Sarunas
03.02.2022

"Satori" diskusija par vardarbību ģimenē un sabiedrību

Komentē
13
Saglabā

Vai mēs esam sabiedrība, kas pieļauj vardarbību? Kāda sociālā vide un attieksme veicina varmākas veidošanos? Kā izturēties pret "sarkanajiem karogiem"? Kurš ir īstais brīdis iejaukties, un kā to darīt, lai palīdzētu upurim? Cik labi darbojas palīdzības tīkls cietušajiem, un kāda vieta tajā ir līdzcilvēkiem? Meklējot atbildi uz šiem jautājumiem, "Satori" rīkoja diskusiju par vardarbību ģimenē un sabiedrību. Diskusijā piedalījās juriste Ieva Brante, centra "Marta" foruma "Celies!" koordinatore Madara Kanasta-Ieviņa, antropoloģe Aivita Putniņa, psihoterapeite Marija Ābeltiņa un Valsts policijas pulkvežleitnante Iveta Valaine.

Henriks Eliass Zēgners: Vardarbība dažnedažādās izpausmēs ir tēma, par ko mēs, biedrība "Ascendum" un tās izdotais žurnāls "Satori", laiku pa laikam esam runājuši un iespēju robežās rīkojušies. Diemžēl pagaidām tā ir nebeidzama cīņa un nebeidzams process, bet ideju par šo sarunu detonējuši notikumi, kas izskanējuši publiskajā telpā dažu pēdējo mēnešu laikā. Attiecīgi mēs šīvakara sarunu esam nosaukuši "Vardarbība un sabiedrība", cenšoties aptaustīt un izrunāt līdzcilvēku un sabiedrības atbildības perspektīvu. Jāpiebilst, ka plānojam rīkot arī citas sarunas, kurās pieskarsimies mazliet citiem aspektiem. Loģiski, ka vardarbības tematika ir ļoti sarežģīta un sazarota, bet daļa ar to saistīto lietu publiskajā telpā nav pārrunātas vispār. Pašā sarunas sākumā gribu uzdot divus jautājumus un aicināt atbildēt apļa kārtībā. Šie jautājumi ir šķietami absurdi, bet atbildes uz tiem joprojām ir neviennozīmīgas. Vai, jūsuprāt, Latvijas sabiedrība pieļauj vardarbību?

Ieva Brante: Man tieši šis jautājums iekrita prātā. Mana atbilde ir jā – mūsu sabiedrība pieļauj vardarbību. Es gribētu teikt "nē" un lepoties, ka esam izauguši no situācijas, kas bija pirms 10–15 gadiem, taču – jā, mēs joprojām pieļaujam vardarbību. Joprojām nosodām nevis varmāku, bet upuri, kas iekrīt šādās attiecībās. Lielākoties tā ir sieviete, kas cieš vardarbībā, un mēs nosodām nevis cilvēku, kas dara pāri, bet cilvēku, kas no tā cieš. Ābeltiņas kundze noteikti pastāstīs, kāpēc tā ir, taču nevar noliegt, ka mēs par vardarbību runājam daudz, bet acīmredzot vienalga par maz. Par maz skaidrojam, kā un kāpēc tas var notikt, ko darīt un kā ar to cīnīties. Īsā atbilde – jā, mūsu sabiedrība joprojām atbalsta vardarbību, klusē par vardarbību, nerunā, izvairās, nezina, kā rīkoties, lai gan runāts ir pietiekami daudz.

Aivita Putniņa: Jautājums nav korekts, jo sabiedrība nav empīriska vienība, kurai varētu būt attieksme. Mums katram ir savi ieradumi un uzskati, tāpēc mums droši vien būtu jārunā par Latvijā dzīvojošo cilvēku izpratni par vardarbību. Un te ir divas lietas. Mums beidzās liels projekts par to, kā cilvēki ģimenē un kopienā tiek galā ar vardarbību un kādas ir stratēģijas, lai novērstu vardarbību. Notika arī aptauja, kuras rezultāti liecina, ka cilvēki biežāk atzīst, ka cieš no vardarbības, bet ļoti reti – to, ka paši ir varmākas. Tas ir sākums tam, ka mēs, normāli cilvēki, atzīstam, ka mēdzam būt vardarbīgi. Tas paver pavisam citu skatu – vardarbība notiek nevis kaut kur ārā, sabiedrībā, un ir kaut kas amorfs, bet tā notiek ģimenēs, skolās, darbavietās. Tad varam runāt par to, vai mums ir pietiekami kolektīvie resursi, priekšraksti, normas, lai tiktu ar to galā. Tādā ziņā Latvijā cilvēki mainās un, iespējams, kļūst mazāk toleranti pret to, kas notiek. Bet joprojām valda zināms apjukums un neziņa, īpaši ja vardarbība notiek ģimenē un ar tuviem cilvēkiem. Paradoksāli, ka vēlme paļauties uz sabiedrību vai noteiktas konfigurācijas ģimeni veicina vardarbību, atņem katra cilvēka individuālo atbildību, rada iespaidu, ka tā ir kaut kur ārā un mums ar to nav darīšana.

Iveta Valaine: Man laikam būs grūti pastāstīt par sabiedrības attieksmi pret vardarbību, bet, skatoties no tā saucamā cietušo skatpunkta, policijas darbs uzlabojas. Ar katru gadu pieaug ziņojumu skaits policijai, cilvēki saprot, ka viņi ir cietuši no vardarbības. Cilvēki paši iet uz tiesu un cenšas risināt šos jautājumus. Tas gan attiecas uz klasisko ģimenes konfliktu, situācija ar citiem vardarbības veidiem pasliktinās, jo nepilngadīgie paliek viens pret otru agresīvāki. Protams, mēs strādājam gan ar preses palīdzību, gan savās feisbuka mājaslapās, vienmēr aicinām sabiedrību nebūt tolerantai pret šāda veida situācijām un ziņot. Man šobrīd nav statistikas, bet arvien vairāk ir izsaukumu, kurus veikušas trešās personas, cietušo kaimiņi un citi ģimenes locekļi. Mēs nekad nenonāksim situācijā, kur katrs sabiedrības loceklis apzināsies to, ka tā ir nepieņemama rīcība, bet, ar jūsu un visu iesaistīto institūciju starpniecību stāstot sabiedrībai, kas ir vardarbība un kāpēc nedrīkst to pieļaut, mēs šo situāciju uzlabosim. Visiem sabiedrības locekļiem skaidrs, kas ir fiziskā vardarbība, kas ir seksuālā vardarbība, bet ne vienmēr ir zināms par ekonomisko vardarbību, par vardarbību kā kontroli, par emocionālo vardarbību. Sabiedrībai tā ne vienmēr ir izsekojama tēma, tādēļ izpratnes trūkst.

Madara Kanasta-Ieviņa: Nav daudz, ko piebilst, piekrītu. 2016. gadā tika veiktas aptaujas, kurās trešā daļa Latvijas iedzīvotāju uzskatīja, ka vardarbība ģimenē ir privāta lieta. 2018. gadā rādītāji bija mazliet labāki. Tendences ir labas – mēs labāk atpazīstam vardarbību un vairāk par to runājam. Savā praksē redzam, ka vairāk cilvēku meklē palīdzību. Nav tā, ka vardarbība ir pieaugusi; vardarbība tiek labāk atpazīta, par to tiek vairāk runāts, taču kopējais līmenis, kurā tolerējam vardarbību, tomēr ir samērā augsts. Tas sākas ar vardarbību pret bērniem, tālāk ir augstais mobinga līmenis Latvijā. Vai atpazīstam maigākas vardarbības formas? Piemēram, seksismu, uzmākšanos – lielākoties uz šīm lietām pieveram acis un ļaujam tām notikt. Par to netiek ziņots, un cilvēki neiesaistās. Kopējais līmenis, fons, ir diezgan tolerants. Paliek labāk, bet nav tā, ka kopumā sabiedrība būtu ļoti reaģējoša.

Henriks: Marij, kāda ir kopējā diagnoze?

