Satori diskusija
22.04.2020

Satori diskusija: Vai Latvijā būs kultūra pēc "Covid-19"?

Komentē
1

Pandēmijas vilnis skāris visas sabiedrības jomas un procesus. Jau teju pusotru mēnesi ilgstošais ārkārtas stāvoklis ir sarežģīts, taču vēl neskaidrāka ir turpmākā nākotne. Šobrīd Latvijas valdības nodrošinātie atbalsta pasākumi kultūras nozarei, proti, to trūkums, apliecina – kultūra netiek uzskatīta par prioritāti. Vēl skaidrāk tas redzams salīdzinājumā ar citu Eiropas valstu rīcību. Kā šajos apstākļos izdzīvo mākslinieki, mūziķi, radošās institūcijas? Cik smags būs gaidāmais trieciens turpmāko gadu laikā? Ko varam darīt lietas labā? Par to spriedām tiešsaistes diskusijā, kurā piedalījās Haralds Matulis (Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs), Solvita Krese (Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore, Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas pārstāve), Maija Pavlova (Ģertrūdes ielas teātra producente, Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas pārstāve), Agnese Cimuška-Rekke (Latvijas Mūzikas attīstības biedrības/Latvijas Mūzikas eksporta biroja vadītāja) un Uldis Zariņš (Valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos). Diskusiju vadīja "Satori" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners.

Henriks Zēgners. Šajā laikā reizēm gadās braukt cauri Vecrīgai ar riteni, un mani pārsteidz, ka par spīti tam, ka tur gandrīz vispār nav cilvēku, arī darba dienās ap desmitiem vienpadsmitiem vakarā vienmēr ir kāds ielu mūziķis, kas, neraugoties uz visu, sēž un spēlē. Mani tas savādā veidā ieprieciena – ceru, ka tā ir laba zīme. Bet mēs varētu sākt ar mēģinājumu definēt problēmpunktus, ar ko šajā krīzes laikā saskaras kultūras institūcijas un to dalībnieki, darbinieki, mākslinieki un pārējie nozares pārstāvji.

Maija Pavlova. Pēdējās dienās stāvoklis kopumā liekas visai bēdīgs, arī domājot par "parasto cilvēku" vai mūsu skatītāju. Attiecības var būt tad, ja ir divi partneri, taču šobrīd sajūta ir tāda, ka esam vieni, bet mūsu partneri ir kaut kur citur. Nebūt kontaktā ar savu skatītāju ir diezgan grūti – pēkšņi ir tāda sajūta, ka kultūras daudz, bet nav, kas to skatās. Internets pārpludināts ar bezmaksas saturu, taču tur lielākoties neparādās dzīvais kontakts vai konkrētajā medijā veidots materiāls – tā ir kaut kāda replika, ieraksts, kas, protams, dod informatīvu pieeju, bet neļauj māksliniekam satikties ar skatītāju. Tas šajā stāstā šķiet grūtākais – kā uzturēt un nepazaudēt dzīvo saikni? Kā mēs tai vispār varam pieslēgties?

Henriks Zēgners. Varbūt vari ieskicēt situāciju arī no institūcijas puses? Vai nav tā, ka jums šobrīd trūkst naudas telpu īrei? Kā dzīvo aktieri?

Maija Pavlova. Cenšamies darīt visu, lai neviens nenonāktu pilnīgā bezpalīdzībā. Šī krīze izgaismojusi situāciju ar aktieru nodarbinātību – ir tādi, kam nav izdevies saņemt dīkstāves pabalstu, jo viņi, piemēram, kādu nodarbina, vai arī tāpēc, ka viņi izrādās darba ņēmēji vēl citā teātrī. Mēs kā teātris cenšamies reaģēt uz esošo situāciju. Pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) mērķprogrammas finansējumam, pagaidām varam samaksāt par telpām. Kā mūsu mīļajā teicienā – savilksim jostas! Paralēli veidojam jaunu izrādes pieteikumu, šim nolūkam skatos arī Saeimas sēdes par ekonomisko krīzi 2008. gadā. Tās raisa dažādas pārdomas par to, ko darīt un ko nedarīt.

Mūsu lielākais jautājums ir par to, kā satikties ar skatītāju. Mēģinām dažādus formātus, piemēram, izrādi "Taņas dzimšanas diena" esam pielāgojuši tiešsaistei, lai tādējādi komunicētu ar skatītāju. Protams, domājam, kādā mērā varam pielāgoties internetam un kādā nevaram. Skaidrs, ka daudzas izrādes šādā veidā nav iespējams īstenot. Mēģinām uzturēt možu garu, adekvāti reaģēt uz esošo situāciju un skatīties nākotnē.

Solvita Krese. Jā, varu piekrist Maijai, ka nekas nespēj aizstāt mākslas darba tikšanos ar skatītāju. Kas Laikmetīgās mākslas centram kā institūcijai ir labā iezīme – savu vīziju vai darbības sfēru esam balstījuši uz daudzām kājām, gluži kā astoņkājis. Ja viena kāja nedarbojas, tad vienmēr atrodas kāda, kas notur līdzsvaru. Daudzi mūsu projekti ir balstīti izpētē un darbā ar arhīviem, un tagad tiešām ir īstais laiks, lai ietu dziļumā. Daudz darbu saistās ar materiālu digitalizāciju, bet, protams, tas nekādi neaizstāj kontaktu ar auditoriju. Līdzīgi kā daudzas institūcijas pasaulē, meklējam risinājumus. Piemēram, vakarskolas lasīšanas darbnīca ļoti labi darbojas internetā. Tūlīt digitālā formātā darbināsim arī izglītības programmu.

Tagad taisām vērienīgu projektu – mākslas centra izstāžu arhīvu. Tā ir kā mākslas vēstures grāmata par pēdējām divām dekādēm. Mums pietrūkst resursu, lai to izvietotu digitālajā platformā, tāpēc saskaramies ar līdzīgu situāciju kā daudzas institūcijas – ir apjomīgs materiāls, ko varētu nodot skatītājam un domāt par interaktīviem, inovatīviem veidiem, kā to izdarīt, bet nav finansiālo resursu. Būtu labi, ja būtu kāda programma, kas palīdzētu šīm institūcijām tādu soli veikt.

