Kritiskā domāšana ir prasme, ko publiskajā telpā piesauc apskaužami bieži, taču nereti ar to saprot visnotaļ atšķirīgas lietas. Papildinot portāla "Satori" un projekta "Skola2030" sadarbībā tapušo Olgas Procevskas rakstu sēriju par kritisko domāšanu, rīkojām publisku diskusiju par tās saistību gan ar lielajām ideoloģijām — liberālismu un konservatīvismu —, gan ar ikdienas dzīvi, piemēram, bērnu audzināšanu un skolu.
Diskusiju vadīja komunikācijas zinātnes doktore Olga Procevska, piedalījās filozofs Igors Gubenko, uzņēmējs Mārtiņš Vaivars, projekta "Skola2030" mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa un antropoloģe Dace Dzenovska.
Olga Procevska: Vārdu salikumu "kritiskā domāšana" gadās dzirdēt diezgan bieži – sevišķi, kad jāskaidro kaut kādas nebūšanas. Tagad tas tiek piesaukts vakcinācijas lietā, bet līdz šim izmantots kā skaidrojums gan finanšu krīzēm, gan zemajam atbalstam liberālajām vērtībām, gan citām lietām. Ņemot vērā, cik elastīgi tiek lietots jēdziens "kritiskā domāšana", būtu saprātīgi sākt ar tā definēšanu.
Mārtiņš Vaivars: Man ne pārāk patīk termins "kritiskā domāšana". Tas ir milzonīgs, izplūdis koncepts, zem kā mēģina pabāzt pilnīgi jebko. Man pašam patīk definēt kritisko domāšanu kā spēju un attieksmju kopu, kas ļauj būt veiksmīgam pilsonim un veiksmīgi piedalīties demokrātijā. Tās ir papildu prasmes un attieksmes, kuras ierastās pamatdisciplīnas nenosedz. Pastāv trīs lieli spēju bloki. Pirmais ir argumentācijas prasme – tu zini, kas ir arguments, kādas ir tipiskās argumentācijas kļūdas, kā argumenti noiet greizi. Otrais bloks ir – skanēs tā mazliet biedējoši – zinātniskā metode un statistika. Tu saproti, kā var kaut ko uzzināt, ka eksperimenti ir svarīgi, ka vajag pamanīt tādas lietas kā anekdotiskos pierādījumus. Trešais ir izpratne par informācijas avotiem – tu saproti, kādi ir plašsaziņas līdzekļu un sociālo tīklu biznesa modeļi, kā tie pelna naudu, kā strādā tādi avoti kā "Vikipēdija", enciklopēdijas un tā tālāk. Bez prasmēm vēl ir arī attieksme – ka tu vispār gribi iepazīties ar informāciju, gribi izpētīt pasauli.
Olga Procevska: Vai tikai man tā šķiet diezgan augsta latiņa? Cik cilvēkiem, vismaz no tiem, ko tu pazīsti, piemīt viss šis komplekts?
Mārtiņš Vaivars: Kādiem septiņiem. Es varu minēt tādus sarežģītus virsrakstus kā "argumentācijas teorija", bet tas nenozīmē, ka šīs spējas nav jāsāk būvēt no ļoti primitīvām, vienkāršām spējām.
Igors Gubenko: Mana definīcija ir ļoti kodolīga – kritiskā domāšana ir atbildīga domāšana. Proti, tāda, kuru raksturo domātāja spēja atbildēt gan par domāšanas gaitu, gan par rezultātu. Rezultāts var izpausties gan atziņas, izteikuma, secinājuma, gan lēmuma un rīcības veidolā. Šī definīcija, protams, ir ļoti plaša. Un man gribētos ticēt, ka tā aptver visu to, ko nosaucis un kategorizējis Mārtiņš. Runājot par spēju atšķirt kritiski domājošu indivīdu no nekritiski domājoša, mums būtu jāvērtē izteikumi jeb diskurss un sekojošā rīcība jeb prakse.
Olga Procevska: Respektīvi, jāuzdod jautājums – kāpēc tu domā tā, kā tu domā? Un, ja cilvēks spēj uz šo jautājumu artikulēti atbildēt, tad viņš ir kritiski domājošs?
Igors Gubenko: Ja es teikšu "jā", tad sanāk, ka es savu plašo definīciju sašaurinu līdz argumentācijas teorijai. Kritiskās domāšanas kodols nudien ir neformālā, pielietojamā loģika, spēja gan citu runā atpazīt premisas, secinājumus, slēdzienus, gan arī pašam korekti tos veidot, bet mēs nevaram pieņemt, ka tā ir vienīgā kritiskās domāšanas esence. Piemēram, ir ļoti daudz cilvēku, kuri sevi uzskata par kritiski domājošiem un kuri tiešām efektīvi funkcionē publiskajā telpā, diezgan labi izpaužas sociālā rīcībā, pieņem labus lēmumus. Bet viņi vispār nav kompetenti identificēt tekstos premisas, secinājumus, atšķirt slēdzienu, secinājumu veidus. Faktiski sanāk, ka kritiskā domāšana ir tāds kā spēju mākonis, kurā var izšķirt šauro izpratni, kas būtu argumentācijas teorija, un plašo izpratni jeb visu pārējo, kas saistās ar laba pilsoņa tikumiem un prasmēm. Un uz to ir orientēts projekts "Skola2030". Attiecīgi šajā plašajā nozīmē kritiskā domāšana ir caurviju prasme, kura raksturo cilvēku efektīvu darbošanos jebkurā jomā. Neatkarīgi no tā, vai viņi spēj tekstā pareizi identificēt formālus, loģiskus elementus.
Zane Oliņa: Šobrīd mēs mācību saturā konceptualizējam tieši šo plašāko izpratni. Mēs esam ļoti daudz mocījušies ar to, kā padarīt šo prasmju komplektu redzamu. Pamatā tas grozās ap informācijas pratību. Pirmkārt, tas nozīmē spēju informāciju iegūt, ekstrahēt no pasaules un izvērtēt, otrkārt, dažādi strukturēt, procesēt, sakārtot, lai saprastu tās jēgu un būtību, tātad arī pārveidot dažādās formās, tai skaitā dažādu mācību jomu valodās. Un, treškārt, radīt jaunas zināšanas, formulēt spriedumu par to, ko es esmu sapratis un ko varu pienest pasaulei. Kritiskā domāšana, problēmu risināšana ir viena no sešām caurviju prasmēm mācību saturā. Un tā ir praktizējama, mācāma, vingrināma saistībā ar jomām. Iemācīt to kā tādu algoritmu, ko var piemērot jebkurai situācijai, jebkuram kontekstam, ir diezgan sarežģīti, un pārnese ne vienmēr nozīmē, ka ar šīm prasmēm iespējams operēt jebkurā kontekstā. Tādēļ tā ir ļoti cieši saistīta ar saturisko kompetenci jomās.
Dace Dzenovska: Es mēģināšu piedāvāt antropoloģisku definīciju – tātad faktiski pakļaušu salīdzinošai kritiskai analīzei pašu kritiskās domāšanas jēdzienu. Es sāktu ar to, ka kritiskā domāšana ir Rietumu apgaismības tradīcijā balstīts domāšanas veids, kas pretstatīts domāšanas veidiem, kas balstīti emocijās, piederībai grupai, tradīcijās, vērtībās. Publiskajā telpā diskusijas par kritisko domāšanu sākas, kad šķiet, ka kritiskās domāšanas trūkst. Kādēļ tā? Vai cilvēki, kas saka, ka mums trūkst kritiskās domāšanas, uzskata, ka, pielietojot kritisko domāšanu, jānonāk līdz kaut kādiem noteiktiem, pareiziem secinājumiem? Kā citādi tad var zināt, ka šajā situācijā kritiskās domāšanas nav bijis? Man šķiet interesanti, ka arī kritiskās domāšanas veicinātāji mēdz uzskatīt, ka tā ir procedūra, ar kuras palīdzību var nonākt pie kaut kāda secinājuma. Bet tas nav substantīvi.
Olga Procevska: Uzskatīt, ka kritiskā domāšana ir neitrāla?
