Bērnu literatūras izdevniecība "liels un mazs" maijā laida klajā nīderlandiešu rakstnieka Edvarda van de Vendela grāmatu "Zilās zāles vasara", kas vēsta par divu jaunu puišu iemīlēšanos ("Satori" publicēts arī tās fragments). Tas Latvijā ir viens no retajiem bērnu kultūras piemēriem, kurā reprezentētas homoseksuālas attiecības. Tas mums lika domāt par vairākiem jautājumiem – kā bērni uzzina par dažādām minoritātēm? Ko viņiem drīkst un ko nedrīkst rādīt? Kāda nozīme šajā procesā kultūrai?
Par šīm tēmām diskutēja pusaudžu psihologs Nils Sakss Konstantinovs, rakstniece un bijusī pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Jana Egle, antropoloģe un rakstniece Ieva Melgalve, režisors Kārlis Krūmiņš un izdevniecības "liels un mazs" vadītāja Alīse Nīgale. Diskusija notika tiešraidē, un to vadīja "Satori" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners.
Henriks Eliass Zēgners. Pirms sākam diskusiju, ir vērts precizēt, ka termins "minoritāte" skaidrojams dažādi, bet šajā sarunā mēs ar to domājam mazākumā esošu cilvēku grupu, kas kāda iemesla dēļ ir atšķirīga no sabiedrības pamatstraumes un tādēļ mēdz saskarties ar dažādām problēmām, tostarp – tikt diskriminēta. Proti, tās var būt gan seksuālās, gan etniskās, gan reliģiskās minoritātes, arī cilvēki ar dažādiem veselības stāvokļiem un citas grupas.
Tā kā par sarunas atspēriena punktu kļuva jau pieminētā grāmata, es gribētu sākt ar jautājumu tev, Alīse. Kāpēc jums šķita svarīgi šo grāmatu izdot?
Alīse Nīgale. Mēs par vienu no saviem pamatprincipiem esam izvirzījuši to, ka meklējam, tulkojam un izdodam tādas grāmatas, kādu Latvijā nav un kurās atspoguļotās tēmas maz sastopamas latviešu oriģinālliteratūrā vai tulkojumos. Tēma par divu puišu mīlestību kultūrā līdz šim vispār turēta zem tepiķīša. Mums vienmēr palīdz arī rekomendācijas no dažādām institūcijām, kas strādā ar literatūru, – attiecīgi Nīderlandes literatūras fonds rekomendēja šo grāmatu tulkošanai, tāpat arī Minhenes Starptautiskā jauniešu bibliotēka, kas apkopo bērnu un jauniešu literatūru no visas pasaules.
Henriks Eliass Zēgners. Ievadā gribu uzdot jautājumu, kas varētu šķist pašsaprotams, taču, kā liecina reakcija uz dažādiem notikumiem sabiedrībā, tostarp arī uz šīs diskusijas izziņošanu, tā gluži nav. Es ticu – ja bērnam ir iespēja redzēt piemērus dažādiem dzīves modeļiem un saskarties ar minoritāšu reprezentāciju, tas veicina viņā iecietību. Viņš redz, apzinās un saprot, ka cilvēki ir dažādi un tas ir normāli. Iespējams, veidojas korelācija starp kultūras pieredzi un empātijas attīstību bērnā. Vai arī no otras puses – kultūras trūkums noved pie līdzcietības un empātijas trūkuma, kas rada citas problēmas, teiksim, mobingu. Vai bērniem ir svarīgi apzināties sabiedrības daudzveidību? Kāpēc?
Nilss Sakss Konstantinovs. Tas izklausās pēc dziļa, daudzslāņaina jautājuma. Es nesteigtos apgalvot, ka ir lietas, kas bērnam obligāti jāapzinās un jāiemācās, lai viņš veiksmīgāk funkcionētu, un ka tieši šī minoritāšu daudzveidība ir viena no tām. Neatkarīgi no tā, ko bērnam mācītu no grāmatām, pirmā lieta, ko viņš apgūst un kas viņam svarīga, ir tas, kā funkcionē viņa ģimene un sabiedrība. Ja šajā sabiedrībā ir dažādība un minoritātes, bērns to apgūs. Savukārt, ja attieksme ir noraidoša vai sabiedrība izolēta, bērns pielāgosies šim domāšanas modelim neatkarīgi no tā, ko mēs viņam gribēsim iemācīt. Pārsvarā bērni vairāk vai mazāk spoguļo jau esošo sabiedrības kārtību un ir grūti apmācāmi vēlamajos modeļos.