Runājot par finansiālo pusi, nevalstiskajām mākslas institūcijām ienākumi no saimnieciskās darbības ir samērā nelieli. Lielāko daļu ienākumu veido tieši no dažādiem fondiem piesaistītie līdzekļi. Tādā ziņā šobrīd tik ļoti neizjūtam kritumu finansējumā, taču Rīgas dome ir iesaldējusi konkursu rezultātus. Ir signāli, ka atbilde no Eiropas Savienības pienāks vēlāk, nekā plānots. Esam rakstījuši projektu pieteikumus daudziem fondiem. Ja viņi sāk bremzēt, pārcelt vai apturēt finansējumu, kā tas daudzviet notiek, tad mums varētu iestāties kritiska situācija. To sapratīsim tikai pēc dažiem mēnešiem.

Henriks Zēgners. Agnese, kā iet mūziķiem?

Agnese Cimuška-Rekke. Mūziķiem iet tāpat kā visiem tiem radošajiem cilvēkiem un kultūras industrijas pārstāvjiem, kuru darbs saistīts ar publisko uzstāšanos un cilvēku pulcināšanu. Esam veikuši aptauju un ieguvuši datus, ar kuriem mūziķi pirms tam nebija dalījušies. Posms no marta līdz maijam apstiprina, ka viens no galvenajiem mūziķu ienākumu avotiem ir koncertdarbība. Atcelti 665 koncerti, turklāt šie dati nāk no ļoti nelielas mūziķu daļas, kas padalījās ar informāciju. Bēdīgākais, ka 84% palikuši vispār bez darba un mazliet vairāk nekā 50% – bez ienākumiem. Vēl skumjāk, ka liela daļa nevar pretendēt uz dīkstāves pabalstiem, un, ja var, tad saņemtā summa ir nožēlojama.

Domāju, ka ne tikai mūziķiem, bet arī citu radošo industriju pārstāvjiem nav vienas konkrētas darbavietas, kur viņi pelna atalgojumu. Mūziķis var būt pasniedzējs skolā, spēlēt grupā x un grupā y, un tas viss summējas un veido ienākumus. Ja šobrīd mūziķim jānorāda viens ienākumu avots, no kura tiek aprēķināts pabalsts, tad viņš ir neapskaužamā situācijā. Ja aprēķinātā dīkstāves pabalsta atlīdzība ir, pieņemsim, 80 eiro mēnesī, tas ir diezgan bēdīgi. Bet tas ir lielisks pamats sarunām par tādu nodokļu sistēmu nākotnē, kas būtu piemērota radošo nozaru pārstāvjiem, jo šobrīd esam vienā katlā ar lauksaimniekiem, ražotājiem. Šīs situācijas iezīmē, ka ienākumu gūšanas ceļi ir ļoti dažādi, un mūsu nozarē šo avotu ir daudz. Mūsuprāt, šobrīd, kad dīkstāves pabalsti tiek aprēķināti, par pamatu vajadzētu ņemt visus oficiālos ienākumus. Nav noslēpums – gatavojam vēstuli valdībai, kurā ir mūsu redzējums un priekšlikumi, kā aicinām rīkoties, lai palīdzētu šo periodu izdzīvot un arī atgriezties, lai industrija varētu turpināt darbību.

Henriks Zēgners. Jā, tas, ko tu saki, sasaucas ar citām kultūras jomām – rakstnieki, pētnieki, mākslinieki arī nereti strādā, piemēram, par skolotājiem uz pusslodzi un lipina ienākumus kopā.

Agnese Cimuška-Rekke. Vēl viena problēma ir autoratlīdzību saņēmēji, kuru ienākumi mēnesī nepārsniedz 430 eiro. Viņi nav reģistrēti kā saimnieciskās darbības veicēji un nevar pretendēt uz pabalstu vispār. Viņi nav pārkāpuši nevienu likumu un darbojušies likumīgi. Vēl jo vairāk: ja mūziķis ir sniedzis koncertu pilsētā x un ar viņu norēķināšanās kārtība bijusi caur autoratlīdzības līgumu, nepārsniedzot 430 eiro, tad šobrīd šis cilvēks nevar pretendēt uz kādiem pabalstiem. Vēl ļaunāk – kolēģi viņus sauc par nodokļu nemaksātājiem.

Henriks Zēgners. Uldi, vai varat komentēt Agneses teikto? Izskatās, ka palīdzības sistēmā vēl joprojām ir caurumi – vai tas varētu mainīties? Vai attiecībā uz dīkstāves pabalstu joprojām notiek iztrūkstošo posmu ķeršana?

Uldis Zariņš. Nav tā, ka Kultūras ministrija tikko stāstīto nezinātu, jo pietiekami regulāri runājam ar nozares pārstāvjiem. Varētu ilgi stāstīt par to, kā esošie atbalsta mehānismi ir tapuši, bet īsumā – tā kā zinājām, ka radošās personas šajā situācijā būs vismazāk aizsargātās, sākām sist trauksmes zvanu, kad virzījās pirmie noteikumi par darba ņēmēju aizsardzību, un uzstājām, ka līdzīgs mehānisms vajadzīgs arī pašnodarbinātajām personām. Pirmā versija, ko piedāvājām, bija ļoti vienkārša – pašnodarbinātajai personai ar goda vārdu jāapliecina, ka ienākumi kritušies, argumentējot, piemēram, ar nenotikušajiem koncertiem, teātra izrādēm, par kurām cilvēks nav varējis saņemt atlīdzību, un piedāvājām pretī pilnīgi plakanu, fiksētu pabalstu minimālās algas apjomā, visiem vienādi sliktu vai labu. Valdības lēmums bija nedalīt atbalstu pa nozarēm, bet veidot to horizontālu. Mēs tikām pie uzdevuma veidot atbalsta tīklu pilnīgi visām pašnodarbinātajām personām, neatkarīgi no nozares, un darbināt to nevis caur kultūrkapitāla fondu, kā bijām plānojuši, bet caur Valsts ieņēmumu dienestu, kuram, protams, kapacitāte ir daudz lielāka un ir vairāk iespēju pārliecināties par ienākumu kritumu vai nekritumu.

Līdz ar to labi zinām, ka visi pieņemtie lēmumi par atbalsta mehānismiem ir kompromisi. Kompromisi vienmēr nestrādās pilnīgi visiem. Esam pamazām, cik nu politiskā konjunktūra to ļāvusi, lipinājuši klāt jaunas lietas, piemēram, par autoratlīdzībām. Nākamais mūsu darba kārtības jautājums, kas šobrīd nedaudz iestrēdzis, izskatot to finanšu ministra vadītajā darba grupā pirms laišanas uz Ministru kabinetu, ir labojumi, kas attiecas uz daļējo nodarbinātību, kad cilvēks strādā vairākās vietās. Tā kā valdības partneri nebija ar mieru, ka šāds atbalsts ir pilnīgi visiem, jo kā nu tas tagad būs, kad cilvēks paralēli strādās un vēl saņems pabalstu, tad šobrīd to sašaurinām uz pedagoģisko darbu un radošo darbu, kas ir valsts vai pašvaldību institūcijās pēc profesiju kodiem, lai to var ērti pārbaudīt. Cerams, ka tas sistēmu uzlabos.

