Foto: Krišjānis Sietiņš
 
Satori diskusija
27.06.2019

"Satori" diskusija: Nacionālā koncertzāle uz AB dambja: par un pret

Komentē
5

28. jūnijā valdību veidojošās partijas tiksies, lai spriestu par nacionālās koncertzāles nākotni. Viens no karstākajiem strīdu tematiem joprojām ir par koncertzāles iespējamo atrašanās vietu. Kultūras ministrijas skatījumā perspektīvākā no tām ir AB dambis – starptautisku ekspertu apstiprināta vieta, kur nākotnē varētu atrasties arhitektu konkursā uzvarējušais Anda Sīļa projekts, taču šai iecerei ir gan atbalstītāji, gan pretinieki.

"Satori" sadarbībā ar pilsētplānošanas festivālu "Mad City" spontānas idejas rezultātā nolēma rīkot šai tēmai veltītu diskusiju – tā notika 31. maijā. Tajā tika runāts par to, vai AB dambis ir labākā vieta vienai no svarīgākajām kultūras būvēm Latvijā un vai uz tā būtu jārealizē esošais Anda Sīļa projekts. Tiesa, jau aizvadītā nepilna mēneša laikā notikušas vairākas izmaiņas, kas var ietekmēt turpmāko projekta attīstību.

Diskusijā piedalījās vairāki nozares eksperti: Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis, arhitekte un bijusī Latvijas Arhitektu savienības prezidente Gunta Grikmane, arhitekts un arhitektūras un dizaina biroja "OUTOFBOX" dibinātājs Pēteris Bajārs, arhitekts un pasniedzējs Jānis Dripe, arhitekts Sergejs Ņikiforovs, kurš pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma veicis AB dambim alternatīvo koncertzāles novietņu izvērtējumu, mākslas teorētiķis un kurators Kaspars Vanags, kā arī AB dambja koncertzāles projekta autors Andis Sīlis. Diskusiju vadīja interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners.

Diskusijas atšifrētā versija ir saīsināta. Pasākuma ievadā tika nolasīts koncentrēts ieskats koncertzāles projekta hronoloģijā.

Henriks Eliass Zēgners. Vispirms gribu vērsties pie Gvido Prinča. Cik saprotu, jūs bijāt tuvu klāt posmā, kad tika vērtēti vairāki koncertzāles novietnes varianti, piemēram, degradētās teritorijas, Kongresu nams. Kāpēc, jūsuprāt, viss atkal atgriezies pie AB dambja? Vai tam ir pamatojums no arhitektūras un pilsētplānošanas viedokļa?

Gvido Princis. Manuprāt, šobrīd nav vai arī ir ļoti maz argumentu, lai mēs atgrieztos pie AB dambja. Minēšu trīs aspektus, kas svarīgi, domājot par jebkuru sabiedrisku būvi, kuras būvniecība un uzturēšana prasa publiskos līdzekļus. Pirmkārt, tie ir tiešo investīciju jautājumi. Manuprāt, šodien nozīmīgu publisku projektu īstenošanā jāiesaista citas personas – gan privātas, gan publiskas, jo tām ir citas intereses, un tas savukārt rosina sinerģiju, veicina uzņēmējdarbību, rada jaunas iespējas. Otrkārt, publiskiem objektiem jābūt vietās, kur infrastruktūras pielāgošana neprasa lielus ieguldījumus, – mezglos, krustojumos. Treškārt, objektam ir jābūt daudzfunkcionālam, taču koncertzāles programma nav līdz galam skaidra. Ambīcijām jābūt, bet tām jābalstās realitātē – jādomā par to, kas būs koncertzāles lietotāji un kā tā veidos jaunus kontaktus, uzņēmējdarbību, idejas. Manuprāt, šodien attīstāmiem objektiem nevar būt šaurs funkcionālais risinājums bez redzamām aktīvām saitēm ar realitāti.

Šobrīd pilsētas dienas kārtībā ir nozīmīgi projekti, piemēram, "Rail Baltica". Pirms 12 gadiem mēs pat nesapņojām, ka "Rail Baltica" ies cauri Rīgai, bet šodien tā ir realitāte. Mums visiem kopā – gan sabiedrībai, gan profesionāļiem – jāatrod kopīgs risinājums, kā šis projekts iekļausies Rīgā. Tas ir milzīgs izaicinājums un prasa resursus jau šodien. Viena iespēja ir mēģināt koncertzāles projektu skatīt šajā kontekstā. Andrejsalas, Rīgas Tirdzniecības ostas un ogļu termināļa veiksmīga pabeigšana pēc 12 gadiem padarījusi milzīgas, nepieejamas, industriālas teritorijas pieejamākas, un pastāv daudz iespēju aktivizēt šo unikālo vietu pilsētas centrā. Ar to gribu teikt, ka koncertzālei jāmeklē lielāka sasaiste ar realitāti, ikdienu, šodienu. Piemēram, Londona arī šobrīd domā par koncertcentru. Tas atradīsies pašā pilsētas centrā, kur šobrīd atrodas Londonas muzejs. Tas tiks pārcelts, bet vietā būs mūzikas centrs, kura pirmos līmeņus aizņems publiska telpa, kur cilvēkiem satikties, savukārt augšējos stāvus – akustiskā zāle ar 2000 vietām, kā arī biznesam un citām iniciatīvām paredzētas telpas. Šie ir piemēri, kas iedvesmo domāt par mūsdienām piemērotu daudzfunkcionalitāti, vienlaikus neaizmirstot arhitektoniskās ambīcijas.

Henriks Eliass Zēgners. Nākamo jautājumu es gribētu uzdot Guntai Grikmanei, arhitektei un bijušajai Latvijas Arhitektu savienības prezidentei. Ja nemaldos, jūs šajā amatā bijāt no 2015. gada līdz pagājušajam gadam un vairāki nozīmīgi notikumi, ko pieminēju hronoloģijā, ir notikuši tieši šajā laikā. Varbūt jūs varat pastāstīt par to, kāda ir bijusi Arhitektu savienības nozīme šajā procesā?

Gunta Grikmane. Arhitektu savienība ir sabiedriska organizācija, kas pārstāv Latvijas arhitektus – gan praktizējošus profesionāļus, gan mācībspēkus un valsts pārvaldē strādājošos. Katrs nāk ar savu personīgo pieredzi, un arī Arhitektu savienībā ir bijušas vairākas koncertzālei veltītas diskusijas, no kurām pēdējā bija šogad. Koncertzāle nav māja tajā vecmodīgajā izpratnē, kādā daudzi arhitekti turpina runāt par arhitektūru, – "gruntsgabala robežās, ielu sarkanajās līnijās un starp diviem brandmūriem". Arhitektūra ir kaut kas vairāk un arī koncertzāles gadījumā ietekmē visus: tos, kas dzīvos blakus, ies garām, lietos šo celtni vai skatīsies uz to no otras ielas puses. Arhitektu savienībā diskutēts gan par ēkas vizuālo pusi, gan lietojamību, gan sasniedzamību, gan alternatīvajām novietnēm. Balsojuma rezultātā Arhitektu savienība ir lēmusi, ka jāatbalsta esošais process. Tas ir bijis leģitīms un izturējis laika pārbaudi – gan vietas izvēles ziņā, gan starptautiskā konkursa ziņā, kura rezultātus neviens neapstrīd. Mēs uzskatām, ka Anda projekts ir labākais. Tāpēc Arhitektu savienība balsoja par tā turpināšanu uz AB dambja, atbalstot Kultūras ministrijas virzīto risinājumu.