Marija Ābeltiņa: Man, protams, ir vissarežģītākais uzdevums, jo visas dāmas pateikušas ļoti svarīgas lietas, kam es piekrītu. Manuprāt, vardarbība jebkurā gadījumā ir uzvedība, un tās formas ir ļoti dažādas: maigākas vai rupjākas, vieglāk vai grūtāk pamanāmas un definējamas. Strādājot ar cilvēkiem ikdienā, redzu, ka palielinās izpratne par to, kas ir pieļaujami un normāli mūsdienās un kas vairs neiekļaujas šajā normā. Tomēr mēs visur ieņemam lomas. Protams, priekšstats par sievietes un vīrieša lomu ģimenē pakāpeniski mainās uz pozitīvo pusi, un vienam partnerim nav piešķirtas īpašas tiesības izmantot varu ļaunprātīgi. Tieši tāpat ir arī citās lomās, piemēram, cilvēki sāk apzināties, ka viņiem ir tiesības justies droši darbavietās. Bet tas notiek pakāpeniski. Protams, darbavietās vardarbība notiek smalkā formā, neviens tev neiet klāt un nesit pa galvu, bet notiek psiholoģisks vai ekonomisks spiediens, tiek manipulēts. Man liekas, ka "pieļaut" nozīmē redzēt vardarbību, bet apzināti teikt – lai tā notiek. Kad cilvēki definē vardarbību, viņi tomēr cenšas to nepieļaut, bet diemžēl ir situācijas, kurās cilvēki neredz vardarbību. Es piekrītu Aivitai, ka bieži vien cilvēki nereflektē par sevi: "Es darbavietā kaut ko pateicu, bet tas taču bija tikai joks! Meitenes, ko jūs apvainojaties? Jaunas vēl, nesaprot jociņus." Tas ir tāpat kā skolā – ja kāds nesmejas, tas vairs nav smieklīgs joks. Ja visi smejas, bet tas cilvēks, par kuru smejas, raud, vajag, lai skolotāji atpazīst, ka tā nav rotaļāšanās. Šī ir parādība, kurai jādod vārds. Kad mēs to definējam, ir grūti neiesaistīties. Protams, vienmēr būs apstākļi, kuros mēs vardarbību kaut kādā veidā pieļaujam, arī paši pret sevi, bet tad visbiežāk mēģinām sev izskaidrot, ka tā nav vardarbība, tas bija netīšām, tas kaut kā gadījās, tas noteikti nav tas. Nereti konsultācijās cilvēks stāsta par savu dzīvi un es saku: "Klau, izskatās, ka tās ir vardarbīgas attiecības." Cilvēks bieži vien sastingst (visbiežāk tās ir sievietes) un saka: "Nopietni? Tev tā liekas?" Es saku: "Paklau, tu esi izstāstījusi šādas un tādas lietas – tā ir vardarbība." Viņa saka: "Tu zini, man visu laiku bija bail. Bail atzīties, ka tas patiešām tā ir." Tas ir svarīgs punkts, no kura var sākties pārmaiņas.

Henriks: Tiklīdz mēs to nosaucam vārdā, tā kļūst par realitāti, kuru ir grūtāk kontrolēt. Skaidrības labad jāprecizē, ka šovakar mēs vairāk runājam par vardarbību ģimenē, primāri no sieviešu pozīcijas. Tikko parādās šāds griezums, mums uzrodas daudz jauku komentētāju vīriešu, kas saka: bet kā ar mums? Jā, vīrieši, parunāsim arī par jums, bet vēlāk. Punktu pa punktam, soli pa solim. Otrs jautājums ir tāds, kas varētu atvērt veselu sarunas spārnu, bet es gribu pamēģināt izveidot tādu elementāru ābeci – ja sieviete ir cietusi no vardarbības, piemēram, ģimenē, kādas ir viņas rīcības iespējas Latvijā? Pie kā vērsties, kam zvanīt, kur iet?

Iveta: No vardarbības cietusi persona Latvijā savus jautājumus var risināt dažādos ceļos. Pirmkārt, ja ir veikta fiziska vardarbība un nodarīti fiziski bojājumi, jāvēršas policijā, bet to var darīt jebkurā gadījumā. Ja tas ir akūts gadījums, policisti izbrauc pie cietušās personas – tad pastāv vairākas iespējas: var tikt uzsākts kriminālprocess par fiziskiem bojājumiem fiziskās vardarbības rezultātā vai administratīvā pārkāpuma process. Policisti var izvērtēt šo situāciju un akūtos gadījumos nošķirt varmāku no cietušās personas līdz astoņām dienām. Ja persona saprot, ka cieš no vardarbības, bet tas nav akūts gadījums, cietusī persona var pati vērsties tiesā un rakstīt pieteikumu pagaidu aizsardzībai pret vardarbību. Pārsvarā tiesa bez abu pušu iesaistes pieņem vienpersonisku lēmumu uz saņemtās informācijas bāzes – tā skaitās jau ilgstoša aizsardzība. Un Valsts policija veic šī tiesas lēmuma izpildes kontroli, tāpēc, pat ja varmāka aizliegumus pārkāpj, par to ir paredzēta kriminālatbildība. Gribēju palielīties: burtiski vakar Saeima ir pieņēmusi mūsu virzītos grozījumus likumā par policiju. Kad šis likums stāsies spēkā, policija beidzot varēs nošķirt varmāku bez rakstiska pieteikuma. Līdz šim ir bijis nepieciešams rakstisks pieteikums no cietušās personas, bet mēs zinām, ka bieži vien psiholoģiskā situācija ir tāda, ka cietusī puse baidās no vēl lielākas vardarbības un atsakās rakstīt pieteikumu. Tas noticis ļoti bieži. Vērojot statistiku, redzu, ka izsaukumu skaits ir milzīgs, bet lēmums par nošķiršanu tiek pieņemts ļoti reti. Protams, policijas darbinieki motivē vērsties pret varmāku.

Henriks: Lūk, tātad ir arī citas opcijas. Varētu lūgt Madaru pastāstīt par situāciju no jūsu pozīcijām.

Madara: Es nestrādāju tieši ar klientiem, bet prevencijas jomā – pamatmehānismu varu iezīmēt, bet nianses manā tulkojumā gan var pazust. Centrā "Marta" ir pieejams sociālais darbinieks. Tas nozīmē, ka cietusī, pārsvarā sieviete, bet ne obligāti, var vērsties pie mums un saņemt pirmo sociālā darbinieka konsultāciju. Tiek noskaidrots, kāda palīdzība ir nepieciešama, un tālāk var tikt piesaistīts vai nu psihologs, vai jurists, vai abi divi. Bieži vien pie mums vēršas sievietes, kas vēl nav izšķīrušās no partneriem, bet saredz, ka kaut kas nav kārtībā. Paiet diezgan ilgs laiks, kamēr tu spēj sakārtot dzīvi tā, lai varētu saredzēt, ka ir vajadzīgs risinājums un atrast sevī gana daudz spēka doties tālāk. Bieži vien centru "Marta" asociē ar krīzes centru, bet mēs neesam gluži krīzes centrs – tā nav palīdzība ekstremālā situācijā, nakts vidū mums piezvanīt nevar. Mūsu uzdevums ir sniegt ilgtermiņa palīdzību, kad cilvēks jau ir gatavs un viņam vajadzīgs virziens, kā risināt šīs problēmas. Mēs esam tie, kas palīdz iziet cauri šim procesam un sakārtot lietas. Sociālie darbinieki palīdz risināt praktiskos jautājumus: bērnu dalīšanu, sadarbību ar juristiem, policiju vai jebko citu, kas tajā brīdī ir nepieciešams.

