – vide ir jauka. Es tagad četrus gadus dzīvoju Grīziņkalnā, Vārnu ielas republikā. Tur tiešām ir tā, ka bērni spēlējas pagalmā, mūsu kāpņu telpā ir pilns ar bērniem – viņi iet pagalmā un šauj, klaigā, ārdās, spēlējas, ka prieks.
Helmuts Caune. Kas ir vajadzīgs labai bērnībai?
Karīna Elcere. Kas ir vajadzīgs labai dzīvei, un vai tāda vispār ir iespējama? Labāk vēlāk, nekā nekad. Laimīgiem vecākiem laimīgi bērni. Es atceros – bērnībā mēs dzīvojām Pārdaugavā, mums bija dārzs un pie mums nāca diezgan daudz bērnu ciemos. Kad biju maza, gāju uz skolu pati – visi bērni Pārdaugavā tā darīja. Un man tā pietrūkst, taču vecāki saka – viņi labprāt laistu bērnus vienus pašus uz skolu, bet baidās, jo ir tās haizivis. Viņi baidās laist bērnus ceļā arī ar sabiedrisko transportu vai velosipēdu. Pilsētas bērni tiek nepārtraukti kontrolēti, viņiem tiek piedāvātas visādas izklaides telpās. Ir dažādi pulciņi, kur bērns ir nodarbināts, bet nav tās brīvības, tās iespējas pašam atrast un izpētīt, uzzināt. Tas ir viens no laimīgas bērnības priekšnosacījumiem – pašam atrast to slepeno alu, to dīvaino dārzu.
Kad runājam par tīrību un uzkopšanu skolā, man bērni ir teikuši, ka atkritumu tvertnes ir domātas pieaugušajiem. Piemēram, Rīgas centrā, ja iet pa ielu, bērns pats nevar neko izmest, jo tās ir par augstu. Šīs tvertnes varētu būt divpakāpju. Cits iemesls, kāpēc nepatīk pastaigāties, piemēram, pa Vecrīgu, ir sabiedriskās tualetes. Bērniem ar īpašām vajadzībām tā vispār ir milzīga problēma.
Oto Ozols. Plānojot pilsētu, domei vai pilsētas departamentiem vajadzētu ļoti nopietni ņemt vērā bērnus un jautāt viņiem, kādu pilsētu viņi vēlas. Bērni var ļoti labi formulēt savas vēlmes. Pat par tādām ļoti praktiskām lietām kā, piemēram, rotaļu laukumi – vai kāds vispār ir jautājis bērniem, kādus tieši viņi grib šos laukumiņus? Varbūt viņiem var piedāvāt piecus variantus. Domāju, ka pilsēta var atļauties tādus labus, radošus bērnu laukumus, ne tikai no plastmasas, bet arī no citiem materiāliem veidotus. Bērnu laukums nav salīdzināms ar kaut kādu milzīgu maģistrāli.
Rīgā patiešām trūkst drošu ceļu uz skolu. Ir jāmaina filozofija – piemēram, Kopenhāgenā nevis bērnam jāšķērso iela, bet gan automašīnai. Kur ir gājēju pāreja, tur ir nepārtraukta viena līmeņa ietve. Ceļš – tā jau arī ir skola.
Una Meiberga. Runājot par bērnu veidotajiem laukumiņiem, Hamburgā ir izveidots rotaļu laukums pēc kāda bērna skicēm – tāda dārza un štābiņu vide ar atsevišķu, iežogotu laukumu, kurā ir neskarta daba un aizauguši džungļi. Berlīne ir vieta, kur atrodami vieni no radošākajiem laukumiņiem, un tie ir tapuši arhitektu sadarbībā ar bērniem. Tādas lietas eksistē, un tas nemaz nav dārgi.
Oto Ozols. Es arī pagājušajā gadā Stokholmā redzēju brīnišķīgus laukumiņus, piemēram, vienā bija tādas mazas mājiņas, no kurām viena bija sausā tualete. Šis laukumiņš neatradās kādā parkā, bet gan – iedomāsimies Rīgas centrā kādu neizbūvētu laukumu starp mājām – tas atradās tādā vietā. Šeit mums ir apkārt tūkstošiem kvadrātmetru ar autostāvvietām, bet laukumiņu mums nav.