Alīse Nīgale. Esmu pārliecināta, ka kultūras loma nav iemācīt – tā drīzāk dod iespēju iepazīt, saprast sevi un citus, atrast piederību, paplašināt redzeslauku. Cilvēku veido dažādi kultūras slāņi, kas summējas.
Ieva Melgalve. Es gribu oponēt diskusijas uzstādījumam, jo nedomāju, ka mani bērni LGBT+ piederīgos sauktu par minoritāti, uzskatot, ka heteroseksualitāte ir norma. Viņi bieži uz mani skatās kā uz dīvainu: "Mammu, kāpēc tu jocīgi izturies pret cilvēkiem ar citādām spējām vai ādas krāsu? Kāpēc tev ir grūti par to runāt? Tas taču ir normāli." Viņu pasaule ir daudz iekļaujošāka nekā tā, ko es pazinu bērnībā. Šādas grāmatas drīzāk ielec pēdējā vagonā, kur bērni jau brauc.
Kārlis Krūmiņš. Mēs diskusijas sākumā ieskicējām "minoritātes" definīciju, bet neieskicējām, ko nozīmē "bērns". Kā jau Nils teica, katram bērnam ir savs burbulis, kurā viņš dzīvo un spoguļojas. Esmu strādājis ar dažādiem bērniem – no ļoti iekļaujošiem līdz kardināli noliedzošiem. Domāju, ka nevajag vispārināt, ka bērni ir iekļaujošāki vai mazāk iekļaujoši. Es teiktu, ka tas atkarīgs no burbuļa, kurā viņi atrodas.
Jana Egle. Esmu ilgus gadus bijusi bērnudārza vadītāja. Tur bija arī speciālās programmas, kuras apguva gan vājdzirdīgie bērni, gan viens bērns ar Dauna sindromu. Citi bērni viņus redzēja tādus pašus kā sevi un akceptēja visas atšķirības, piemēram, ka vājdzirdīgajam bērnam jāpiesit ar roku, kad viņu sauc skolotāja. Puisītim, kam bija Dauna sindroms, ļoti daudz nācās palīdzēt, taču arī viņam bija savi draugi. Tai pašā laikā grūtāk bija ar vecākiem. Vecāki ir bērna burbulis, bet bērni kāpj tam pāri, spēj pieņemt atšķirības.
Henriks Eliass Zēgners. Gatavojoties šai diskusijai, aizdomājāmies par kultūru laikā, kad auga mūsdienu bērnu vecāki. Proti, lielai sabiedrības daļai bērnība pagāja Padomju Savienībā un attiecīgi viņi patērēja kultūru, kas bija pieejama tajā laikā. Runājot par minoritāšu reprezentāciju, tur ir dažādi interesanti piemēri, teiksim, eksotizācija un citas lietas, ko mūsdienās tādā mērogā vairs nenovērojam. Jana, kā tu atceries savu bērnības kultūras pieredzi un kādas atšķirības redzi mūsdienās?
Jana Egle. Es gribētu redzēt vairāk atšķirību. Vairs neatceros, cik gadu vecumā sapratu, ka eksistē seksuālās minoritātes, bet, kad man bija 6 vai 7 gadi, pirmoreiz ieraudzīju cilvēku bez kājas. Atceros, cik šausmīgs trieciens tas bija – es pat sapņos sāku redzēt cilvēkus bez kājām! Domāju, ka mūsdienās bērniem šī pieredze nav tik dramatiska, jo viņi redz daudz vairāk – gan cilvēkus ar baltajiem spieķiem, gan ratiņkrēslus. Taču ir lietas, kurās es gribētu redzēt vairāk pārmaiņu.
Alīse Nīgale. Bet literatūrā un kultūrā mēs šos cilvēkus nesastopam – viņu ir vai nu ļoti maz, vai nemaz.
Jana Egle. Manuprāt, literatūrai nevis jāizceļ šīs atšķirības, bet jāpiešķir tām normalitāte. Tam visam, ko vēlamies dzīvē redzēt kā normālu, jābūt normālam arī literatūrā. Šobrīd tā acīmredzot nenotiek.