Marija: Varu piebilst, ka akūtai psiholoģiskai un informatīvai palīdzībai ir krīžu centrs "Skalbes". Ir mājaslapa cietusajiem.lv un tālrunis 116006, pa kuru var zvanīt un saņemt atbalstu tie, kas ir cietuši noziegumos. Ir arī krīzes tālrunis – diennakts numurs 116123, pa kuru var zvanīt jebkurš un saņemt emocionālo atbalstu un informatīvo palīdzību – ko darīt, kur vērsties. Ja nekļūdos, valsts laikam apmaksā 10 psihologa vai psihoterapeita konsultācijas, ko var saņemt caur ģimenes ārstu. Nereti, kad sāk strādāt jauni kolēģi, viņi nāk ar supervīzijām: "Mēs tā strādājām, lai šo problēmu atrisinātu, bet viņa atkal ir atgriezusies! Kā tad tā?" Taču visbiežāk tas prasa milzīgu saņemšanos. Pirmkārt, jau atzīšanos, ka tā ir vardarbība. Turklāt otra puse nesnauž: visu ko sola un cenšas radīt labu iespaidu, nereti diezgan jaudīgu. Atceros, reiz Islandes pasniedzēja, profesore, stāstīja, ka sievietes vidēji 5–6 reizes iet projām no varmākām un tikai sestajā vai septītajā reizē aiziet pavisam. Ir jāgatavojas, ka tas ir ilgs process. Tāpēc psihologa vai psihoterapeita konsultācijas ir svarīgas, lai sieviete sāktu apjēgt, kas notiek kopumā. Nereti vardarbība ģimenē balstās arī uz apziņas izkropļošanu – sieviete vairs netic sev, netic tam, ko viņa domā, jūt, un tad jābūt iespējai izrauties no apburtā loka.

Ieva: Mums tiešām ir iespējas, Valaines kundze pareizi pateica – gan kriminālprocess, gan administratīvais, mēs varam nodalīt māti vai vienkārši sievieti, ar bērniem vai bez bērniem. Ja mamma ar bērniem gatavojas atstāt dzīvesvietu, krīzes centrs var palīdzēt. Sievietei, kas ir viena, krīzes centra diemžēl nav. Protams, ja sieviete klauvēsies naktī pie krīzes centra un teiks, ka viņai ir nepieciešama palīdzība, viņu neviens no turienes nedzīs prom un dos viņai pajumti, bet tas nebūs ilgtermiņa risinājums. Tāpat mēs nevaram sniegt palīdzību anonīmi. Un šis ir diezgan aktuāls jautājums. Mēs zinām, ka vardarbība nešķiro. Varmākam ir vārds, uzvārds, nacionalitāte, bet vardarbībai kā parādībai, ko cilvēks nodara citam cilvēkam, nav vārda, uzvārda un nacionalitātes. Šobrīd, kad valstī ir krīze, emocionālais stāvoklis pasliktinājies visai sabiedrībai un ģimene ir pirmā vieta, kur atnesam negatīvo, spļaujam otra virzienā. Ir situācijas, kurās sievietei nepieciešama anonīma palīdzība. Krīzes centrs "Marta" var slēpt upuri noslepenotā dzīvoklī, taču pašvaldības un valsts līmenī mums šādas sistēmas nav. Ir vēl viena lieta, kam gribu pievērst uzmanību – radu, draugu, paziņu un kolēģu iesaistīšanai jaunas dzīves sākumposmā. Jūs absolūti pareizi teicāt: atgriezt upuri normālā dzīvē nav viegli, tas ir ilgstošs process, kur jāstrādā komandai – psihologam, juristam, sociālajam darbiniekam. Process prasa laiku, bet laika cietušajai nav: nāk rēķini, dzīvesvietas nav, bērnudārzs un skola ir vai nu jāmaina, vai jāved bērni uz to, mašīnas nav, jo ir nomainīta lokācija. Iespējams, jāmeklē cita darbavieta. Emocionālais aspekts neļauj šai sievietei būt stiprai, bet viņai ir jāiet un jādara. Otrs ir finansiālais stāvoklis, kas neļauj viņai būt drošai par savu rīcību. Pašcieņa ir tiktāl sagrauta, ka pašvērtējums ir zem nulles, tāpēc ir ļoti no svara, ja kāds draugs, radinieks, kolēģis var izmitināt šo sievieti pie sevis un atbalstīt, neprasot garantijas, ka viņa neatgriezīsies pie varmākas, nenosodot viņu un esot līdzās ceļā uz jauno dzīvi. Varbūt neveikls salīdzinājums, bet tad, kad cilvēks aiziet, mums ir iespēja izmantot apbedīšanas aģentūras. Šīs aģentūras izprasa attiecīgos dokumentus, izdara izvēles. Pastāv iespēja, ka viņi visu izdara tavā vietā, jo tu neesi emocionāli pietiekami stabils, lai to visu kārtotu, tev sāp. Sieviete, kas ir izrāvusies no vardarbības loka un atstājusi varmāku, ir līdzīgā stāvoklī. Viņai ir grūti, viņa nezina, ar ko būs jāsaskaras nākotnē, viņai nav atbalsta, un viņai nav tādas aģentūras. Visas aģentūras, piedodiet, arī jurists, prasīs naudu par dokumentu sastādīšanu, par pārstāvniecību tiesā, ja jādala kopīpašumi. Tiesas process ir ilgstošs, un, iespējams, viņa 5–6 reizes atgriezīsies pie varmākas, bet mums nav tiesību atteikt cilvēkam, kas lūdz palīdzību.

Madara: Klausoties atcerējos tīri praktiskas lietas, ko piemetināt. Nav tā, ka sievietēm nebūtu krīzes centru, kur vērsties. Šobrīd ir krīzes centrs "Mīlgrāvis", kas uzņem sievietes gan ar bērniem, gan bez tiem. Šis centrs atrodas Rīgā, taču uzņem arī no citām pašvaldībām, bet patiešām paredzēts krīzes situācijām. Ir arī citi krīzes centri, piemēram, Talsos. Resursi ir, piemēram, "Martai" ir divi anonīmie dzīvokļi, bet tā nav lieta, ko varam plaši piedāvāt. Tā ir vēl viena problēma – ja sieviete dodas uz krīzes centru, kas ir publiski pieejams un atrodams, bieži vien arī varmāka zina, kur viņu sagaidīt. Tas ir risināms jautājums – kā palīdzēt cilvēkam, kam nepieciešams anonīms patvērums uz ilgāku laiku?

Aivita: Ja drīkstu kopsavilkt, Latvijā ir diezgan daudz dažādu resursu, bet nelaime tāda, ka tie nav sajūgti kopā. To redzējām pētījumā. Es pati, gaidot interviju ar vienu Valsts policijas pārstāvi, sāku runāt ar Informācijas centra darbinieci. Pētījuma dalībniekiem bija piekrišanas formas, kur otrā pusē bija rakstīts, kur jāvēršas pēc palīdzības. Beigās izrādījās, ka tai policijas centra darbiniecei, ar kuru es parunāju burtiski piecas minūtes, šo palīdzību vajadzēja. Viņa sēdēja policijā! Tas parāda, cik ārkārtīgi svarīgs ir šis projekts, kurā policija sadarbojas ar sociālajiem dienestiem, liekot kopā resursus. Vēl pāris soļi, un varbūt tas sāks darboties. Otra lieta – mēs runājam par smago galu, bet ļoti daudz var darīt arī pašas ģimenes. Runājot ar sievietēm, kuras ir 30 gadus cietušas no vardarbības ģimenē un baidījušās to atzīt, jo uztraukušās, ko domās bērni, noskaidrojas – kad viņas pirmspensijas vecumā tomēr izšķiras aiziet, atstājot visu mantu un sākot dzīvi no jauna, bērns saka: "Mammu, tev to sen vajadzēja izdarīt." Ļoti bieži cilvēki baidās no tā, kas notiks. Ģimene varētu būt liels palīgs, bet cilvēki baidās jaukties citu dzīvē. Mammas redz, ka meitu ģimenēs notiek vardarbība, bet gaida, kad meita pati nāks un prasīs palīdzību. Mēs nerunājam par šīm lietām mājās. Trešais vājais punkts, kam pagājušā gadā pievērsās "DodPieci", ir – centrs nav nekāds atrisinājums, jo pēc tam sieviete ir atpakaļ. Varbūt Rīgā vēl ir iespēja atrast darbu, bet mazpilsētās tas ir ārkārtīgi grūti. Mums ir tradīcija, ka kustamie un nekustamie īpašumi tiek ierakstīti uz vīrieša vārda, tāpēc šīs sievietes ar bērniem paliek vienas pašas un pašvaldībai nav iespējas viņām palīdzēt. Ļoti bieži šīs sievietes nav tādā stāvoklī, lai parūpētos par sevi, tāpēc apkārtējo atbalsts ir ārkārtīgi nepieciešams.