Helmuts Caune. Es vēlētos uzdot jautājumu par jau pieminēto pāraprūpi, kas, šķiet, parādījusies samērā nesen. Būtu interesanti saprast, kur, kad un kāpēc šī pāraprūpe ir parādījusies. Ir tāds joks, kas klejo apkārt, – garš saraksts ar lietām, ko mūsdienu vecāki uzskata par nepieciešamām veiksmīgai bērnu izaudzināšanai, un iepretim ir šāds saraksts, kas tapis pirms 50 gadiem, un tajā ir tikai viens punkts – pabarot. Kā, jūsuprāt, radies šis pāraprūpes fenomens?
Santa Remere. Mans komentārs nav tik daudz par pāraprūpi, bet par literatūru. Nav tā, ka šīs domas ir jaunas vai parādījušās tikai Rietumos. Es nesen daudz lasīju par Annu Ķeniņu, kura dzīvoja pirms 120 gadiem un uzcēla skolu Tērbatas ielā 15, tagadējo 40. vidusskolu. Pirms skolas celšanas Anna kopā ar vīru apmeklēja Šveici un dažādas citas valstis, skatījās, kā darbojas skolas citur. Tas bija laiks, kad Latvijas vēl nebija, – šie cilvēki cerēja, ka viņiem varbūt kādreiz būs sava valsts, ka būs Latvija, un domāja, kādu skolu viņi vēlētos Latvijā. Ķeniņu ģimnāzija bija viena no pirmajām skolām, kur varēja mācīties latviešu valodā. Annas Ķeniņas domas bija radniecīgas Montesori izglītības idejām, viņa runāja par pedagoģiju, kas orientēta uz bērnu, un stāstīja par to, kā Šveices skolotājas noskūpsta katru savu audzēkni, kurš ienāk telpā, ka šis bērns jūtas gaidīts un mīlēts un ka viņš nav balta lapa, kuru skolā aprakstīs. Viņi ņem vērā to, kas uz šīs lapas jau uzrakstīts, līdzīgi kā dārznieks ņem vērā katra stādiņa vajadzības. Šīs domas un idejas, kas bija tolaik Latvijas kultūras vides un nākotnes veidotājiem, – tie bija brīnišķīgi ideāli. Es šodien neturu līdzi Annas Ķeniņas publikācijām, kas tapušas pirms 120 gadiem, mēģinot runāt par to, kādu es vēlētos redzēt Rīgu un izglītību saviem bērniem.
Karīna Elcere. Tas cilvēks, kurš bērnu ved līdz skolai mašīnā, – ja mēs paveram durvis uz viņa bērnu istabu, redzam nesamērīgi daudz lietu. Šī ģimene pavada brīvo laiku "Spicē" iepērkoties, jo tā ir "paradīze ģimenei". Šīs lietas ir saistītas – vecāki dod materiālo labklājību, nevarēdami vai neprazdami dot ko citu, kas bērnam ir svarīgi, kad viņš aug. Arī atpirkšanās zināmā mērā ir pāraprūpe. No vienas puses, vecāki ļoti rūpējas, sargā, dara visu, kā vajag, bet, no otras puses, viņi to bērnu varbūt pat nepazīst. Pāraprūpe zināmā mērā ir pasīvā agresija – tu bērnu kontrolē, neļauj viņam attīstīties, bet piedāvā viņam konkrētas lietas – viņam noteikti ir labs telefons un tamlīdzīgi. Kā teica viena mana radiniece – šis puika man ēd tikai "mēslus", bet otrs – normālu, veselīgu pārtiku. Es viņai prasu – bet kāpēc tu viņam pērc tos "mēslus"? Jo viņam gribas, man atbild. Pāraprūpes tendenci novēroju, arī rīkojot nometni bērniem no 8 līdz 16 gadiem. Ir interesanti vērot, kā lietas mainās, arī dzimumu līdztiesība ir ieņēmusi savu vietu – daudz aktīvāk iniciatīvu uzņemas meitenes, bet puiši savukārt kļuvuši maigāki, nekā tas bija pirms 10 gadiem. Protams, tas ir viens konkrēts novērojums, taču kopumā bērni prot arvien mazāk praktisku lietu.