Dace Dzenovska: Jā. Vai mēs varam iedomāties situāciju, kurā kāds, izmantojot kritisko domāšanu, nonāk pie secinājuma, kas ir pretstatā apgaismības tradīcijai vai saprāta pielietošanai un ir emocijās balstīts? Ja ne, tad mums jāsāk domāt, ka kritiskā domāšana paredz, ka mēs nonākam pie laba vai pareiza secinājuma. Un tas savukārt rada jautājumu – kas tad ir šis labais, pareizais secinājums? Kaut kāda universāla patiesība, kurai mēs varam pietuvoties, vai arī kultūrvērtībās balstīts vai vēsturiski veidojies rezultāts?
Mārtiņš Vaivars: Tas, kā cilvēki ikdienā saka: "Tev nav kritiskās domāšanas," – ir veids, kā pateikt: "Es tev nepiekrītu." Manuprāt, kritiskās domāšanas pamatā esošās procedūras ir neitrālas un objektīvas, jo pastāv zinātniskajā metodē balstīti veidi, kā noskaidrot faktus par pasauli. Un tie būtu jāmāca. Vai, pareizi izmantojot kritiskās domāšanas procedūras, var nonākt pie pilnīgi nepareiziem secinājumiem? Protams. Bet ar šīm metodēm var palielināt iespēju, ka tu nonāksi pie pareiziem secinājumiem. Viedoklis ir kaut kas pilnīgi cits. Tie ir normatīvi izteikumi, pat jautājums par to, vai viendzimuma laulībām jābūt atļautām, ir vērtību spriedums. Fakti, kurus tu noskaidro ar kritisko domāšanu, tev palīdzēs nonākt pie vērtību sprieduma, bet kritiskā domāšana nekad nepateiks, kā tev jādzīvo.
Dace Dzenovska: Bet tas nozīmē, ka kritisko domāšanu var pielietot ļoti ierobežotās dzīves jomās. 90. gados, kad kritiskā domāšana sāka parādīties izglītības programmās, viens no pamatstimuliem bija tas, ka esam iznākuši no padomju pagātnes, kur domājām kolektīvi, bet pievērsušies nacionālismam un atkal domājam kolektīvi un ka tas nav pareizi – lai domātu kritiski, jābūt indivīdam. Kaut kādā ziņā šīm programmām pamatā bija vērtību spriedums par to, kā ir labi un nelabi domāt. Manuprāt, kritiskajai domāšanai pamatā ir kaut kāda vērtību skala par indivīdu un tā būšanu pasaulē.
Olga Procevska: Respektīvi, liberālās vērtības.
Mārtiņš Vaivars: Es tomēr teikšu, ka jautājums par to, vai vakcīnas strādā vai nestrādā, nav balstīts vērtībās. Es saprotu, ko tu, Dace, saki, un es tev piekrītu, bet tīri faktiski jautājums par to, kāds ir šķidruma ķīmiskais sastāvs un vai mums ir labi iemesli vakcinēties, nav vērtību jautājumi, tie vienkārši ir jautājumi par to, kā strādā pasaule.
Olga Procevska: Kritiskā domāšana lieti noderētu arī vērtību jautājumiem. Sakot, ka viendzimuma laulības ir vai nav jāatļauj, cilvēki visbiežāk turpina ar kādu argumentu. Un šis arguments var tikt pakļauts kritiskajai analīzei.
Mārtiņš Vaivars: Vērtību spriedumos ir mikslis. Parasti tur ir deduktīvā loģika, kas noder, lai dzīvotos pa filozofisko pasauli, taču lielākajai daļai cilvēku ir kaut kāda morāla intuīcija; viņi nelasa mājās Hjūmu. Tai pašā laikā viņi pieņem lēmumu par to, vai iet vakcinēties.
Igors Gubenko: Bet vai tad sanāk, ka vērtību spriedumi ir balstīti tikai abstraktos, vispārīgos pieņēmumos?
Mārtiņš Vaivars: Nē, bet vērtību spriedums ir mikslis starp empīriskiem faktiem un morālu intuīciju. Teiksim, tāds klasisks Reigana, Tečeres konservatīvisma arguments ir – laulība ir institūts, kas noved pie kaut kādām sekām pasaulē. Un tur vienā pusē ir empīrisks jautājums par to, kā strādā pasaule, respektīvi, vai cilvēkiem, kas dzīvo laulībā, ir mazāk slimību, laimīgāka dzīve un tamlīdzīgi, bet otrā pusē – šī morālā intuīcija.
Dace Dzenovska: Vai absolūti visi zinātnieki piekrīt kādam apgalvojumam par vakcīnām vai kovidu? Nu, nav tā. Principā tas ir argumentācijas vingrinājums. Es esmu cilvēks, kurš nevar pats empīriski pārbaudīt kādu zinātnisku faktu. Zinātnieks A saka vienu lietu, zinātnieks B – otru. Gan zinātniekam A, gan zinātniekam B ir doktora grāds medicīnas zinātnēs. Es nevaru šo faktu ne empīriski pārbaudīt, ne vēlos eksperimentēt ar sevi, tātad man tagad jāizdomā, kuram ticēt. Es sāku domāt, pie kādām institūcijām zinātnieki pieder, vai es uzticos šīm institūcijām, vai es uzticos tiem tīkliem, kuros A vai B uzturas. Pieņemsim, ka zinātnieks A strādā valsts institūcijā, bet zinātnieks B strādā radikālā, interesantā, jaunā institūcijā. Vai es uzticos valsts institūcijai un vispār valstij, kurā strādā zinātnieks A? Tā jau ir vesela rinda uzticībā balstītu lēmumu, kas vairs nav zinātniski izvērtējami.
Olga Procevska: Zane, kā to var risināt no kritiskās domāšanas mācīšanas viedokļa?
Zane Oliņa: Mums jāpievērš skolēnu uzmanība tam, kā zināšanas vispār rodas. Tādā ziņā, protams, zinātniskās metodes mācīšana ir ļoti nozīmīga. Dabaszinātnēs tradīcija ir tāda, ka mēs pasniedzam konceptuālos modeļus jeb zinātnieku izpratni par to, kā darbojas pasaule. Uzskats, ka vispirms jāiemāca skolēniem pamatzināšanas un tad mēs sāksim ar viņiem kopīgi domāt un spriest, ir nedaudz aplams, jo mums jau no paša sākuma būtu jāļauj skolēniem pasauli izzināt empīriskā ceļā. Jāpalīdz saprast, kā zinātnē rodas zināšanas. Lai tad, kad pie viņa nonāktu nepierādāms apgalvojums, cilvēks to atpazītu kā nepierādāmu. Tāpēc ir ļoti būtiski, lai mēs nevis vienkārši krautu virsū skolēnam šībrīža konceptuālos modeļus, kurus viņš nobāztu skapī, domājot, ka ir produktīvi tā darīt, bet gan rādītu viņam to, kādā ceļā šīs zināšanas radušās.
Manuprāt, nozīmīga kritiskās domāšanas pazīme ir tā, ka tas ir ceļš – ka es, piedzīvojot pasauli, turpinu būvēt savu kapacitāti kritiski domāt un pielietoju ieradumu domāt par savu domāšanu, domāt par mācīšanos. Šobrīd tāds plašs vārds ir pašvadīta mācīšanās – ka es iemācos ieradumu pajautāt sev: "Kāpēc es iekritu tajās lamatās? Kāpēc es noticēju tieši šim zinātniekam, nevis tam otram?" Es uzdodu sev jautājumus, analizēju savu domāšanas procesu.
Mēs par kritisko domāšanu vienmēr domājam kā par ļoti intelektuālu vingrinājumu. Bet psiholoģiskie aspekti, kas ietekmē mūsu uztveri un to, kā mēs domājam par otra cilvēka viedokli, ir daudz spēcīgāki. Mēs patiesībā ļoti uzticamies savam sociālajam burbulim, un mums šī robeža jāapzinās. Tādēļ ir ļoti būtiski mācīties tādu kā pazemību – apziņu, ka mēs nekad neko nevaram noteikti zināt. Mums traucē gaidas, ka eksperti vienmēr zinās atbildes uz visiem jautājumiem, un tas, ka mēs neatļaujamies publiski atzīt, ka nezinām atbildi. Ir ļoti svarīgi, ka skolotājs var atzīt skolēnam, ka viņš nezina pareizo atbildi. Mēs liekam skolotāju uz pjedestāla un sagaidām, ka viņš vienmēr zinās visas atbildes, un, ja viņš nezina, tad viņš ir kaut kāds sliktais. Līdzīgi mēs skatāmies uz viedokļu līderiem vai zinātniekiem. Un tad viņiem ir grūti atzīties nezināšanā, jo pastāv milzīgs sociālais spiediens.