Kas attiecas uz Agneses pieminēto jautājumu par neaizsargātajām personām, kas nav reģistrētas kā pašnodarbinātas personas, baidos, ka šobrīd mums risinājuma nav. Zinu, ka tas pilnīgi noteikti nav pareizi, tāpat kā fakts, ka pilnīgi bez jebkādas aizsardzības palikuši patentmaksas maksātāji, kuru kultūras nozarē nav daudz, bet atsevišķās jomās viņi tomēr strādā – filmu operatori un fotogrāfi. Viņi nesaņem neko tā vienkāršā iemesla dēļ, ka VID nav nekādas informācijas par šo cilvēku ienākumiem. Viņi samaksā savu fiksēto naudas summu un pēc tam nevienam ne par ko neatskaitās. Šo jautājumu Ministru kabinetam uzdevis risināt arī tiesībsargs, norādot, ka tā īsti nevarēs un ka risinājums būs jāatrod.

Situāciju galvenokārt ietekmē uzstādījums, ka atbalstu pelnījuši tie, kas dod pienesumu valsts budžetam, – lielie ražotāji, lielie ekonomikas spēlētāji. Protams, tur ir liela daļa taisnības – ja dīkstāvē aiziet uzņēmumi, kas nodarbina divus trīs tūkstošus cilvēku, uzreiz ir pamatīgs robs valsts budžetā, bet tas, manuprāt, neattaisno netaisnīgo attieksmi pret mazajiem nodokļu maksātājiem.

Henriks Zēgners. Varbūt tas ir nodeldēts idejas pavediens, ko piesaukt, bet tomēr – tieši kultūrā strādājošie ražo to saturu, ar kuru valdība un valsts sevi prezentē un ar ko mēs lepojamies. Harald, kāds ir tavs komentārs par šībrīža situāciju?

Haralds Matulis. Kā Solvita teica, drīz būs retrospektīvs skats. Mēs runājam par šiem diviem mēnešiem, kad ir ārkārtējā situācija un mums vajag dīkstāves pabalsta regulējumu. Kā visbiežāk tas notiek, kultūras nozarei neizdodas atbalstu dabūt tik viegli kā citām nozarēm, tāpēc tas mani nepārsteidz, bet skaidrs, ka turpinām cīnīties, publiski par to runāt, un rakstīt arī oficiālas vēstules.

Tas, kas mani šobrīd sāk interesēt, ir scenārijs sešiem un divpadsmit mēnešiem. Skaidrs, ka dīkstāves pabalsts nav ilgtspējīgs risinājums. Šaubos, ka Latvijas valsts pusgadu kādam to maksās, un, pat ja maksās, sāksies runas, ka varbūt "šiem te mūziķiem vajadzētu pa vasaru iet strādāt lauksaimniecībā". Respektīvi, mums jābūt gataviem pateikt, ko mēs darīsim, nevis to, ka "mēs nedarīsim, bet dodiet mums dīkstāves pabalstu". Tādēļ domāju, ka lielai daļai pašnodarbināto, kas nesaņem pabalstus, šī situācija nav nekas jauns, jo viņi tipiski ir pieraduši pie milzīgas neskaidrības un paši tiek ar savām lietām galā. Šobrīd mēnesis, pusotrs – spriedze vēl nav tik liela, bet skaidrs: ja pilnīgi viss ir apstājies, tad pēc diviem, trim mēnešiem būs totālā bezizeja. Šķiet interesanti, ka Finanšu ministrijas vadītā ideoloģiskā grupa to pagaidām ignorē, jo, manuprāt, valstij būtu daudz lētāk visiem iedot pabalstus, lai ir miers. Runa ir par kādiem 5–10 miljoniem. Ja šobrīd bija rezervēti 35 miljoni un izdalīti 3 miljoni, ko valsts ir ieguvusi? Ietaupījusi mazliet naudiņas.

Pat ja esam ārkārtīgi optimisti un domājam, ka Jāņos viss beigsies, tāpat būs ekonomiskais atsitiens, bet, ja šie publisko pasākumu ierobežojumi turpināsies līdz septembrim vai līdz Ziemassvētkiem, tad redzu, ka vismaz kultūras nozarē mūs sagaida tikpat dramatiskas pārmaiņas kā deviņdesmitajos gados. Skaidrs, ka ar šo uzstādījumu – vispirms glābjam ekonomiku un eksportētājus – Finanšu ministrija nebūs tā, kas ieguldīs un domās par kultūras labklājību. Brīvais tirgus acīmredzot arī nevarēs visu kompensēt, tāpēc mani interesētu, rūpējoties par konkrētajiem cilvēkiem, kam ir dīkstāve, domāt par to, kā lai saglabājam sociālo infrastruktūru, institūcijas. Pirmkārt, dažādas nevalstiskās iestādes, jo skaidrs, ka valsts institūciju ir grūtāk likvidēt. Var samazināt budžetu, bet, piemēram, Kultūras ministrijai ir konkrētākas rūpes un atbildība, taču nevalstiskais sektors ir lielā riskā.

Solvita Krese. Man liekas, ka šis ir īstais brīdis, kurā, kultūras nozarei apvienojoties ar radošo biznesu un citām nozarēm, kurās ir radošais potenciāls, piemēram, ar tūrisma vai ēdināšanas uzņēmumiem, runāt ar valsts vadītājiem un politiķiem par to, kā viņi vispār redz šo valsti. Vai tā nākotnē ir tehnokrātiska valsts vai arī tomēr valsts, kurā nozīmīga balss ir visiem mazajiem spēlētājiem, kas rada īpašo kultūras klātbūtnes sajūtu? Man liekas, ka sen vairs nevaram vērtēt ekonomiku kā industrializācijā balstītu procesu – tas ir jau sen pagājis periods. Tagad jādomā par jauno ekonomikas formātu, kas balstīts uz zināšanām un kur kultūra un radošais aspekts ir neatņemama sastāvdaļa. Sen cīnos nevalstisko institūciju zonā, un tas ir šokējoši, ka ikreiz, nākot jauniem politiķiem un jauniem valdības vadītājiem, atkal un atkal jāstāsta, ka kultūra ir neatņemama identitātes sastāvdaļa, jo ir pilnīgi bezjēdzīgi runāt par mazu ģeogrāfisku teritoriju ar ļoti vidējiem ekonomiskiem rādītājiem un censties pierādīt to, kāpēc kādam būtu svarīgi šeit dzīvot. Kultūra ir sabiedrības asinsrite un sabiedrības mentālās veselības nozīmīgs aspekts, kas šobrīd ir ļoti svarīgi. Pārsteidzoši, ka par to jārunā visu laiku un tas nav pats par sevi saprotams, bet varbūt šis ir tas brīdis, lai, daudz par to runājot un izvēršot situāciju uz ārpusi, mēģinātu pierādīt, ka kultūras un mazo radošo uzņēmumu klātbūtne ir ārkārtīgi svarīga. Ko gan mēs iesāksim, ja strādās tikai lielie uzņēmumi, kuri valstij var samaksāt labus nodokļus, un tas viss būs aizgājis ražošanas gultnē? Kāda jēga kādam te dzīvot? Ir taču daudz labākas valstis, kur ir daudz lielāks piedāvājums kultūras segmentam.