Una Meiberga. Manuprāt, tas ir mārketings un bizness, kas rada pāraprūpi, jo mēs visu laiku redzam, kas vēl ir nepieciešams mūsu bērnam. Bezgalīgo izvēļu apjomā liekas, ka ir tik daudz vajadzību. Vienlaikus man šķiet, ka tādējādi vecāki kompensē savas nepiepildītās gaidas – bērniem ir jākļūst par spilgtām, daudzpusīgi attīstītām personībām. Pandēmijas laikā bija slēgtas bērnu aprūpes iestādes un bērni bija nonākuši atpakaļ pie saviem vecākiem tiešajā kontaktā – ģimenē; nebija iespējams viņus kaut kur aizvest, izolēt, izklaidēt – un daudzi par to sūdzējās, tā bija problēma. Tieši šis aspekts – vecāki, kas, nonākuši aci pret aci ar saviem bērniem, bija spiesti ar viņiem pavadīt laiku no rīta līdz vakaram – bija viens no krīzes pamatiem, un tas man liekas šausminoši.
Helmuts Caune. Kas ir tās lietas, kas Rīgā būtu vissteidzamāk jāmaina, lai laimīga bērnība šeit būtu iespējama pēc iespējas lielākam skaitam bērnu no dažādām sociālām grupām?
Santa Remere. Es pieļauju, ka manā ģimenē arī ir pāraprūpe – es skatos visapkārt, lasu, domāju, bet ļoti bieži arī kļūdos. Es daudziem liekos traka, jo savu pirmklasnieku laižu uz skolu un mūzikas skolu vienu pašu, ar tramvaju, un viņš reizēm apmaldās. Es laižu un uztraucos, jo nevaru morāli pieņemt, ka bērns, kas principā zina, kā uz turieni tikt, nav laižams tikai tāpēc, ka citi viņam var braukt virsū. Es riskēju, bet arī paļaujos uz to, ka viņš tā mācās uzvesties "džungļos" – viņam šeit jādzīvo, un viņš jau no bērnības pierod pie šiem noteikumiem. Viņš arī tagad jau diezgan labi brauc ar velosipēdu. Es labi zinu, ka ir risks, bet viņam jāsāk pierast, ka tā tas būs.
Helmuts Caune. Tas, ja tā padomā, ir pārsteidzoši, ka ir bail bērnus laist laukā, iet kādu nelielu gabalu. Pat ja nav automašīnu, ir arī cilvēki, no kuriem jābaidās.
Santa Remere. Mums ir arī ļoti daudz informācijas par to, kas slikts notiek, un ir grūti par to nedomāt. Esmu dzīvojusi arī Tokijā, kurā ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, kur visi nevar vienlaikus braukt ar mašīnām un tiek plaši izmantots sabiedriskais transports. Tur ir tāds nerakstīts likums, ka vecāki cilvēki pieskata mazos bērnus, bērni ar metro brauc no 4 gadu vecuma – paši uz saviem dārziņiem un skolām. Tur tas ir normāli – ja tu redzi maziņo, tu skaties, vai viņš tiek līdz durvīm, tā ir automātiska reakcija. Un tie ir sveši cilvēki. Un es nedomāju, ka tā ir tieši japāņu, bet gan pilsētas kultūras iezīme – citam citu pieskatīt un būt atbildīgam. Tā ir lieta numur viens, ko es gribētu Rīgā, – lai cilvēki ir redzīgi pret bērniem, pret vecākiem cilvēkiem, viens pret otru. Ja tu redzi, ka tur iet cilvēks, nebrauc viņam virsū, ja tu redzi, ka tur brauc mašīna, neskrien tai apakšā! Ja abi skatās, visi visu redz.