Henriks: Viena lieta ir sniegt minēto atbalstu – izmitināt un palīdzēt krīzes brīdī, bet ko darīt, ja esmu liecinieks tam, ka tuvs vai pazīstams cilvēks cieš no vardarbības? Kādi ir juridiskie un praktiskie rīcības soļi? Kur vērsties šajā gadījumā, īpaši ņemot vērā to, ka komunikācija ar upuri mēdz būt ļoti dažāda?

Iveta: Kā jau teicu, ļoti bieži policija saņem izsaukumus no līdzcilvēkiem. Sabiedrība jāmotivē ziņot, pat ja beigās izrādās, ka tas nav vardarbīgs notikums, bet divi cilvēki skatās skaļu televīzijas pārraidi aiz sienas – tādi gadījumi arī ir bijuši. Nekādā gadījumā nevajag baidīties no atbildības par nelikumīgu izsaukumu, ir jāsauc policija – tā atbrauks un noskaidros, vai kaut kas notiek vai ne. Arī tādos gadījumos, kad konflikts, akūtā situācija jau ir beigusies, policija aizbrauks uz adresi un runās ar konfliktā iesaistītajām personām. Ja tajā brīdī viss būs nomierinājies un personas nebūs nepieciešams nošķirt, policija būs starpnieks starp cietušo personu un tiesu, pierunās cietušo uzrakstīt pieteikumu tiesai, lai aizsardzība būtu ilgstoša. Jebkurā gadījumā līdzcilvēkiem jāzina, ka viņi ne tikai drīkst to darīt – uzskatu, ka tas ir viņu pienākums. Kādam no klātesošajiem varbūt nepatiks tas, ko saku, bet diemžēl pašas cietušās personas kategoriski atsakās risināt savus jautājumus. Pat fiziskas vardarbības gadījumos. Kad līdzcilvēks, ģimenes loceklis vai kopdzīvotājs ir nodarījis miesas bojājumus, policija var uzsākt kriminālprocesu pat bez cietušās personas iesnieguma, taču, lai izmeklētu šo procesu un nonāktu līdz loģiskam secinājumam, cietušajai personai jāsadarbojas. Nevar pateikt: "Nē, es nevēlos, bet jūs, lūdzu, dariet savu darbu." Tas ir pirmais aspekts – bez cietušās personas līdzdalības nekas nesanāks. Otrs aspekts ir tas, ka jebkurš var vērsties ar iesniegumu policijā, arī par senāk izdarītiem pārkāpumiem, taču, ja tas ir bijis vardarbības akts, jābūt saglabātiem pierādījumiem. Ja cietusī persona atnāk uz policiju un saka: "Man pirms diviem gadiem bija uzsista zila acs," – bez pierādījumiem policija neko nevarēs izdarīt. Jābūt vai nu medicīniskās iestādes apstiprinātiem, vai cita veida pierādījumiem. Policija strādā ar dokumentiem, un otras puses vaina ir jāpierāda.

Ieva: Man būs diezgan loģisks turpinājums teiktajam – ir jāsaprot, ka cietušajai personai jāraksta iesniegums. Bez iesnieguma nekas nav iespējams. Cietušajai personai pašai jārīkojas. Neviens tavā vietā nedarīs to, kas tev jādara pašai. Atcerieties laiku, kad mēs vēl tikai ieviesām tādu mehānismu kā pagaidu aizsardzība pret vardarbību, kad varmāku uz laiku var izlikt no viņa paša dzīvokļa, atstājot sievieti drošībā ar bērniem, lai viņa varētu saprast, kā rīkoties tālāk. Tolaik sabiedrība reaģēja interesanti – teica: "Bet kā, tas taču ir viņa īpašums! Kur viņš ies?" Tajā pašā laikā, ja sieviete skrien projām no mājām, kur tiek kaustīta kā boksa maiss, mēs nedomājam par to, kur viņa skries un glābsies. Bet jā, iesniegums policijā ir vajadzīgs, un pierādījumi arī ir vajadzīgi. Bieži vien tie pierādījumi, kas tapuši pirms vairākiem gadiem un šķiet neaktuāli, X stundā var būt aktuāli un pamats. Tajā brīdī tie ir vajadzīgi.

Henriks: Kas ir visbiežāk izmantojamie pierādījumi šādā gadījumā? Ar telefonu uzņemtas bildes vai video?

Ieva: Šādā gadījumā der viss, varbūt Valaines kundze papildinās. Iztēlojieties situāciju – tev virsū nāk vīrietis, tūlīt sitīs, bet tu saki: "Pagaidi, smaidi, es filmēšu!" Tas nav iespējams. Vai ierakstīt sarunu, turot rokā telefonu – tu būsi bez telefona un tāpat, atvainojiet, ar zilu aci. Tas ir milzīgs risks un nav tik viegli. Ļoti palīdz bilde ar to, kā zilums izskatās, bet tik un tā mums jāpierāda fakts. Zilumu prasmīgs advokāts otrā pusē var viegli apstrīdēt un pateikt: "Piedodiet, jūs nobildējāt zilumu, tas nav process." Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai sieviete runātu. Lai viņa runātu ar savu draudzeni, kolēģi, radiem, tuvākajiem cilvēkiem. Der arī skrīnšoti no "WhatsApp" sarakstes, kur viņš draud to zilumu uzsist. Tas nenozīmē, ka viņš uzsitīs, bet vismaz redzam kopsakarību, secību notikumam.

Iveta: Liels paldies Ievai, viņa ļoti pareizi pateica, bet attiecībā uz pierādījumiem – ja mēs gribam uzsākt kriminālprocesu par senu vardarbības gadījumu, der tikai un vienīgi dokumenti no medicīnas iestādes, kas ir konstatējusi, ka zilumi radušies otra cilvēka dēļ. Ja šādu dokumentu nav un ir skrīnšoti, video vai cita veida pierādījumi par iepriekš veikto vardarbību, tie der tiesai aizsardzībai pret pagaidu vardarbību, bet varbūt nederēs kriminālprocesa uzsākšanai par iepriekš veiktu vardarbību. Ieva pareizi pateica – jāsaglabā pilnīgi viss.

Aivita: Es gribētu komentēt Ivetas teikto, ka sievietes pašas neraksta iesniegumus. Nemotivētie klienti, sievietes, kuras visu laiku atgriežas vardarbības aplī, sociālajiem darbiniekiem un policistiem ir viena no lielākajām problēmām. Runājot ar speciālistiem, redzu, ka tas viņus ļoti demotivē – braukt uz vienu vietu vairākas reizes. Tur neko citu nevar darīt, kā tikai labāk apmācīt speciālistus. Var ļaunoties, bet noteikti ir jādomā, kā pareizi runāt ar vardarbībā cietušajām sievietēm. Ne vienmēr ir pilnīgi skaidrs, kas notiek, tāpēc policistiem ir grūti tikt galā, īpaši tad, ja pašiem ir stereotipi par to, kādām jābūt attiecībām. Otra lieta bija par līdzcilvēku iejaukšanos – cilvēki drīkst būt arī saprātīgi un izvērtēt. Proti, ja mēs pazīstam kaimiņus ārkārtīgi labi un dzirdam, kas notiek, mēs drīkstam aiziet un pajautāt, pirms zvanām policijai. Esam fiksējuši tādus gadījumus, kad bērnam zobi nāk un tiek izsaukta policija.

Henriks: Tomēr, drošs paliek nedrošs, labāk lieku reizi izsaukt nekā neizsaukt, vai ne?