Jānis Dripe. Par niansēm runājot, jāpiebilst, ka pēc 2006. gada konkursa ir izstrādāts vēl viens speciāls detālplāns gan Nacionālās bibliotēkas, gan Nacionālās koncertzāles celtniecībai, un tajā risināti arī pieejamības, loģistikas, infrastruktūras jautājumi. Jūs minējāt privāto partneru piedāvāto vietu – tā nav gluži Andrejsala, bet gan Andrejosta, Eksporta ielas rajons. Runājot par naudas resursiem, jebkurā vietā būvniecības izmaksas būs līdzīgas, taču šobrīd valdībā ir pielemts 23 miljonu eiro liels Eiropas finansējums. Tā nav tieši mūsu nauda, bet paredzēta tūrisma, publiskās telpas un infrastruktūras attīstībai Rīgas vēsturiskajā centrā un jāizmanto publiskajā teritorijā līdz 2022. gada beigām. Šos 23 miljonus nevajadzētu novirzīt konkrēti koncertzāles būvniecībai, taču tos varētu izmantot, lai sakārtotu visu AB dambja infrastruktūru un uzbūvētu gājēju tiltu ar četrām joslām. Rīdzinieki iegūtu sakārtotu publisko teritoriju un promenādi Daugavas kreisajā krastā, kas nebeidzas ar strupceļu. Tas ļautu izveidot tā saukto izglītības jūdzi starp dažādām skolām – Stradiņa Universitāti, Rīgas Tehnisko universitāti, RISEBu, Nacionālo bibliotēku un Latvijas Universitāti. Turklāt tad arī iegūtu vēsturiskais mantojums – UNESCO pērle, Vecrīgas siluets, būtu apskatāms ideālā veidā.

Protams, kad tika lemts par šo projektu, respektējām arī nacionālo talantu un intelektuālo potenciālu, jo diez vai šinī vai kādā citā gadsimtā vēl būs tāda sakritība, ka starptautiskā konkursā atkal uzvarēs latviešu arhitekti. Ja mēs respektējam savas izcilības mūzikā, piemēram, Nelsonu, Jansonu, Garanču, tad mums vajag respektēt tās arī arhitektūrā. Runājot par pārbūvēm un iespējamām vietām, nepārtraukti notiek konsultācijas arī ar šiem manis minētajiem diriģentiem. Pasaulē ir tikai daži labi gadījumi, kad pārbūvētas, daudzfunkcionālas, kongresiem domātas zāles der arī koncertiem. Patiesībā tādu gadījumu tikpat kā nav. Tāpēc mūziķi rekomendē domāt par labu akustisko risinājumu un atcerēties, ka koncertzāles prioritārā funkcija ir kalpot par nacionālā simfoniskā orķestra mājvietu. Rīgā top citas daudzfunkcionālas celtnes, piemēram, tūlīt tiks atklāts "Hanzas perons", kas varēs uzņemt tūkstoš cilvēku.

Paldies Sergejam Ņikoforovam, kurš rūpīgi analizēja deviņas alternatīvās novietnes, – jūs šo analīzi varat atrast publiskajā telpā un izpētīt. Tur ir vesela virkne kritēriju, kas apkopoti tabulā. Blakus nosauktajām vietām figurē vēl divas opcijas, kas pirmajā mirklī var šķist nedaudz dīvainas, – pārbūvēt Dailes teātri un piebūvēt divus spārnus Zinātņu akadēmijai. Publiskajā telpā sastopamo viedokļu ir ļoti daudz, tāpēc ir labi to visu salikt kopā, piemēram, pieejamo naudu vai manis pieminēto cieņu pret mūsu talantu intelektuālo potenciālu. Šobrīd ir divi varianti – AB dambis un Andrejosta, kur privātie investori gatavi dāvināt valstij zemi. Tas ir svarīgi, jo zemes piederība ir atslēgas faktors, tikko mēs lietojam publisku naudu. Paldies dievam, abas šīs teritorijas saistītas ar Daugavas akvatoriju, bet tik un tā būs nepieciešams jauns starptautiskais konkurss. Tad ir variants par Kongresu nama pārbūvi, taču arī šis ir nosacītais nulles scenārijs, jo prasa konkursu. Protams, vēl viena iespēja ir nedarīt neko, taču to es mums nenovēlu.

Henriks Eliass Zēgners. Paldies! Tā ir laba piebilde – drīz durvis vērs "Hanzas perons", kas, lai arī ne akustiska, būs jauna, daudzfunkcionāla koncertzāle, kas varētu pildīt šīs funkcijas. Tāpat mums ir "Palladium" un citas telpas, kas nav veidotas kā akustiskās koncertzāles un tādēļ nav piemērotas akadēmiskajai, klasiskajai mūzikai. Es gribētu vērsties pie arhitekta Sergeja Ņikiforova. Jūs esat veicis alternatīvo koncertzāles novietņu izvērtējumu, vai ne?

Sergejs Ņikiforovs. Esmu apkopojis faktoloģisko materiālu, caur kuru mēģināju salīdzināt dažādās novietnes. Ir izveidojusies ļoti interesanta situācija. Šobrīd tiek izskatīti un ļoti rūpīgi analizēti visi plānošanas dokumenti un procesi attiecībā uz AB dambja novietni, taču šāda attieksme netiek īstenota pret visiem pārējiem zemes gabaliem. Pagātnē ir bijis zināms process, un šajā procesā ir piedalījušies arī AB dambja projektā iesaistītie cilvēki. Savulaik Arhitektu savienība protestēja pret šībrīža Rīgas pilsētas attīstības plānu, taču pašvaldība publiskajā telpā šos iebildumus nodēvēja par saujiņas arhitektu viedokli. Ar to gribu teikt, ka aicinājums skatīt, vērtēt un plānot visas iespējamās novietnes atbilstoši šībrīža realitātei patiesībā nozīmē apstiprinājumu 10 gadus vecam Arhitektu savienības viedoklim par to, ka pašreizējais pilsētas attīstības plāns ir absolūti greizs. Šobrīd ir mainījušies uzskati par to, kāda ir sabiedriskā transporta struktūra Latvijā un arī Rīgā. Ja mēs ņemam to par pamatu un veidojam pilnīgi jaunu struktūru, līdzīgi kā Rietumeiropā, mums vajadzētu pārskatīt pilnīgi visu Rīgas teritorijas attīstības plānu, tai skaitā atcelt tos detālplānojumus, kas ir izstrādāti uz tā pamata un patiesībā ir tikai šī attīstības plāna detalizācija. Tas attiecas arī uz Andrejsalu un Andrejostu. Paskatoties uz dažādiem zemes gabaliem, redzam, ka teritorija ir atbrīvota, taču vienlaikus tur ir ārkārtīgi daudz nezināmo.