Una Meiberga. Pārmaiņas pilsētā var sākties tikai ar mums pašiem, nevis gaidot, ka to darīs pilsēta. Pilsēta attieksmē pret bērniem, manuprāt, var mainīties caur kultūras infrastruktūru. Arī Rīgā ir brīnišķīgi piemēri – režisors Jānis Znotiņš, kurš veido izrādes, ko bērni var piedzīvot kopā ar vecākiem, izdevniecība "Liels un mazs", "Satori" sadaļa "Ar bērniem". Tāpat jānotiek izglītības reformai, jo ir tik daudz skolu, kur joprojām notiek tieši tas pats, kas notika laikā, kad es gāju skolā. Pārmaiņas ir tikai mūsu mazajā lokā, kur mēs apmeklējam konkrētus pasākumus, lasām konkrētu literatūru.
Helmuts Caune. Kas ir tas, kas notika, kad tu gāji skolā, un kas notiek joprojām?
Una Meiberga. Man ir divi bērni, viens iet vispārējā vidusskolā Rīgā, klasiskā modeļa skolā, bet otrs iet privātskolā, un es ikdienā varu salīdzināt – redzu, kādas ir pārmaiņas, kādas ir metodes, kāda ir attieksme, vide un atmosfēra, mācību līdzekļi. Es redzu, ka klasiskā modeļa pašvaldības skolā, man par lielu pārsteigumu, nekas daudz nav mainījies. Mēs it kā visi runājam par iekļaujošu izglītību, par cita veida mācību procesu, par skolotāju attieksmi, un liekas, ka tas viss ir tepat, bet tajā pašā laikā mēs nekur tālu neesam tikuši.
Vēl – mēs runājam par bērniem, bet ir arī tīņi, kas, manuprāt, ir neredzama sabiedrības daļa, kurai tiek pievērsts ļoti maz uzmanības.
Karīna Elcere. Attieksme pret bērniem sabiedriskajā transportā, uz ielas, attieksme pret īpašajiem, mūžīgajiem bērniem – tā parāda sabiedrības temperatūru, un tā pa šiem divdesmit gadiem nav īpaši cēlusies. Ir bijuši daži pacēlumi. Piemēram, plakāts tramvajos, kur mammai uz pleciem ir bērniņš ar Dauna sindromu un uzraksts: "Man ir Dauna sindroms. Vai tev ir problēmas? Man nav." Ir biedrības, kas ir aktīvas, vecāki, kuri vēl nav nolaiduši degunus vai emigrējuši uz Zviedriju, – tajā gadījumā kaut kas notiek, bet pēc tam viņi atkāpjas.
Cilvēkam jābūt laipnam, tomēr tas notiek reti. Vai to varētu mainīt tikai ar izrādēm, "Liels un mazs" grāmatām vai cirka skolu? Manuprāt, nē. Filmiņām par mazā cilvēka ceļu uz skolu vai par īpašajiem bērniem jābūt tramvajos. Ir problēmas ar toleranci. Protams, ir cilvēki, kas nāk klāt un iesaistās, bet tādu nav vairums. Piemēram, pazudusī meitenīte, kas vakarā klīda pa Pārdaugavu, – neviens viņai nejautāja, kāpēc viņa iet pa ielu vienpadsmitos. Viņa bija apmaldījusies, noklīdusi no ballītes, viņai bija pieci gadi, bet neviens pieaugušais neinteresējās, kāpēc viņa tur staigā. Mēs baidāmies no sliktajiem cilvēkiem, kas uzrunās mūsu bērnus, bet arī paši neesam tie labie cilvēki, kas viņus uzrunās.
Oto Ozols. Mērījums par to, cik daudz vairāk bērnu ies uz skolu kājām vai brauks ar velosipēdu pēc pieciem gadiem, varētu būt tas, kas pateiks, vai pilsēta ir kļuvusi labāka un patīkamāka. Tā ir ļoti konkrēta, izmērāma lieta, šos datus var pārbaudīt. Ja mēs radām pilsētu mazākajiem, vājākajiem, tad radām to ērtu visiem. Ir jāmaina domāšana – nevis radīt tādu pilsētu, kur var izbraukt vairāk automašīnu pa Brīvības ielu, bet gan tādu, kur vairāk bērnu var iet kājām uz skolu un veci cilvēki var droši šķērsot ielu, nevis pārskriet to septiņās sekundēs.
Helmuts Caune. Vai Rīgā ir labākas un sliktākas vietas, kur bērniem būt?