Alīse Nīgale. Tā nenotiek Latvijā. Piemēram, Starptautiskā Bērnu un jauniešu literatūras padome (The International Board on Books for Young People jeb IBBY) katru otro gadu publicē sarakstu ar grāmatām, kas stāsta par dažādām minoritātēm un kur, protams, ļoti dominē cilvēki ar īpašām vajadzībām. Tā ir norma, tāpat kā viendzimuma ģimenes. Es noliku uz galda apgāda "Mansards" izdotās Lorensa Šimela grāmatiņas, kas iznākušas latviski un stāsta par viendzimuma ģimenēm, bet vispār Latvijā tādu ir ļoti maz – gan oriģinālliteratūras, gan tulkojumu ziņā. Ir Rasas Bugavičutes-Pēces grāmata "Puika, kurš redzēja tumsā" un vēl pāris tulkojumu.
Nils Sakss Konstantinovs. Vai šī saikne nav otrāda? Vai tas, ka bērnu grāmatās kaut kas parādās vai neparādās, tomēr nav atkarīgs no tā, cik aktuāls tas ir konkrētajā brīdī? Tikpat labi varētu argumentēt, ka par kapteini Āķi bērni lasījuši jau ilgi, tāpēc pazīst dažādas īpatnības un no tām nebaidās. Manuprāt, tas tā nestrādā. Daļa bērnu var lasīt jebko, tomēr viņu attieksme būs atkarīga no tā, kā viņi ar šīm parādībām saskarsies reālajā dzīvē, sabiedrībā. Varētu teikt, ka mūsu literatūrā nav tēlotas viendzimuma ģimenes, bet drīzāk mūsu sabiedrībā šīs ģimenes nav plaši pārstāvētas. Runājot par to, kā bērni uztver dažādas lietas – psiholoģija ir pierādījusi, ka cilvēkam vieglāk uztvert to, kas atrodas tālu no viņa. Tāpēc bērniem ir vieglāk pieņemt citus bērnus ar smagiem traucējumiem vai fiziskiem defektiem, jo šķiet, ka tas ir pietiekami tālu un nevar attiekties uz viņiem. Kad iekāpjam attiecību zonā, saprotam, ka tas viss var attiekties arī uz mums, līdz ar to trauksme un tieksme atgrūst ir daudz lielāka.
Alīse Nīgale. Literāram darbam tieši piemīt spēja šo trauksmi mazināt. Kad tu izlasi stāstu, kas apraksta svešu pieredzi, no vienas puses ir iespēja distancēties, no otras – iemācīties labāk pieņemt sevi vai kādu apkārtesošo situāciju.
Ieva Melgalve. Ir grūti saprast, kāpēc doma, ka man varētu iepatikties sava dzimuma cilvēks, varētu būt trauksmaina. Manuprāt, tas ir pieaugušo priekšstats.
Nils Sakss Konstantinovs. Tas ir viens no attīstības psiholoģijas pamatiem un tiešām viena no trauksmainākajām pieredzēm, ko cilvēks piedzīvo. Sākoties seksualitātes attīstībai, zēni uztraucas par to, ka viņi varētu būt homoseksuāli, bet meitenes raizējas par to, ka viņām varētu patikt meitenes. Tā ir ļoti interesanta, aizraujoša attīstības stadija – mēs meklējam savu identitāti, un tajā ir kaut kas spraigs, trauksmains. Protams, katrs to piedzīvo dažādi un, kā jau Kārlis teica, tāpat kā starp pieaugušajiem, arī starp bērniem pastāv milzīgas atšķirības.
Henriks Eliass Zēgners. Visdrīzāk izaugt bez trauksmes vispār nav iespējams. Bet – es biju domājis, ka tad, ja bērns dzīvē saskaras ar lietām, par kurām iepriekš lasījis, viņam jau ir zināma skaidrība. Piemēram, ja bērns ir lasījis par kādu dabas parādību un tad redz to dzīvē, viņš tam jau ir daļēji sagatavots.
Nils Sakss Konstantinovs. Tas ir interesants pieņēmums, bet mana pieredze liecina, ka tas tā ne vienmēr strādā. Mēs visi droši vien bijām redzējuši pornogrāfiju jau agrā vecumā, bet diez vai tas mūs atbrīvoja no trauksmes brīdī, kad pirmoreiz pa īstam bija jānodarbojas ar mīlestību.