Henriks Zēgners: Atsperoties no Haralda teiktā, gribu uzdot jautājumu Uldim – vai ministrijai ir kāda apjausma, cik ilgi dīkstāves pabalsta izmaksa varētu turpināties? Vai par to ministrijā runā? Kādas ir prognozes?

Uldis Zariņš. Jā, politiķi, protams, apzinās, ka pagājis jau faktiski pusotrs mēnesis no tiem diviem mēnešiem, kas noteikti kā terminētais laiks, kurā maksā dīkstāves pabalstus gan darba ņēmējiem, gan pašnodarbinātajiem, un tieši šodien (20.04.2020 – red.) Finanšu ministrijas vadītajā darba grupā šis jautājums tika apspriests. Izskatās, ka darba ņēmējiem šis pabalsts tā arī paliks pabalsts uz diviem mēnešiem, bet uzņēmumos, kuri neatkopsies divu mēnešu laikā, darbiniekiem neatliks nekas cits, kā pieteikties bezdarbnieku pabalstam. Jautājums, kas notiks ar pašnodarbinātajām personām, šobrīd vēl nav atbildēts.

Neatkarīgi no tā, kas notiks 12. maijā, vai ārkārtējais stāvoklis tiks pārtraukts vai ne, es gribētu piekrist, ka kultūras nozarē šī "ārkārtas situācija" tikai sāksies. Jo skaidrs, ka lielie publiskie pasākumi būs pēdējie, no kuriem tiks noņemti ierobežojumi. Mēs šobrīd runājam ar Veselības ministriju – sākumā ierobežojumi varētu tikt atcelti attiecībā uz muzeju, arhīvu un bibliotēku apmeklējumiem, bet tas, protams, nekādi nerisina radošo cilvēku problēmas. Arī citur Eiropā redzam, ka lielo publisko kultūras pasākumu organizatori saka – labākajā gadījumā kaut kas varētu sākt notikt rudenī. Es domāju, ka pie mums nebūs diži citādi. Tādējādi radošajām personām – mūziķiem, producentiem, teātra aktieriem un režisoriem – visiem tiem, kas iesaistīti publisku pasākumu rīkošanā, dīkstāve de facto visdrīzāk turpināsies ilgāk. Tas nozīmē, ka valdībai būs jārisina šī problēma – vai tas notiks maijā vai jūnijā… Negribētos biedēt cilvēkus, bet situācija nav rožaina.

Haralds Matulis. Es kaut ko pozitīvu gribēju pateikt! Gribu norādīt, ka kultūrai šis varētu būt arī lielo iespēju laiks. Protams, iespējams, turpināsies šī ārkārtīgi uz tirgu orientētā politika un mēs dabūsim samazinājumu uz trim līdz pieciem gadiem – kā deviņdesmito gadu sākumā. Tomēr šobrīd esam mazliet citā situācijā. Jaunākās paaudzes cilvēki, kas izbraukājuši Eiropu, redz, ka tās lietas var darīt citādi. Šiem cilvēkiem tagad ir brīvs laiks, viņi sēž mājās, un šis varētu būt lielisks politiskās mobilizācijas laiks, nevis partejiskā līmenī, bet pilsoniskā – mēs varam rosināt diskusijas par būtiskām tēmām. Visu cieņu valdībai – gan Veselības ministrijai, gan Krišjānim Kariņam –, taču, ja paskatāmies, valdības vēstījums šobrīd ir ārkārtīgi vienkāršs: mēs par jums rūpēsimies, jūs palieciet mājās! Pret mums izturas kā pret bērniem. Trūkst pieaugušu cilvēku kritiskas diskusijas par to, uz kādu sabiedrību mēs ejam. Kas notiks nākotnē, vai mēs kļūsim par digitālās izsekošanas sabiedrību? Kāda nozīme mūsu sabiedrībā būs kultūrai? Un es domāju, ka šis ir īstais brīdis, kad kultūras patērētāji var kļūt politiski apzinīgāki, domāt par šiem jautājumiem un ietekmēt notiekošo. Jo es varu pateikt – aizkulisēs viss nenotiek tik pozitīvi, kā mums stāsta preses konferencēs. Ja nenosargāsim, to, kas mums ir, tas atsitiens tiešām varētu būt kā deviņdesmitajos. Tomēr mums ir visādas sociālo mediju platformas, mēs varam tīkloties, sarunāties, varam šobrīd veidot sabiedrisko domu.

Henriks Zēgners. Jā, skaidrs, ka viena lieta ir šis periods, bet otra – kas notiks vasarā un vēlāk. Nebūs tā, ka jūnijā, jūlijā viss atsāksies un visur būs pilnas zāles. Vai mēs varam iztēloties, kāda izskatīties nākotne ilgākā termiņā – pēc pusgada, gada, ja šobrīd neatradīsim risinājumus kultūras atbalstam? Jāņem vērā – ja arī šobrīd atsevišķiem kultūras cilvēkiem un organizācijām ir kādi ietaupījumi, tie ātri izsīks. Agnese – kāda izskatās mūzikas nākotne pusgada, gada garumā? Ko dara mūziķi, kam šobrīd būtu jāgatavojas lielajiem, jau sen izsludinātajiem koncertiem augustā vai maijā?