Igors Gubenko: Manuprāt, tas, ko Zane nupat teica par robežām, ir pašsaprotami – cilvēks ir galīga būtne, kuram ir ierobežots laiks un ierobežoti resursi. Tas laikam vedina atzīt, ka kritiska versus nekritiska domāšana ir nevis bināras opozīcijas, bet gan spektrs. Piemēram, brīdī, kad es balstos autoritātes apsvērumos par konkrēta zinātnieka veikumu un institucionālo piederību, vai es esmu kritisks? Visdrīzāk, ka ne. Jo balstīšanās autoritātē ir tas, ko apgaismības izpratne par kritisko domāšanu kā patstāvīgu domāšanu atzina par nekritisku. Tātad autoritātes ir jāpārbauda. 18. gadsimtā vārds "kritika" funkcionē gluži tā. Brīžiem visai agresīvos kontekstos – kritika tiek vērsta pret baznīcu, pret filozofiju un tā tālāk. Lūk, tā ka laikam nošķirt kritisko un nekritisko domātāju nebūs viegli. Mēs katrs kaut kādās situācijās esam nekritiski; vienkārši tāpēc, ka nav mums iespēju visu noskaidrot un pārbaudīt.
Olga Procevska: Tad kritiskās domāšanas pazīme ir spēja saprast, ka tu neesi kritiski domājošs.
Igors Gubenko: Nu, laikam jau Sokrats bija nonācis pie līdzīgas idejas. Tas arī ir apsvērums, kāpēc mēs runājam tieši par apgaismību. Formālā loģika un argumentācijas teorijas bāzes principi tika noformulēti jau antīkajā Grieķijā, un, runājot par argumentiem, premisām un secinājumiem, joprojām vadāmies pēc Aristoteļa. Bet apgaismība ir tas brīdis, kurā racionālās domāšanas princips kļūst arī par politikas vai pilsoniskās apziņas principu. Prāts, kurš domā patstāvīgi, ir ne vien individuāls, bet arī publisks. Kants un citi apgaismības filozofi runā par to, ka racionālai diskusijai jābūt publiskai. 20. gadsimtā Hābermāss atvasina komunikatīvās racionalitātes ideju un deliberatīvās demokrātijas redzējumu – mēs varam, kopā kritiski domājot, nonākt pie konsensa un optimāla lēmuma. Bet tur, kur ir politika, normativitāte ir vienmēr iešifrēta. Mans iebildums Mārtiņam attiecībā uz pieņēmumu, ka pastāv atziņas par to, kā pasaule darbojas, ir tāds, ka cilvēku uzskati ir daļa no tā. Un arī cilvēku intereses un vērtības ir daļa no tā. Es neprezumēju, ka ūdens nav H2O, bet jāatceras, ka zinātne arī ir varas instance.
Mārtiņš Vaivars: Nākot uz šo diskusiju, es jau gaidīju, ka tā būs, bet es gribētu paraut to deķi arī uz savu pusi. Man ļoti patika Zanes teiktais par to, ka mēs skolā nemācāmies vienkārši kaut kādus faktus. Viena lieta ir – tu devītajā klasē mācies par kvadrātvienādojumiem, skolotāja uz tāfeles uzbliež diskriminanta formulu un tu viņu mehāniski atraksti. Otra lieta ir tas, ka tu iemācies, kā mēs līdz šai formulai nokļūstam. Vai arī, kad tu mācies par Ņūtona gravitācijas likumiem, tu vari vienkārši iemācīties – ā, šī ir formula, es māku viņu uzbliezt uz tāfeles. Vai arī mēs varam pateikt – lūk, ja gravitācijas likumi nestrādātu, tad planēta nekustētos pa orbītu. Tie ir objektīvi, zinātniski likumi, bet ir ļoti svarīgi iemācīties pamata zinātniskās metodes un to, ka veids, kā kaut ko noskaidrot par pasauli, ir kontrolēts eksperiments.
Olga Procevska: Ne tikai!
Mārtiņš Vaivars: Kontrolēti eksperimenti ir viens ļoti svarīgs veids, kā rubīt kaut ko par pasauli.
Olga Procevska: Mārtiņ, bet būtu savdabīgi iedomāties, ka ikviens no mums par katru svarīgo lēmumu veiktu šādus eksperimentus. Tas taču būtu neizpildāms darbs.
Mārtiņš Vaivars: Tu nespēj veikt šos eksperimentus, bet tu vari inteliģenti lasīt zinātnisku rakstu par to, kā tika testētas vakcīnas. Dace minēja piemēru, ka viens profesors saka, ka vakcīnas strādā, otrs – ka vakcīnas nestrādā.
Olga Procevska: Viņi abi ir veikuši eksperimentu.
Mārtiņš Vaivars: Bet, ja tu saproti, kā strādā zinātniskā metode, tu aizej un izlasi metapētījumu, kas apkopo visus līdz šim veiktos eksperimentus par vakcīnām, tādos žurnālos kā "The Lancet", un secini, ka ir iemesli, kādēļ zinātniskā sabiedrība uzskata, ka vakcīnas strādā.
Dace Dzenovska: Ja mēs ņemtu "Lancetu" rokās, mēs saprastu, ka pasaule ir daudz komplicētāka, nekā mums stāsta manis pieminētie zinātnieks A un zinātnieks B. Līdz ar to neviens nenonāktu pie secinājuma – jā, viss skaidrs. Vienkārši tāpēc, ka tā nav. Un parādās problēma – ko darīt situācijā, kura veidojas mūsu acu priekšā un kura vēl nav līdz galam izzināma? Kam tad lai mēs ticam, kad zinātnieki vēl nav līdz galam pārliecināti? Un kas šajā situācijā ir pietiekami labs risinājums? Es varētu piekrist, ka kritiski domājošs cilvēks saprot, ka viņš vai viņa bieži vien nedomā kritiski – tātad mūsu pieņemtie lēmumi ir pietiekami labi. Nevis viennozīmīgi pareizi vai nepareizi.
Olga Procevska: Vai Latvijas skolotāji ir pietiekami kritiski domājoši, lai varētu mācīt kritisko domāšanu? Man bail, ka tie Mārtiņa septiņi cilvēki, pat ja viņi visi strādā Latvijas skolās, to sistēmu neizvilks.
Mārtiņš Vaivars: Latvijas skolotāji nav kritiski domājoši, bet Latvijas skolotāji nav arī izcili matemātiķi, un viņiem tādiem nav jābūt. Viņiem vajadzīgas ļoti precīzi saskaldītas mācāmās spējas ar normāliem metodiskiem materiāliem, kas attīsta katru no šīm prasmēm, un uzdevumiem, kuriem uz atbilžu lapas pamata viņi var dot atgriezenisko saiti.
Olga Procevska: Pat ja viņi paši nesaprot zinātnisko metodi?
Mārtiņš Vaivars: Jā. Esmu drošs, ka daudzi Latvijas skolotāji nevarēs jums izvest kvadrātvienādojuma risinājuma formulu, bet tas nenozīmē, ka viņi neprot izcili mācīt. Problēma, ka kritiskās domāšanas mācīšanai mēs nepieejam tik sistemātiski.
Dace Dzenovska: Man gribas nedaudz pretoties tam, ka mēs kritiskās domāšanas interpretācijā virzāmies tā, it kā tā būtu zinātniska metode, kurai pretstatām postmodernismu. Vēsturē, filozofijā mēs nevaram domāt par kritisko domāšanu kā par zinātnisku metodi eksperimentālā veidā. Vēsturē cilvēkiem jāsaprot, kā rodas situācija, kādi pamatpieņēmumi to veido, un to zinātniskā metode mums nevar iedot. Kritiski domājošs cilvēks nav tikai cilvēks ar caurviju prasmi, drīzāk viņā tiek veidota subjektivitāte, personība. Un to ir grūti tvert septiņos soļos vai kaut kādās procedūrās. Un, ja šis kritiski domājošais cilvēks tiek veidots institūciju, piemēram, skolas kontekstā, tad rodas jautājums par varu. Kas veido šādus cilvēkus, kā tas notiek, un, ja tas notiek valsts pārziņā ar institūciju palīdzību, tad vai vēl viena kritiskās domāšanas izpausme nav skatīties kritiski uz šīm institūcijām un varas izpausmēm?
Igors Gubenko: Bet tas jau izklausās pēc nākamā līmeņa, vai ne?
