Foto - Paula Jansone
 
Sarunas
02.10.2018

Satori diskusija: Jauns cilvēks politikā

Komentē
0

Jaunatnes kūtrums un pasivitāte politikā nav tikai Latvijas problēma. Tai bieži vien ir negatīvas sekas ne tikai īstermiņā – politisko procesu stagnācija, zems sabiedrības iesaistes un līdzdalības procents, neuzticēšanās varai un tās institūcijām –, bet arī tālākā nākotnē – veidojas pasīva, politiski neizglītota un viegli manipulējama sabiedrība. Kā veicināt jauniešu interesi par politiku, un vai tas vispār ir nepieciešams? Par šiem un citiem jautājumiem diskusijā Kaņepes kultūras centrā sprieda pētniece Sandra Mētra (veikusi pētījumu par jauniešu aktivitāti un iesaisti sabiedriskajos un politiskajos procesos Latvijā), Edmunds Jurēvics ("Vienotības" Jaunatnes organizācijas biedrs), Igors Muravjovs ( Restart.lv - SDP "Saskaņa" jaunatnes organizācijas biedrs), Dāvis Freidenfelds (Latvijas Studentu apvienības prezidents), Ansis Ansbergs ("Attīstībai / Par" Latgales saraksta kandidāts) un Igors Kļaviņš (partijas "PROGRESĪVIE" biedrs). Diskusiju vadīja Ilmārs Šlāpins.

Ilmārs Šlāpins. Mēs "Satori" nolēmām pirms vēlēšanām vēlreiz uzkurināt tēmu par jauniešiem politikā: vai tiešām jaunieši ir kūtri? Vai viņiem ir, ko darīt politikā? Vai jaunieši ir vajadzīgi politikā? Ko mēs varam darīt, lai situāciju padarītu labāku vai mainītu? Mēs aicinājām uz sarunu cilvēkus, kas tādā vai citādā veidā ir kļuvuši politiski aktīvi: Ansi Ansbergu, Edmundu Jurēvicu, Igoru Muravjovu, Dāvi Freidenfeldu, Igoru Kļaviņu un Sandru Mētru. Šie jaunieši ir gan politisko partiju, gan politisko partiju jaunatnes nodaļu biedri, Dāvis ir Latvijas Studentu apvienības prezidents, savukārt Sandra ir pētījusi šo tēmu un padomājusi par to, ko mēs zinām par jauniešu līdzdalību politikā. Mans pirmais jautājums – kurā brīdī sapratāt, ka jūs interesē politika? Ar ko tieši sākāt? Kas bija pirmā politiski apzinātā darbība jūsu dzīvē?

Edmunds Jurēvics. Man bija aktīvs vectēvs. Viņu ļoti interesēja politika, taču viņš pats nekad nevienā politiskajā partijā nebija bijis. Viņam patika vērot procesus sabiedrībā, sekot tiem līdzi. Pēc skolas gāju pie vectēva, un viņš vienmēr skatījās raidījumu "Skats no malas". Es skatījos kopā ar viņu, un tā bija mana pirmā saskare ar informāciju par politiku. Un nabaga vectēvam vienmēr bija jāatbild uz daudziem jautājumiem, ko viņam uzdevu.

Ilmārs Šlāpins. Kuri gadi tie bija?

Edmunds Jurēvics. Man bija kādi 11-12 gadi. Apmēram pirms 14 gadiem.

Ilmārs Šlāpins. Kādas politiskās aktualitātes tajā laikā bija?

Edmunds Jurēvics. Notika iestāšanās Eiropas Savienībā, par ko daudz runāja gan manā ģimenē, gan sabiedrībā kopumā. To atceros kā pirmo reizi, kad man interesēja kaut kas par politiku. Pirmā paša politiskā aktivitāte bija dalība skolas pašpārvaldē. Mums 2. vidusskolā bija ļoti aktīva skolēnu pašpārvalde, un atceros, ka piedalījos vēlēšanās. Protams, lēnām nonācu līdz jauniešu organizācijai un tā tālāk. Bērnībā politika šķita šausmīgi, šausmīgi nopietna lieta. Viss ļoti sterils – kā saka, tā ir. Protams, ar laiku šī sajūta mainījās.