Aivita: Ja mēs labi pazīstam savu kaimiņu ģimeni, varam aiziet un aprunāties. Varbūt viņam ir vajadzīga kāda palīdzība. Protams, nevajag līst ģimenē, kurā notiek kaut kas ārkārtīgi neskaidrs. Mums jānovērtē savas kompetences, bet mēs kā kopiena noteikti varam izdarīt daudz vairāk un daudz labāk.

Madara: Es vēlos turpināt par līdzcilvēku aspektu. Kad dzirdam kliedzienus aiz sienas, vismaz ir skaidrs: saukt vai nesaukt policiju, bet ļoti daudzi vardarbības gadījumi, īpaši ja tā ir emocionālā vardarbība, ir klusi, ilgi un lēni. Tas nav gadījums, kurā līdzcilvēks varēs strauji noreaģēt un būt mazais ikdienas varonis. Līdzcilvēka loma ir palīdzēt cietušajiem pakāpeniski saprast. Pirmkārt, būt par atbalsta personu – "es esmu klāt, es būšu šeit, pat ja šobrīd nejūti vajadzību pēc atbalsta". Būt gatavam pieņemt, ja cilvēks pēc gadiem nāk un saka: "Jā, īstenībā esmu ilgi dzīvojis šādās attiecībās." Otra lieta – kā mēs reaģējam uz mikrovardabības gadījumiem ikdienā: draugu grupās, ģimenē, dzimtā. Cik mēs tos tolerējam – pieveram acis, pajokojam. Ar to mēs parādām, cik ļoti mums pieņemama tā vardarbība, kas paliek aiz durvīm ģimenēs un attiecībās. Līdzcilvēka aspekts sākas ar mazām darbībām savā vidē – nav obligāti jāmetas risināt vardarbības situāciju, kad kliedz, jo, iespējams, kaut kas notiek daudz mazāk pamanāmā līmenī man apkārt.

Henriks: Marij, kāds ir tavs ieteikums līdzcilvēkiem, kas redz nevis degošo ugunsgrēku, bet dūmus? Kā vispār sākt šo sarunu? Kas ir pirmie soļi?

Marija: Pabeidzot apli par palīdzību un zvanīšanu policijai, man gribas atgriezties pie Ievas izteiktās idejas, ka būtu labi, ja būtu atbalsta persona, kas dodas līdzi pa visām iestādēm. Dažkārt kolēģi, kas strādā ar cietušajām sievietēm, dodas līdzi uz policiju un palīdz vienkārši emocionāli – uzrakstot iesniegumu vai dodoties līdzi pie ārsta. Tie var būt arī līdzcilvēki! Protams, šobrīd sakarā ar pandēmiju process ir nedaudz apgrūtināts, bet man gribētos, lai pretī ir speciālisti, kas izturas pret šo vēlmi ar cieņu. Un ar cieņu uzklausa arī informāciju, ko sniedz cietusī. Ir dzirdēti labi stāsti par to, kā cietusī uzklausīta policijas iecirknī, bet ir arī elles stāsti, piemēram, ņirgāšanās astoņu stundu garumā par abām sievietēm – cietušo un psihologu. Ļoti, ļoti gribētos, lai pret cietušā stāstu izturas ar cieņu, pat ja notikušo grūti iztēloties. Tas pats arī ārsta kabinetā un visur citur. Esmu bijusi situācijā, kur ārsts izturas ar cieņu pret to, ka kopā ar cietušo ir cilvēks, kas palīdz, ir klātesošs un varbūt arī pieraksta, ko ārsts saka. Bet ir situācijas, kad ārsts norāda, ka spēkā ir datu aizsardzība, un, pat ja cietušais lūdz, lai atļauj otram cilvēkam būt blakus, saka – "Nē, ejiet ārā!" Tas ļoti sagrauj cīņas sparu – sajūta, ka visur ir šķēršļi, pat ja tie ir it kā maziņi. Ja mums ir daudz resursu, teiksim: "Izbeidziet!" vai: "Mēs iesim pie cita ārsta!" Bet, esot tik smagā situācijā, traucē arī mazie šķēršļi, pat skatieni: "Ak, mums atkal vardarbības upuris! Labi, stāstiet!" Ar to pietiek. Es gribētu aicināt uz cieņu, arī domājot par to, kā ar cilvēkiem uzsākt sarunu. Izturēties ar cieņu pret to, ko cilvēks stāsta, un nemēģināt viņu apšaubīt. Nereti reakcija, ko cilvēki piedzīvo, stāstot par vardarbību ģimenes loceklim vai tuvam draugam, ir tamlīdzīga: "Nevar būt! Viņš taču ir foršs, es viņu pazīstu! Neesi pārpratusi?" Tā kā cilvēks pats sevi apšauba un knapi saņemas, nereti šis apšaubījums no līdzcilvēkiem liek aizvērties un domāt, ka kaut kas nav sanācis. Seksuālā vardarbība tam vēl pievieno milzīgu kaunu, un nereti cilvēki ir teikuši, ka izstāstīšana bija atkārtoti traumatizējoša situācija – tu atklājies, bet tev saka: "Ai, nu beidz, gan jau jums bija sarunāts! Nevar būt, ka viņš tā, come on!" Dažkārt devalvējošos tekstus pasakām pārsteiguma dēļ. Nevar būt! Mums jāprot to noturēt un uzklausīt, dot iespēju izteikties. Ja cilvēks nenāk pie mums, bet mēs paši redzam, ka kaut kas nav kārtībā, visvienkāršākais veids ir sākt sarunu caur rūpēm: "Klau, es skatos: pēdējā laikā tu ļoti slēp šo sejas pusi. Mani satrauc, kas ar tevi notiek. Tu man esi svarīga, man ļoti rūp, kas notiek ar tavu dzīvi, droši vari man stāstīt visu." Varbūt cilvēks uzreiz neizstāstīs, arī tā var būt, bet ir vērts nākt un prasīt vēl: "Mēs to sarunu aizvirzījām, bet man aizvien rūp." Dažkārt tāda labvēlīga, uzstājīga attieksme, kad nemetam plinti krūmos pēc pirmā atteikuma, vainagojas ar panākumiem, jo cilvēks saprot, ka sarunbiedrs tiešām ir gatavs dzirdēt šo briesmīgo stāstu. Jo tie stāsti reizēm ir prātam neaptverami, piemēram, sievieti spīdzina, liekot uz muguras gludekli. Reizēm tās ir lietas, kuras mēs pat neesam gatavi dzirdēt un kuru atklāšana prasa drosmi un cieņu.

Henriks: Vai otram cilvēkam ir tiesības iejaukties situācijā, ja upuris to acīmredzami nevēlas? Kā līdzcilvēkam rīkoties, ja upuris vardarbību neatzīst, neatpazīst?

Iveta: Varbūt es atkārtošos, bet, kā Marija ļoti pareizi pateica, palīdzēt var tikai un vienīgi sarunas, motivācija iet un darīt. Vismaz piekrist, ka otrs cilvēks tev palīdzēs.

Ieva: Ja persona nevēlas, lai tai palīdz, un tu uzrunā viņu otro, trešo reizi, izrādi rūpes un līdzcietību, pacietīgi jautā un interesējies, bet tomēr saņem vārdu "nē", tad šis nē ir nē. Jo katram auglim ir savs laiks. Ābols būs gatavs, kad ābols būs gatavs. Kartupeļus rokam tad, kad mēs rokam kartupeļus. Cilvēkam ir jānobriest pašam, un mēs nevaram pamodināt cilvēku, kas izliekas guļam. Cilvēkam ir jāceļas. Jo nekas nevar būt sliktāks par nevietā iedotu padomu, kuru neviens vispār nevēlas. Un uzspiesta palīdzība nekad nebūs palīdzība.

Iveta: Īstenībā viens maziņš instrumentiņš valsts iestādēm ir. Gadījumā ja sieviete cieš no vardarbības ģimenē un viņai ir bērni, tad pieteikumu tiesā viņas vietā var rakstīt bāriņtiesa.

