Foto: Anna Andersone
 
Satori diskusija
17.12.2019

"Satori" diskusija: lappuses vai pikseļi – kādai būt rītdienas bibliotēkai?

Komentē
0

Bibliotēkas uzdevumu saraksts aug un sazarojas – mobilitāte darba tirgū no tās pieprasa pieaugošu ieguldījumu mūžizglītībā, tehnoloģiju attīstība liek pārdefinēt infrastruktūru un pakalpojumus, klimata pārmaiņas prasa aktīvu nostāju zaļas vides un domāšanas veidošanā. Vienlaikus nemainīgs saglabājas uzdevums glabāt un komunicēt vēsturi. Kā bibliotēkai apvienot tradīciju glabātājas un vienlaicīgi mobilas un digitālas sabiedrības iedvesmas avota funkcijas?

Lai meklētu atbildi uz šo jautājumu, 31. augustā LNB simtgades svinību ietvaros aicinājām uz publisku diskusiju "Lappuses vai pikseļi – kādai būt rītdienas bibliotēkai?". Tajā piedalījās radošā direktore Una Rozenbauma, vēsturnieks Gustavs Strenga, dizaina domātāja Jeļena Solovjova, sociālās psiholoģijas pētnieks Ivars Austers un dzejnieks, literatūrzinātnieks Ivars Šteinbergs. Diskusiju vadīja žurnāliste Rita Ruduša.

Rita Ruduša: Ekscentriskais britu rakstnieks un esejists Semjuels Džonsons teicis, ka futūrisms ir blēžu pēdējais patvērums, jo kāpēc vispār būtu jādomā un jārunā par nākotni, ja mēs nezinām, kas tajā notiks un kas ietekmēs tās attīstību. Taču pozitīvi ir tas, ka rakstos vienmēr var atrast piemērotu citātu, tāpēc Džonsona teikto nolēmu atmest un tā vietā paņēmu citātu no "Alises Brīnumzemē", kur baltā karaliene saka – atmiņa, kas darbojas tikai atpakaļgaitā, nekam neder un ir nabadzīga, tāpēc šajā diskusijā skatīsimies arī uz priekšu. Mans pirmais jautājums ir tev, Gustav: kāda vieta nākotnes bibliotēkā, par ko notiks mūsu šīsdienas saruna, ir diskusijai par nākotnes bibliotēku?

Gustavs Strenga: Manuprāt, tas ir ļoti svarīgs jautājums, taču vispirms precizēsim – mēs runājam par nākotnes nacionālo bibliotēku vai par bibliotēku vispār? Ja par bibliotēku vispār, tā ir vēl sarežģītāka tēma.

Rita Ruduša: Mēs nepaspēsim izrunāt par visām bibliotēkām, un, tā kā atrodamies nacionālajā bibliotēkā un svinam tās simtgadi, runāsim par nacionālo.

Gustavs Strenga: Man šķiet, ka šobrīd nacionālās bibliotēkas visā pasaulē piedzīvo krīzi. Esot šeit, tā nešķiet, taču var jautāt – kas nacionālo bibliotēku atšķir no citām bibliotēkām? Dažādu ciematu un pilsētu rajonu publiskajās bibliotēkās cilvēks var aiziet un paņemt grāmatu, universitāšu bibliotēkas piedāvā studentiem un mācībspēkiem iespēju tur mācīties, iegūt informāciju no datubāzēm, lasīt iepirktās grāmatas. Bet ko tad dara nacionālā bibliotēka? Tas ir jautājums, kurš šeit noteikti ir vietā, jo šobrīd, vērtējot arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas nozīmi sabiedrībā, šķiet, ka tā dara visu. Tas nebūtu pareizi. Nacionālajai bibliotēkai kā parādībai ir milzīgi resursi, kādu publiskajām, universitāšu vai pētniecības bibliotēkām nav, proti: tā pārzina bibliotēku nozari valstī kopumā un tai ir arī iespēja iegūt visu valstī izdoto grāmatu obligātos eksemplārus. Nacionālā bibliotēka savā ziņā ir bibliotēku galva. Un man šķiet, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka – Gaismas pils – ir simbols milzīgajām pārmaiņām, kas notikušas bibliotēku nozarē un turpinās arī šobrīd. Proti, tā ir bibliotēka ar milzīgām lasītavām, bet uzcelta laikmetā, kurā mainās lasīšanas ieradumi. Šī bibliotēka pirms 30 gadiem tika projektēta divreiz lielāka, nekā tā ir pašlaik, un bija paredzēta cilvēkiem, kas uz šejieni nāks iegūt informāciju.