Karīna Elcere. Mana vecmāmiņa dzīvoja Zasulaukā, bet mamma – Ķengaragā, un es ļoti labi atceros, kuras vietas man patika, kuras nepatika, un šo sajūtu esmu saglabājusi. Piemēram, Merķeļa iela pie cirka – tur ir kaut kāda tāda baiļu smarža. Arī Centrālās stacijas ieeja, bet nu jau tur notiek visādi koncerti, un tas ir mainījies, bet stacijas otrā pusē, pie tirgus – tur joprojām var satikt nepatīkamus cilvēkus. Tāds rajons, kas ir skumīgs, manuprāt, ir viena Sarkandaugavas daļa. Un arī Pārdaugavā ir tādas mājas, kuras varētu saukt "Probācijas dienests piedāvā". Ir vēsturiskais klusais centrs, kur Ulmaņa laikos ormaņi apsaitēja ratu riteņus, lai netraucētu iedzīvotājus, un strādnieku jaunie rajoni. Piemēram, Purvciems, kur es vienmēr apmaldos, – tādi guļamrajoni, kur nekā īsti nav, tikai lielās padomju būves. Man ir sajūta, ka tie paši it kā aicina – aizej kādam izdauzīt logu! Tur nav nekā tāda mīlīga, uz cilvēkiem orientēta.
Una Meiberga. Iliana Veinberga, Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja, ir šo guļamrajonu aizstāve. Viņa pati dzīvo Dreiliņos, tādā traku māju ielokā, un audzina tur dēlu. Viņa draudzējas ar kaimiņiem, pieskata pa istabas logu bērnus pagalmā, pa logu sauc tos pusdienās. Viņiem pagalmā ir padomju laika izdemolētais bērnu laukums. Bet viņa uzskata, ka tas ir labs un saglabājams kultūras fenomens. Jāatceras, ka bērniem viss liekas lielāks nekā mums un viņiem patīk mazākas vietas nekā pieaugušajiem. Mums bija tāds mazs dzīvoklītis, un tas bērniem bija daudz mīļāks nekā tagadējais, lielākais, viņi kavējas atmiņās par to jauko, šauro stūrīti, tur ir pilnīgi citi atskaites punkti. Un tās gaišās, plašās telpas labajos rajonus atkal var aizvest uz pāraprūpi, jo tur nevar brīvi spēlēties. Bērniem galvenais, lai viņi var forši spēlēties.
Karīna Elcere. Man ir svarīgi, lai būtu skaisti – tas saistās ar dabīgiem materiāliem. Un, ja runājam par izglītību, tad esmu viena no tiem, kas ir par mazākām skolām. Pirmsskolas izglītības iestādes nedrīkst būt milzīgas, jo bērns tur var pazaudēties. Tieši šajā skolā, kuras pagalmā mēs sēžam, – Natālijas Draudziņas vidusskolā – gāja divi mani vecākie bērni, un es atceros, ka nācu runāties ar direktori, jo bija problēmas ar manu vecāko dēlu. Viņa man teica – jums kaut kas jādara, skolā ir sešas izejas un mēs nevaram pie visām stāvēt. Skola ir tik milzīga, un, ja tu nebiji īpaši labs vai slikts skolnieks, tevi vispār nepazina. Skolotāji bija nomocīti. Tie bija padomju laiki. Manuprāt, lielajās skolās ir tikai vēl sliktāk – skolotāji ir noguruši, bērni tur vienkārši klīst. Es domāju, ka visam ir jābūt mazam un skaistam.
Oto Ozols. Tika pieminēta Merķeļa iela, un es atcerējos bildi no 30. gadiem, kad Merķeļa iela bija viena no brīnišķīgākajām vietām Rīgā, tieši tas posms, kas tika minēts, jo ēkām bija tādi priekšdārzi, kādi šobrīd ir klusajā centrā, – tu izej no stacijas un ej iekšā Rīgā. Tas parāda to, ka jebkura vieta var būt laba un piemērota dzīvošanai, tajā skaitā arī Purvciems vai Pļavnieki, lielie mikrorajoni – tie var būt cilvēcīgāki. Ja man prasa, kura ir laba vieta dzīvošanai, es noteikti atbildētu – Āgenskalns. Es tur dzīvoju jau kādu laiku un esmu šo vietu iemīļojis, tāpēc ka tā ir tāda pilsēta pilsētā, kas ir pašpietiekama. Tur ir tirgus, skolas, bērnudārzi, mērogs ir sasniedzams – uz jebkuru punktu var īsā laikā nokļūt ar kājām vai velosipēdu. Tās ir kvalitātes, kuras var radīt jebkurai apkaimei.