Ansis Ansbergs. Man arī ir 25 gadi, un pirmā reize, kad sāku domāt par politiku, laikam bija skolas laikā, kad mani ļoti kaitināja tas, kā tiek organizēta pamatskolas un vidusskolas izglītības sistēma. Toreiz gan vēl nelikās, ka gribu iet un veikt kaut kādas reformas. Vēlāk darbojos arī skolēnu un studentu pašpārvaldē, bet arī to neasociēju ar politisko darbību. Tā pa īstam politikai pietuvojos tikai pirms pusotra diviem gadiem, kad apstākļu sakritības dēļ nolēmu kandidēt uz Rīgas Domi un tiku tur ievēlēts.

Dāvis Freidenfelds. Pirmā pieredze laikam bija 15-16 gados, kad vecāki jautāja, par ko es gribētu balsot, bet es pats vēl īsti nemācēju atbildēt. Mana dzimšanas diena ir brīdi pirms oktobra, un vēlāk sanāca tā, ka man 18 gadi vēl nebija bijuši pat mēnesi, bet jau varēju vēlēt. Labu gribēdams, aizgāju balsot ātrāk, pirms sestdienas, taču vēlāk uzzināju, ka tie, kas balso pirmoreiz, sestdienā varēja dabūt piespraudīti. Par to nebiju īpaši priecīgs. Ņemot vērā, ka esmu Latvijas Studentu apvienībā, vairāk ar politiku esmu saskarē apmēram gadu.

Ilmārs Šlāpins. Latvijas Studentu apvienība nodarbojas ar politiku?

Dāvis Freidenfelds. Jā, bet apolitiski.

Ilmārs Šlāpins. Arī Sandra ilgu laiku bija apolitiska. Vai joprojām?

Sandra Mētra. Es ļoti ilgi biju apolitiska. Man ir 31 gads. Pirmo un vienīgo reizi vēlēšanās esmu piedalījusies 2011. gadā, kad notika ārkārtas vēlēšanas. Atceros, ka toreiz bija sajūta, ka tas ir jādara, taču nebija pārliecības, ka zinu un saprotu, ko daru. Toreiz nobalsoju par "Vienotību", jo to darīja visi man apkārt un man arī likās, ka tā ir jādara, lai neizkristu no bariņa. Diezgan ilgu laiku esmu pasīvi sekojusi līdzi politiskajām aktivitātēm. Ne tik daudz tam, kas notiek Latvijā, bet ārzemēs – Skotijas referendumam, "Breksitam", ASV vēlēšanām. Vārdu sakot, visām inčīgajām lietām, kas notiek pasaulē. Pagājušā gada novembrī sāku sevi midzināt, gūglē ierakstot "Donalds Tramps" un lasot visas ziņas par viņu. Nopietnāk politikai, protams, esmu pievērusies tikai tagad, šovasar. Tā kā es lielā mērā pārstāvu pasīvo jaunieti. Nu, bijušo pasīvo jaunieti, jo es vairs neesmu jauniete, bet zinu, ko nozīmē tādai būt.

Igors Muravjovs. Esmu jaunākais "Saskaņas" deputāta kandidāts no Rīgas. To, ka man interesē politika, pirmoreiz sapratu, kad, atnācis no skolas, labprātāk skatījos ziņas, nevis mācījos. Tas notika regulāri, tāpēc aizdomājos par to, ka, iespējams, gribu saistīt savu dzīvi ar politiku. Man bija daudz interesantāk lasīt "Vikipēdijā" par politiskajiem procesiem nekā mācīties matemātiku. Arī skolā man vairāk interesēja tādi priekšmeti kā, piemēram, kulturoloģija, kas pastarpināti tomēr ir saistīta ar politiku. Tad sāku studēt politikas zinātni, esmu ieguvis bakalaura grādu. Jau pirmajā kursā iesaistījos "Saskaņas" jaunatnes organizācijā.