Henriks Eliass Zēgners. Jana, tu savā rakstniecībā daudz pievērsies dažādām problemātiskām un tabu tēmām, arī minoritātēm. Laikā, kad tev iznāca pirmā grāmata, tu vēl strādāji bērnudārzā, un toreiz vecāki cēla ažiotāžu, ka bērnudārza vadītāja raksta par tik trakām lietām. Vai tu vari nedaudz pastāstīt par šo pieredzi?
Jana Egle. Jā, es gan nezinu, vai tie bija bērnudārza audzēkņu vecāki, jo tas bija anonīms komentārs pie mūsu pilsētas portāla ziņas, ka man iznākusi grāmata. Tas bija apmēram šāds: "Vai jūs vispār esat palasījuši, ko viņa tur raksta? Jūs zināt, ka viņa strādā ar jūsu bērniem?!" Es to neuztvēru pārāk dramatiski, un tas arī nekādi neatsaucās uz manu darbu, bet satraukums bija. Viens no stāstiem bija par transpersonu, bet vēl viens – par bērnu vardarbību vienam pret otru. Pirmajā stāstā parādījās arī pedofilija. Es pieļauju, ka vecākiem bija pamats satraukties, ka viņu pirmsskolas izglītības iestādi vada tāds cilvēks. (Smejas.) Bet pretim bija arī citi komentāri, piemēram, ka tieši tik redzīgam un iejūtīgam vajadzētu būt cilvēkam, kurš strādā ar viņu bērniem.
Henriks Eliass Zēgners. Kārli, tu savukārt pirms pāris gadiem Nacionālā teātra izrādē "Savādais atgadījums ar suni naktī" atveidoji galveno varoni, kurš sirgst ar Aspergera sindromu. Vai gatavošanās lomai mainīja tavu skatījumu uz cilvēkiem ar citiem veselības stāvokļiem? Kāda bija sabiedrības reakcija uz izrādi? Izrāde bija tēmēta jauniešu auditorijai.
Kārlis Krūmiņš. Strādājot pie izrādes, mans skatījums uz minoritātēm nemainījās, bet es iepazinos ar šādu cilvēku dzīves specifiku, ko, protams, padziļināti pētījām. Pati izrāde sākumā bija ielikta Nacionālā teātra abonementu programmā, kas nozīmēja to, ka uz pirmajām desmit izrādēm nāca, tā sakot, teātra standarta publika. Cilvēki, kas, vēl nezinot nākamā gada repertuāra plānus, nopērk izrāžu abonementus, lielākoties ir vecāka gadagājuma skatītāji. Sākotnējā pieredze bija diezgan dramatiska – cilvēki gāja ārā, sita durvis ciet, pēc tam komentāros prasīja, kāpēc tas ir vajadzīgs, un tā tālāk. Viņi bija sašutuši par šādas izrādes atrašanos uz skatuves. Turpretim pēc desmitās izrādes, kad sāka nākt jaunieši un bērni, izrāde sāka elpot. Protams, galvenais varonis ir veidots tā, ka viņam ir viegli pieķerties un rast pret viņu empātiju, bet dzīvē tas tā ne vienmēr notiek. Bērns arī neiet viens uz izrādi – parasti tas notiek vai nu ar vecākiem, vai klasi, respektīvi, kāds šo izrādi izvēlas viņa vietā, līdz ar to informācija un iespējas, kas pie viņa nonāk, iziet cauri dažādiem režģiem. Turklāt vēl ir kāds, kurš palīdz iztulkot šo pieredzi, – skolotāji vai vecāki. Tu ar savu ļoti labi veidoto izrādi, kas runā par iejūtību, vari ļoti ātri dabūt pretējo reakciju, ja bērna autoritāte pasaka, ka tas viss ir sūds. No vienas puses, teātris piedāvā mazliet reālistiskāku pieredzi, kurā dažādas lietas var redzēt dzīvāk nekā iztēlē, bet, no otras puses, šī pieredze pakļauta vairāklīmeņu režģiem un tas, cik tā būs bagāta, atkarīgs no vecāku un skolotāju atvērtības, ieinteresētības. Es vairākas reizes esmu piedalījies "Skolas somā" un redzējis, kā skolotāji strādā ar skolēniem – ir skolotāji, kas ļoti rūpīgi tam pieiet un skatās, ko viņu bērniem vajag, bet ir arī skolotāji, kas šo prasmi vēl nav apguvuši. Šodien arī skatījos, ka no aptuveni 170 izrādēm, kas iekļautas "Latvijas skolas somas" programmā, tikai kādas divas vai trīs kaut nedaudz attiecas uz tēmu, par ko mēs šodien runājam.