Purvciemam, piemēram, pietrūkst parku. Tā ir apkaime, kur ir vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju, divreiz lielāka nekā Valmiera, tomēr tā ir bez parka, bez kvalitatīvas infrastruktūras, labām ietvēm, veloceļiem. Nesen biju Viļņā, un tur ir viena tāda liela apkaime, kas arī ir padomju laikos būvēta, un viņi tur visās galvenajās ielās izbūvējuši veloceļus. Pēc šī projekta īstenošanas cilvēki atzina, ka iepriekš nekad nebija bijuši apkaimes otrā galā, viņiem tur neko nevajadzēja, bet, kad izbūvēja kvalitatīvu infrastruktūru, viņi to iepazina, atļāvās vairāk iziet laukā. Apkaimes kvalitāte ir tās sasniedzamība – lai 10 minūšu laikā tu vari sasniegt visus pakalpojumus. Un tas ir stāsts arī par bērniem – lai ir sasniedzams bērnudārzs, bērnu laukums, veikals, bibliotēka, lai viņi varētu to droši sasniegt un lai infrastruktūra būtu tam piemērota.
Santa Remere. Forša vieta Rīgā ir, piemēram, klusais centrs, tur ir superīgas mājas ar superīgiem priekšdārziem, bet tur ir nepareizās iestādes. Piemēram, Ausekļa ielā 3 ir brīnišķīga ēka ar pagalmu, kas bija iecerēta kā bērnudārzs, kura tur šobrīd nav. Tāpat arī visas vēstniecības un viesnīcas – ja tur būtu bērnudārzi, klusais centrs noteikti būtu izcila vieta. Man patīk Brasa – tur ir jūtams, ka ir kopiena, ka tur ir cilvēki, kas mēģina kaut kā organizēties un savu vidi padarīt labāku. Hospitāļu iela un Miera iela mēģina sazināties savā starpā internetā, parūpēties cits par citu, organizēt tur svētkus. Ir komunikācija starp kaimiņiem un vēlme sadarboties. Tas būtu vajadzīgs ikvienai apkaimei, lai tā kļūtu labāka. Par sliktajām vietām – es ļoti labi zinu katru ielu, kura smird, jo tad, kad gaidīju bērnus, man bija briesmīga toksikoze un es smakas jutu desmitreiz stiprāk, – Tallinas iela un Merķeļa iela smird. Lielākoties tās ir ielas, kurās ir intensīva satiksme un veidojas sastrēgumi, un tur neizturami smako. Tajā laikā uzzināju, kur vēl kādas rūpnīcas darbojas, kuras ikdienā nejūtu, bet kuras, iespējams, jūt bērns vai cilvēks, kas iebraucis no vides ar tīrāku gaisu.
Helmuts Caune. Es reiz redzēju savādu sapni, kurā biju uzrakstījis pamatīgu zinātnisku monogrāfiju par arhitektūras ietekmi uz bērnu psiholoģiju, kaut gan man nav izglītības, lai to vispār spētu izdarīt. Jautājums Oto – vai vispār kāds pēta to, kā dažāda veida arhitektūra ietekmē bērnus? Kāpēc, piemēram, Alberta ielas estētiskie iespaidi varētu būt labāki par Purvciema vai otrādi?
Karīna Elcere. Es zināmā mērā pārstāvu Montesori metodi, kuru attēlo ar trīsstūri – augšā ir bērns, lejā vienā stūrī ir vide, otrā – skolotājs. Vide ir ārkārtīgi svarīga bērna apmācībā. Mēs ar bērniem pievēršam lielu uzmanību logiem – kādi tie ir, cik to ir, kā tie atspīd. Es vienmēr esmu pārsteigta par to, cik daudz bērni redz, tieši runājot par arhitektūru – 4–6 gadus veci bērni ļoti labi redz māju, kas nupat uzbūvēta. To, kas ir izmainījies, kādas mājas patīk, kādas nepatīk. Viņi pamana krāsas un nianses. Bērni ir arī lieli būvnieki – ar klučiem un lego viņi atdarina redzēto un pilnveido to. "Bērnu mājā" ir liela bibliotēka, un no katra muzeja, ko apmeklēju, es atvedu kādu izdevumu. Arhitektūrai ir milzīgs spēks – tie ir arī pilsētas koki un daba.