Rita Ruduša: Tas ir – lasīt drukātu tekstu.

Gustavs Strenga: Jā, bet mūsdienu nacionālā bibliotēka (ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē) ir visur, jo tā digitalizējas – veido digitālos rīkus, milzīgas datubāzes. Patiesībā nacionālās bibliotēkas mērķauditorija nav cilvēks, kurš atnāk lasīt, – tas ir "lasītājs 2.0", kuram ir problēma un kuram pašam jāmēģina izdomāt, kā atrast informāciju. Tas arī ir nacionālās bibliotēkas lasītājs.

Rita Ruduša: Par bibliotēkas auditoriju es gribētu parunāt atsevišķi, bet tevis teiktajā aizķēros aiz vārda "simbols". Ivar, kāds simbols, tavuprāt, mums ir nacionālā bibliotēka?

Ivars Austers: Visi jau grib, lai šis simbols būtu stikla kalns, bet man šķiet, ka pats vārds "nacionālā" jau parāda, kādu funkciju tai piedēvē no ārpuses un kādu tā mēģina īstenot no iekšpuses. Līdzko mēs sākam runāt par nāciju un valsti, neizbēgami parādās sacensības elements. Piemēram – kāpēc mums vajag nacionālo bibliotēku? Jo Igaunijā tāda bija jau sen. Žurnālā "Sestdiena" bija intervija ar Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku, un viņš jau intervijas sākumā salīdzināja vecāko grāmatu kolekciju lielumu Igaunijas un Lietuvas nacionālajās bibliotēkās. Tur neapšaubāmi ir sacensības elements.

Rita Ruduša: Vai tas ir arī identitātes jautājums?

Ivars Austers: Protams, tas ir identitātes jautājums, bet man šķiet, ka bibliotēkai ir arī dažādas papildu sociālās funkcijas. Es nedomāju, ka tā ir tikai zināšanu krātuve. Bibliotēka var būt arhīvs un tikpat labi arī hakeru rīku krātuve... Vai Nacionālajā bibliotēkā ir hakeru nodaļa?

Gustavs Strenga: Veidos digitālo laboratoriju.

Ivars Austers: Man ārkārtīgi simpātisks šķiet tautas līmenī notiekošais. Piemēram, Rīgā, Sējas ielā, ir tāds grāmatu skapītis ("Sējas ielas grāmatu skapis" – "Satori"). Es nezinu, vai to var saukt par bibliotēku, bet dažas grāmatas tur iekšā ir. Lielāka nozīme ir tam, ka cilvēki tur atnāk, papīpē, papļāpā. Man šķiet, ka bibliotēkām ir vēl viena ļoti svarīga, pat simboliska funkcija – tās ir vietas, kur zagt. Ir tāds stāsts par universitātes profesoru, kura kundze pēc viņa nāves atnāk uz universitātes bibliotēku un saka: "Profesoram bija ļoti laba bibliotēka, varbūt jums kaut kas noder." Izrādās, ka trešdaļa mirušā profesora grāmatu ir no universitātes bibliotēkas, trešdaļa no fakultātes un tikai trešdaļa grāmatu ir paša pirkta. Dati rāda, ka zagšana bibliotēkās esot nopietna problēma, piemēram, britiem pazūd ap 5 % grāmatu gadā. Es pat atradu vienu pētniecisko rakstu par to, kā slimnīcas bibliotēka tiek galā ar grāmatu un videomateriālu zagļiem, un šie risinājumi bija samērā vienkārši un eleganti. Es gan pieņemu, ka nacionālajā bibliotēkā zagt ir grūtāk.

Rita Ruduša: Bet nākotnes digitālajā bibliotēkā būs vieglāk zagt?

Ivars Austers: Patiesībā es domāju, ka zagšana bibliotēkās ir laba zīme. Kāpēc lai muzejā zagtu kaut ko bez vērtības? Tātad kaut kas tajā visā ir. Nav runa tikai par māju, kurā ir uzkrātas grāmatas, audio, video un tamlīdzīgas lietas – tā ir vērtība, ko kādam gribas dabūt sev. Es nesaku, ka zagt ir labi, bet kaut ko tas parāda.

Ivars Šteinbergs: Es gribēju uz īsu brīdi atgriezties pie jautājuma par simboliem. Šķiet, ka pirmais, kas nāk prātā, ir atmiņa. Gan nacionālā, gan citas bibliotēkas simbolizē atmiņu, un Nacionālā bibliotēka visdrīzāk būtu tā dēvētā nācijas atmiņa. Domājot par bibliotēkas mērķauditoriju un atmiņu, manuprāt, šī brīža bibliotēkas lasītājs jau ir tas pats nākotnes lasītājs. Jo kāda ir bibliotēkas funkcija? Tā vāc un saglabā informāciju, ko pētnieki izmantos pēc 50, 100, 150 un 200 gadiem.