Andrejostas gadījumā izskanējis priekšlikums pārvietot Eksporta ielu. Viss ir ļoti skaisti – nieka 10 miljoni vai vairāk. Taču citos plānošanas dokumentos ir maza norādīte – vislabākais veids, kā reorganizēt Eksporta ielu un līdz ar to 11. novembra krastmalu, būtu iesēdināt to seklā tunelī līdzīgi kā Diseldorfā. Tas nozīmē, ka šim ciparam mums vajadzētu pielikt klāt vismaz vēl vienu nulli. Mēģinot būvēt ielu pa posmiem, mēs nodarbojamies ar to, ko pirms 20 gadiem darīja ar Krasta ielu. Šobrīd pašvaldība mēģina Krasta ielā radīto haosu savest kaut cik kārtībā un pārveidot pāris kilometru garo trasi atbilstoši kopējam konceptam. Situācija ar Andrejsalu ir stipri līdzīga. Rietumeiropā normāla prakse ir pilsētas teritorijā esošo dzelzceļu pielāgot pasažieru transporta vajadzībām. Kas līdzīgs pirms pāris nedēļām izskanēja no mūsu satiksmes ministra mutes, kurš teica, ka dzelzceļš ir pilsētas sabiedriskā transporta mugurkauls. Rietumu prakse arī rāda, ka, atšķirībā no Amerikas, Eiropa nevis būvē jaunas, dārgas alternatīvas sabiedriskā transporta sistēmas, bet cenšas pielāgot vecās, savu laiku nokalpojušās sistēmas šībrīža vajadzībām. Pārsvarā tas notiek, pārvietojot kravas sliedes uz pasažieru sliedēm. Tādas mēs redzam gan Andrejsalā, gan citur, un tās būtu jāpārceļ pavisam citā kompetencē.

Vēl viens jautājums: ko darīt ar veco vagonu šķirošanas parku, kas atrodas starp Elizabetes ielu un Ūmeo ielu? Tas ir 2 kilometrus garš un ir kaut kur jāaizceļ. Es parēķināju pie sevis – patiesībā tas ir mazais Krievu salas projekts. Atskatoties pagātnē, arī redzam, ka ar tiem dāvinājumiem ir ļoti skaisti. Mēdz jau teikt, ka dāvātam zirgam zobos neskatās, bet es atceros Kargina un Krasovicka dāvinājumu pirms gadiem desmit. Latvijas valstij tas izvērtās par nopietnu pasākumu. Arī Andrejostā nodokļu maksātājam būtu jāsakārto visa infrastruktūra, un tikai pēc tam te varētu būvēt koncertzāli. Lai vispār varētu noteikt, cik izmaksās šīs alternatīvas, būtu vispirms nopietni jāpēta. Viens variants ir raut to Pandoras lādi vaļā un attiecināt šaubu un neticības ēnu uz pilnīgi visiem attīstības projektiem Rīgā – arī uz tiem, kas būs nākotnē. Tas būtu tikai godīgi. Otrs variants ir turpināt tos procesus, kas jau ir aizsākušies, kuros tērēta nodokļu maksātāju nauda un kuri ir ieguvuši zināmu sabiedrības uzticību. Līdzšinējā latviešu prakse gan liecina, ka neesam spējīgi neko novest līdz galam, un būtu skumji, ja tas apstiprinātos arī šajā gadījumā.

Henriks Eliass Zēgners. Artim Zvirgzdiņam bija kritisks raksts par šo tēmu ar daudziem interesantiem komentāriem. Viņš un arī Ventis Didrihsons, piemēram, norāda uz to, ka alternatīvo novietņu izvērtējumā nav ņemti vērā pilsētplānošanas faktori. Vai jūs tam varētu piekrist?

Sergejs Ņikiforovs. Es tikko runāju par pilsētplānošanas faktoriem. Arī piedāvātās alternatīvas netiek izvērtētas pilsētas attīstības kontekstā. Pilsētas attīstība Austrumeiropā, arī šeit, tiek plānota no robežas līdz robežai. Tā nekur pasaulē nenotiek! Runājot par Talsinkiem – 2040. gadā Tallinu pievienos kopējai Helsinku metro sistēmai, kamēr mēs vispār neņemam vērā pilsētbūvniecību! Neviens no piedāvātajiem risinājumiem nav pilsētbūvniecisks, tāpēc viens no labākajiem variantiem būtu apturēt pilnīgi visus procesus un izplānot skaistu pilsētu.

Otrs variants – centrs. Rīga ir diezgan izkaisīta, līdzīga arhipelāgam. Patiesībā vienīgā koncentrētā vieta ir pats centrs. Ieliekot šo objektu tur, nekļūdīsimies. Tā ir vienīgā iespēja, un vēl vienu milzīgu analīzi taisīt nav vajadzības. Ja runājam par nulles punktu, tad jāsāk pilnīgi no jauna un jāskatās pilsētbūvnieciski.

Henriks Eliass Zēgners. Pēteri, es zinu, ka tu ļoti mīli mūziku un aktīvi seko tai līdzi. Tev droši vien ir pieredze ar dažādām koncertzālēm – ņemot vērā šīs zināšanas, kāds ir tavs viedoklis par AB dambja projektu, salīdzinot ar to, kas notiek citviet pasaulē?

Pēteris Bajārs. Tev gan uz lapiņas rakstīts citāds jautājums – ko tu domā par Anda Sīļa projektu? (Smejas.) Bet Andis noteikti zina, ko es domāju par viņa projektu, jo biju viens no pieciem autoriem grāmatai "5x10", kur starp manis izvēlētajiem 10 labākajiem Latvijas arhitektūras projektiem bija ievietots arī koncertzāles projekts. Publiskajā telpā bieži izskan arguments: starptautiskie eksperti atbrauca uz plenēru un viennozīmīgi kā labāko izvēlējās AB dambi. Taču tā nemaz nebija tik vienkārša izvēle. Man laimējās plenēra lēmuma paziņošanas laikā sēdēt blakus norvēģu arhitektu biroja "Snohetta" pārstāvjiem, kuriem bija lielas acis, kad Helēna Demakova pateica, ka koncertzāli būvēsim uz AB dambja. Protams, es pieļauju, ka vienmēr kompānijā ir kāds, kurš domā citādi, un šoreiz tā bija "Snohetta".

Šobrīd pretinieku nometnē esmu nonācis nevis arhitektūras, bet ierēdņu neizdarības dēļ. Mēs šo projektu esam 13 gadus nomarinējuši, un tas balstās uz ļoti daudziem "ja". Es pēdējā brīdī paspēju noskatīties Anda 20 minūšu prezentāciju "Youtube". Mēs visu laiku paļaujamies, ka būs Raņķa dambja un Jelgavas ielas savienojums, bet tas ir zem lielas jautājuma zīmes, jo nevienam nav naudas, lai zem dzelzceļa uztaisītu jaunu tuneli. Šo 13 gadu laikā ir mainījušās ne tikai domas par arhitektūru un koncertzālēm, bet mēs beidzot esam attapušies, ka Rīga nav autocentriska pilsēta un šis nebūs auto infrastruktūras mezgls. Vienīgais labais, ko redzēju šajā prezentācijā, ir piedāvājums izlietot 23 miljonus, lai sakārtotu AB dambi. Es saku – aiziet! Ja pa šo laiku mēs nebūsim izdomājuši jaunu novietni, mums vismaz būs sakārtots dambis, kur cilvēkiem dzert vīnu un pelnīt administratīvos pārkāpumus, skatoties uz Vecrīgas ainavu.