Henriks Eliass Zēgners. Kāpēc citas paaudzes ir mazāk iecietīgas un dramatiskāk reaģē uz sastapšanos ar dažādiem cilvēkiem? Ieva, varbūt tev ir kāds minējums no antropoloģijas skatpunkta?
Ieva Melgalve. Manuprāt, pasaule ļoti lēni, bet tomēr – kļūst labāka. Ja es 17 gados neaptvēru, ka cilvēks var iziet no skapja, jo pat nezināju, kas ir skapis, tad tagad bērns 17 gadu vecumā to jau saprot. Pasaule pamazām kļūst iekļaujošāka. Latvijā šis process ir lēnāks, nekā man gribētos, bet tā ir daļa no neizbēgamās globalizācijas un kultūraprites. Daudziem cilvēkiem, kam agrāk nebija balss, tagad tā ir. Šobrīd ne tikai maza elite, bet gandrīz jebkurš var prasīt: kāpēc es neredzu sevi šajās filmās, grāmatās, komiksos? Cilvēkiem, kas rada kultūru, uz to jāreaģē. Protams, cilvēki var paši radīt kultūru, piemēram, taisīt fan fiction – ja viņi neredz homoseksualitāti Harijā Poterā, viņi uztaisīs simtiem fan fiction, kur tā tiks reprezentēta. Jaunieši ar to nodarbojas ļoti intensīvi.
Henriks Eliass Zēgners. Es gribētu pieķerties pagalam piņķerīgajam sarunas pavedienam, kas ietverts diskusijas aprakstā pieminētajā jautājumā – ko drīkst un ko nedrīkst rādīt bērniem? Vai, jūsuprāt, ir kaut kas tāds, ko bērniem patiešām nevajadzētu rādīt?
Ieva Melgave. Droši vien ir lietas, kuras vajadzētu rādīt kopā ar pieaugušā komentāru, piemēram, klasiku. Es arī mēdzu pajautāt bērnam, vai viņš savos 12 gados ir gatavs lasīt, piemēram, par divu puišu mīlestību. Es ļauju viņam izvēlēties, vai viņš grib saskarties ar šiem jautājumiem. Bet, manuprāt, nav nekā tāda, ko nedrīkst rādīt bērniem.
Kārlis Krūmiņš. Tas ir āķīgs jautājums. Ir ļoti viegli pateikt, ka nevajadzētu rādīt vardarbību, taču vienmēr jāņem vērā konteksts – vai šis darbs vardarbību parāda kā pieņemamu vai tas ir izteiksmes līdzeklis, lai runātu par kaut ko citu? No otras puses: kur sāksies cenzūra? Principā māksla ar cenzūru ir uz "jūs", taču ar bērnu izrādēm ir citādi, jo mēs vēlamies, lai tās sniedz pienesumu, nevis degradē, un tādējādi tiek pavērtas durvis cenzūrai. Jautājums – vai bērnu izrāžu vēstījumam jābūt ar pozitīvo zīmi vai tas tomēr var būt jebkāds? Mākslā tas var būt jebkāds, bet "Skolas somā"? Es teiktu, ka jārāda viss, bet jautājums ir, ko tu gribi ar to pateikt.
Alīse Nīgale. Es domāju par Kārļa pieminēto režģi. Ir milzīgs kultūras patēriņa lauks, kuru mēs gribēdami nevaram izkontrolēt, piemēram, tas pats "Netflix". Savukārt "liels un mazs" grāmatas sakarā brāļa sieva jautāja, vai tā ir piemērota viņas divpadsmitgadīgajai meitai. Es domāju atbildēt, ka nē, lai vēl pagaida, bet tad iedomājos, ka šī meitene taču kādas 10 reizes ir noskatījusies visu seriālu "Draugi". Arī šo grāmatu var lasīt divpadsmitgadīgi bērni, jo tajā nav nekā, ko viņi mūsdienu sabiedrībā jau nebūtu dzirdējuši, redzējuši, pamanījuši. Mēs kā vecāki vai pedagogi vairāk baiļojamies par to, kā un kurā brīdī runāt.