Olga Procevska: Bet vai ir iespējams, mācot skolā kritisko domāšanu, atdalīt to no politikas? Pastāv tēze, ka kritiskā domāšana ir nepieciešama, lai piedalītos demokrātijā. Tā jau ir politiska pozīcija, kas paredz demokrātiju kā vērtību un noteiktu izpratni par pilsoņa pienākumu demokrātiskā sabiedrībā.
Zane Oliņa: Kritiskā domāšana mums ir nepieciešama arī sadzīves situācijās, tam nav jābūt obligāti politiskam projektam. Skolotāji ir tieši tādi, kādi esam mēs – sabiedrība. Viņi nevar būt nekādi pārcilvēki. Skolotājam nevar nepiemist kritiskā domāšana, jo viņš no rīta līdz vakaram to vien dara kā pielieto kritisko domāšanu. Viņš vēro bērnus klasē, spriež, ko viņi prot, ko neprot, strukturē mācību procesu, skatoties uz datiem vai vērtējot mājasdarbu vai to, ko skolēns saka. Tā ir nozīmīga bāze no viņa repertuāra. Vai šī bāze varētu būt labāka? Noteikti jā. Mēs daudz ko varētu darīt, lai to uzlabotu. Vēl jāskatās, kā viņi šīs prasmes māca skolēniem. Ir ļoti svarīgi, ka skolotājs savu domāšanu padara redzamu, nevis vienkārši dod gatavas atbildes. Tai skaitā arī tas, ka viņš rāda – es iesprūdu, es nevaru atrisināt, es tiešām nezinu, varbūt tev ir labāks risinājums. Tas, ka skolotājs pieņem un atzīst, ka var būt dažādi ceļi, kā nonākt pie risinājuma. Otrs stratēģiju kopums ir veidot tādu vidi, kurā domāšana ir iespējama un vajadzīga. Citādi kritiskā domāšana nevar veidoties. Un trešais kopums ir prasme virzīt, atbalstīt, mācīt stratēģijas. Piemēram, matemātika var iedot veselu rindu ar paņēmieniem, kā domāt par dzīvi. Mēs tos varam apzinātā līmenī celt ārā; es tev varu jautāt, kā tu nonāci pie risinājuma, kādu stratēģiju tu lietoji. Šobrīd redzams, ka mēs nevaram skolotājus pietiekami sagatavot tā strādāt. Tā nav viņu vaina. Mēs kā sabiedrība nekad no viņiem neko tādu neesam gaidījuši. Bet šobrīd tā ir absolūta nepieciešamība.
Igors Gubenko: Nu jā, un tas laikam ir jautājums ne tikai par skolotāja prasmēm un zināšanām, bet arī par lomu, kādu viņš spēlē izglītības procesā. Tradicionālais priekšstats par skolotāju ir kā par a priori autoritāti, kuru par tādu padara tas, ka viņš ir šajā pozīcijā nodarbināts un nostājas klases priekšā. Bet kritiskās domāšanas kontekstā skolotājs autoritāti iegūst. Viņam ir jāpierāda tas, ka viņš vai viņa ir autoritāte, un jābūt gatavam, ka kritiskā domāšana, ko viņš skolēnos cenšas izkopt un veicināt, varētu tikt vērsta pret viņu. Kritisko domāšanu nereti uztver kā negatīvi vērstu domāšanu, kas orientēta uz trūkumu izgaismošanu, vērtību apšaubīšanu. Un Dace savā grāmatā "Eiropeiskuma skola" lieliski parāda to, ka tas, iespējams, ir sociālisma mantojums. Tāpēc varbūt skolotājiem jāpalīdz saprast, ka viņu loma ir nedaudz citāda, nekā viņi bija pieraduši. Es pieļauju, ka varētu pastāvēt neizpratne un nespēja konsekventi īstenot savu lomu atbilstīgi vīzijai, kas formulēta kompetenču pieejā.
Zane Oliņa: Jā, mums kā sabiedrībai jāpalīdz skolotājiem ieraudzīt to citādo lomu, jo šobrīd vecāku priekšstats par to, kas skolotājam jādara, ir tāds, ka viņam bērni jāmāca ļoti uzskatāmi. Ka skolotājs ir performeris klases priekšā. Un nereti viņš pats tā domā. Tāpat kā mazas meitenes, kas braukā ar bērnu ratiņiem un spēlē skolu, viņi stāv klases priekšā un pieprasa, lai "visas acis skatās uz mani, un es tagad viņus mācīšu". Kamēr mēs no skolotāja sagaidām tādu lomu, mēs nevaram tikt pie kritiskās domāšanas. Un, ja skolotājs nemetas uzreiz bērnam virsū un nemēģina ļoti agresīvi viņam kaut ko mācīt, tad nereti vecākiem ir sajūta, ka skolotājs nedara savu darbu. Jo viņš nav tas, kurš aktīvi māca. Bet, ieejot prasmīga skolotāja klasē, rodas jautājums, kur te vispār ir skolotājs. Jo bērni strādā pie uzdevumiem, skolotājs ir apsēdies kādam blakus, ar kādu sarunājas; tā ir pilnīgi citāda mācīšanās vide. Es domāju: mums kā sabiedrībai ir svarīgi mainīt savas gaidas par to, kā es ieraudzīšu, ka skolotājs dara savu darbu. Un to ir daudz grūtāk pamanīt tad, ja skolotāju nevar klasē redzēt, nekā tad, ja viņš stāv uz postamenta vai aiz galda. Problēma ir mūsu gaidās, nevis skolotājā. Mums jāpalīdz skolotājam sadzirdēt, ka mēs no viņa to vairs negaidām. Un to izdarīt mēs varam kā pasūtītāji – tas cilvēks pats nevar tā vienkārši pateikt –
Olga Procevska: Es vairs nemācīšu.
Zane Oliņa: Jā.
Dace Dzenovska: Es tomēr gribu atgriezties pie jautājuma, vai mēs uzskatām, ka vērtības var tikt pakļautas kritiskai domāšanai. Mēs visu laiku velkam uz zinātnes un matemātikas pusi, bet kas ar vēsturi un citiem priekšmetiem?
Olga Procevska: Es tieši iedomājos par to, kā vēsturē izpaustos tas, ka ir iespējami vairāki pareizi risinājumi. Iedomājamies mācību stundu par Latvijas okupāciju, kurā skolēniem jāraksta esejas, un kāds argumentē, ka okupācijas nav bijis. Vai šis ir kritiskās domāšanas piemērs? Respektīvi, kā tas izskatītos ne tik nevainīgos piemēros kā trešās klases matemātika?
Zane Oliņa: Kas tad ir jāmāca vēstures skolotājam? Rīki, ko lieto vēsturnieki, tai skaitā prasmes izvērtēt avotus, kā arī izpratne par to, ka jebkas vēsturē ir interpretācijas jautājums un ka ir ļoti svarīgi saprast, ar ko tu tagad operē – varbūt jau ar nākamo līmeni, ko kāds jau ir interpretējis. Būtu ļoti svarīgi, ka skolotājs strukturē uzdevumus, kuros skolēns var parādīt savu domāšanas gaitu, un ka viņi sarunājas par domāšanas kvalitāti, nevis skolotājs liek vieninieku par viedokli, kuram viņš saturiski nepiekrīt. Vēsturē mēs šādu situāciju ieraugām labāk nekā dabaszinātnēs, jo tajā ne vienmēr ir pareizā atbilde. Mums visiem ir personīgās teorijas par pasauli. Piecu gadu vecumā bērni var izskaidrot jebko. Un, ja skolotājs šīs teorijas neceļ augšā, nesāk diskutēt un ar tām strādāt, tās paliek cilvēkā iekšā. Nedrīkst pieņemt, ka es mācu baltu lapu; katram skolēnam ir iepriekšējie priekšstati. Ja mēs vispār nemēģinām iedziļināties un vienkārši krāmējam virsū, tad sanāk kūka, kam uzziežam virsū putukrējumu, skaisti nodekorējam, un eksāmens ir gala svecīte. Mēs skatāmies – o, viņam labi eksāmenā gāja, viņš atbildēja "pareizi" –, un tāds viņš no skolas aiziet. Bet tā kūka tur paliek. Kāds viņš piecu gadu vecumā ienāca, tāds viņš izgāja.
