"Satori" diskusija: "To taču nevar rādīt bērnam!"

Forši 4 leņķos sarunāties ar sevi. Pat Platona rakstītajos dialogos vismaz ir kaut neliela citu viedokļu dažādība.

Lūk, tēma jaunai diskusijai. Par VKKF naudu. Kam tā tiek un kam nē.
Šīsnedēļas IR numurā profesors Bībers pasaka to, ko es jau sen teicu - literatūras nozare Latvijā ir kļuvusi par pašapkapošanās pulciņu, kurš piešķir un tērē VKKF naudu tikai savējiem.
Kur tas mūs ir novedis un kas ar mums ir noticis ? Kāda esam - sabiedrība bez literatūras ? Rača rīmēm un Račko romāniem ir desmitiem un iespējams simtiem , reižu lielāka auditorija kā VKKF uzturētajiem literātiem. Kā tad tā?
Nesen biju Mūrmuižā. Gide uzbūra ainu ar pārpildītu zāli. Mauriņa stāsta par Ibsena Pēru Gintu, Pētersons pie klavierēm klusi spēlē Grīgu. Gide saka - vārdi un mūzika pa atvērto logu aizslīd pāri ūdenim. Es gan tā nedomāju. Vārdi un mūzika ieslīd un uz palikšanu, cilvēku prātos un sirdīs.
Tagad mums nekā - ne mums vārdi, ne mūzika. Labi, ka vēl savā starpā te kāds runājas.
Visa valsts nauda aiziet vienos - mūžam izsalkušo un visu laiku vienu un to pašu literātu vēderos. Slikti, ka tā. Ļoti slikti.

Un tomēr. Grāmata ir stāsts par diviem pilngadīgiem -18gadīgiem jauniešiem. Jūs runājiet par bērniem, Jana Egle par b/d vecuma bērniem.
Jūs vienojaties par jēdzieniem minoritāte, bērns. Bet kāpēc tad atsauce uz grāmatu, kura pēc definīcijas ir par pieaugušajiem ?
Rīta kafija izdzēru, svaigu gaisu saelpojos, bet tomēr nesaprotu - neiet visi gali kopā.