Jana Egle. Atceros, ka es 11 gadu vecumā atradu un lasīju jaunās ģimenes rokasgrāmatu, kaut ko līdzīgu Zālīša grāmatai. Manuprāt, ja bērns ir pieķerts šādā situācijā, vajadzīgs vecāku komentārs, jo bērns tāpat šo grāmatu lasīs. Bērns sasniedz vecumu, kad viņam ir nepieciešams jautāt, un tajā brīdī pieaugušais nevar pateikt: "Nedrīkst!" – viņam ir jāzina, kādā veidā teikt: "Drīkst!"
Alīse Nīgale. Mana meita, kurai ir septiņi, kādu laiku pati cilā un lasa jau pieminētās Lorensa Šimela un Elīnas Brasliņas grāmatas, bet nekad nav jautājusi, kāpēc tur ir divas mammas vai divi tēti. Viņai stāstiņā vairāk interesē suns, kaķis un citas lietas, bet viendzimuma ģimenes modelis ir dabisks fons un labi, ka tāds ir.
Nils Sakss Konstantinovs. Es būšu nedaudz skeptiskāks un teikšu, ka pilnīgi noteikti ir lietas, ko bērniem noteiktos vecumposmos nevajadzētu rādīt. Tas izriet no tā, ko mēs zinām par bērna smadzeņu attīstību – dažādā vecumā bērns spēj tikt galā ar atšķirīgu informāciju. Ir bērni, kuriem pārāk liela kairinājuma dēļ attīstās neirozes, jo viņi nespēj šo informāciju sagremot. Droši vien, ka bērnudārza vecuma bērniem nevajadzētu demonstrēt grafiskas ainas – ne tāpēc, ka tas būtu slikti, bet viņu smadzenes īsti nespēj to integrēt un var attīstīties dažādas grūtības. Mēs viņus piesargājam, un tas ir prātīgi. Runājot par cenzūru – manuprāt, mēs jau dzīvojam ārkārtīgi cenzētā sabiedrībā un kultūra vienmēr ir izmantota, lai bērnus mācītu. Pasakas, kas turklāt ir visas literatūras pamatā, ir tuvākais piemērs. Tās ir izteikti demagoģisks, pedagoģisks rīks, lai bērnam iemācītu vēlamos uzmanības modeļus, un tajā nekā slikta nav – bērni ir jāmāca. Manuprāt, viss mūsdienu sabiedrībā piedzīvo simtiem cenzūras loku, sākot ar Kultūrkapitāla fonda lēmumiem par to, kas tiek vai netiek atbalstīts.
Savā darbā ar klientiem redzu, ka patiesībā viņi kultūru patērē ļoti maz . Lai arī varētu domāt, ka pieejams ir viss un viņi skatīsies ļoti dažādas filmas un grāmatas, patiesībā, atnākot noteikta vecuma pusaudzim, es jau diezgan labi zinu, ko viņš skatās "Netflixā", kādu mūziku klausās un kādiem influenceriem seko "Instagramā". Aptuveni 95% gadījumos mani minējumi būs veiksmīgi. Manuprāt, sabiedrība šobrīd diezgan veiksmīgi tiek galā ar cenzēšanas funkciju.
Henriks Eliass Zēgners. Šodien ar kolēģiem sākām diskutēt par to, vai kultūras autoriem un producentiem ir pienākumi. Man kolēģis norādīja, ka bērnu kultūrai ir izglītojošā funkcija, savukārt es oponēju, ka māksliniekiem ir tiesības darīt pilnīgi jebko vai otrādi –nedarīt neko. Tomēr ir veidi, kā mēs konkrētas tēmas varam celt gaismā, piemēram, ar Valsts Kultūrkapitāla fonda vai kādām citām mērķprogrammām, mākslas institūciju iniciatīvām, konkursiem. Atgriežoties pie diskusijas tēmas – vai minoritāšu atspoguļojumu vajadzētu veicināt?