Mārtiņš Vaivars: Tā ir taisnība, ka kritisko domāšanu, argumentāciju var izmantot sociālajās zinātnēs, vēsturē, filozofijā. Bet lielākā daļa Latvijas klašu izskatās tieši tā – kā lekcija, kur viens cilvēks runā virsū trīsdesmit cilvēkiem. Bet forša mācību stunda ir kaut kas tuvāks debatēm, kur vairāki jaunieši vienlaikus strādā pie problēmas – teiksim, pamato, vai vēstures avots ir uzticams. Tad jābūvē mehānisms, kurā prasmīgs skolotājs vai jaunieši paši var ātri sniegt atgriezenisko saiti.
Olga Procevska: Ir dzirdēts, ka kritisko domāšanu – vismaz veidā, kā tā tiek de facto praktizēta – kritizē no konservatīvā skatpunkta, jo tā māca izaicināt tradicionālās vērtības. Vai ir iespējama neliberāla, neideoloģiska kritiskā domāšana? Vai ir tāda lieta kā konservatīva kritiskā domāšana?
Igors Gubenko: Bet tā arī būtu ideoloģiska.
Dace Dzenovska: Laikam jautājums ir – vai vispār pastāv kritiskā domāšana ārpus ideoloģijas?
Mārtiņš Vaivars: Vai ar kritisko domāšanu var aizstāvēt viedokļus, kas ir pilnībā neliberāli un konservatīvi? Simtprocentīgi. Protams, ka tu vari uzbūvēt veiksmīgus argumentus par labu, teiksim, labi finansētam krievu valodas medijam Latvijā vai pret viendzimuma laulībām. Tu vari teikt, ka tās ir konservatīvas pozīcijas. Protams, ka tev vajag kritisko domāšanu, lai tu būtu spēcīgs konservatīvs domātājs. Miltons Frīdmans ir izcils kritisks domātājs, Tomass Sovels, Frīdrihs Hajeks tāpat. Viņi visi ir dziļi konservatīvi cilvēki.
Igors Gubenko: Jā, ja pieņemam, ka kritiskā domāšana var būt tikai liberāli orientēta, tad sanāk, ka visus konservatīvos domātājus mēs automātiski ierakstām nekritisko rindās.
Olga Procevska: Tā publiskajā telpā diezgan bieži notiek. Cita lieta – vai tas ir pamatoti.
Igors Gubenko: Konservatīvā pozīcija no kritiskās domāšanas viedokļa varbūt vāja ir ar to, ka tās mērķis ir konservēt kaut ko, kas ir bijis novērtēts par labu esam.
Olga Procevska: Respektīvi, konservatīvā pozīcija tiešām nav kritiski domājoša?
Igors Gubenko: Konservatīvās pozīcijas kritiskumu liek apšaubīt tas, ka tā ir vērsta uz nosacīta vai pat iedomāta status quo saglabāšanu. Tāpēc, ka tas ir bijis un ka tas ir bijis labs. Un, pat ja vēlamais stāvoklis ir mitoloģizēts, idealizēts, šis ir arguments, lai pamatotu tā vēlamību.
Mārtiņš Vaivars: Man tā liekas baigā konservatīvisma filozofijas karikatūra. Skaidrs, ka jebkurā ideoloģijā ir kaut kādas aksiomas. Konservatīvismā ir institūcijas, kas pagātnē ir spēcīgi strādājušas, tāpēc mēs tās reizēm neapšaubām. Bet līdzīgi liberālismā – indivīda brīvība ir mūsu aksioma, kas mums ļoti patīk, un tikpat labi mēs varam būt nekritiski pret negatīvām sekām indivīda brīvībai. Tu vari būt kritisks vai nekritisks domātājs jebkurā virzienā. Konservatīva filozofija nav tikai "dzīvojam 18. gadsimtā", tai pieslienas daudzi diezgan inteliģenti mūsdienu domātāji.
Igors Gubenko: Jā, un es nepretendēju uz to, ka tā ir viscaur nekritiska. Drīzāk otrādi. Piemēram, Agnese Irbe, redzama konservatīva intelektuāle, demonstrē to, ka viņa ļoti kritiski domā, bet atsevišķos fundamentālos punktos viņai ir vērtībās pamatota, aksiomātiska nostādne. Aksioma ir vērtību spriedums pēc būtības – kaut kas, ko mēs nepakļaujam pārbaudei. Un tas varbūt nav līdz galam kritiski pārdomāts. Runājot par liberālo vai pat kreiso kritisko domāšanu, atgādināšu, ka 19. gadsimtā, jau pēc visām apgaismībām, vārdu "kritika" apropriē marksisms. Un 20. gadsimtā vārds "kritika" bieži vien funkcionē kontekstā ar kreiso visnotaļ ideoloģiski un agresīvi vērsto domāšanu un darbību. Tur arī, protams, ir savas neapšaubītas aksiomas. Iespējams, es vienkāršoju konservatīvo pozīciju, bet nevienā brīdī neapgalvoju, ka tā ir viscaur nekritiska.
Dace Dzenovska: Kurš atrodas pozīcijā, lai otram norādītu uz viņa nekritisko aksiomu? Mēs runājam par kritisko domāšanu kā par tādu abstraktu ideju, bet kritiskās domāšanas sociālā, sabiedriskā, politiskā dzīve, tas, kā to izmanto konkrētos jautājumos konkrētā vietā un telpā, ir cita lieta. Ir jānošķir kritiskā domāšana kā procedūra un kritiskā pieeja plašākā, filozofiskā nozīmē. Un tik tiešām novirziens ir nedaudz kreiss. Viens galvenais virziens ir marksisma teorija un Frankfurtes skola, kas kritisko domāšanu vērš uz ideoloģijas identificēšanu, mēģinot noteikt, kāds ideoloģiskais ietvars ir katram apgalvojumam. Kritiskā marksisma tradīcija uzskatītu, ka ārpus ideoloģijas telpas nav. Otrs ir ģeneoloģiskā tradīcija, kas nāk caur Nīči un Fuko, un tajā mēs skatāmies, kā lietas ir veidojušās, kā vispār veidojusies ideja par moderno indivīdu. Abas šīs tradīcijas ir saistītas ar vēlmi saprast, kā darbojas vara, varas institūcijas, valsts un kurā brīdī tām jāpieslēdz kritiskā domāšana. Ko nozīmē "vara" mūsu sabiedrības kontekstā? Kam pieder vara? Kurš ir pozīcijās veidot nākotnes paaudzi?
Igors Gubenko: Konservatīvisma ideoloģija, starp citu, arī aizsākas tieši cīņā par varu. Edmunds Bērks ir konservatīvisma ideoloģijas oficiālais dibinātājs, franču revolūcijas kritiķis. Viņš argumentē par labu monarhijai, par labu līdzšinējam stāvoklim.
Mārtiņš Vaivars: Man šajā diskusijā ne pārāk patīk tas, ka mēs pludinām kopā divas pilnīgi dažādas idejas. Viena ir kritiskā domāšana kā tāda, informācijas pratība, medijpratība, spēja izzināt pasauli, un otra, protams, ir šī ļoti svarīgā filozofiskā tradīcija, kritiskā attieksme pret varu. Vienkārši atcerieties, ka tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.
Olga Procevska: Vai arī nav!
Dace Dzenovska: Tās ir savstarpēji saistītas. Viens, ko mēs, ceļojot starp šiem dažādajiem līmeņiem, darām, ir – paši kritiski reflektējam par objektu, kuru atnācām apspriest. Lai saprastu, kontekstualizētu kaut kādu apgalvojumu, viena no nepieciešamajām prasmēm ir spēja nomainīt skatpunktu, pacelties citā plāksnē, padomāt par diskusiju objekta pamatapstākļiem. Mēs nevaram pateikt – tas neattiecas uz šo sarunu, tātad paliek ārpusē.
Mārtiņš Vaivars: Tas ir gandrīz triviāli patiesi. Tikai mani personīgi šobrīd vairāk interesē, lai Latvijas jauniešus un pilsoņus nevarētu apčakarēt ar bulšita propagandu, ko viņi noskatās televīzijas kanālā. Šī ir interesanta saruna, protams, – lasīt Fuko, kritizēt demokrātiju… –, bet pastāv asa, praktiska, risināma problēma, kuru ir svarīgi neapmētāt ar milzonīgu, abstrakti filosofisku sarunu.