Vispār publisko ēku loma ikdienā ir mainījusies. Pirms padsmit gadiem mums patika simboli, Bilbao efekts un tamlīdzīgi, bet šobrīd arhitektūra ir kļuvusi pieticīgāka un atvērtāka. Tai jābūt daļai no pilsētas, kur tu vari brīvi ienākt un justies kā daļa no telpas. Koncertzāle nav kaut kas ekskluzīvs, kas atveras vakarā septiņos uz vienu koncertu. Andis tajā prezentācijā bija salicis visas celtnes pie ūdens un cerīgi teica, ka daļu noteikti esam redzējuši. Esam, un es tieši gribēju pieminēt Kopenhāgenas operu, kas atrodas pie ūdens. Aizejiet tur dienas vidū, vēlams, oktobrī vai septembrī – tur viss ir ciet un nekas nenotiek! Tā, protams, ir pērle, grandioza arhitektūra, bet tā nav daļa pilsētas, tā nedzīvo. Manuprāt, tamlīdzīgai celtnei jābūt tādai, kur visu diennakti notiek kaut kāda dzīvība. Pilnīgs pretstats, piemēram, Dailes teātrim ir Epikūra dārzs, kur ballītes parasti beidzas ar pašvaldības policijas ierašanos. Šobrīd lielākais ieguvējs būtu "Radisson" viesnīca, kam uz katru labo koncertu būtu rezervēti visi numuriņi.

Henriks Eliass Zēgners. Kaspar, tu biji interesanti komentējis Zvirgzdiņa rakstu tieši par to, kā šis projekts varētu ietekmēt pilsētas dzīvību un struktūru. Vai tu varētu izvērst plašāk savu komentāru?

Kaspars Vanags. Manuprāt, tipisks pierādījums tam, ka šādas būves netiek skatītas kompleksi, ir fakts, ka pie šī galda sēž tikai arhitekti. Te mēs neredzam citus pilsētas vai urbānā auduma audējus. Tas liecina, ka arī šajā diskusijā apskatām kultūrinstitucionālu būvi atrauti no pilsētas, kā ēku. Es nevarēšu ar šeit esošajiem speciālistiem spriest par pāļu dzīšanu vai investīcijām.

Mani fascinē, ka mēs runājam par tiltiem, kas nepieciešami koncertzālei, bet neredzam, ka patiesībā kultūrinstitucionāla ēka pati ir tilts. Mēs nevis runājam par koncertzāli kā sociālo instrumentu, tiltu starp rajoniem un iedzīvotāju sociālajām vai nacionālajām grupām, bet spriežam par tehnisko infrastruktūru. Otrkārt, es gribēju atgriezties pie punkta, ko minēja Ņikiforova kungs. Nav ko slēpt, esmu bijis iesaistīts "AB LV" plānā būvēt Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju. Tika rīkots starptautisks arhitektu konkurss, un Zvirgzdiņš ielūgtajiem arhitektu birojiem stāstīja par Rīgas attīstību. Parādīja veco attīstības plānu un blakus karti ar to, kas reāli ir uzcelts pēdējos 20 gados Rīgā, – tas pilnīgi nesakrīt ar plānu! Tad viņš teica: "Tas, ko jūs šeit redzat, ir Rīgas pilsētas korupcijas plāns." Viss ir būvēts caur korupciju! Pārskatīt to, kā attīstījusies Rīga un kādas dibenistabu norunas šo attīstību vadījušas, būtu otra čekas maisu atvēršana. Institucionālu būvju celšana īstenībā ir milzīgs sociāls process, kurā jārunā ne tikai no pilsētbūvnieku vai arhitektu perspektīvas, bet arī no kultūrsocioloģijas, no urbānistikas, no radošajā industrijā iesaistīto perspektīvas.

Līdzīgi kā bija pirmajā reizē ar koncertzāli uz AB dambja, arī tagad šis projekts tiek mests galdā tajā brīdī, kad kultūras ministrs iet prom. Tas nozīmē, ka viņš šajā sarunā nepiedalās un nepiedalīsies. Ir ļoti viegli pieņemt lēmumus, ja vari izkāpt no sarunas. Līdz ar to – vai mēs esam gatavi šo ēku skatīt kompleksāk? Mums ir jāizmanto šī ēka kā ieguldījums pilsētā. Es nezinu visu par iespējamajām novietnēm, bet skatos caur kultūrsocioloģijas, caur radošo cilvēku prizmu. Mums vajadzīgs sociālais tilts starp Grīziņkalnu un Purvciemu vai tāds, kas beidzot apliecinās, ka Pārdaugava ir centrs, taču mēs runājam par to, kādi pāļi vajadzīgi.

Henriks Eliass Zēgners. Sīļa kungs, vai koncertzāle uz AB dambja varētu šo pilsētas daļu atdzīvināt?

Andis Sīlis. Es domāju, ka Pēteris pieminēja ļoti labi izvēlētu neveiksmīgu piemēru – Kopenhāgenas operu. Tas suns jau nav aprakts ūdens malā – ja publiska ēka tiek novietota pārāk tālu, pārāk nepieejamā, neinteresantā apkārtnē, tur nekad dzīvība neradīsies. Kaspar, es piekrītu visam tevis teiktajam, taču neredzu pretrunu, ja mēs ceļam zāli uz AB dambja. Kāpēc? Kāpēc Kopenhāgenas opera nedarbojas, un kāpēc AB dambja koncertzāle darbosies? Tāpēc, ka tā ir izcili tuvu. Atceries stāstu par "AB LV" muzeju! Kurš, ellē, dzīsies uz to pļavu, un kādā veidā tur radīsies tusiņš? Neradīsies, jo tas ir jauns, tizls, neinteresants rajons, un vajadzēs vēl 50 gadus, kamēr tur parādīsies dzīvība. AB dambja gadījumā esam pašā pilsētas centrā.

Otra lieta – mēs visu laiku domājam, vai mums ar šiem miljoniem nav jāattīsta kāds cits rajons. Jā, ir! Jāattīsta viens no visneattīstītākajiem rajoniem – Pārdaugava! Iedomājamies 300 metru zonu abos Daugavas krastos! Vecrīgā ik pēc 10 metriem kaut kas notiek, bet šeit? Praktiski nekas.

Kaspars Vanags. Labi, šobrīd tiek celta universitātes pilsētiņa, jau kādu laiku ir Nacionālā bibliotēka – divas lielas būves ar sociālo nestspēju. Kāpēc šis rajons neattīstās? Vai koncertzāle pēkšņi visu atrisinās?

Andis Sīlis. Šobrīd mēs runājam par Eiropas struktūrfondu līdzekļu ieguldīšanu infrastruktūrā. Tas nozīmē tiltu, savienojumu, kas beidzot ļaus attīstīties Daugavas kreisajam krastam. Mēs beidzot varēsim pa Akmens tiltu aiziet uz universitāti, pa AB dambi gar banku uz Ķīpsalu.