Rita Ruduša: Bet vai bibliotēkai pietiek tikai ar vākšanu un saglabāšanu? Tad jau tā kļūst par rakstītā vārda muzeju.

Gustavs Strenga: Es nezinu, vai pietiek, bet tas noteikti ir viens no grūti atbildamajiem jautājumiem, tāpat kā jautājums: ko vākt un kāpēc saglabāt? Ir cilvēki, kas teiks, ka ir jāsavāc kanons, bet būs arī cilvēki, kuri vaicās – kā mēs varam zināt, ka tas būs aktuāli pēc 50 un 100 gadiem? Drīzāk ir jācenšas savākt visu, kas, protams, ir neizpildāms, bet, manuprāt, pareizāks un ētiskāks uzdevums. Tas arī šobrīd notiek gan nacionālajā bibliotēkā, gan citur – cilvēki pēta un vāc visu informāciju kā tādu.

Rita Ruduša: Kas ir informācija kā tāda?

Gustavs Strenga: Lūk, tas ir vēl viens no grūti atbildamajiem jautājumiem. Piemēram, mani kolēģi strādā ar dienasgrāmatām, tostarp arī ar tām, kas publiskotas digitālā formā "Klab.lv" jeb "Sviesta cibā". Tās tiek saglabātas un kataloģizētas, reģistrējot vietas un cilvēkus, kas tajās minēti. Tās nav domātas primāri tiem cilvēkiem, kas šīs dienasgrāmatas lasa jau šobrīd, bet drīzāk tiem, kurus pēc 100 gadiem interesēs, kā un par ko rakstīja cilvēki šodien.

Rita Ruduša: Una, patēlosim tos Džonsona blēžus un iedomāsimies, ka pēc 100 gadiem Nacionālā bibliotēka svin divsimtgadi! Bundzinieki atkal spēlē, notiek lielas svinības. Kāda būs šī krātuve? Ko tā būs sakrājusi? Informāciju "kā tādu"? Kas ir informācija "kā tāda"? Ko mēs tur atradīsim, ja gribēsim radīt priekšstatu par to, kā nācija dzīvojusi un krājusi zināšanas pēdējos 100 gadus?

Una Rozenbauma: Es ceru, ka būs mazliet citādi, nekā ir tagad. Tas, par ko tu runā, principā ir arhīvs, bet bibliotēka, manuprāt, ir kas tāds, ko tu patērē, lieto. Kā Gustavs teica – tās uzbūve nav īsti piemērota šim laikam. Es ceru, ka tā kļūs par vidi, kur cilvēki varēs nākt un pieredzēt lietas, ko mēs darām šodien, un ka tā būs nevis grāmatu, bet pieredzes bibliotēka. Tiks krātas lietas, kuras var apēst, iedzert...

Rita Ruduša: Strādāsim uz maņām?

Una Rozenbauma: Tā es ceru, jo kaut kādā ziņā mēs šeit krājam arī atmiņu. Es pieņemu, ka nacionālajā bibliotēkā varētu sakrāt ne tikai rakstīto, bet, iespējams, arī visu pārējo.

Gustavs Strenga: Vai pieredzes uzkrāšana nav muzeju darbs?

Una Rozenbauma: Viņi jau nevar noklāt tik lielu laukumu. Kā mēs zinām, muzeja ekspozīcijai paredzēta tikai neliela daļa no arhīva. Es pieņemu, ka šeit varētu būt tā – tu atnāc ar dainu skapja kartīti vai ko tamlīdzīgu, ieliec viņu un dabū to smaržu vai garšu, kāda bija 2020. gada augustā.

Gustavs Strenga: Te iezīmējas ļoti svarīga lieta – robežas starp dažādām institūcijām: arhīviem, bibliotēkām, muzejiem. Varbūt pēc 100 gadiem nebūs nacionālās bibliotēkas, bet būs viena liela nacionālās atmiņas institūcija, kurā būs apvienoti visi šie zināšanu puduri? Jo rodas jautājums – ja mēs bibliotēkā krājam visu informāciju, kā tā atšķiras no nacionālā arhīva? Nacionālā bibliotēka patiešām to dara, un šo procesu sauc par rasmošanu – tā vāc kopā dažādus "Twitter" un blogu ierakstus un liek tos failos.