Olga Procevska: Vai nav tā, ka, domājot par kritisko domāšanu tikai mehāniskos terminos – informācijas apstrādes metode, neitrāla, tāda, kurai darīšana ar faktoloģisko –, mēs sevi mānām par reālo pielietojumu sabiedrības dzīvē un par to, kā tas funkcionē faktiski publiskajā telpā? Un tad principā tas ir nekritiskās domāšanas piemērs par kritisko domāšanu?
Mārtiņš Vaivars: Šīs lietas viena otru neizslēdz. Ir svarīgi uzturēt kritisko diskursu un kritiski attiekties pret varu – Latvijas, Eiropas Savienības, Krievijas –, bet tajā pašā laikā smagi jāstrādā, lai Latvijas jauniešiem nodotu daudz spēcīgākas medijpratības, informācijas pratības spējas.
Dace Dzenovska: Bet mani arī uztrauc tieši šis jautājums. Vēsturiski pastāv pieņēmums, ka Padomju Savienībā gāja slikti ar kritisko domāšanu. Bet PSRS bija vairāki kritikas paveidi. Vara izmantoja Igora jau pieminēto kritiku, lai pilnveidotu sistēmu, – cilvēki, sevišķi divdesmitajos trīsdesmitajos gados, tika aicināti par sevi domāt kritiski, reflektēt un izdzīt no sevis dēmonus, kas viņiem traucē kļūt par pareiziem padomju cilvēkiem. Tātad varai kritika bija metode, ar kuras palīdzību veidot sev atbilstošus pilsoņus. Tanī pašā laikā cilvēki spēja kritiski paskatīties uz varu, uz to, ko vara no viņiem prasīja, bija cilvēki, kas kritiski kultivēja kritisku domāšanu pret padomju sistēmu. Citādi mums nebūtu nacionālas valsts. Kā mēs varam pielīdzināt mūsdienu situāciju? Šodien arī mēs tiekam aicināti reflektēt par sevi, par savām spējām kritiski domāt, par pilnveidošanos, par kļūšanu par labākiem subjektiem – liberāliem, konservatīviem vai vēl kaut kādiem. Un principā tās metodes ir atpazīstamas. Mūsdienu cilvēkam ir jāzina, kā vara izmanto kritikas instrumentu, lai atšķirtu faktus no, teiksim, Krievijas mediju fake news. Mums jāpaceļ diskusija augstākā līmenī un jāsaprot, kā kritiskā domāšana un vara var mijiedarboties, veidojot nākotnes pilsoņus.
Igors Gubenko: Un tu uzskati, ka šī diskusija ir jārisina arī skolā.
Dace Dzenovska: Jā.
Zane Oliņa: Jādomā arī, kāds ir pasūtījums no skolas kā no publiskas institūcijas. Tajā ieskanas ideoloģiskās puses, jo, domājot par konservatīvu vai citādu ideoloģiju, rodas jautājums, kas ir skola. Vai skola ir tā, kuras mērķis ir nodot mūsu vērtības un kultūras mantojumu tādā formā, kādā tas ir šobrīd – nekustināms, neaiztiekams –, un skolēni tad ir tālākie nesēji sistēmai, kas atražo to pašu sistēmu, vai arī skola ir veids, kā mēs tiekam pie citādas vai labākas sabiedrības. Vai skolai ir kaut kāds emancipējošais draivs, vai mēs riskējam, ka ar instrumentāriju, ko mēs skolēnam dodam –
Olga Procevska: Sanāk baigie rebeli, kas izmet Dainu skapi pa logu.
Zane Oliņa: Kā tu vari iemācīties noformulēt viedokli, ja tu neesi tādu nekad dzirdējis vai redzējis, kā tāds top? Kā viedokļu vakuumā tas vispār var tapt?
Dace: Mums jāsaprot, ka kritiskā domāšana, kas notiek skolā, ir viens noteikts kritiskās domāšanas veids. Un ka arī ārpus skolas un ārpus institūcijām ir veidi, kā kritiski domāt. Iespējams, ne visai kritiskajai domāšanai jābūt skolas saturā.
Mārtiņš Vaivars: Es gribu tikai piebilst, ka praktiskas lietas, ko vajadzētu šobrīd mācīt skolā, ļoti palīdzētu šim diskursam. Piemēram, nošķirt emocionāli pielādētu valodu no valodas, kas nav tik emocionāli pielādēta. Tev var būt virsraksts, kas saka "Igors atnāca uz diskusiju", bet var būt arī virsraksts, kas saka "Igors atkal bezkaunīgi atnāca uz diskusiju".
Igors Gubenko: Šis ir labs piemērs, jo, paskat, vai tad mēs vispār varam to tā efektīvi analizēt no argumentācijas teorijas viedokļa? Tur taču vairs nav runa par patiess versus aplams un pareizs arguments versus nepareizs. Drīzāk tā ir diskursa analīze. Tātad medijpratības kontekstā Mišels Fuko varētu noderēt arī skolā. Ja ne viņš pats, tad tās diskursa studiju pieejas, kuras izveidojušās viņa iespaidā. Turklāt atcerēsimies, ka mediju saturs nesastāv tikai no rakstīta teksta un argumentiem, kuri ir patiesi, aplami, pareizi vai nepareizi. Vispār ir tāda lieta kā "TikTok", piemēram. Mums jādomā, kā palīdzēt jauniešiem kritiski lietot arī šādus medijus. Vizuālā lasītprasme ir ļoti svarīga spēja, bet es šaubos, ka tā tiek nopietni mācīta skolās. Un, atsaucoties uz Olgas pirmajā sērijas rakstā ieviesto nošķīrumu starp postmoderno kritisko domāšanu un tradicionālo, es teiktu, ka postmodernā domāšana arī var noderēt skolā, palīdzot skolēniem tapt par kritiskākiem mediju lietotājiem.
Olga Procevska: Mārtiņš nosauca tādu piemēru, kur viss skaidrs, bet, iztēlosimies šādu mediju virsrakstu – "Latvijas valdība īsteno piespiešanas politiku attiecībā uz vakcināciju". Tas ir vai nav emocionāli pielādēts? Ir pamatots, nav pamatots? Pie kāda sprieduma tu nonāc kritiskās domāšanas rezultātā?
Zane Oliņa: Lai varētu dekonstruēt šādu virsrakstu, vajadzīgas diezgan nozīmīgas papildu zināšanas, tādēļ ne velti tu latviešu valodā esi mācījies par dažādiem valodas izteiksmes līdzekļiem, arī par veidiem, kā manipulēt ar valodu. Mācību saturā tas ir, jautājums, vai mēs to ikdienā gana prasmīgi darām. Bet skolotājs viens pats to nevar izdarīt. Skolotājs viens pats neatnesīs mums jauno paaudzi, tādu skaisti nopakotu ar kritisko rīku komplektu. Viņš nevar pārkost skolēnu sociālos burbuļus, viņš nav haizivs. Jo bērni mācās no tā, ko mēs darām, nevis no tā, ko mēs sakām. Un tā dzīve, ko viņi dzīvo ārpusē, ir daudz iespaidīgāka par skolu. Mēs drusciņ spriežam tā – sabiedrība domā nekritiski, bliežam virsū bērniem visu ko. Viņiem vajag bliezt virsū visu ko, bet ar to vien nepietiks. Tādēļ ir ļoti svarīgi domāt, kas ir vēl tie rīki, iespējas, veidi, ko izmantot šodien, lai bērniem tas komplekts rastos.
Henriks Eliass Zēgners: Es klausoties aizdomājos par kritiskās domāšanas kritiķiem, sauksim viņus tā. Protams, var arī viņus saprast – tiek saglabāta kaut kāda dzīve, kas mēdz būt kvalitatīva un patīkama, un kāds tagad nāk to dekonstruēt, kritizēt un jaukt ārā. Dzīve, pielietojot kritisko domāšanu, ir sarežģītāka un, iespējams, pat mazāk patīkama. Kāpēc tad mums vajadzētu ar to nodarboties, ja tas var mums likt justies sliktāk?
Igors Gubenko: Es varu sniegt klišejisku filozofisku atbildi. Tāpēc, ka tā ir tevis kā cilvēka piepildīšanās. Cilvēks ir racionāls dzīvnieks, tātad, kritiski domājot, tu sasniedz savu augstāko potenciālu. Tas ir augstākā mērā cilvēcīgi. Pēc tam var atkāpties un paraudzīties uz šo filozofisko humānismu kritiski. Kritiskā domāšana vienmēr paredz iespēju atkāpties vēl soli tālāk un metalīmenī izkritizēt to, kas jau ir.