Kaspars Vanags. To pašu mums solīja par Nacionālo bibliotēku, bet tas nenotiek!

Andis Sīlis. Tāpēc, ka nav savienojuma – AB dambis ir strupceļš. Es katru dienu braukāju no "Z torņiem" atpakaļ uz biroju un redzu cilvēkus, kas mēģina apskatīt Vecrīgas siluetu, – rīdami automašīnu izmešus, viņi mēģina uztaisīt kaut kādu slīpu selfiju. Neviens neiet uz AB dambi, jo nav turpinājuma, nav savienojuma ar Ķīpsalu un visu pārējo Pārdaugavu. Esmu pārliecināts, ka struktūrfondu ieguldījumi šajā vietā dos milzīgu attīstības impulsu visai Pārdaugavas struktūrai un beidzot Rīga izskatīsies pēc pilsētas pie ūdens.

Gunta Grikmane. Gribēju minēt piemēru investīcijām infrastruktūrā – "Ørestad" Kopenhāgenā. Dānija pēc Otrā pasaules kara, izmantojot lēto darbaspēku, tur uzbēra polderus. Tie ilgi stāvēja, apauguši pļavām, bet pirms apmēram 20 gadiem valsts sarīkoja konkursu, sakārtoja šo vietu, un tagad tas ir arhitektu ekskursiju galamērķis. Ja AB dambis būtu sakārtots, kļūtu daudz vienkāršāk arī atrast investoru koncertzāles būvniecībai, jo tā jau būtu sagatavota vieta, nevis tukšums vai filozofija par tēmu "te gan būs labi".

Otrkārt, es gribētu parunāt par šo kultūras vietu sociālo infrastruktūru un lietojamību. Mēs runājam par akustisko koncertzāli, kurā notiek klasiskās mūzikas koncerti. Protams, arī "Arēnā Rīga" ir atskaņota Mālera devītā simfonija, taču daudzi pēc tam vispār neiet ne uz ko, kas notiek tur saistībā ar klasisko mūziku. Kaut gan kāpēc ne – apskaņot var visu!

Jautājums ir – kas vispār ir klasiskā mūzika un kam tā ir vajadzīga? Mums ir laba eksportprece: jau iepriekš nosauktie diriģenti un dziedātāji. Viss ir jauki, taču orķestra mūziķi brauc prom. Daudzi saka: mums ir reģionālās koncertzāles, tāpēc Rīgā koncertzāli nevajag. Būsim godīgi – reģionālās koncertzāles lielā mērā dzīvo uz Rīgas rēķina, piemēram, tikai 50% no Liepājas koncertzāles repertuāra ir pašu radīts – pārsvarā tie ir Rīgas orķestri, kori, lielie iestudējumi. Ko darīt, ja Rīgas mūziķiem vairs nebūs, kur gatavoties? Ģilde patiesi nav piemērota. Jā, protams, orķestris var mēģināt jebkuras skolas sporta zālē, bet vai tā ir ilgtermiņa domāšana? Tas ir jautājums par to, vai šī tipa mūzika ir vajadzīga.

Kaspars Vanags. Būsim godīgi, tā ir šķiriska kultūras socioloģija. Koncertzāle ir elitāra, ļoti nepieciešama ēka, taču ārpus Rīgas valda reāla nabadzība. Lai cilvēkiem, kuri dzīvo Maskačkā, pārdotu ideju par koncertzāli, jādomā par viņu ieguvumu. Infrastruktūras savākšana, nabadzīgo un bagāto rajonu savilkšana kopā dos iedzīvotāju atbalstu. Starp citu, mēs ēku saucam par koncertzāli, taču zāle ir tikai iekštelpa. Mēs neredzam, kā šis projekts ievijas sociālajā audumā. Runājot par mūziķiem, kas brauc projām, – cik saņem simfoniskā orķestra pēdējās rindas vijolnieks un cik darbavietās strādā? Viņš ir tikpat ekspluatēts kā šis nabadzīgais Maskačkas iedzīvotājs. Mēs nedrīkstam sanaidot šiem dažādajiem izdzīvošanas mehānismiem piederīgos slāņus, un tajā ziņā kultūras ēka var būt sociālais tilts. Tai pašā laikā māksla nav sociālās ziepes. Mēs nevaram apmazgāt nabadzību, padarīt to tīru un pievilcīgu. Mums ir jābūt rafinētākiem veidā, kā strādājam ar mazpilsētām.

Henriks Eliass Zēgners. Kaspar, tevis teiktajam ir pretargumenti. Ministrijas organizētajā starptautiskajā forumā, kas notika pavasarī, bija uzaicināti pārstāvji no Harpas koncertzāles Islandē, Elbas Filharmonijas Hamburgā un no Katovices koncertzāles. Piemēram, Katovices piemērs izklausījās pēc pilnīga brīnumstāsta – tukšā, industriālā pilsētā uzcēla koncertzāli un pilsēta atdzīvojās. Vai Bilbao efekts tiešām ir miris?

Pēteris Bajārs. Runājot par 23 miljoniem infrastruktūras sakārtošanai, iedomājos – cik zīmīgs skaitlis! Zināt, kas ir 23 miljoni? Liepājas koncertzāles budžets no A līdz Z. "Goram" tie ir 13 miljoni! Cēsīm – 5,8 miljoni, no kuriem 85% bija Eiropas finansējums. [Bajārs pēc diskusijas norāda, ka runa ir par attiecināmajām izmaksām – red.] Mums nevajag četras joslas – vajag novākt tās lopu barjeras, kas te uz AB dambja saceltas. Visur priekšā barjeras! Uzkrāsot gājēju pāreju maksā 1000 eiro, un tur mums nevajag Eiropas finansējumu. Es pats piemetīšu, cik vajag! Padariet šo vietu cilvēkiem pieejamāku! Te jau tagad vasarā ir pilns ar riteņbraucējiem, un tā ir kolosālākā piknika vieta. Andis ļoti labi demonstrēja mūsu darboņu domāšanu ar piebildi, ka ik dienu brauc no "Z torņa" uz savu biroju. Atvaino, Andi, aizej kājām! "Z tornis" no tava biroja ir 10 minūšu gājiena attālumā!

Andis Sīlis. Šobrīd mēs mēģinām domāt par pilsētas attīstības aktualitātēm, nevis par 23 miljoniem. Ja būtu pieejami 3 miljoni, kaut ko izdomātu par 3 miljoniem. Jautājums ir par lielu stratēģiju, par to, kā Rīga varētu maksimāli izdevīgi izmantot šo situāciju. Pastāv daudzi viedokļi. Piemēram, Burovs grib šo naudu savākt, lai pabeigtu Mežaparka estrādi. Tādā gadījumā mēs atgriežamies pie nulles scenārija. Kāpēc? Jo Kultūras ministrijas budžetā nav pat pāris tūkstošu, lai Sergejs varētu kaut ko jēdzīgāk izpētīt. Nerunājot par to, ka mēs varētu pārtaisīt Rīgas attīstības plānu. Viņiem nav pat naudas, lai sāktu jaunu konkursu! Tuvākajā budžetā nav finansējuma, lai šo pasākumu restartētu.