Rita Ruduša: Jeļena, es gribētu ieviest šajā sarunā arī dizaina elementu. Kā atveidot pieredzes bibliotēku, kurā ietilpst ne tikai nacionālā atmiņa, bet arī nacionālās maņas? Kā ievilināt cilvēkus šādā vidē un telpā? Vai tā vispār būs telpa?

Jeļena Solovjova: Vispirms mazs komentārs – man ļoti patika, ka Una pieminēja pieredzi. Mums ir jāpārstāj raudzīties uz bibliotēku kā uz gala rezultātu, kā uz atmiņu krātuvi. Tā tiešām ir pieredze. Domājot par manu personīgo pieredzi ar bibliotēku, gribu uzsvērt, ka tā Rīgā ir viena no retajām institūcijām, kur man neviens neko nemēģina pārdot. Turklāt uz šejieni var atnākt jebkurš, neatkarīgi no tā, kurā augstskolā studē vai kādai ticībai pieder. Runājot par pievilināšanu, mērķauditoriju, lietotāju un nākotni – par spīti priekšstatam, ka digitalizācija tūlīt pārņems pasauli, tas tomēr nenotiek tik strauji. Un viens no iemesliem, kāpēc tas nenotiek, – cilvēkiem joprojām ir svarīga pieredze. Par funkciju varbūt var runāt citā kontekstā, bet pieredze ir ārkārtīgi būtiska, tāpēc, nākot uz bibliotēku, man ir svarīgi iegūt šo pieredzi kvalitatīvā veidā. Pieredzi veido daudzi un dažādi aspekti – tas, kā tā ir veidota, cik loģiska ir tās plūsma, cik labi ir izstrādāti elementi šajā plūsmā. No simboliem atgriežoties pie praktiskām lietām, man tiešām ir svarīgi, lai mūsu nacionālās bibliotēkas kopkatalogs būtu izstrādāts atbilstoši 21. gadsimtam un būtu viegli lietojams.

Ivars Austers: Es nezinu, vai bibliotēka vispār būs bibliotēka. Piemēram, Helsinku bibliotēkas interneta vietnes sākumlapā ir rakstīts – mēs neesam nekāda bibliotēka, mēs esam viesistaba.

Gustavs Strenga: Tā nav nacionālā, bet gan pilsētas bibliotēka.

Ivars Austers: Jā, bet plašākā nozīmē to var attiecināt arī uz nacionālo bibliotēku. Jautājums ir par sajūtām, par to, kas mums nāk prātā, kad nonākam šajā telpā. Viņiem vienā no pirmajām fotogrāfijām redzami skeitbordisti un basketbolisti, tātad – mēs esam vieta, kur braukt ar dēli.

Rita Ruduša: Re, kur arī dēļi brauc! (Rāda ārā pa logu – "Satori".)

Ivars Austers: Es nezinu, vai tas ir jauši vai nejauši...

Rita Ruduša: Tas bagātina pieredzi.

Ivars Austers: Vēl gribēju sniegt īsu komentāru par to, kādā veidā informācija tiek kanonizēta un vērtēta. To lielā mērā nosaka nejaušība, un par to ir brīnišķīgi pētījumi. Viens no maniem mīļākajiem pētījumiem ir par to, kā slavenākās franču impresionistu gleznas iekļuva franču kultūras kanonā. Daļa gleznu tika novēlētas valstij, bet valsts tās negribēja pieņemt. Lai šo problēmu atrisinātu, to "apkaunojošo un draņķīgo mākslu" vajadzēja sadalīt pa plauktiņiem. Rezultātā pusi paņēma valsts, bet otra puse palika ģimenes īpašumā. Un kas ir noticis? Tās gleznas, kuras palika valsts īpašumā un līdz ar to bija pieejamas plašākai publikai, kļuva par kanona sastāvdaļu. Cilvēkiem tās patika vairāk, jo viņi tās bija biežāk redzējuši. Tas attiecas uz jebko – reizēm sākumā ir nejaušība, reizēm – sacensības gars, par ko es runāju iepriekš. Ir ļoti daudz iracionālā un nejaušā. Paliek jautājums – vai mums ir jāuzkrāj pilnīgi viss, kas šeit ir parādījies? Jo, kaut kam pievēršot uzmanību, ir risks atstāt novārtā ko citu, kas, iespējams, pēc 50 un 100 gadiem tiks uzskatīts par daudz vērtīgāku.