Dace Dzenovska: Es domāju, ka reti kurš cilvēks dzīvo pasaulē, kas ir tikai kritiski domājoša vai tikai uz baudu vērsta. Arī šis patīkamu dzīvi meklējošais cilvēks droši vien izvērtēs, kā rīkoties, lai būtu labi. Un tur, gribi vai negribi, ir klātesošs arī kritiskās domāšanas elements. Jautājums, vai mēs to redzam. Un vai pēc tā, ka šis cilvēks ir izvēlējies kaut ko, kas mums šķiet neadekvāts, mēs spriežam, ka lēmumā trūcis kritiskās domāšanas.
Mārtiņš Vaivars: Mans novērojums ir tāds, ka ir psiholoģiski patīkami vienkārši slīdēt pa dzīvi un īpaši necensties neko darīt. Bet man patīk termins "nezināmi nezināmie" – lietas, kuras tu neredzi, ja neesi tajās aktīvi iesaistījies. Teiksim, tev ir psiholoģiski patīkami nelasīt par to, kā darbojas kovids, līdz tu nomirsti. Vai arī tev ir patīkami neiet uz diskusiju, kur uzstāsies cilvēks ar pretēju viedokli, bet tā tu varbūt neiepazīsties ar svarīgiem argumentiem par to, kā vispār dzīvot dzīvi. Kritiskā domāšana nav tikai rīki, tā ir arī attieksme vai vērtības, un noteikti viena no šīm vērtībām ir mazliet spēt sadzīvot ar diskomfortu un medīt jaunas lietas dzīvē.
Zane Oliņa: Henrijam Deividam Toro ir citāts "live deliberately" jeb "dzīvo apzināti". Tātad runa ir par to, kā tu gribi savu dzīvi nodzīvot. Arī Piažē, pētot bērnus un to, kā mēs mācāmies, skaidroja, ka īstenībā jau mēs gribam būt līdzsvarā. Mēs gribam izskaidrot pasauli un urdāmies, līdz nonākam pie skaidrojuma, kas mums der un liek justies labi. Tad jāgaida, kas mūs nākamreiz izsitīs no līdzsvara. Īstenībā jau dzīve pati mūs visu laiku met no tā līdzsvara ārā, tāpēc mums nav nekādu opciju izvēlēties nebūt kritiski domājošiem. Arī tad, ja es neizvēlos dzīvot apzināti, dzīve pati mani uz to piespiež.
Olga Procevska: Patīkama dzīve nedraud nevienā gadījumā. (Visi smejas.)
Elīna Grigore: Vai saskatāt riskus, ka kritiskā domāšana varētu kļūt pašmērķīga?
Dace Dzenovska: Visa šī saruna ir gājusi uz to, ka kritiskā domāšana ir apzināts veids, kā dzīvot savu dzīvi, un tas arī ir pašmērķis – virzīties uz labāku eksistenci. Bet kas tā labākā eksistence vai esība ir? Tas nav īsti definēts, bet galvenais, ka virzība pastāv, ka mēs spējam darboties un dzīvot labāk.
Zane Oliņa: Man pieminētais pašmērķīgums asociējas ar to, kā tu mājās diskutē ar tīni. Reizēm ir sajūta – nu, ko tu te ņemies tagad? Kāpēc turpini kaut ko tik ļoti apstrīdēt, ka pat nemēģini sadzirdēt?
Mārtiņš Vaivars: Bieži mēs kritisko domātāju uztveram kā noteiktu personības tipu, cilvēku, kurš ir mazliet agresīvs, kuram gribas lekties un kurš visu laiku uzdod jautājumus. Bet reizēm ir diskusijas, kurās ir pareizās atbildes, un, tā kā pastāv rīki, ar kuriem tu vari noskaidrot pareizo atbildi, tev, lai piedalītos diskusijā, jāinvestē darbs. Nepārtraukta diskusija, kurā neviens to nav darījis, nav tā patīkamākā.
Igors Gubenko: Es, starp citu, atcerējos gadījumus, kad man tuvs cilvēks ir teicis: "Kāpēc tu visu laiku apstrīdi to, ko es saku?" Iespējams, tā ir viena no tām situācijām, kurā kritiskā domāšana kļūst pašmērķīga. Bet vai šajā gadījumā kritiskā domāšana tiek izprasta korekti? Manuprāt, mums nevajadzētu pavilkties uz to ikdienas valodā izplatīto nozīmi, ka kritika un kritiskā domāšana nozīmē kaut ko negatīvu, trūkumu izgaismošanu.
Olga Procevska: Piesiešanos.
Patrīcija Keiša: Kādas pieejas/problēmas jūs saskatāt kritiskās domāšanas mācīšanā pieaugušajiem?
Igors Gubenko: Protams, ka ar viņiem ir daudz grūtāk, jo viņi ir iedzīvojušies savos uzskatos, kurus apšaubīt viņiem nav parocīgi. Kritiskā domāšana paredz, ka tu esi kritisks arī pret sevi un saviem uzskatiem. Tāpēc skaidrs, ka skola ir labākā vieta, kur sākt sabiedrībā izkopt kritisko domāšanu.
Olga Procevska: Manā pieredzē labākais pieaugušo kritiskās domāšanas izglītības rīks ir bērni, kas sāk uzdot jautājumus – kāpēc mums tas jādara, priekš kam mums tas jādara? Un, protams, bērns tīņa vecumā ir nepārtraukts kritiskās domāšanas hakatons.
Dace Dzenovska: Es nesaprotu, kāpēc mēs visu laiku pieņemam, ka ir kaut kāda masa kaut kur uz ielas, kas nedomā kritiski.
Olga Procevska: Es pieņemu, ka neviens nedomā kritiski!
Dace Dzenovska: Manuprāt, visi domā kritiski, bet tas kaut kādās konkrētās situācijās tiek apstrīdēts. Man nešķiet pieņemami, ka mēs uzskatām, ka ir cilvēki, kuri tagad jāmāca. Ja tādi pastāv, tad mums jānodefinē, kā tad tieši viņiem trūkst un kā mēs to zinām. Šī diskusija ir radusies, jo mums šķiet, ka tieši šobrīd sabiedrībā ir liela problēma ar kritiskās domāšanas trūkumu – nu, tad runājam par konkrētām lietām, kurās šīs domāšanas trūkst. Jo tā abstrakti teikt, ka pieaugušie jāmāca kritiski domāt… Kāpēc lai tieši mēs viņus mācītu? Kurš tad ir tas, kurš mācīs šos cilvēkus?
Olga Procevska: Bet nu, piemēram, zemā vakcinācijas aptvere liecina par kritiskās domāšanas trūkumu pieaugušo auditorijā?
Mārtiņš Vaivars: (čukstus) Jā!
Zane Oliņa: Es nedomāju, ka mums tāpēc jāmetas kādu mācīt, bet vajag saprast, kas mūs ierobežo būt produktīviem – tai skaitā strīdos. Mēs bieži, kad kādam nepiekrītam, projicējam savas dusmas vai nepiekrišanu uz cilvēku kā uz personu tā vietā, lai sarunātos par to jautājumu, par kuru mēs strīdamies. Ne velti attiecībā uz vakcināciju visbiežākais arguments ir "man nepatīk Viņķele, un tāpēc es negāju vakcinēties".
Olga Procevska: Nu, un arguments "es neuzticos valsts iestādēm".
Zane Oliņa: Tas ir tas pats. Tātad, pat ja tā valsts institūcija darīs kaut ko jēdzīgu, es to esmu pilnībā izslēdzis no savas dzīves, jo tā pēc noklusējuma neko man nevar iedot. Tā es laupu pats sev iespējas. Mēs viens otram varam palīdzēt ieraudzīt savus domāšanas ierobežojumus, ņemot gan no filozofijas, gan no citām zinātņu jomām informāciju par mūsu uztveres ierobežojumiem, par veidu, kā mēs meklējam apstiprinājumu saviem viedokļiem, kā mēs ejam pie savas sociālās kopienas, kā mēs ierobežojam savas iespējas. Par šīm lietām gan mums jāsarunājas kā pieaugušajiem, neatkarīgi no ideoloģiskajām pozīcijām.
Igors Gubenko: Dace, tomēr sazvērestības teoriju lielā izplatība visu vecuma grupu pārstāvju vidū ir marķieris, ka laikam ar to domāšanu tomēr nevedas.