Alīse Nīgale. Protams! Mēs jau runājām, ka literatūra var palīdzēt identificēties, saprast, sajust un līdz ar to – veidot normalitāti, klātesamību.
Ieva Melgalve. Tas diemžēl ir politisks jautājums, un es pilnīgi skaidri redzu, kāda panika sāktos, ja parādītos mērķprogramma LGBT+ reprezentācijas veicināšanai. Viena divas partijas uzvārītos no atbalstītājiem, pārējās – no pretiniekiem, un beigās visi būtu nelaimīgi. Bet kultūras atbalsts vispār ir ļoti politizēts jautājums.
Alīse Nīgale. Vienkāršs piemērs ir brilles – cik daudz Latvijā ir bērnu grāmatu, kuru varoņiem ir brilles? Lai gan tas ir tāds beisiks! Mēs par to nepiedomājam, bet kādam mazajam lasītājam šāds tēls, ar kuru identificēties, var būt ļoti svarīgs.
Ieva Melgalve. Tā ir autora atbildība. Tajā brīdī, kad autors uzdrīkstas, nav tā, ka redakcija uzreiz saka: nē, nē, šo mēs nelaidīsim klajā. Arī ļoti konservatīvā "Zvaigzne ABC" izdod manu "Vēso prātu", kur ir gender queer persona. Pāris cilvēku papukstēja, ka Melgalve atkal grib šokēt, bet viss aizgāja normāli un bez īpašas drāmas. Lai gan būsim godīgi – mūsu vidē šī iniciatīva vairāk nāk no autoriem, nevis caur valsts atbalstu.
Nils Sakss Konstantinovs. Manuprāt, galvenais ir dot bērniem labu kultūru, nevis tādu, kurā atrunātas noteiktas nostādnes. Es negribu, lai māksla kļūst par vēl vienu šauru, didaktisku līdzekli, ar kuru mēs mēģinām atrisināt sabiedrības problēmas. Iespējams, šīs problēmas labāk risināt sabiedriski un politiski, bet kultūru atstāt kultūrai.
Jana Egle. Šajā ziņā spilgts piemērs bija skandalozā grāmata par Kārli un Karlīni. Ideoloģiski es pilnīgi atbalstu šīs grāmatas eksistenci, bet grāmata bija ļoti vāja pati par sevi un tieši tas man nepatika.
Alīse Nīgale. Mūsu izdevniecībā tas ir princips pēc noklusējuma – neviena tēma vai ideoloģija pati par sevi nebūs iemesls izdošanai. Primārie ir mākslinieciskie kritēriji.
Henriks Eliass Zēgners. Varbūt mēs varam parunāt par konkrētiem piemēriem? Viens no tiem ir šī grāmata, bet pamatstraumes kultūrā tomēr pasaule joprojām tiek atspoguļota ļoti noslīpēta un standartiem atbilstoša, īpaši popkultūrā. Kādi ir bērnu kultūras piemēri – filmas, grāmatas, seriāli –, kas, jūsuprāt, labā veidā parāda pasaules dažādību un pieejami Latvijas kultūrtelpā?
Alīse Nīgale. Grāmatu ziņā piemēru ir diezgan maz. Ir daži tulkojumi, kas iznākuši apgādā "Zvaigzne ABC", tāpat – jau pieminētās Lorensa Šimela bilžu grāmatiņas. Saruna ar bērniem par nāvi un tās pieņemšanu jau kļuvusi par pilnīgi normālu parādību bērnu literatūrā, un piemēru ir daudz, bet grāmatu, kas rādītu cilvēkus ar īpašām vajadzībām, citu ādas krāsu vai seksuālās minoritātes, Latvijas kultūrā joprojām ir ļoti maz. Pasaulē ir dažādi piemēri, teiksim, mans dēls, gatavojoties mūsu kopīgajam ceļojumam uz Londonu, izlasīja grāmatu "London Eye Mystery", kur galvenais varonis ir zēns ar autiskā spektra traucējumiem. Ir vērts izpētīt IBBY sarakstu.