Igors Kļaviņš. Manas pirmās atmiņas, šķiet, ir no 2009.-2010. gada. Tas bija periods tieši pēc krīzes, un redzēju, ka daudzi manas ģimenes draugi ir zaudējuši darbu. Tas bija diezgan traumējoši, un es mēģināju to saprast. Vecāki, protams, teica, ka tā ir krīze, bet es nejutu, ka viņiem būtu lielāka izpratne par to, kas notiek. Tas bija ļoti haotisks laiks. Pēc tam viss pieklusa un pienāca mana kārta stāties augstskolā. Esmu pabeidzis sociologus un tagad par politiku interesējos diezgan profesionāli.

Ilmārs Šlāpins. Vai savu vienaudžu un paziņu vidū jūtat skepsi par politiku? Vai viņi saprot, kāpēc jūs to darāt?

Igors Kļaviņš. Es noteikti jūtu skepsi. Pastāv sajūta, ka politika ir tāda netīra lieta, tai nav jēgas, tur nevajag iesaistīties. Skepse patiesībā attiecas uz ziņu lasīšanu un sekošanu politiskajiem notikumiem, nevis aktīvu iesaisti. Man gan šķiet, ka tas mainās, jo šobrīd mēs dzīvojam arvien eiropeiskākā vidē, savukārt tas ir padomju mantojums, kas pamazām noplok.

Igors Muravjovs. Studējot sociālās zinātnes, grūti redzēt skepsi, jo apkārt visiem interesē politika.

Ilmārs Šlāpins. Manuprāt, studiju laikā arī var iegūt skepsi. Ne?

Igors Muravjovs. Protams, var. Tas ļoti atkarīgs no darbības jomas, bet bieži ir tā, ka liekas svarīgi parunāt ar paziņu par kādu tēmu, par ko tobrīd runā visi, taču redzu, ka tas ir pēdējais, par ko viņš šobrīd vēlas ar mani runāt. Tas notiek regulāri – cilvēki negrib iedziļināties. To var saprast, jo iedziļināties nav vienkārši. Ar ziņu palasīšanu vienreiz dienā nepietiek, lai saprastu kaut ko no politikas.

Sandra Mētra. Mani draugi ir diezgan paveci jaunieši, un man ir sajūta, ka es pilnīgi noteikti esmu visnekompetentākā no viņiem. Viņi daudz vairāk interesējas par procesiem sabiedrībā un iesaistās tajos.

Ilmārs Šlāpins. Tev ir sajūta, ka viņi ir jocīgi vai ka tu esi jocīga?

Sandra Mētra. Bieži vien es uzdodu jautājumu un viņi skatās uz mani ar neizpratni: "Come on!" Viņi tam sekojuši daudz ilgāk, apzinīgāk un pamatīgāk nekā es.

Ilmārs Šlāpins. Ko tu saprati, meklējot atbildi uz jautājumu, vai jaunieši mūsdienās ir apolitiskāki, kūtrāki?

Sandra Mētra. Es zinu, ka ir tāds priekšstats, tāpēc mēģināju saprast, kāpēc. Meklējot statistiku par vēlētāju aktivitāti tieši pa vecuma kategorijām, saskāros ar to, ka šāda informācija nav publiski pieejama. Tāpēc mani mazliet mulsina tas, no kurienes radies priekšstats, ka jaunieši ir politiski pasīvi. Skatoties uz Iedzīvotāju reģistru šī gada 1. jūlijā, jaunieši vecumā no 18 līdz 30 gadiem veido 17% no visiem balsstiesīgajiem. 12. Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija apmēram 58%, kas nozīmē: pat ja neviens no šiem jauniešiem neaizgāja balsot, viņi neveidoja pat ne pusi no visiem tiem, kas neaizgāja. Tāpēc man liekas, ka tā ir daudz izvērstāka problēma. Mēs kā sabiedrība esam diezgan pasīva un apolitiska.