Agnese Cimuška-Rekke. Šie mūziķi ir ļoti neapskaužamā situācijā, jo ieguldīts liels darbs un arī finanšu līdzekļi, piemēram, reklāmas kampaņās. Ir skaidrs, ka viņi tās summas neatgūs un tie ir milzu zaudējumi. Ir tādi mūziķi, kuri palika starpposmā starp reklāmas rēķinu nomaksu un brīdi, kad viņiem vajadzētu saņemt sadarbības partneru vai sponsoru finansējumu. Nav noslēpums, ka visas mārketinga naudas un citas šāda veida sadarbības tika apstādinātas. Kad ar mūziķiem sazinās žurnālisti, viņi cenšas būt pozitīvi un runāt, ka jā – šis ir lielo iespēju laiks un izdevība būt radošiem. Ir skaidrs, ka viņi to saprot kā sava veida misiju – ka viņi ir gara un noskaņas radītāji. Ja mūziķi sāks dalīties ar savām bailēm un negatīvajām emocijām, viņi tādā veidā sabiedrībai nepalīdzēs. Šobrīd industrijā valda lielas bažas un neziņa. Ja "Covid-19" ieilgs, ļoti daudzi pārtrauks savu radošo darbību, būs spiesti meklēt citus ienākumu avotus un tā arī neatgriezīsies atpakaļ nozarē. Tas ir ļoti skumji, jo gribētos teikt, ka mēs pēdējos divos gados esam pacēluši kvalitātes latiņu un industrijā notikusi strauja attīstība. Vēl ir bažas par to – šobrīd nav sajūtas, ka no valdības puses ir nepieciešamais atbalsts, tāpēc liela daļa, ne tikai mūziķi, varētu saprast, ka izdevīgāk atgriezties pelēkajā zonā un nemaksāt nodokļus, bet saņemt honorārus aploksnē. Pēdējos piecos sešos gados ļoti strauji uzlabojās situācija attiecībā uz šīm saimnieciskajām darbībām. Ja šobrīd no valdības puses nebūs rīcības, mēs atgriezīsimies deviņdesmitajos. Nekas pozitīvs šobrīd nevirmo.

Solvita Krese. Es domāju, ka rudens būs daudz, daudz smagāks nekā šobrīd. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, var redzēt, ka Latvijā kultūra netiek novērtēta – citas valstis šobrīd investē miljonus kultūras attīstībā, pat Igaunija, kuras situācija vēsturiski bijusi līdzīga un ar kuru arī ekonomiski esam līdzīgi, tikko kultūrā ielika 25 miljonus. Tas ir žests, kas rāda, ka igauņi redz kultūru kā rīku, lai tiktu ārā no krīzes. Pie mums šobrīd šādu skatījumu es neredzu, un man šķiet, ka mums jāizdara spiediens uz valdību, uz Finanšu ministriju un jāskaidro, ka nepieciešamas papildu investīcijas, lai kultūra izrāptos no šīs krīzes.

Atbildot uz jautājumu – kā es redzu nākotni, domāju, ka varētu notikt mazi pasākumi, kas būs personiskāki, intīmāki, iespējams, tiks meklētas jaunas mērķa grupas un auditorijas. Nekur nezudīs digitālie risinājumi. Domāju, ka pa šo laiku institūcijas būs iemācījušās un apguvušas daudz jauna un digitālie risinājumi būs efektīvāki. Varētu būt daudz jauku lietu, domāju, ka arī solidaritāte kultūras nozarē nezudīs, tomēr skatos nākotnē ar lielām bažām. Es ļoti ceru, ka valdība tomēr pamanīs kultūras sektoru un domās par papildu atbalsta mehānismiem.

Maija Pavlova. Bez palīdzības instrumentiem mēs nekur tālu netiksim. Ļoti negribētos atgriezties tajos mežonīgajos deviņdesmitajos, bet gan ticēt, ka mums tagad ir cita pieredze un cits skatījums. Jo krīze jau nav tikai finanšu krīze, un tas ir visās nozarēs – šī situācija mums visiem uzdod jautājumu par mūsu vērtībām. Lai tiktu ārā no sabiedrības veselības apdraudējuma stāvokļa, mums ne tikai fiziski jādistancējas, bet reizē arī jāsaglabā solidaritāte un atbildība attiecībā vienam pret otru: varbūt man viss ir kārtībā, taču jādomā arī par citu cilvēku, ko nejauši varu inficēt. Un uz mūsu šībrīža solidaritāti arī vajadzētu skatīties plašāk – iespējams, mums jāmaina liberālisma ekonomika. Mēs redzam, kādas bija sekas tam, kas notika pirms desmit gadiem, – tikai pēdējos gados kultūras nozare sāka pamazām atkopties. Taču kultūra bez visām izklaidējošajām, informatīvajām un atpūtas funkcijām nodrošina domas brīvību, kas ļauj rast risinājumu ne tikai mākslā, un radošumu, kas nepieciešams visās nozarēs. Arī mums, kultūras pārstāvjiem, jāskatās uz kultūras nozīmi plašāk, nevaram sēdēt savā burbulī.

Uldis Zariņš. Mēs atgriežamies pie vecās diskusijas, kas kultūras nozarē vienmēr bijusi kā tāds Svētais Grāls – kā pierādīt kultūras vērtību. Arī mēs Kultūras ministrijā cenšamies pierādīt, ka kultūrai ir ne tikai ekonomiskā vērtība, un viss ir skaisti un labi, kamēr runājam par lielajiem konceptuālajiem jautājumiem, Nacionālās attīstības plānu vai kultūras pamatnostādnēm – tie ir dokumenti, kas pacieš daudzus skaistus vārdus. Problēmas sākas tad, kad tiekam līdz ekseļa pielikumam ar finansējumu. Par vispārcilvēciskajām un kultūras vērtībām pēkšņi tad neviens vairs negrib dzirdēt, un mēs pārejam uz domāšanu skaitļos, kur īstenībā kultūra nemaz neperformē tik vāji: cik es zinu, pēc statistikas arī Latvijā kultūras un radošo industriju pienesums ekonomikā ir 5% no IKP. Manuprāt, tas nemaz nav slikti. Protams, šajā statistikā ieļauta arī uzņēmējdarbība, kas nav tieši uzskatāma par kultūru, piemēram, reklāmas aģentūras. Tomēr dati pierāda, ka kultūrai ir arī ekonomiskā vērtība.