Rita Ruduša: Mūsu saruna visu laiku uz velk uz arhivēšanu, krāšanu un glabāšanu, bet tā nav vienīgā bibliotēkas funkcija, vai ne? Gustav, es gribētu par to mazliet parunāt, jo mēs sākām ar krīzi. Vai šī krīze izpaužas tādējādi, ka bibliotēka vairs nevar būt gaismas nams, uz kuru satek cilvēki, jo zināšanas var iegūt, banāli izskatoties, telefonā? Kas ir krīzes sakne?

Gustavs Strenga: Manuprāt, krīzes sakne ir dažādo funkciju pārklāšanās un, protams, internets, jo cilvēkam šķiet, ka tā ir vieta, kur var atrast visu, lai arī tā nav. Es par nākotnes bibliotēkas pirmo funkciju izvirzītu spēju būt zināšanu kuratoram – organizēt tās un pasniegt saprotamā veidā, jo to var izdarīt tikai institūcija, kas pastāv ilgtermiņā un kurai ir ilgtermiņa skatījums gan uz krāšanu, gan uz zināšanu sistematizēšanu. Jo nekas nav sliktāk pārskatāms par milzīgu grāmatu plauktu, un ir ārkārtīgi grūti saprast, kā grāmatu plauktu sistematizēt. Digitālās tehnoloģijas mums ļauj šajās grāmatās tikt iekšā. Nacionālās bibliotēkas uzdevums ir izdomāt, uz kuriem zināšanu punktiem ir svarīgi fokusēties, un padarīt tos pieejamus. Tā nav vairs arhivēšana un glabāšana, bet gan zināšanu analīze, sistematizācija un piedāvāšana plašākai publikai.

Rita Ruduša: Cinisks lietotājs vaicās – kam man vajadzīgs zināšanu kurators, ja meklēšanas sistēmas kļūst arvien labākas? Var taču ievadīt vajadzīgos tēmturus un atslēgvārdus un atrast meklēto. Ko tu viņam atbildēsi?

Gustavs Strenga: Bet mākslīgais intelekts nerada kultūras kontekstu, tāpēc ir vajadzīgs tāds ilgtermiņa kurators kā nacionālā bibliotēka, kas jau pastāv simt un pastāvēs vēl vairākus simtus gadu; kas redz ilgtermiņa kultūras kontekstu, var salikt uz laika ass dažādas zināšanas un sazīmēt attiecības starp tām. Varbūt kādreiz mākslīgais intelekts to pratīs, bet es šaubos, ka tas notiks tuvākajā nākotnē.

Rita Ruduša: Ivar, kā tev liekas?

Ivars Šteinbergs: Meklētāji un internets, manuprāt, vismaz tuvākajā nākotnē nespēs radīt to pieredzi, ko spēj piedāvāt bibliotēkas, sākot ar klusām telpām bez reklāmām, beidzot ar iespēju 16. gadsimta manuskriptu reāli apskatīt un izmērīt, kā arī rakstīt par nedigitalizējamajām lietām.

Rita Ruduša: Es gribētu dzirdēt arī Unas un Jeļenas replikas par to kuratoru.

Una Rozenbauma: Man tā šķiet brīnišķīga doma. Kurators ir kā gids vai skolotājs, kurš mums palīdz iziet cauri zināšanām.

Rita Ruduša: Bet tas nozīmē hierarhiskas attiecības. Vai mēs tādas gribam?

Una Rozenbauma: Jā, protams. Gribēt mācīties ir brīnišķīga, cilvēciska īpašība, vai ne? Runājot par klusajām telpām, man attiecībā uz nākotnes bibliotēku ir citas vēlmes – tā kā es nāku no četru bērnu ģimenes un man pašai ir četri bērni, es klusumā vispār nevaru padomāt. Es gribētu, lai bibliotēkā ir arī man piemērota telpa, kur ir nereāli skaļi un kur es varu domāt, jo šobrīd, lai strādātu, man ir jāiet uz kafejnīcu.

Jeļena Solovjova: Es kā parasti gribu runāt par praktiskām lietām – jau 2000. gadu sākumā pastāvēja uzskats, ka drīzumā bibliotēku vairs nebūs, jo nāk internets, digitalizācija utt., bet tad bibliotēkas savā pakalpojumu sarakstā sāka ieviest bezmaksas pieeju datoram un internetam, tādējādi aizejot soli priekšā tam, kas tobrīd notika. Vienalga par meklētājiem, kuratoriem, skolotājiem un informāciju – kamēr "Google" ar visām savām nelaimīgajām reklāmām būs ērtāk lietojama nekā manis pieminētais kopkatalogs, es izmantošu "Google". Tā ir ļoti subjektīva replika, bet lietošanas ērtumam ir liela nozīme.