Pēteris Bajārs. Mēs runājam par 23 miljoniem infrastruktūrai un vēl 100 miljoniem būvei, turklāt būs vajadzīgi 12, sliktākajā scenārijā 17 gadi, lai koncertzāle beidzot būtu gatava. Viļņas koncertzāle izmaksās 52 miljonus, un 2023. gadā būs atklāšana.

Andis Sīlis. Tātad stāsts ir par tiem miljoniem…

Gunta Grikmane. Un laiku!

Andis Sīlis. Un laiku. Kā ir tapis aprēķins, ka mums vajag 100 miljonus? Tas balstīts tajā, cik izmaksājušas līdzīga apjoma zāles Austrumeiropā un Rietumeiropā.

Pēteris Bajārs. Jautājums par laiku drīzāk tēmēts ierēdniecības, nevis tavā virzienā. Mēs nevaram kopš 2006. gada sakasīt naudu, bet tik un tā mums ir baigās ambīcijas. Tagad no četrām zālēm pārgājām uz divām. Vai varam iedomāties uz pusi zemāku Eifeļa torni? Divreiz mazāku Sidnejas operu vai Brīvības pieminekli? Nē! Tās ir ēkas, kuru radītājiem bija skaidra vīzija, un viņi atrada tai naudu. Šobrīd mēs runājam par 2031. gadu un, visticamāk, turpināsim runāt, jo mūsu ambīcijas ir augstākas nekā mūsu spēja pārlekt savai pakaļai.

Gunta Grikmane. Es parēķināju, cik ilgā laikā var uztaisīt šādu projektu, ja šodien tiktu dota zaļā gaisma celtniecības sākšanai. Ja grib un saspringst, divarpus, augstākais, piecu gadu laikā to var paveikt. Vai tu vari komentēt?

Andis Sīlis. Nevar! Jo nav vietas. Šajā vēstures izklāstā neizskanēja sekojoša lieta – Kultūras ministrija tiešām mēģināja atšūties no AB dambja, nevis, kā tiek uzskatīts, par varītēm to izbīdīt. Viņi man godīgi pateica: "Klausies, šim projektam ir slikta vēsture, publika ir satracināta." Viņi darīja visu, lai nebūtu jāturpina PR nozīmē negatīvais AB dambja stāsts. Demakova to projektu mētāja kā karstu kartupeli, taču, apskatot visas pārējās vietas, atklājās, ka katrai ir savas piepes – vienai zeme, otrai neprognozējamas izmaksas, vēl citai nav detālplānojuma. Katras vietas problēmu komplekts prasa laiku un naudu. Cilvēkiem ir ilūzija, ka kaut kur ir ideāla vieta, bet tā nav! Tāpēc mēs atkal šeit sēžam.

Henriks Eliass Zēgners. Varbūt tomēr jārīko jauns konkurss un, pat ja paliekam pie šīs vietas, jāmeklē mazāk ambiciozs projekts?

Kaspars Vanags. Atkal mēs runājam tikai par māju. Man šajā diskusijā liekas interesants cits aspekts – cik naudas vajadzēs, lai uzturētu tādu koncertzāli, kura šo Bilbao efektu spētu nodrošināt? Mēs uzcēlām Nacionālo mākslas muzeju, bet nespējam nodrošināt līdzekļus, lai tas kļūtu par ievērojamu vietu uz Eiropas un globālās kultūras kartes. Muzejā uz pusi pieauga eksponējamās platības, bet palielinājās tikai izstāžu uzraugu skaits. Tās pašas kuratores mēģina par tām pašām algām veidot programmu. Ja ceļam koncertzāli par teju 100 miljoniem, es gribētu, lai mums vismaz 10% no šādas summas būtu paredzēti arī saturam. Vai Latvija var atļauties koncertzāli, ja nespējam Nacionālajai bibliotēkai logus nomazgāt?

Andis Sīlis. Protams, esošajā ekonomiskajā situācijā 100 miljoni publikai izklausās diezgan graujošs skaitlis, un Pēterim ir taisnība – reģionālajās koncertzālēs iztērēts daudz mazāk. Manuprāt, visur gan ir tikai viena galvenā zāle, bet Rīgā paredzētas divas. Vienlaikus koncertzālē būs arī pietiekami daudz rezidentiem nepieciešamo telpu, kā arī vieta citiem pasākumiem, ne tikai koncertiem. Nav iecerēts, ka līdz 19:00 tur viss būs izmiris, kā tu uztraucies.

Tagad par izmaksām. Ir divas stratēģijas. [Diskusijā šajā brīdī Sīlis pārsakās, ko pēc diskusijas lūdza izlabot teksta versijā. Viņš min Kopenhāgenu, bet domāta ir Amsterdama – koncertzāles "Concertgebouw" un "Muziekgebouw" – red.] Skatoties uz tām, var salīdzināt domāšanas veidu. Jauno zāli uzbūvēja absolūti racionāli – ar atklātu betonu, redzamām caurulēm, šim [domāts peldošais mākslas centrs "Noass"] līdzīgu interjeru. Es arī varu vajadzīgos kvadrātmetrus uzbūvēt par 20, 30 vai 40 miljoniem. Vai to grib Latvijas iedzīvotāji, mūziķi, nodokļu maksātāji, mēs kā nācija? Vai šādu mēs gribam galveno mūzikas vietu savā valstī? Vai tas atbildīs gaidām? Vai arī nepieļaujam kompromisus un, ja būvējam vienu koncertzāli simts gadu laikā, tad uzbūvējam tādu, kas būs notikums visās nozīmēs? Tas ir publiskas diskusijas jautājums.

Henriks Eliass Zēgners. Mums tagad ir jauns prezidents, Rīgai jauns mērs, un tūlīt būs jauns kultūras ministrs vai ministre. Politiskā situācija mainās, un varbūt jums ir kāds konstruktīvs priekšlikums, kā mēs turpmāk varētu šo procesu vadīt efektīvāk? Kā komunikāciju starp pilsētu, mūziķiem, kultūru un jauniem cilvēkiem varas pozīcijās organizēt labāk?

Gvido Princis. Tā bija liela uzdrīkstēšanās no kultūras ministres puses – atvērt šo Pandoras lādi, kurā mēs šobrīd varam spriest un diskutēt, un domāju, ka tas jau ir liels solis nākamajā virzienā. Otrkārt, ir izskanējuši daudzi argumenti, un ceru, ka lēmumu pieņēmēji tos ir dzirdējuši. Visticamākais ir inerces scenārijs – Ministru kabinets lems koncertzāli turpināt uz AB dambja un naudas resursi tiks novirzīti šīs vietas sakārtošanai pēc līdzšinējā scenārija. Tad šai sarunai lielas nozīmes vairs nav. Ja tā nenotiek, es ieteiktu Kultūras ministrijai publiskot savā mājaslapā programmu, ko tā sagaida no koncertzāles. Gan šeit auditorijā, gan otrpus ekrāniem un citur ir pietiekami zinoši, pieredzējuši cilvēki dažādās jomās – kultūrā, mākslā, biznesā, attīstībā, menedžmentā, sakaros un citās lietās. Gan pilsēta, gan Kultūras ministrija varētu aicināt viņus nākt kopā dažādos pulkos, domāt par programmu, spriest par iespējamajām vietām un, teiksim, triju mēnešu laikā piedāvāt jaunas vīzijas. Pēteris ar kolēģiem pasēdēs pa vakariem un izdomās, ko darīt. Manuprāt, 3–4 mēnešu laikā būtu iespējams dabūt jaunas, pārdomātas idejas.