Es parasti negrēkoju un nelasu internetā komentārus pie rakstiem. Tomēr rodas sajūta, ka sabiedrības izpratne par kultūras nozīmi destilējusies komentāros, kas atrodami pie raksta, kurā Nauris Brikmanis stāsta, kā viņam šobrīd iet. Ka šobrīd ienākumu viņam nav, bet neesot tik traki, jo sievai ir darbs un galu galā viņš var arī rakt zemi, no fiziskā darba nebaidās. Un visi komentāri sastāvēja no "ej taču strādā normālu darbu, nesūdzies, ka tev tagad jaguārs jāpārdod". Un diemžēl šāda izpratne bieži vien ir ne tikai sabiedrībā, bet arī starp cilvēkiem, kas pieņem lēmumus par finansējumu. Mani, protams, pārņem zaļa skaudība, kad skatos uz pieminētajiem 25 miljoniem. Precizējumam piebildīšu, ka tajos ietilpst gan atbalsts radošajām personām, gan valsts un pašvaldību teātriem, muzejiem un koncertorganizācijām – kā negūtās pelņas kompensācija 50% apmērā, gan atbalsts nevalstiskajām kultūras organizācijām. Tas tiešām ir visas nozares atbalsts. Pie mums ar sarunām par šāda Māršala plāna kultūrai nepieciešamību iet diemžēl grūtāk.

Haralds Matulis. Es arī kādreiz esmu mēģinājis pārliecināt politiķus par kultūras vērtību, un tas ir mokoši. Tomēr saskatu arī cerību. Šī krīze būs liels sociāls satricinājums, un varam cerēt, ka politika mainīsies un mainīsies arī politiskā elite. Es ļoti ceru, ka šie jaunie cilvēki, kas iet demonstrācijās par klimatu un olšūnām, ir tie paši cilvēki, kam vajadzīga kvalitatīva vide un kultūra. Īstenībā šī fiziskā distancēšanās dos iespēju politiskai mobilizācijai, un mēs jau tuvākā gada vai divu laikā varēsim mainīt to modeli – ka nevis mēs ejam pie Finanšu ministrijas, apelējam un lūdzamies, lai viņi saprot, ka kultūra ir svarīga – tas ir neauglīgi, jo viņi domā citādi, viņiem ir cita pasaules uztvere. Bet – ka pietiekami liela šīs jaunās un saprātīgās paaudzes daļa teiks: "Mēs gribam dzīvot normālā valstī labu dzīvi. Mums nav vajadzīga vienkārša industrializācija, IKP un nevienlīdzības augšana."

Uldis Zariņš. Man ļoti simpatizē domu apmaiņa, kas šobrīd risinās pie Guntara Rača ieraksta "Facebook" par atbalstu populārajai mūzikai. Račs ir aizsācis šo diskusiju, paužot ideju, ka varbūt mūziķiem būtu pienācis laiks nevis priecīgi stāstīt "Rīta Panorāmā" par to, kā viņi tagad forši var sēdēt mājās un radīt mūziku, bet runāt par to, ka viņi nespēj nopelnīt sev iztiku. Diskusijā parādījās viedoklis, ka varbūt mums vajag radošo personību streiku. Varbūt jā, nezinu, kā tas varētu izpausties, bet, kā Haralds saka, neordināri laiki prasa neordināras metodes.

Agnese Cimuška-Rekke. Par to streika veidu – mums tālu nevajag meklēt, bet likt cilvēkiem priekšā pavadīt kaut nedēļu bez filmām, bez mūzikas, bez kultūras klātesamības. Šobrīd, kad visi ir spiesti pārsvarā uzturēties mājās, cilvēki ātri vien sapratīs kultūras, mūzikas, kino utt. nepieciešamību.

Maija Pavlova. Kultūra ir kā asinsrite. Tas ir kaut kas tāds, kas mūs visu laiku ietver, un mēs uzskatām par pašsaprotamu, ka mums tas ir. Bieži vien ir ļoti grūti pateikt, ka šīs pašsaprotamās lietas maksā naudu, un apliecināt to nozīmi.

Solvita Krese. Es gribētu vēl patētisku piebildi tam, ko teica Haralds. Man arī šķiet, ka sociālais satricinājums būs milzīgs. Šis ir laiks, kad var mest "kūleni" un restartēt domāšanu. Pašreizējais brīdis jāpieņem kā iespēja, jo vairāk tādas izdevības nebūs. Kad vilciens iet pilnā gaitā – uzmanība tiek veltīta ražošanas pieaugumam un IKP –, ir ļoti grūti riteņos ielikt spieķi un teikt: "Hei, paklausieties! Mēs arī te esam, un mēs esam asinsrite, kas jums ir apkārt. Vai nesaprotat? Jūs bez tās asinsrites dzīvot nevarat!" Šobrīd tas spieķis lokomotīves riteņos ir ielikts un vilciens ir apstājies. Tagad ir daudz vieglāk iziet priekšā lokomotīvei un teikt: "Hei, te nu mēs esam! Paskatieties!" Tikai, protams, jārīkojas ļoti saliedēti, ļoti mērķtiecīgi. Ja mēs spēsim mobilizēties un iet ar precīzu vēstījumu, varbūt mums izdosies kaut ko panākt.

Henriks Zēgners. Ja salīdzina ar citām valstīm, pat neņemot vērā lielās Rietumeiropas piemērus ar milzu budžetiem, bet skatoties uz to, ko dara gan Lietuva, gan Igaunija, gan Somija, ir skaidri jūtams, ka valdība tur uztver kultūru kā prioritāti un pludina nozarē iekšā reālu naudu. Kā nozarē strādājošie – gan institūciju dalībnieki, gan paši mākslinieki, rakstnieki, mūziķi – var palīdzēt? Kā mēs varētu nodot ziņu cilvēkiem, kas par to lemj?

Uldis Zariņš. Manuprāt, kāds no runātājiem jau patiesībā izteica šādu ierosinājumu, ko es varbūt pat nebūtu īsti tiesīgs akceptēt, – ir vērts pievērst uzmanību (ne tikai lēmumu pieņēmēju uzmanību, bet sabiedrības uzmanību kopumā) un skaļi runāt par sevi, pastāvēt par sevi. Ir skaidrs, ka politiķi tomēr primāri risina tās problēmas, par kurām skaļi runā mediji. Tas nav nekāds noslēpums. Mēs, Kultūras ministrija, cenšamies savu iespēju robežās nozares apzinātās problēmas risināt, bet tas, ka nozare pati runā par savām vajadzībām skaļi, saredzami un sadzirdami, mums ļoti palīdz šajā darbā.

Haralds Matulis. Kad tu vērtē no attāluma, izskatās ka politiķi rīkojas kompetenti. Tad tu redzi "Panorāmā", ka nabaga zemniekiem dos 45 miljonus. Un saproti, ka te ir drusku citāda situācija. Nav tā, ka valstij trūkst naudas, un nav arī tā, ka nedod pa nozarēm. Tad tu atceries cīņu par VKKF finansējuma pieaugumu – kā dabūt pusmiljonu gadā klāt, kā dabūt miljonu. Nauda ir, bet kultūrai to nedos ne miera laikos, ne krīzes laikos – kamēr nemainīsies politiskais režīms un politiskā domāšana. Es respektēju to cilvēku vairākuma gribu, kas ir ievēlējuši šādus politiķus, bet aicinu visus, kam tas ir svarīgi, saprast, ka jāmobilizējas. Apelēšana pie tā, ka "Kultūra taču ir svarīga!" esošajiem politiķiem viedokli nemainīs.