Ieva: Taisnība, tur ir tā atšķirība, ja runājam par sievieti bez bērniem vai par mammu.

Madara: Es piekrītu Ievai, ka "nē" nozīmē nē: tā ir cieņa pret šī cilvēka lēmumu tajā mirklī. Ja sieviete nav gatava doties projām, mēs nevaram viņu piespiest. Cilvēki zvana centram "Marta" par savām māsām, tantēm, draudzenēm, un tas ir nenovērtējami no viņu puses, bet mēs nevaram atnākt un aizvest cilvēkus prom no attiecībām. Viss, ko mēs varam darīt kā cilvēki, ir būt blakus, sniegt maksimāli daudz atbalsta un būt ļoti pacietīgi. Nenovērsties no šī cilvēka, pat ja tam vajadzēs gadu. Reizēm cilvēki padodas. Nav obligāti jābaksta šis cilvēks, visu laiku jājautā, kā ir, bet svarīgi nepazaudēt viņu, nenovērsties, jo vardarbīgās attiecībās bieži notiek cietušā izolēšana. Cietušais pakāpeniski arvien vairāk tiek nogriezts no sava atbalsta loka: no tuviniekiem, draugiem. Rezultātā tajā brīdī, kad pēc gadiem kaut kas beidzot ir saslēdzies pareizajā veidā un cietusī pat būtu gatava doties prom, viņa ir palikusi bez jebkādiem resursiem, bez atbalsta loka, jo cilvēki ir padevušies, zaudējuši pacietību, attālinājušies. Būt tur, nezaudēt kontaktu – es teiktu, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Aivita: Mums tā saruna aizvirzījās uz smago galu, un tur ir tā nelaime – kad vardarbības akts noticis, ir par vēlu palīdzēt. Mēs runājam par lietām, kuras nevar atrisināt, jo vardarbība atstās pēdas upura dzīvē arī turpmāk, tāpēc lielākie resursi jāvelta novēršanai. Bet man bija komentārs par to, ka bāriņtiesa var mēģināt piespiest virzīt sievietes ar bērniem. Man liekas, ka tas ir absurds. Ja mēs paskatāmies uz programmām varmākām, tur lielākoties ir sievietes, jo viņām ir bērni. Viņas piespiež iet uz šīm programmām, lai neatņemtu bērnus. Upuris jau vienreiz izgājis cauri dzirnavām, un pēc tam viņu valsts ieliek tur vēlreiz. Ja cilvēks ir bijis vardarbības upuris, viņš var kļūt par potenciālo varmāku. Situācija nekad nav vienkārša – iedeva pa muti mājās, tagad tas ir akts, mēs domājam, ko ar to darīt. Tas ir process, kur bijušas lietas pirms un būs lietas pēc. Situācijas atrisinājums nekad nav viegls un elementārs. Risināšanā nedrīkstam izmantot citus vardarbības veidus.

Iveta: Bāriņtiesas iejaukšanās nav ar mērķi pasargāt māti, bet gan bērnus. Un tas ir ļoti svarīgi, jo, gadījumā ja māte pati nav vērsusies pēc palīdzības un samierinājusies ar vardarbību, kas veikta pret viņu, cietušie ir bērni, jo viņi ir klātesoši šajos konfliktos.

Henriks: Mums bija jautājums par to, ko darīt, lai upura stāvokli nepasliktinātu. Manuprāt, ļoti laba atbilde – gaidīt. Bet ko noteikti nevajag darīt, pieredzot šādas situācijas?

Marija: Noteikti nevajag kaunināt, sakot: "Kāpēc tu agrāk neaizgāji?" vai: "Es jau tev teicu, ka nekas labs tur nav gaidāms." Tas ir cilvēciski saprotami – ja mēs pārdzīvojam par cilvēku un tiešām viņu pirms tam brīdinājām, mums gribas to pateikt, bet tas nepalīdz, jo vardarbības upuris jau tā izjūt milzīgu kaunu. Jāizvērtē arī savas spējas tikt galā, pasargāt, jo esmu dzirdējusi par gadījumiem, kad viena smalka meitene mēģina "izručīt" otru smalku meiteni un kauties pretī, bet beigās abas ir piekautas un izvarotas. Ir ļoti svarīgi novērtēt pretinieku un labāk saukt policiju nekā mēģināt būt kā filmu varonim, kas visus izglābj. Protams, ir tādi varmākas, kas sāk vajāt tos, kas palīdz upurim. Tad paši varam kļūt par upuriem.

Madara: Vēl viena lieta ir stereotipi un dažādi priekšstati – "īsta mīlestība var mainīt" vai "viss būs labi, ja tikai es apmeklēšu pareizos dievietes kursus". Es, protams, ironizēju, bet kopumā tā ir tendence mūsu sabiedrībā – uzskatīt, ka īsta mīlestība var izturēt visu, ka "patiesībā jau viņš iekšā ir labs cilvēks, man tikai jāiztur". Šis ir viens no diskursiem, kuru mums, līdzcilvēkiem, vajadzētu griezt kā ar nazi. Ja sit, tad mīl – tā nav norma mūsu sabiedrībā. Īsta mīlestība nepārvar visas lietas. Svarīgi neuzskatīt, ka, tev mainoties, mainīsies arī otrs cilvēks – vardarbība lielākoties nav par tevi, tas nav par cietušo. Varmāka ir varmāka, viņam ir savas problēmas, uzskatu kopums, rīcības modeļi, ar kuriem jāstrādā, nevis jāvaino vai jānorāda: "Ja vien tu darītu citādi, mainītos, paklusētu..." Vardarbība vienmēr ir vardarbību veicošās personas atbildība. Stingri jāpaliek pie tā, ka nesākam vainot un neuzliekam atbildību cilvēkam, kurš no vardarbības cieš.

Ieva: Cietušajam vajag dot drošības sajūtu, likt saprast, ka tu būsi pa rokai tad, kad vajadzīgs. Tu nenosodīsi, nekaunināsi, pieņemsi, palīdzēsi, atbalstīsi. Arī palīdzības devējam jāprot sevi pasargāt, lai netiktu ievilkts šajā bezgalīgajā stāstā un nekļūtu līdzatkarīgs. Tev nav jādzīvo sveša dzīve – jāprot arī novilkt robežas, lai tu pats netiktu izmantots. "Jā, es tev esmu, jā, es būšu rīt, parīt un arī piecpadsmitajā reizē, kad tu atnāksi," – bet sev jānovelk robežas, kuru ietvaros jūs palīdzat un atbalstāt. Jo pēc tam var gadīties, ka pašam jāmeklē palīdzība.

Henriks: Ik pa laikam plašākas sabiedrības uzmanības lokā nonāk gadījumi, par kuriem tiek publicētas ziņas medijos, par kurām runā tviterī. Gribu pārvirzīt kadrējumu no attiecībām ar tuviem cilvēkiem uz sabiedrības struktūru un viedokļiem. Ko mums darīt kā sabiedrībai? Daudzajos viedokļos, kas par vardarbību izskan komentāros un sociālajos tīklos, parādās viena lieta – cilvēki vērsušies policijā, bet tas izrādījies neefektīvs mehānisms. Ko mums vajadzētu stiprināt sabiedrības struktūrā? Kā mums trūkst vardarbības prevencijai un vardarbības situāciju risināšanai? Runājot gan par valsts atbildību, gan mūsu kolektīvo situāciju.