Rita Ruduša: Vai šodien mēs redzam kuratora lomas aizmetņus Latvijas Nacionālajā bibliotēkā? Kā tev liekas, Ivar?

Ivars Šteinbergs: Pirmais, kas nāk prātā, ir "Literatura.lv" – jauns projekts, ko īsteno Literatūras, folkloras un mākslas institūts un kurā tiek veidotas dažādas jauna tipa datubāzes. Tur var iepazīt rakstnieku dzīvi uz kartes, rakstiski un citos digitālos formātos.

Rita Ruduša: Vai mēs redzam, kādā virzienā LNB grib attīstīties nākamos 100 gadus? Ivar, kā tev, esot lietotājam, šķiet? Kādas pazīmes par to liecina?

Ivars Austers: Man ar kaunu jāatzīstas, ka es par maz lietoju LNB – varbūt reizēm ieskatos interneta versijā, taču apzinos, ka te ir brīnišķīgas lietas, ko vēl neesmu atklājis. Es tikai gribēju īsi piebilst par kuratoru – tas noteikti ir pozitīvi un reizēm pat eleganti, ja kāds var palīdzēt meklēt, atrast un apzināt informāciju cilvēkam, kurš galīgi nesaprot, kas šeit notiek, taču, lai bibliotēka kļūtu par vietu, kur rodas kaut kas pilnīgi jauns, ar to nepietiek. Tāpat kā universitātē – labākais profesors var izstāstīt un nodemonstrēt tikai to, kas jau ir izdarīts, bet spēcīgākās ir grupas, kurās ir ļoti talantīgi studenti, un labāko profesoru studenti ir gudrāki nekā viņi paši. Tātad – vai nebūtu iespējams radīt formu, kur mijiedarbojas bibliotēkas apmeklētāji? Šobrīd tu dabū savu galdiņu, grāmatiņu, datoru un sēdi un darbojies. Varbūt kādā brīdī nonāc lejā uz kafejnīcu. Tā vide varētu būt interaktīvāka. Kāpēc Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā radās tik daudz brīnišķīgu ideju, sākot ar Čomski un visiem pārējiem? Jo tur atradās arī tādi it kā nevērtīgi cilvēki, ar kuriem nezināja, ko darīt. Viņus salika vienā mājā, un viņi visi tur kaut ko darīja. Katram bija interesantas idejas, bet ne tik interesantas, lai tās piesaistītu pasaules uzmanību. Tad viņi kopā dzēra kafiju, pīpēja, droši vien dzēra alu, un tas viss lieliski attīstījās.

Rita Ruduša: Attiecībā uz bibliotēku pastāv gandrīz vai fosilizējušās tradīcijas, piemēram, priekšstats, ka bibliotēka ir individuāls pasākums – tu atnāc uz savu kluso istabiņu, kur Unai pietrūkst skaļuma, un savā nodabā darbojies. Kā tomēr panākt interakciju?

Ivars Austers: Una var uzlikt austiņas.

Una Rozenbauma: Var darīt tā – tu piesēdies pie sava datora, un tev izlec paziņojums – šeit ir tādi un tādi cilvēki, viņi interesējas par to un to. Pēc tam tu vari viņiem piebakstīt digitāli, nevis iet klāt un raustīt.

Rita Ruduša: Tas mums kā introvertiem piestāvētu.

Una Rozenbauma: Tieši man kā introvertei, protams.

Gustavs Strenga: Manuprāt, Latvijā nav bibliotēku kultūras, proti, nacionālā bibliotēka ir vienīgā pētniecības bibliotēka, kura celta šim nolūkam. Pārējās ēkas, kurās vēsturiski Latvijā bijušas bibliotēkas, nav celtas šim nolūkam. Aizbraucot uz jebkuru vācu universitātes pilsētas bibliotēku vai aizejot uz britu bibliotēku Londonā, jūs redzēsiet, ka tās ir pilnas ar cilvēkiem arī digitālajā laikmetā, jo tās ir vietas, kur pētīt un satikties. Ja tev Londonā vajag satikt kādu profesoru vai kolēģi, britu bibliotēka ir vieta, kur to izdarīt. Pirms pieciem gadiem, kad atklāja LNB ēku, lasītavas bija tukšas. Neskaitot vācu un zviedru medicīnas studentus, kuri no savām mājas zemēm atveda lasīšanas un kopā strādāšanas kultūru, te bija tukšums. Bibliotēkā ir daudz koprades telpu, kurās cilvēki var sēdēt kopā, un tās tagad izmanto vācu medicīnas studenti, lai kopā mācītos. Tā ir būtiska problēma – pie mums bibliotēku kultūra ienāk ļoti lēni, jo, ņemot vērā traumatisko pieredzi, ko radījušas nacionālās bibliotēkas diezgan briesmīgās telpas pagātnē, cilvēki izvairījās no tās apmeklēšanas.