Manuprāt, šobrīd viena no Kultūras ministrijas un kultūras nozares prioritātēm ir stiprināt tieši kultūras medijus, kritisko domāšanu. Jo caur medijiem mēs varam runāt par būtiskām tēmām, likt sabiedrībai ieklausīties un veidot dienaskārtību. Es šobrīd skatos "Panorāmu" – tur vispār vairāk nekā nav! Tur ir tikai – kā mēs cīnāmies un kā mēs noturam, kā mēs cīnāmies un kā mēs noturam. Ja mēs varētu nostiprināt kultūras medijus, mums būtu lielāka iespēja sabiedrību informēt – caur to veidojas vēlētāji, politiskās pozīcijas un uzskati. Es domāju, ka mums jābūt pacietīgākiem un process jāveido garāks, protams, neatsakoties no publiskām manifestācijām un viedokļa paušanas. Tai skaitā visiem, kas šo lasa – ja jums tas ir svarīgi, rakstiet vēstules! Pilnīgi nopietni, rakstiet Saeimas deputātiem – vārds.uzvā[email protected]. Apskatieties ministriju valsts sekretāru, ministru e-pastus un rakstiet! Jo bieži vien tas, kas mums šķiet pašsaprotami, līdz viņiem nav aizgājis. Viņi ir ļoti aizņemti cilvēki, viņi to nezina.

Solvita Krese. Droši vien lielai daļai nozares cilvēku šobrīd ikdienu aizņem tādu vēstuļu rakstīšana. No mūsu asociācijas arī rīt jāiet laukā kādām trim vēstulēm. Tā labā lieta, kas pašreiz vērojama nozarē kopumā, ir pārsteidzoša solidaritāte. Ne tikai nozaru starpā, bet arī ar tiem mazajiem radošajiem uzņēmumiem un citām nozaru sfērām, kur ir klātesošs radošums. Vēl viena laba ziņa – radošajai sfērai sabiedriskie mediji ir ļoti pieejami, un es domāju, ka drīz mēs varam sagaidīt diezgan masīvu mediju kampaņu, kas nevis aicina valdību un politiķus ieklausīties mūsu problēmās, bet pieprasa atbildes kā vēlētāji, kas jau veido kritisko cilvēku masu, lai ietekmētu politisko spēku virzību, kaut vai raugoties uz pašvaldību vēlēšanām, kuru datums strauji tuvojās.

Henriks Zēgners. Vai mums ir veiktas konkrētas aplēses par šīs krīzes radītajiem zaudējumiem kultūras nozarē?

Uldis Zariņš. Neatgādinot veco teicienu par statistiku un meliem – statistika ir, bet daļēja. Proti – tas, ko paši varam savākt. Esam apkopojuši informāciju no biļešu tirgotājiem, ko viņi snieguši par atceltajiem pasākumiem, kas bija paredzēti šajā dīkstāves laikā, ārkārtas situācijā. No tā varam sarēķināt nozares zudumus, kas radušies tieši atcelto pasākumu dēļ. Mēs, protams, apkopojam informāciju arī par savām (KM) institūcijām – valsts muzejiem, koncertu organizācijām u.c. Kas attiecas uz privāto un nevalstisko sektoru, kas neielasās gluži pirmajā kategorijā, proti, kas nepārdod biļetes, tur informācijas ir tik daudz, cik mums spēj dot pašu nozaru spēlētāji, tādēļ vispārējas kopainas, kas būtu absolūti precīza, laikam gan nav.

Henriks Zēgners. Nevalstiskais sektors, protams, pamatā ir saistīts ar VKKF. Kāda būs krīzes ietekme uz šim fondam piešķirtajiem līdzekļiem? Vai šis jautājums pašlaik karājas gaisā?

Uldis Zariņš. Jā, jautājums par VKKF finansējumu zināmā mērā ir Damokla zobens. Mēs jau esam dzirdējuši komentārus komunikācijas telpā, ka "kultūrā tik daudzi pasākumi ir atcelti, jums taču veidojas nenormāls ietaupījums, no kura varat nofinansēt visu, ko vien gribas, un vēl bišķiņ pāri paliks". Mēs argumentējam, ka tā nav taisnība un lielākā daļa pasākumu šobrīd nav atcelti, bet gan pēc iespējas pārcelti. Šajos pasākumos jau veikta liela daļa investīciju, kas vairs nav atgūstamas un tādējādi norakstāmas. Nauda, kas atgriezīsies atpakaļ VKKF no neiesniegtajiem projektiem, diez vai būs būtiska. Tajā pašā laikā mēs kultūrkapitālu noteikti redzam (ja nerunājam par kaut kādu papildu finansējuma piesaisti) kā instrumentu, kuram šī gada laikā būs specifiski jāmērķē uz atbalstu radošajam procesam, kas varbūt nav saistīts ar pasākumu norisi. Tas, ko Haralds pašā sākumā teica, – mēs gribam, lai mākslinieki nesēž dīkstāvē, mēs gribam, lai viņi turpina radīt, un tas ir galvenais VKKF mērķis. Esam runājuši ar VKKF padomi, ka visi projektu iesniegumi tiks izskatīti individuāli pēc kopīgā algoritma – tās investīcijas, kuras jau ir ieguldītas, neprasīsim atmaksāt, proti, ja uz pasākumu ir sarunāts kāds mākslinieks no Alžīrijas un viņam ir nopirkta lidmašīnas biļete un rezervēta viesnīca, tad šo naudu VKKF atpakaļ neprasa. Par projektiem, kas ir apstiprināti, – VKKF cenšas rast algoritmu, kas palīdzētu šiem pasākumiem tomēr notikt. Varbūt vēlāk vai ar citiem rezultātiem, tomēr notiktu. Mums nepalīdz tas, ka šībrīža budžetā nav īsti iespējams izkombinēt nekādas papildu programmas. Man, piemēram, ārkārtīgi simpatizē tas, ko dara Šveices kultūrkapitāla fonds, kuram ir izveidota atsevišķa mērķprogramma kā inkubators inovatīviem digitālajiem risinājumiem kultūrā. Es zinu, ka maijā pie mums notiks šāda tipa hakatons, – tas būs viens solis līdzīgā virzienā.