Dace Dzenovska: Kas ir sazvērestības teorijas definīcija? Viena, ko varētu piedāvāt, ir, ka tā rodas apstākļos, kad cilvēks saprot, ka viņš nevar izskaidrot kaut kādus notikumus, teiksim, to, kāpēc šis vīruss ir parādījies. Pamatā ir neizzināma situācija, un tad vai nu mēs pieņemam, ka pasaule ir sarežģīta un mēs to nevaram līdz galam izzināt, un mums ir vēl jārok un jārok, vai arī mēs mēģinām atrast kaut kādus aktorus, kuri ir atbildīgi par šīs neizprotamās situācijas rašanos. Līdz ar to katrā sazvērestības teorijā ir kaut kāds grauds situācijas sapratnes, tās nav pilnīgas muļķības.
Igors Gubenko: Iekšējās koherences tās ir.
Olga Procevska: Dažas ir diezgan lielas muļķības.
Dace Dzenovska: (Smejas.) Jā, taisnība.
Igors Gubenko: Bet sazvērestības teorija kā domāšanas forma?
Olga Procevska: Ko nozīmē "sazvērestības teorija kā domāšanas forma"? Tas paredz cēloņsakarību meklēšanu, tai skaitā tur, kur tādu nav. Bet cēloņsakarību meklēšana arī ir daļa no kritiskās domāšanas – tu mēģini saprast, vai un kā parādība A ir saistīta ar parādību B. Tādējādi tas nav nekas principiāli cits.
Igors Gubenko: Nē, es domāju, ka jebkura domāšana ir cēloņsakarību meklēšana. Bet sazvērestības teorijas specifiskā matrica ir par atbildīgajiem nozīmēt kādu šauru grupu, kam ir vara, lai kontrolētu bezgala sarežģītus, brīžiem haotiskus notikumus.
Dace Dzenovska: Tas ir ļoti interesants jautājums. Piemēram, viena ASV medicīnas doktore skaidroja, kāpēc ļoti daudz nevakcinēto ir starp afroamerikāņiem, un saistīja to ar neuzticēšanos valstij. Šīm grupām agrāk ir bijuši iemesli valstij neuzticēties – ir pierādīti dažādi eksperimenti, kas šīs grupas apzināti pakļāvuši paaugstinātam riskam. Ja agrāk valsts patiešām ir apzināti darbojusies pret konkrētu grupu interesēm vai pat labklājību, dzīvību, šīs grupas var uzskatīt, ka valsts darbība nav līdz galam pārzināma, tātad pastāv iespēja, ka arī šobrīd notiek kaut kas nezināms. Tā ir vai nav kritiskā domāšana? Mēs sagaidām, ka šie cilvēki uzskatīs, ka valsts ir labojusies. Ka tā ir kļuvusi par racionālu pārvaldes formu, kura nediskriminē, kurai nav nekādu slēpto interešu, ka tagad valsts ir laba, tātad šai institūcijai var uzticēties.
Olga Procevska: Tad sanāk, ka kritiskās domāšanas pazīme ir tā, ka tu izslēdz valsts institūciju no vienādojuma un mēģini spriest par vakcīnu, neatkarīgi no tās?
Dace Dzenovska: Vai tas ir iespējams? Es nezinu.
Patrīcija Keiša: "Skolas2030" programmā iekļautas arī konkrētas vērtības un tikumi, kas skolēniem jānodod. Kā jūs skatāties uz šo mācību satura daļu kritiskās domāšanas kontekstā?
Olga Procevska: Vai tikumi var būt savienojami ar kritisko domāšanu?
Igors Gubenko: Jebkas var būt savienojams ar kritisko domāšanu, jautājums ir, kā mēs izturamies pret šo konkrēto elementu. Ja noteikta tikumu kopa tiek atzīta par izglītības mērķa būtisku sastāvdaļu, tad es ceru, ka šie tikumi netiek skolēniem dogmatiski izvirzīti, bet mācību procesā notiek diskusija un kritiskā domāšana tiek attiecināta uz godprātību, taisnīgumu, drosmi un tā tālāk.
Olga Procevska: Bet ja tikums ir valstiskums, demokrātija?
Zane Oliņa: Tikumus nevar nevienam iedot, tikumus cilvēks var tikai pieņemt kā savus. Līdz ar to skolas uzdevums ir veidot mācību vidi, kurā sākt praktizēt ieradumus. Tai skaitā par tiem sarunājoties, tos izmēģinot, stiprinot – cerībā, ka skolēni šos tikumus ar laiku pieņems kā savus. Bet skola nevar cilvēkam tikumus vienkārši piespraust kā ordeņus. Tev ir jābūt kapacitātei praktizēt tikumu, tev vajag prasmi to izvest, un šī procesa neatņemama sastāvdaļa ir izvēle to savā attieksmē, uzvedībā paust. Kaut vai tik elementāras lietas kā sakārtot savu darbavietu vai sagaidīt savu kārtu runāt. Man ir vide, kurā man jāizvēlas to darīt, un tad jāskatās, vai es to sāku pieņemt kā savu vērtību. Ieradumu praktizēšana ir veids, kā es varu to pagaršot, pamēģināt, saprast. Ja man izvēles iespējas netiek dotas, tad es arī nekādi nevaru to iemācīties.
Olga Procevska: Bet tas, ko es drīzāk domāju, mēģinot pretnostatīt kritisko domāšanu un tikumu, ir taisnīgums kā tikums versus noteikta taisnīguma izpratne. Vai solidaritāte – var būt vairākas izpratnes par solidaritāti un kuru no tām mēs uzskatām par tikumu? Kurš būs tas, kas pateiks, ka tieši šī taisnīguma izpratne ir tikums?
Zane Oliņa: Te nāk iekšā kritiskās domāšanas jēga. Par to ir jāsarunājas. Mēs visi, arī skolotāji, nesam savas vērtības, un tas ir pilnīgi okei, jo mēs nevaram dzīvot dzīvi bez vērtībām. Vai mēs par tām diskutējam kritiski vai ne, bērni vērtības redz katru dienu, un būtu labi, ja skolas koptu savas vērtības apzināti un ikdienā tās paši kritiski izvērtētu. Lielāka ietekme ir tam, kādas vērtības skola kopj, nevis tam, kādas māca. Ja sarunas nenotiek, tad tur nekas reāli labs nevar sanākt.
Vēl mums jāsaprot, ka skolas kā publiskas institūcijas saturs atspoguļo to, kāds šobrīd ir sabiedrības pasūtījums. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mēs turpinām diskutēt par vērtību bāzi, ko pieņēma Ministru kabinets, un tikumu sarakstu, kuru pieņēma Saeima. Mācību saturs vienmēr būs ļoti ideoloģiski ietekmēta konstrukcija, tā tas ir visās valstīs.
Olga Procevska: Mēs zinām, ka Latvijas sabiedrība pamatā ir ļoti sociāli konservatīva. Tad sanāk, ka skola ir tāda pati.
Zane Oliņa: Mācību satura standarts ir šībrīža Latvijas sabiedrības pasūtījums skolai. Tā vienmēr ir sociāla vienošanās.
Dace Dzenovska: Tāpēc būtu ļoti svarīgi deinstitucionalizēt kritisko domāšanu un saprast, ka tai jānotiek mājās un visādos tur, nezinu, salonos. Lasiet grāmatas un runājiet viens ar otru! Olga, gatavojoties diskusijai, mums atsūtīja vairākus jautājumus, un viens no tiem bija "Kas būtu jūsu pirmais rīkojums, ja jūs ieceltu par kritiskās domāšanas ministru?", un tam rīkojumam viennozīmīgi bija jābūt anulēt šo ministriju. (Smejas.) Ja mēs domāsim par kritisko domāšanu tikai institucionāli, nevis kā par dzīvu lietu, kas eksistē visur, tad nebūs labi. (Smejas.)
Olga Procevska: Vai var būt labāks nobeigums šai diskusijai nekā aicinājums likvidēt kritiskās domāšanas diskusiju institucionālā formātā un pāriet pie kritiskām diskusijām savā ikdienā un salonos? Būtu drausmīgi banāli novēlēt visiem domāt kritiski, bet pēc šādas diskusijas tāds novēlējums uzprasās. Bez šaubām, arī par šīs diskusijas saturu.
Rakstu sērija un diskusija top sadarbībā ar Valsts izglītības satura centra (VISC) īstenoto projektu "Kompetenču pieeja mācību saturā" (Skola2030).
2