Rita Ruduša: Tad jau LNB ir brīnišķīga iespēja izmantot šī laikmeta priekšrocības un veidot jaunu bibliotēku kultūru, jo tā, par ko tu runā, tomēr vairāk attiecas uz pirmsdigitālo laikmetu, vai ne tā?

Gustavs Strenga: Jā, bet tā joprojām funkcionē. Piemēram, abās Berlīnes Valsts bibliotēkas filiālēs – gan bulvārī "Unter den Linden", gan pie Potsdamas laukuma – faktiski nevar dabūt darba vietu. Pulksten 12:00 dienā viss jau ir aizņemts.

Rita Ruduša: Es gribu uzdot jautājumu Jeļenai, kurai ir vērtīgs viedoklis kā lietotājai. Uz kādu bibliotēku tu nāktu izkopt kultūru?

Jeļena Solovjova: Es noteikti nāktu uz bibliotēku, kas ļautu man radīt tās saturu, un es ar lielu prieku redzu LNB kā celmlauzi šo jauno ideju ieviešanā. Tā 21. gadsimta realitāte – mums patīk radīt saturu. Mēs esam aktīvi sociālajos tīklos, izlasītās grāmatas novērtējam "Goodreads". Mums ir tūlītēja vajadzība dot kaut ko pretī, bet tādā veidā, kādā mums patīk. Pasaulē tā ir normāla prakse – iespēja nākt un līdzdarboties, būt kopā ar saviem draugiem vai kolēģiem, izmēģināt jaunas lietas. Piemēri ir dažādi: 3D printeri bibliotēkās, dažādas drukas darbnīcas, fotodarbnīcas. Tā ir vēl viena 21. gadsimta realitāte – mums nepārtraukti jāmācās. Ne tikai augstskolās un mācību iestādēs, bet visur, kur mums to piedāvā.

Rita Ruduša: Bet cik liela ir nacionālās bibliotēkas nozīme šīs pastāvīgās mācīšanās uzturēšanā? Es tagad vairāk runāju par mūžizglītību – vai LNB būtu jāuzņemas iniciatīva arī šajā ziņā?

Una Rozenbauma: Protams! Man liekas, bibliotēka lielā mērā ir "coworking" vieta.

Rita Ruduša: Nacionālais "coworking".

Una Rozenbauma: Nacionālais "coworking", kura dalībnieki šeit kopā rada nacionālo atmiņu. Tas man liktos brīnišķīgi.

Ivars Šteinbergs: Es pieņemu, ka tajā visā būtiska ir arī nepieciešamība pievilināt jaunus cilvēkus.

Ivars Austers: Tu domā darbiniekus?

Ivars Šteinbergs: Nē, lasītājus.

Ivars Austers: Bet arī darbiniekiem ir milzīga nozīme. Viens no sakarīgākajiem studentiem manā universitātes nodaļā pēc maģistrantūras beigšanas atnāca strādāt uz Nacionālo bibliotēku. Es īsti nezinu, ko viņš šeit dara, bet, cik saprotu, viņam ļoti patīk. Es viņu dažreiz satieku uz ielas, un mēs drusku papļāpājam. Ja drīkst, es vēl gribētu komentēt digitālo un analogo dalījumu – tas, protams, ir savādi, ka cilvēki tomēr grib lasīt drukātas grāmatas, jo tādējādi var gūt krietni plašāku pieredzi nekā lasot ekrānā. Tur ir taustes pieredze, smarža, cerība atrast iepriekšējo lasītāju remarkas. Tas ir saistīts arī ar cilvēku mijiedarbību – var saslēgties kādā interneta konferences programmā vai aplikācijā, bet klātienes efekts ir ārkārtīgi nozīmīgs un, visticamāk, turpinās būt tāds vēl simtiem gadu, jo evolucionāri mēs esam tā izveidojušies. Skaidrs, ka digitālās iespējas daudzos gadījumos ir ērtas, ātras, efektīvas, bet ilgtermiņā analogajam ir liela jēga. Tāpat kā lekcijās "PowerPoint" jau iet ārā no modes. Ne tikai tādēļ, ka tagad ir stilīgi izvilkt kodoskopa plēves – atdzimst vecā stila lekcijas. Piemēram, dabaszinātnēs "PowerPoint" prezentācijas gandrīz vairs neizmanto, jo tad studenti sliktāk iemācās. Ja profesors atnāk un parāda visas formulas, sarakstītas uz tāfeles, students nedomā līdzi, bet, ja viņam pašam ir jāraksta uz tāfeles lekcijas laikā, notiek domāšanas process.