Aivita: Tagad, uz sarunas beigām, man ir skaidrs, ka klātesošajiem ir diezgan dažāda izpratne par to, kas ir vardarbība. Vardarbība nozīmē izmantot savu varu attiecībās ar otru cilvēku, un tā nav tikai fiziska vai tikai uzvedība – tā var būt arī manipulācija ar otru cilvēku. Visām vardarbības izpausmēm kopīga ir varas hierarhija. Ģimenēs šo hierarhiju bieži vien veido dzimums un dzimuma lomas. Skolās un darbavietās daudz izteiktāka ir sociālā nevienlīdzība – cieš tie bērni, kuriem ir sliktāks sociāli ekonomiskais stāvoklis. Ne velti Latvijā 35% ziņo, ka viņi skolā cietuši no vardarbības. Parasti gadījumi ir šādi: mamma viena pati audzina bērnu, pilsētā īsti nav, kur strādāt, viņa strādā spēļu zālē pa nakti, no rīta viņai nav spēka sakopt bērnu, viņa nevar tik daudz sapelnīt drēbēm, lai bērns līdzinātos klasesbiedriem. No rīta bērns iet uz skolu, bieži aizguļas, un tad viņu klasē apsmej. Mēs nezinām, ko tādā situācijā varētu darīt, jo visi skaidri zina – tā ir tā ģimene, tā sieviete, kura tika pie bērna vēl mazgadīga, viņu ģimene slikti uzvedas. Tas ir riņķis, kurā būtiska gan sociālekonomiskā pozīcija, gan dzimums, gan pozīcija vietējā kopienā – tas ir tas, kas iekustina vardarbības riņķi un ļauj to arī turpināt. Kamēr nerunājam par strukturālajiem iemesliem, droši vien tālāk arī netiksim.

Henriks: Runāt plašāk, dziļāk un prātīgāk par vardarbību?

Aivita: Vispirms mums būtu jāsāk ar to, kāpēc notiek vardarbība. Jau pirms 20 gadiem Pasaules Veselības organizācija (dīvainā kārtā pirmā starptautiskā organizācija, kas sāka runāt par vardarbību) redzēja to kā nozīmīgu veselības problēmu. Varbūt tas arī iedeva perspektīvu, kurā vardarbību redzam kā ārkārtīgi plašu, strukturālu problēmu, kas saistīta ar attiecību prasmēm, konfliktu risināšanas iemaņām, gaidām vienam no otra. Nav tā, ka mēs šķetinām konkrētu gadījumu – vardarbība ir ārkārtīgi kompleksa lieta, nav nemaz tik viegli par to runāt. Latvijas specifika ir sociāli ekonomiskā nevienlīdzība, kura diemžēl visu laiku pieaug, it īpaši kovida laikā, tāpēc šie gadījumi ir saasinājušies.

Madara: Tieši prevencija ir mans lauciņš. Centrā "Marta" mums ir fokuss uz jaunatnes programmām, tajās mēs jau gadus desmit pakāpeniski, bet arvien plašāk mēģinām strādāt ar jauniešiem. Tur mēs tiešām saredzam, ka tas ir komplekss jautājums. Mēs arī sākām ar domu – audzināt nākamo paaudzi, lai nākotnē mums ir mazāk klientu un mazāk darba. Sabiedrība nerunā ar bērniem un jauniešiem par veselīgām attiecībām. Netiek veidots pamats. Skolās jau labu laiku netiek runāts pat par pamatlietām, piemēram, par tik elementāru lietu kā seksuālo izglītību, nemaz nerunājot par attiecību veidošanu, veselīgām dzimtes lomām, veselīgu draudzību, veselīgām partnerattiecībām, attiecībām ar autoritātēm un tā tālāk. Ir jāiet cauri visām tēmām, sākot no draudzības un identitātes. Bieži vien vardarbības cēloņi ir mūsu stereotipi par dzimtes lomām, kas sakņojas arī tajā, ko redzam medijos. Tāpēc nevar sagaidīt, ka jaunieši, kuri nav redzējuši veselīgas attiecības savā ģimenē vai ieguvuši šo priekšstatu citur, pēc tam veidos veselīgas attiecības. Mēs nevaram mainīt paaudzes, kas jau ir izaugušas – mums ir padomju laika un deviņdesmito gadu bagāža, kad par šādām lietām nerunāja. Mērķis ir, lai vismaz jaunieši vairāk apzinās un ātrāk spēj identificēt, kas ar viņiem notiek, kādas ir viņu attiecības ar cilvēkiem. Otrs jautājums: kā dzimtes stereotipi ietekmē mūsu priekšstatu par hierarhiju, lomām, attiecībām – kuram jārūpējas par bērniem, kuram jāgatavo vakariņas. It kā sīkumi, bet tajos ir daudz kopīga ar uzskatu kopumu, kāds piemīt varmākām partnerattiecībās. Ja šis uzskatu kopums netiek mainīts un mēs nemēģinām saprast, kas ir veselīgi modeļi, mēs arī turpināsim reproducēt to visu, tāpēc ļoti būtiska ir sabiedrības saruna. Otra būtiska lieta – praktiska varmāku rehabilitācija. Mums tāda Latvijā ir, bet, kā jau tika minēts, tās pamatauditorija ir sievietes, kuras tur atrodas saistībā ar bērniem, bet cik daudz tur ir vīriešu no vardarbīgām partnerattiecībām? Šobrīd situācija ir labāka. Ja pareizi atceros, kopš pagājušā gada pagaidu nošķiršanas gadījumā ir tiesības varmākam nozīmēt sociālās rehabilitācijas programmu, ko viņš var iziet vai nu grupas sesiju veidā, vai individuāli. Tas jau ir daudz, bet ļoti daudzi no šiem cilvēkiem vai nu neiziet šo programmu, vai iziet daļēji. Jautājums – cik efektīvi un plaši rehabilitācija šobrīd tiek izmantota? Mēs varam sniegt atbalstu cietušajām, cik gribam, bet cilvēks, kurš veic vardarbību, ies pie nākamās un nākamās personas. Tas nebeidzas nekad.

Ieva: Es no savas prakses varu teikt, ka lielākā daļa sieviešu, kas ir nobriedušas un aiziet no vardarbības apļa, neizvirza par mērķi to, lai policija sodītu varmāku. Pirmkārt, viņām vienkārši nav tam laika – viss, ko viņas vēlas, ir pēc iespējas ātrāk izbeigt šo situāciju un sākt dzīvot mierīgi. Bieži vien policijas izsaukums ir vajadzīgs tajā brīdī, kad svarīga, piemēram, pagaidu aizsardzība, vai nākotnē, kad notiek cīņa par bērnu un nepieciešams raksturot šo vīrieti – ko viņš ir darījis, kā viņš ir uzvedies, vai viņš ir psiholoģiski ietekmējis sievieti vai bērnu. Pēc būtības visas šīs sievietes vēlas sākt jaunu dzīvi un viņām nav ne laika, ne vēlmes staigāt pa iestādēm, pierādot savu zilumu lielumu, dziļumu un patiesumu, rakstot neskaitāmos iesniegumus, atbildot uz pieprasījumiem no iestādēm. Tad, kad sieviete aiziet, viņai jānofokusē sava uzmanība. Jā, mēs, sievietes, esam fantastiskas, protam darīt simts un vienu lietu vienlaikus, bet tad, kad notiek trieciens un tava dzīve sākas no jauna, tev jānofokusē visi savi spēki un uzmanība uz jauno sākumu: vai tu varēsi aizvest bērnu uz dārziņu, vai varēsi atrast darbu, vai tev mājās būs, ko ēst, vai tev vispār būs dzīvoklis, vai tas būs ar malkas apkuri, vai ir jākurina, kāds būs rēķins. Tas novērš visu uzmanību, praktisko jautājumu ir pāri galvai. Ar laiku sievietei, kas ir aizgājusi, vajadzība pēc policijas vienkārši zūd. Viņai nav laika. Tāpēc atgriezīšos pie pašā sākumā teiktā – atbalstīt un pavadīt šādu cilvēku jaunā dzīves posmā, būt klātesošam un palīdzēt praktiskos jautājumos ir kolosāls ieguldījums un palīdzība.

Henriks: Man ir sajūta, ka varētu uzreiz sākt vēl vienu sarunu. Aivita, arī man, no vienas puses, ir sajūta, ka par daudz fokusējos uz ugunsgrēka dzēšanu, bet vienkārši šķiet, ka pārāk daudz deg. Attiecīgi mums ir plāns nākamo sarunu veidot plašākā skatījumā, tostarp par to, ko darīt ar varmākām – kā reabilitēt, kā rīkoties. Mēs esam runājuši pusotru stundu, domāju, ka jāliek finiša zīme, bet jautājums – kāds ir labākais iespējamais sarunas finišs? Ja nemaldos, jau kopš 2011. gada notiek runas par Stambulas konvenciju, kas nu jau kļuvušas par karikatūru, jo nekas joprojām nav izdarīts. Kāds būtu jūsu fināla sakāmais tēmas ietvarā?