Ilmārs Šlāpins. Dati liecina arī, ka no 5. līdz 12. Saeimas vēlēšanām balsstiesīgo skaits arvien pieaug, savukārt aktivitāte samazinās, izņemot vienu atpakaļlēcienu 2010. vai 2011. gadā.

Sandra Mētra. Bet tas lēciens nebija ļoti izteikts – par pāris procentiem. Kopš 5. Saeimas vēlēšanām balsstiesīgo skaits ir kāpis un graduāli visus šos gadus līdz 12. Saeimas vēlēšanām vēlētāju skaits ir krities. Visdramatiskākais kritums bija 2009. gada Saeimas vēlēšanās, kad vēlētāju aktivitāte bija par 10% zemāka nekā iepriekšējās. Tas gan nozīmē, ka visus tos cilvēkus, kas šobrīd ir jaunieši, pie tā īsti nevar vainot, jo 2009. gadā viņi vēl nebija pilngadīgi. Tā ir paaudze virs mums. Nezinu, kas viņiem bija lēcies.

Ilmārs Šlāpins. Turpinām ar iepriekšējo jautājumu – vai jūtat, ka apkārtējā jaunatne ir politiski neaktīva?

Dāvis Freidenfelds. Grūti spriest, jo, salīdzinot ar laiku pirms četriem gadiem, kad pirmoreiz piedalījos vēlēšanās, es pats esmu kļuvis politiski aktīvāks un vairāk sekoju līdzi procesiem sabiedrībā. Man ir arī daudz vairāk draugu, kas, piemēram, feisbukā liek ziņas par politiku. Grūti izsekot tiem draugiem un paziņām, kas neliek ziņas, tāpēc nevaru spriest. Vadīties pēc sajūtām arī nebūtu korekti.

Ansis Ansbergs. Ņemot vērā, ka vienreiz jau esmu izgājis cauri brīnišķīgajam pasākumam uzrunāt cilvēkus, tai skaitā manus vienaudžus, lai viņi par mani nobalsotu, skepse parādās. Parādās diezgan ātri, jo cilvēkiem politika un politiķi kā tādi šķiet kaut kas ļoti attāls. Pirmais, ar ko sastopas jauns cilvēks, kas pats kandidē, ir neizpratne – "tas taču nav iespējams", "tas nekad nenotiks". Skepse mazinās, kad viņi paši sastopas ar gadījumiem, kad cilvēki nonāk politiskos amatos vai kad viņi sāk runāt ar politiķiem un redz, ka tie ir tādi paši miesīgi cilvēki kā visi citi. Bet vispār ir ļoti liela atsvešinātība, un tāpēc arī rodas skepse.

Edmunds Jurēvics. Mans draugu loks, tāpat kā sabiedrība, nav viendabīga masa, un tajā pastāv ļoti dažādi viedokļi gan par manu dalību politikā, gan par politiskiem procesiem kopumā. Es jūtu, ka pēdējā laikā tie mani draugi un paziņas, kas agrāk bijuši politiski aktīvi, šobrīd jau nebaidās izteikt konkrētus politiskus uzskatus un simpātijas. To pēdējā laikā esmu ievērojis – manā paziņu lokā cilvēki uz šīm vēlēšanām aktīvāk pauž savu nostāju. Skepse, protams, ir, bet negribas jauniešus arī baigi noniecināt, jo tā nav tikai viņu vidū, bet arī vidusslānī un starp senioriem. Sandras veiktais pētījums par jauniešu aktivitāti, ko mums atsūtīja pirms diskusijas, ir ļoti labs. Tiešām grūti atrast precīzus socioloģijas datus, bet es atradu nesen veiktu SKDS pētījumu par šīm Saeimas vēlēšanām. Dažādu vecuma grupu pārstāvjiem tika jautāts: "Vai jūs grasāties piedalīties šajās vēlēšanās?" Vecuma grupā no 18 līdz 24 gadiem tikai 25% teica, ka noteikti piedalīsies. Salīdzinājumam – vecuma grupā 64+ šādi atbildēja 51%. Mēs redzam, ka salīdzinājumā ar senioriem jauniešu gatavība piedalīties vēlēšanās ir divreiz zemāka. Tā tiešām ir problēma.