Rita Ruduša: Re, kā mēs apmetām loku un nonācām atpakaļ pie maņām! Es ļaušu Gustavam pateikt vienu repliku un tad pievērsīšos klausītājiem.

Gustavs Strenga: Domājot par šo diskusiju, kā vienu no svarīgākajām nākotnes bibliotēkas funkcijām es pierakstīju analogo prasmju kopšanu, jo tās ir prasmes, kas pazūd. Darbs ar papīru mums, cilvēkiem, kas izauguši ar analogajām tehnoloģijām un iespiestajām grāmatām, šķiet pašsaprotams, bet nākotnes lasītājam, iespējams, nemaz tā nešķitīs. Domājot par latviešu valodu – bibliotēka ir arī vieta, kur saglabāt prasmi lasīt vecajā drukā, jo lielākā daļa grāmatu, kas iespiestas pirms 1921. gada, ir gandrīz nesalasāmas, jo ir gotiskajā drukā. Fiziskā pieredze un prasmes, manuprāt, ir ļoti svarīga nākotnes bibliotēkas daļa.

Rita Ruduša: Paldies. Tātad mēs sapratām, ka bibliotēkai ir zināšanu kuratora funkcija, tā ir vieta, kur piedzīvot pieredzi ar dažādām maņām, iemācīties lasīt gotiskajā drukā un digitāli piebakstīt blakus sēdošajam. Un tagad, mīļie blakus sēdošie, ja jums ir kāds jautājums, mājiet ar roku vai skaļi sauciet!

Vīrietis no publikas: Mani sauc Reinis Liepiņš. Tā kā visi cilvēki savā būtībā tomēr ir vācēji, es gribēju jautāt – vai ir jāvāc viss, kas šobrīd atrodas digitālajā vidē vai tiek iespiests? Jo var izrādīties, ka kaut kas tiek pazaudēts. Arī mums ikdienā, kārtojot failus un skices, kāda nebūtiska skice mēdz tikt ielikta mapē, bet pēc 10 gadiem var atrasties un izrādīties ļoti interesanta. Kādiem vajadzētu būt vākšanas kritērijiem?

Ivars Austers: Kaut ko paturēt ir izvēle. Tā ir ļoti nozīmīga, bet vēl nozīmīgāks, vismaz pēc kāda laika, droši vien ir tas, kas paliek ārpusē. Mēs psiholoģiski esam iekārtoti tā, ka tas, ko nepaturam, neizdarām, neizmēģinām, pēc kāda laika sāk šķist daudz vērtīgāks nekā tas, ko esam izvēlējušies paturēt. Vismaz mums tā šķitīs. Vai tā būs – grūti pierādīt. Iespējams, var izdomāt kādu bufera versiju, ka mēs paturam iegūto, piemēram, 10 gadus, tad veicam inventarizāciju jeb auditu un skatāmies – vai vērtība ir pieaugusi vai nav. Ja nav – visu nevaram paturēt.

Ivars Šteinbergs: Bet kurš nolems to, vai vērtība ir pieaugusi? Būs cilvēki, kas teiks, ka vērtība ir pieaugusi, un būs tādi, kas iebildīs.

Rita Ruduša: Droši vien kurators.

Ivars Šteinbergs: Es teiktu, ka tas ir neizpildāms uzdevums, un demokrātiskāk tomēr šķiet vākt un saglabāt visu.

Jeļena Solovjova: Katru gadu informācijas apjoms digitālajā vidē pieaug, tāpēc tas praktiski nav iespējams. Mēs kādā diskusijā runājām, ka viena no funkcijām ir izskatīt nevis vērtīgumu, bet gan to, kas ir patiess un kas nav. Respektīvi, kaut kādā veidā verificēt informāciju.

Vīrietis no publikas: Mani sauc Gatis, un man ir vienkāršs jautājums – kā ir ar izklaides funkciju?

Una Rozenbauma: Es domāju, ka būtu brīnišķīgi taisīt slīdkalniņu no augšas līdz lejai. Kad izieta kuratora daļa, tu nonāc baseinā kopā ar citiem inteliģentiem cilvēkiem.  

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!