Marija: Manuprāt, āķis ir izglītošanā, jo tas ir visnevardarbīgākais veids, kā veidot izpratni. Otrs gals ir robežas, ko varam uzlikt vardarbīgiem cilvēkiem – būs tādi, kas ir gatavi mainīties un kuros patiešām vērts ieguldīt, bet būs tie, kuri nebūs gatavi mainīties, un viņus no noziegumiem atturēs tikai skaidras robežas, soda vai seku neizbēgamība. Stambulas konvencija būtu vēl viena robeža, zīme tam, ko mēs nepieņemam un neatbalstām. Es teiktu, ka tas ir ceļš, visticamākais, spirāle – redzu labu tendenci un attīstību, kurā ik pa brītiņam ir atkritieni, bet ir cerība, ka atkritieniem sekos vēlme kļūt civilizētākiem. Būt civilizētiem ir grūti. Ir stipri vieglāk dzīvot pēc džungļu likumiem, taču ceru, ka saprāts un civilizētība uzvarēs.

Aivita: Ja atgriežamies pie Stambulas konvencijas, labā ziņa ir tā, ka cietušo aizsardzība vismaz pamatos mums ir ieviesta. Ir Eiropas Savienības cietušo direktīva, kas panāca to, ko Latvija nevarēja izdarīt 20 gadus, proti, mēģināja definēt vardarbību ģimenē. Joprojām tas nav izdarīts līdz galam, jo tad mums būtu jādefinē, kas ir ģimene, un tas ir viens no galvenajiem iebildumiem. Ja mēs definēsim, kas ir ģimene, atkal būs ārkārtīgi slikti, jo tās ģimenes, kas nav ģimenes, arī būtu jāliek iekšā. Tagad mums ir ielāps, no kura it kā varētu sākt, bet vardarbība ģimenē joprojām nav definēta krimināllikumā. Turklāt cilvēki vardarbību pat uzskata par normu – kurš kārtīgs vīrietis neklapē savu sievu? Līdzīgi kā Krievijā, kur pat mainīja regulējumu, lai varētu pasargāt tradicionālo ģimeni, kuru "apdraud" visa veida brīvības. Es domāju, ka tā ir ārkārtīgi liela problēma. Labā ziņa ir, ka Eiropas direktīva ļauj mums atrisināt jautājumus, bet nelaime ir tāda, ka tā nenāk no iekšpuses. Mums nav iekšējās sarunas par to, kas ir vardarbība, kāpēc tas ir svarīgi, kā to ietekmē dzimtes lomas. Izglītības procesa un pavisam agrīnas prevencijas ziņā joprojām esam bērna autiņos. Tā ir tā nelaime – izpratne par vardarbību ir ārkārtīgi virspusēja. Un te nepietiks ar bakstīšanu no ārpuses.

Iveta: Stambulas konvenciju es laikam nedrīkstu komentēt, Iekšlietu ministrija izdarīja savu mājasdarbu, tālāk jau tas ir politisks lēmums. Kas attiecas uz sabiedrību – ja kāds tās loceklis sapratis, ka ir liecinieks vardarbībai, svarīgi nenolaist acis, nepaiet malā, bet tomēr rīkoties. Ir jābūt aktīvai darbībai. Vēl gribu aicināt sabiedrību un arī tās cietušās personas, kam sanācis nelāgs kontakts ar valsts vai pašvaldību iestāžu amatpersonām, nemest plinti krūmos – ir arī virsinstitūcijas un, ja kāds nelikumīgi, nepareizi vai neētiski rīkojies vai sarunājies ar cietušo personu, ir jāsūdzas. Gan par dakteriem, gan par policistiem, gan par sociālajiem darbiniekiem un tā tālāk, un tas ir jāņem vērā.

Ieva: Mūsu diskusija sasaucas arī ar diviem maniem feisbuka ierakstiem: viens par laulības šķiršanu un otrs par sievietēm, kas atnāk pie manis iebiedētas: kāpēc viņas atgriežas, kādus mehānismus izmanto vīrieši – finanses, bērnus. Kāpēc es šo ievadu stāstu? Mani patīkami pārsteidza, ka ar šiem ierakstiem dalījās liela daļa sekotāju, vairāk par trim četriem tūkstošiem, arī vīrieši. Īpaši ar pēdējo, par vardarbību. Kāds vīrietis, kurš dalījās, pierakstīja klāt skaistu teikumu: "Sieviete ir mīlestība, vīriešiem patīk pārliecinošas, skaistas, drošas sievietes. Par sievietēm jārūpējas." Viņš vēlējās, lai katra sieviete atrod un sastop tādu vīrieti, kas viņu ciena un prot veidot cieņpilnas attiecības ģimenē. Tas bija ļoti skaisti – redzēt, ka ne tikai sievietes, cietušās, psihologi, juristi, biedrību pārstāvji, aktīvie policisti zina un saprot, bet arī cilvēks no malas, vīrietis, pauž publisku nosodījumu varmākam. Atbalsta sievieti, kas aiziet un pārtrauc vardarbību. Mums vajag vairāk tādu vīriešu, un varbūt citreiz jāpadomā par diskusiju, kur piedalās kāds vīrietis un arī sniedz savu viedokli un redzējumu.

Madara: Man rezonēja tas, ko Ieva teica. Vēl viena "Martas" iniciatīva ir forums "Celies!" – mēģinājums Latvijā ieviest veidu, kurā arī vīrieši sarunājas par vardarbības jautājumiem: vardarbības novēršanu un atbildības uzņemšanos. Manuprāt, tas ir fundamentāli svarīgs jautājums. Pastāv stereotips, ka par vardarbību pret sievietēm kliedz un runā tikai sievietes. Tā nav. Mums ir gana daudz lielisku vīriešu, kuri pret vardarbību iestājas privātajā dzīvē, bet nepieciešams, lai viņi ir vairāk dzirdami, lai viņi to dara arī publiski. Lai cilvēki norāda, ka tā nav pārspīlēta histērisku sieviešu problēma. Mums ir nepieciešama visas sabiedrības iesaiste, nepieciešama vīriešu atbildība un līdzatbildība. Jā, ir svarīgi runāt arī par sievietēm, kuras veic vardarbību, tur vēl būtu daudz, ko teikt, bet pašu vīriešu iesaiste ir akūti nepieciešama un svarīga. Gan miniseksisma vai minidiskriminācijas līmenī, gan gadījumos, kad tiek pacelta roka vai sistemātiski veikta emocionāla vardarbība. Otra lieta – cik būtiska ir dzimumu līdztiesība un vardarbības novēršana politikas līmenī. Jā, mums ir Labklājības ministrija, kas ar to strādā, bet politiskā līmenī šis jautājums netiek cilāts. Labklājības ministrijā ir fantastiski cilvēki, kas veic praktisku ikdienas darbu un cenšas panākt pārmaiņas, bet cik liels tam ir politiskais atbalsts? Vai mēs Latvijā esam skaļi pateikuši, ka dzimumu līdztiesība un vardarbības novēršana ir mūsu prioritāte? Ir valstis, kurās pastāv dzimumu līdztiesības likums vai kādas citas struktūras, bet mēs nevaram pieņemt Stambulas konvenciju. Tik ļoti simbolisku lietu! Daudzas praktiskas lietas esam ieviesuši, bet, ja nevaram politiskā līmenī pateikt, ka neatbalstām vardarbību, tai ir vieta, kur augt – mājās un privātajā telpā. Mans aicinājums būtu spēt gan privāti, gan publiski pateikt, ka tas nav tolerējams.

Iveta: Kā jau Henriks teica, soli pa solim!

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
13

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!