Solvita Krese. Tā ir Laikmetīgās mākslas centra sadarbības iniciatīva ar Ziemeļu Dimensijas partnerības sekretariātu kultūras jomā un Kultūras ministrijas atbalstu. Hakatons norisināsies no 1. līdz 3. maijam, un uz to ir aicināti mākslinieki, kultūras institūciju pārstāvji, pakalpojumu dizaineri, IT speciālisti, respektīvi, dažādu nozaru cilvēki, kas satiksies, lai radītu dažādus produktus, kas ir piemēroti šai situācijai un palīdzēs pārvarēt krīzi tieši kultūras segmentā. Aicinu piedalīties ikvienu, kam ir interese, – jo vairāk kultūras nozares cilvēku piedalīsies, jo labāks un noderīgāks būs rezultāts.

Uldis Zariņš. Mums ir jāatrod veids, kā šādas veiksmīgas idejas finansēt tālāk. Ir klusas cerības – ja arī Finanšu ministrija šajā ziņā tomēr ir puritāniskāka, tad Ekonomikas ministriju, kurā arī ir izveidota darba grupa ekonomikas atspērienam pēc krīzes situācijas, varbūt uzrunās šāda veida projekti, kas vērsti uz kultūras attīstību un izaugsmes stratēģiju pēc krīzes.

Henriks Zēgners. Bažas ir par to, ka krīzes iespaidā VKKF finansējums samazināsies, bet, ja mēs kultūru nevēlamies aizlaist atpakaļ deviņdesmitajos, kā te runājam, tad finansējumam šajā brīdī tieši vajadzētu augt.

Nobeigumā – Maija, jums Ģertrūdes ielas teātrī bija eksperiments ar izrādi "Taņas dzimšanas diena", ko taisījāt tiešraidē un tirgojāt biļetes. Šobrīd bez maksas ir pieejami visādi arhīvi, bet kā jums gāja? Gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi – kāda bija skatītāju atsaucība?

Maija Pavlova. Uldi, varbūt tu kā skatītājs vari komentēt? Tu nebiji arī redzējis īsto klātienes izrādi.

Uldis Zariņš. Man bija ļoti interesanta pieredze. Pateikšu uzreiz – ģimene mani nesaprata, bet es daļēju to "norakstu" uz to, ka bija piektdienas vakars, un tāpēc viņi fonā vienkārši vienā brīdī aizmiga. Bet man gan bija stipri interesanti paskatīties, ka jā – var arī tā! Zinot, vismaz konceptuāli, kā šai izrādei būtu bijis jāizskatās, mans labākais kritērijs bija tas, ka es pirmās 15 minūtes īsti nesapratu, kurš ir aktieris un kurš nav, un šī saruna veidojās ļoti organiski. Tā ka visu cieņu un cepuri nost par eksperimentu! Es arī visnotaļ gaidu, kā izskatīsies Kairiša tiešsaistes izrāde Dailes teātrī.

Maija Pavlova. Tieši tā, tas bija tāds kā eksperiments. Es domāju, ka "Taņas dzimšanas diena" bija piemērota izrāde, jo tā ir balstīta uz sarunām ar cilvēku un skatītājiem, uz mūsu pašu stāstiem. Tādēļ bija vieglāk izrādi ietvert šajā formātā. Tas, kāpēc izlēmām to nedarīt par brīvu, bet gan prasīt kaut kādu samaksu, droši vien ir principiāls jautājums. Mēs tomēr nevaram aizmirst, ka māksliniekiem arī jāēd, un tie septiņi eiro bija tāds kā atgādinājums par to, ka māksla arī maksā naudu.

Konkurence attiecībā uz skatītāju, kuram šis pats koncerts ir pieejams radio tiešsaistē bez maksas un pieejami arī citi koncerti, ir milzīga. Bieži vien skatītājs nav gatavs šim kultūras baudīšanas veidam – nav gatavs par to maksāt. Arī interneta mediji ir saskārušies ar grūtībām atrast veidu, kā prasīt samaksu par savu darbu, jo cilvēki ir pieraduši, ka viss internetā ir par brīvu – "ja nav par brīvu, tātad man to nevajag". Tas ir interesants fenomens. Konkurence internetā vispār ir milzīga – mēs sacenšamies arī ar jebkuru jūtūberi, influenceri utt.

Bija iespējams kopā pieslēgties līdz 100 cilvēkiem, bet pieslēgušies izrādei bija ap 30 skatītāju. Bija arī tādi, kas izrādes laikā atslēdzās, un tas arī ir okei. Interesanti ir tas, ka šādā veidā skatītāju reakciju var redzēt daudz ātrāk nekā teātra zālē. Cilvēki jūtas daudz brīvāki, viņi var aiziet arī prom tad, kad viņiem kaut kas ļoti nepatīk.

Uldis Zariņš. Es neesmu ārkārtīgi optimistisks, bet tomēr ceru, ka šī situācija radīs kaut kādus iedīgļus kultūras patēriņa veidiem tiešsaistē, par ko cilvēki arī maksātu. Pirmajās krīzes nedēļās daudzi piedāvāja saturu bez maksas – tā bija pirmā automātiskā reakcija. Tomēr tas jebkurā gadījumā nevar būt ilgtspējīgs modelis. Ja mēs modelētu, ka šī situācija turpināsies gadu, tad mēs (gan valsts, gan nevalstiskais sektors) ļoti ātri vairs nespētu to atļauties – no savas kabatas finansēt bezmaksas patēriņu, kas it kā ir pierasta un saprotama lieta internetā.

Henriks Zēgners. Mēs, "Satori", katru ceturtdienu taisām tiešsaistes lasījumus "Facebook" tiešraidēs. Kā jau teica Maija – šādā formātā visu laiku ir redzams klātesošo skatītāju cipars – kā tas aug un krīt, cilvēki pieslēdzas un atslēdzas. Bet tad, kad tu esi klātienē – teātrī, lasījumā vai koncertā – pat ja nepatīk kāda dziesma, tu tomēr visbiežāk sagaidi nākamo un koncerta beigās varbūt atklāj, ka tā ir tava jaunā mīļākā grupa. Tāpēc šajā posmā, kamēr mēs vēl eksperimentējam un meklējam digitālos risinājumus, no kuriem daļa droši vien ir ielāpi un mēģinājums likt par sevi neaizmirst, bet daļa varbūt patiešām novedīs pie kaut kā jauna, man tomēr šķiet svarīgi atgādināt – šis posms nav pielīdzināms pilnasinīgai kultūras dzīvei. Ceru, ka mēs nākotnē tomēr spēsim pie tādas atgriezties.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!