Sergejs Ņikiforovs. Manuprāt, šī situācija būs lakmusa papīriņš, lai pārbaudītu to, vai šāda objekta būvniecība ir politiskās konjunktūras jautājums vai pragmatiski, profesionāli motivēts projekts. Ļoti labi saprotam, ka līdz šim tā tas nav bijis. Tiklīdz mainās valdība, koalīcija un sejas, vecie projekti tiek nozāģēti. Orvela grāmatā "1984" Miera ministrija ar to vien nodarbojās – nemitīgi mainīja kursu, nemainot soļošanas ātrumu. Gribētos ticēt, ka pie rietumnieciski domājoša prezidenta un šībrīža valdības spēsim sevi apliecināt, kā pragmatisku, prorietumniecisku valsti, kas spēj sākt un realizēt savus projektus. Šobrīd tā ir politiķu izšķiršanās. Es gribētu aicināt viņus nodot šo darbu profesionāļiem, lai tie turpinātu iesākto.

Andis Sīlis. Es runāšu nedaudz pragmatiskāk nekā Sergejs. Jau vairāk nekā gadu man sanāk par šiem jautājumiem dažādās vietās runāt. Es apmēram orientējos ciparos, alternatīvās un tamlīdzīgi. Lielākā problēma ir tā, ka Kultūras ministrija joprojām nav šo skaidri redzamo pārskatu un analīzi publiskojusi. Tas rada sajūtu, ka no tautas, nodokļu maksātājiem tiek slēpts kaut kāds izdevīgāks un labāks variants. Tas nav tik vienkārši. Ja oponents tiek iepazīstināts ar visiem apstākļiem un var pārliecināties, ka nav citu variantu, spriedze pazūd. To Kultūras ministrijai vajadzētu izdarīt nekavējoties – iedot naudu, lai Sergejs varētu savu iesākto izpēti novest līdz galam. Sergejs apkopoja pieejamos datus, bet analīze no pilsētbūvnieciskā viedokļa un tehnisko izmaksu aspekta nav veikta. Tas ir pāris mēnešu darbs, nekas sarežģīts, taču, cik zinu, Kultūras ministrijai šobrīd nav līdzekļu, lai to izdarītu. Vienīgais – tie 23 miljoni ir ātri jāiztērē un laika paliek arvien mazāk. Novēlu novest šo pasākumu līdz galam.

Henriks Eliass Zēgners. Ko tikmēr darīt mūziķiem? Apstākļi Lielajā ģildē patiešām ir šausmīgi.

Andis Sīlis. Kāpēc mēs runājam par 23 miljoniem? Jo Ints Dālderis un virkne iesaistīto mūziķu šo naudu redz kā iztērējamu tikai un vienīgi koncertzāles vajadzībām, bet formāli mēs to nedrīkstam saukt par ieguldījumu koncertzālē. Mēs to varam saukt tikai par ieguldījumu infrastruktūrā. Problēma ir tajā apstāklī, ka projektam jābūt pabeigtam un ES fondu naudai iztērētai, un tikai tad var sākt darīt kaut ko citu. Ja mūziķiem pateiks, ka šos 23 miljonus atdos kaut kam citam, tā viņiem būs katastrofa. Entuziasms jau tā ir tik neliels, ka bail pat domāt, kas tādā gadījumā notiks.

Henriks Eliass Zēgners. Bet viņiem ir jādzīvo un jāstrādā. Mums ir Cēsis, Rēzekne, Liepāja, jūlijā akustiskā koncertzāle tiks atvērta Ventspilī. Kāda tur būs programma, darbības modelis un panākumi, mēs redzēsim, bet kur tiem mūziķiem likties šobrīd?

Andis Sīlis. Saprotu, ka tas ir retorisks jautājums, bet tas būtu apmēram tāpat kā tad, ja tev piedāvātu strādāt par portāla redaktoru Ludzā.

Henriks Eliass Zēgners. Ja nevaram tikt galā ar šo koncertzāles projektu, varbūt jādomā par alternatīvu?

Sergejs Ņikiforovs. Jā, ir alternatīva. Mākslinieks Anišs Kapūrs ir izstrādājis piepūšamās koncertzāles projektu. Maksā pieci miljoni. Tā ir apgādāta un nodrošina absolūtu akustiku, turklāt tiks izmēģināta Japānā, kur notika Fukušimas katastrofa. Es domāju, ka mums Rīgā ir tikpat katastrofāla situācija un valsts, pašvaldība un privātie investori varētu samest piecus miljonus.

Kaspars Vanags. Man liekas absurdi, ka mēs runājam par koncertzāli, kas maksās tuvu pie 100 miljoniem, bet Kultūras ministrijai nav līdzekļu, lai publicētu pētījumu. Mani arī pārsteidz smiešanās par ierosinājumu, ka orķestri varētu strādāt lauku koncertzālēs. Tā ir vīzdegunība pret Latvijas un lauku iedzīvotājiem. Tā ir absolūta nerēķināšanās ar mūsu rocību. Vajag būt vairāk piezemētiem un investēt cilvēkresursos, izglītībā, skolās. Mazāk domāt par Gija de Bora "izrādes sabiedrību" un to, kā reizi piecos gados Dziesmu svētkos savākties uz miljoniem vērtas skatuves, bet vairāk – par ikdienas vakarēšanu. Kādreiz Dziesmu svētkus rīkoja dziedāšanas un koru biedrības par saviem līdzekļiem. Ja cilvēki grib dziedāt kopā, tad vajag ieguldīt savā Dziesmu svētku estrādē, nevis aizņemties naudu no Merkeles. Esot pazemīgi un pieticīgi, mēs daudz ātrāk tiktu pie labas akustiskās koncertzāles. "Kurš dos nabagam ar lielgabalu šaut?" teica mana ome. Mēs te šaudāmies, bet nevaram to nopublicēt internetā.

Sergejs Ņikiforovs. Jebkurai izrādei ir ne tikai aktieri, režisors, izrādes vadītājs un skatītāji, bet arī scenogrāfs, kurš kopējo bildi padara daudz krāsaināku un skaistāku. Tur nekā nevar darīt – skatītāji grib scenogrāfiju!

Kaspars Vanags. Jo mēs dalām sabiedrību priekšnesumā un skatītājā! Iedomājamies, ja mēs uztvertu dziedāšanu kā pašrefleksijas līdzekli un antidepresantu! Visi, kam ir bērni pirmsskolas vecumā, zina, cik regulāri vecākiem jāiet uz bērnudārzu, lai skatītos bērnu priekšnesumus. Šie bērni nemācās dziedāt savai laimei, viņi iegūst atzinību tajā brīdī, kad viņiem aplaudē. Ja mēs nebūtu izrādes sabiedrība, bet dzīva sabiedrība un ja mēs kultūru izmantotu pašrefleksijai un pašizaugsmei, nevis kā priekšnesumu, mums arī koncertzāle sanāktu lētāka.