Una Meiberga. Es gribēju pastāstīt par vienu tuvojošos izstādi Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē (RIBOCA), kurā būs Heinca Franka darbs "Degunradzis". Franks ir austriešu mākslinieks, kurš izveidojis tādu bērnu grāmatu arhitektiem, kur ir ilustrācijas ar arhitektūru, kuras viņš veidojis, iedvesmojoties no bērnu skatpunkta. Viņš iesaka šo grāmatu lietot arhitektiem , lai paplašinātu savu redzējumu, būvējot jaunus objektus, un iekļautu varbūt mazāk funkcionālas formas un vietas. Biennāles laikā Andrejsalā būs iespēja pirmoreiz apskatīt vienu no šiem darbiem – zvēru, kurš tapis no šiem zīmējumiem un būs lietojams gluži kā rotaļu laukums.
Helmuts Caune. Tas, kā mēs veidojam pilsētu un cik daudz šajā procesā domājam par bērniem, ir atkarīgs no mūsu vispārējās attieksmes pret bērniem, no tā, cik lielā mērā mēs viņus sargājam, objektivizējam, kā mēs redzam savu pienākumu viņu veidošanā – lūk, mēs, pieaugušie, un, lūk, viņi – bērni. Arī šajā diskusijā mēs viņus neiesaistījām. Vai, jūsuprāt, mums būtu vairāk jāizturas pret bērniem kā pret pieaugušajiem? Vai, šādu ceļu ejot, ir iespējams arī pārspīlēt?
Karīna Elcere. Bērns ir tāds pats kā mēs, tikai mazāks. Bet bērnam ir atšķirīgas prioritātes, viņam ir daudz vairāk enerģijas, viņš aug un mainās visu laiku. Manuprāt, mums pret bērniem jāizturas cieņpilni un viņiem pret mums arī.
Santa Remere. Esmu lasījusi par bērnu psiholoģiju – principā var uzskatīt, ka viņiem ir citādas smadzenes nekā mums, tur darbojas citas funkcijas, viņi nemitīgi mācās, visi iespaidi pārvēršas zināšanās; tās strādā tādā kā turbo režīmā. Mēs esam lēni, apdomīgi, neelastīgi un sadzīvojam ar bērniem, kas ir ļoti aktīvi, visu redzoši. Varbūt nevaram teikt, ka viņi ir mazi pieaugušie, bet mēs visi kādreiz esam bijuši bērni, mēs šo stadiju zinām un varam respektēt šo citādību, ņemt vērā viņu vajadzības, neizlikties, ka nepazīstam tās, ka neesam bijuši bērni. Pēc 20 gadiem es būšu aizmāršīga kundzīte, kas nespēs turēt līdzi kādai citai sabiedrības grupai, bet ceru, ka mani cienīs arī ar tādu domāšanas kapacitāti. Ceļā uz šo diskusiju man kāds atstāstīja grāmatiņu "Filozofija bērniem", kas skaidro bērniem filozofiju, – tur izteikta doma, ka 20. gadsimts tiek uzskatīts par bērnu gadsimtu. Iepriekš bērni tika uzskatīti par maziem pieaugušajiem, bet 20. gadsimtā sāka respektēt bērna intereses. Secinājums gan autoram bija tāds, ka ir sanācis daudz kļūdīties – ir ļoti daudz nezināmo, ir jāeksperimentē, savstarpēji jāuzticas, jāmācās saprast vienam otru: bērniem – pieaugušos, pieaugušajiem – bērnus.
Helmuts Caune. Paldies mūsu brīnišķīgajiem dalībniekiem! Šajā ciklā paredzētas vēl divas diskusijas, tiekamies nākamajās sestdienās.
0