Nils Sakss Konstantinovs. Mēs tikai domājam, ka šāda veida literatūra veicina izpratni, pieņemšanu, bet pētniecībā šādu piemēru nemaz tik daudz nav. Viens mans klients bija transpuisis, respektīvi – meitene, kas jūtas un dzīvo kā puisis. Kādā brīdī mēs sākām runāt par to, vai ir kāda filma vai grāmata, ar ko viņš vislabāk identificējas vai kas viņam palīdz. Viņa dzīvē ļoti liela nozīme bija Birkam, otram galvenajam varonim Astrīdas Lindgrēnas romānā "Ronja, laupītāja meita". Šajā grāmatā tiešām ļoti labi reprezentēta dažādība – Ronja un Birks pārstāv atšķirīgas ģimenes, pasaules uzskatus, dzimumus, un Lindgrēnas darbā šis puisis bija atradis sajūtu, kas precīzi atbilst viņējai. Domāju, ka tieši ar to kultūra ir tik skaista un derīga – neatkarīgi no tā, vai mēs tajā saskatām precīzi savu problēmu, tā ļauj atrast līdzīgas sajūtas, grūtības, iedvesmu. Domāju, ka mūsu plašā kultūras mantojuma pietiks gan esošajām problēmām, gan tām, kuras radīsies nākotnē un kuras mēs vēl nevaram paredzēt.
Ieva Melgalve. Ja darbs ir labi uzrakstīts, mēs bieži vien pat neievērojam, ka varonis ir īpašs. Piemēram, "Brāļos Lauvassirdīs" Kārlis ir zēns ar īpašām vajadzībām, bet tas nav grāmatas fokuss. Ja mēs analizēsim "Vinniju Pūku", tur būs viss. Piemēram, neviens nesmejas, ka Ēzelītim ir depresija – viņu tāpat visur sauc līdzi!
Kārlis Krūmiņš. Teātrī piemēru nav daudz, tas pats "Puika, kurš redzēja tumsā" un vēl daži. Man gan patīk doma, ka galvenais ir vispārinājums, cilvēkmīlestība, kas stāv pāri visam pārējam, un šajā ziņā piemēru ir vairāk. Piemēram, "Dirty Deal teatro" ir izrāde "Piramīda", kur skatītājiem tiek laupīta viena maņa – redze, un viņi izrādi piedzīvo tikai caur tausti. Izrādes laikā neviens nestāsta, ko ar šo informāciju darīt, bet pēkšņi tu iegūsti pilnīgi citu pieredzi. Manuprāt, tas ir veids, kā neuzbāzīgi runāt par svarīgām lietām. Cita lieta ir seksualitāte – par to runāt ir daudz grūtāk, sarežģītāk.
Ieva Melgalve. Nav tik traki – "Teletūbijos" Tvinkijs Vinkijs viennozīmīgi ir queer varonis. (Smejas.)
Nils Sakss Konstantinovs. Es vēl gribētu pateikt paldies par grāmatu un daru to pragmatisku, savtīgu apsvērumu dēļ. Tas ir ārkārtīgi svarīgi man kā cilvēkam, kurš strādā ar bērniem, kam savas homoseksualitātes apzināšanās sagādā grūtības. Pretstatā tam, ko varētu domāt, šis process joprojām izraisa daudzos jauniešos ļoti smagas sajūtas, un tas, ka viņi var sevi atpazīt, palīdz terapeitiski. Ir ļoti svarīgi, ka šīs grāmatas parādās un palīdz tiem, kam iet visgrūtāk.
Ieva Melgalve. Lasot šo grāmatu, es pat vairāk domāju nevis par LGBT attiecībām, bet par sabiedrībā valdošo heteronormativitāti, kas grāmatā spilgti parādīta.
Jana Egle. Līdz šim, manuprāt, vienīgā tāda tipa grāmata bija "Jātiek vaļā no Edija", kas rada pilnīgi citu priekšstatu par to, kas notiek ar puisi, kurš apzinās savu homoseksualitāti. Te ir gaišums – abi puiši un viņu vecāki to vairāk vai mazāk akceptē, tikai jātiek galā ar pašu attiecību sākumu, kas ir tieši tāds pats, kāds varētu būt starp meiteni un puisi. Te es redzu to normalitāti: tādi esam mēs, tādi – jūs, un mēs visi esam kopā.
Publikācija līdzfinansēta ar Eiropas Komisijas atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autoru uzskatus, un Komisija nav atbildīga par tajā sniegtās informācijas turpmāku izmantošanu.
3