Gunta Grikmane. Es gribētu oponēt Kasparam un atgriezties pie vēlējuma nākotnes kultūras ministram un Rīgas mēram. Es gribētu aicināt atgriezties pie iesāktajām iestrādnēm un domāt, kā turpināt šo ceļu, jo mani, godīgi sakot, baida sabiedrība, ko iezīmēja Kaspars, – kurā visi būs vienādi, nabadzīgi un dziedās savos kaktiņos vakarā; kurā nebūs nebūs naudas, lai sanāktu kopā, un nebūs jau arī, uz kurieni aiziet. Es vēlos šo izglītoto sabiedrību, kurai ir daudzi un dažādi izklaides veidi. Kuri paši kaut kur iet un skatās un pie kuriem nāk arī ciemiņi kaut ko skatīties, jo ir ko rādīt.

Pēteris Bajārs. Savukārt es gribētu uz koncertzāli aiziet ātrāk nekā savā 55. dzimšanas dienā. Varbūt jāiet mazākiem solīšiem, bet jātipina ātrāk.

Henriks Eliass Zēgners. Varbūt jūs mani izsmiesiet, bet paralēli visam ir runa par klimata izmaiņām un ūdenslīmeņa celšanos pasaulē. Ja runājam par termiņiem AB dambja sakarā, piesaucot 2030. gadu un vēl tālāku nākotni…

Andis Sīlis. Jā, ir izskanējušas bažas, ka mēs kā tādi muļķi būvējam kaut ko ūdenī, lai gan ceļas ūdens līmenis un tas viss noslīks. Ēkas paredzētā augstuma atzīme, tā saucamā nulles atzīme, ir precīzi tāda pati kā Rātslaukumam. Koncertzāle nebūs ātrāk zem ūdens kā Vecrīga. Ja visur būs ūdens, nebūs ne koncertu, ne klausītāju.

Sergejs Ņikiforovs. Tā ir interesanta tēma. Es jums ieteiktu pasērfot "Google" – tur ir atrodams, kāda izskatītos pasaules politiskā karte, ja ūdens līmenis celtos par 50 metriem. Ļoti aizraujoši! Teiksim, no Igaunijas nekas nepaliks pāri, savukārt Latvijas galvaspilsēta būs Rēzekne.

Pēteris Bajārs. Labā ziņa ir tā, ka Rēzeknē jau ir koncertzāle! (Visi smejas.)

Kaspars Vanags. Manuprāt, ir vērts domāt par to futūristisko vīziju. Jo ilgāk 21. gadsimtā mēs būvējam kultūrinstitūciju, jo mazāk iespēju, ka pēc uzbūvēšanas tā vēl atbildīs mūsu priekšstatiem par kultūru. Bibliotēka ir tipisks piemērs: kamēr mēs to būvējām, notika pāriešana internetā. Tas, kā mēs lasām šodien, radikāli atšķiras no laika, kad Birkerts sūtīja pirmās bibliotēkas skices uz Rīgu pa pastu. Kā nākotnē mainīsies mūsu sapratne par mūziku? Padomājiet, kā mēs klausījāmies mūziku, pirms mūsu dzīvē ienāca "Spotify"! Protams, es nerunāju par akadēmisko mūziku, dzīvo izpildījumu un orķestriem, bet par patēriņu. Kas būs tā publika, kas apmeklēs koncertzāli uz AB dambja? Tās uzvedības modelis noteikti būs citādāks nekā šodien.

Henriks Eliass Zēgners. No otras puses – Elbas Filharmonijā visi koncerti, apmēram 1000 gadā, ir izpārdoti. Pirms tam interese par akadēmisko mūziku Hamburgā nebūt nebija liela. Tolaik koncerti bija patukši.

Kaspars Vanags. Viņiem ir budžets, lai piesaistītu pasaules zvaigznes. Vai Rīga to varēs izdarīt?

Andis Sīlis. Jautājums ir, vai mēs ekonomējam vai arī būvējam bez kompromisiem. Mēģinot ekonomēt, varam savārīt lielas ziepes. Runājot par nākotni, klasiskā mūzika ir izturējusi laika pārbaudi. Es neredzu, ka pieprasījums pasaulē radikāli pazeminātos. Un, lai nodrošinātu labu klasiskās mūzikas klausīšanās pieredzi, jāievēro konkrēti fiziskie parametri, un tur neko nevar mainīt. Tā ir tīra fizika: specifisks apjoms, telpas parametri, apdare.

Kaspars Vanags. Tu runā par zāli, bet es runāju par ēku!

Andis Sīlis. Koncertzāle ir galvenais, ko gribam uzbūvēt. Koncertzāles projektā paredzēti restorāni, kafejnīcas, izstāžu zāles ar skatu uz Vecrīgu. Plānots, ka cilvēks var caurstaigāt ēku gan pa ārtelpu, gan iekštelpu, turklāt iekštelpa ir publiski pieejama no rīta līdz vakaram. Viss konceptā ir iestrādāts! Jautājums – vai mēs šo funkciju un kvadrātmetru daudzumu palielinām? Tas ir lielāks ieguldījums, bet pēc tam naudu var dabūt atpakaļ. Vai arī gluži otrādi – konstatējam, ka 100 miljoni ir baigi daudz, un sākam kaut ko mest laukā. Jebkurā gadījumā ēka būs piejama no rīta līdz vakaram un uz AB dambja būs dzīvība – tā ir tā pievienotā vērtība.

Kaspars Vanags. Bet koncertzāle jau nav nojume, kurā paslēpties no lietus. Tev ir jārada saturs, un tas maksā! Citādi jau cilvēki uz turieni nenāks!

Gunta Grikmane. Runājot par saturu. Vēsturiski izveidojies, ka Latvijai jau ir augstas klases mūziķi, kuri, manuprāt, uzskatītu par goda lietu iesildīt šo koncertzāli, tādējādi pievilinot līdzīga līmeņa māksliniekus. Turklāt lielu daļu Hamburgas filharmonijas apmeklētāju veido tūristi, kuri speciāli brauc uz šiem koncertiem. Arī Latvijas Nacionālo operu agrākā direktora laikā apmeklēja tūristi – pie operas regulāri stāvēja igauņu un somu busi. Šobrīd tā vairs nav, bet kultūras tūrisms ir realitāte. Šobrīd cilvēki no reģioniem brauc uz Rīgas teātriem. Tāpat arī tūristi ierodas uz konkrētiem koncertiem un paliek Rīgā – tas ir pilsētas ekonomiskais ieguvums no koncertzāles.

Henriks Eliass Zēgners. Kultūras ministrija veica pētījumu par koncertzāles sociālekonomisko atdevi, un tā rezultāti ir ļoti optimistiski – ilgtermiņā koncertzāle atmaksāsies ar uzviju un mēs pelnīsim. Redzēsim, kā būs nākotnē! Šobrīd jautājums ir jaunās politiķu maiņas rokās. Cerams, ka viņi noklausīsies šīs diskusijas ierakstu vai izlasīs atšifrējumu un kaut ko no tā visa ņems vērā. Un cerams, ka mēs nākotnē varēsim klausīties mūziku skaistās vietās un būt laimīgi.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!