Ilmārs Šlāpins. Kas varētu būt galvenais iemesls jaunietim teikt, ka viņš nedomā piedalīties vēlēšanās? Es minēšu iespējamās atbildes: mazinformētība? Nezināšana, par ko balsot? Neticība, ka vienam cilvēkam iespējams kaut ko ietekmēt? Pieredzes trūkums? Kas tas ir, jūsuprāt?

Edmunds Jurēvics. Es nedomāju, ka tas ir milzīgs zināšanu trūkums. Tikpat labi 21 gadus vecs cilvēks var būt ļoti zinošs, savukārt sešdesmitgadīgs – ne tik zinošs. Manuprāt, jauniešiem ir sajūta, ka politika ir vecu cilvēku lieta. Iespējams, tas, ka viņi neredz sava vecuma cilvēkus politikā, ir viens no pasivitātes iemesliem. Es piekrītu, ka otrs iemesls varētu būt sajūta, ka nav iespējams kaut ko mainīt. Manuprāt, tās ir divas galvenās lietas, kāpēc šobrīd jaunieši ir neaktīvi.

Igors Kļaviņš. Es gribētu turpināt domu, ka politika ir senioru darīšana. Kaut kādā ziņā tā tiešām arī ir, jo mēs esam novecojoša sabiedrība un senioru ir vairāk nekā jauniešu. Tāpēc arī diezgan loģiski, ka politiķi vairāk runā par senioru un darbspējas vecuma cilvēku lietām, nevis jauniešiem. Tāpēc, iespējams, politiķi nespēj iesaistīt jauniešus un mobilizēt viņus iet vēlēt.

Ilmārs Šlāpins. Bet vai politiķiem ir izdevīgi mobilizēt jaunatni?

Igors Kļaviņš. Tas ir liels jautājums. Vai tie ir tikai stereotipi, vai patiešām pastāv objektīvas grūtības aizvilkt jaunieti līdz balsošanai? Es domāju, ka tas īsti nav izdevīgi, jo jaunatne ir daudz aktīvāka un ekspresīvāka. Piesaistīt jaunatni varētu būt daudz sarežģītāk.

Ilmārs Šlāpins. Vai nav tā, ka, uzrunājot vēlētāju-jaunieti, ir jāsola daudz radikālākas pārmaiņas un politiķi nav tam gatavi?

Igors Kļaviņš. Es domāju, ka jā, jo jaunieši pārsvarā ir ideālisti un maksimālisti. Ar vecumu mēs stabilizējamies.

Ilmārs Šlāpins. Ir tāds teiciens – ja tu līdz 40 gadiem neesi kreiss, tev nav sirds, bet, ja tu pēc 40 neesi konservatīvs, – tev nav prāta. Mēs redzam cilvēkus, kas, kļūstot vecāki, maina savu politisko pārliecību.

Ansis Ansbergs. Es gan laikam šim viedoklim nepiekritīšu, jo, manuprāt, tam, ka jaunieši neiet vēlēt, galvenie iemesli ir divi. Pirmais attiecas uz visiem, ne tikai jauniešiem – slikta izglītotība par to, kas vispār ir politika, kā cilvēkam demokrātiskā sabiedrībā būtu jāpiedalās varas procesā, kas ir partija un kas ir deputāts. Vispār – kā tas viss strādā un kādi ir pilsoņa pienākumi šajā sistēmā. Par to ir ļoti zema izpratne. Ja uzdosim šo jautājumu uz ielas, ļoti maz cilvēku mācēs saturiski atbildēt. Otrs iemesls attiecas tieši uz jauniešiem – viņi ir ļoti mainīgi. Tieši tajā vecuma posmā viņi vēl studē un maina savus uzskatus – gan parastos, gan politiskos. Jaunieši maina savas dzīvesvietas, darbavietas, veidu, kā viņi uztver Latvijas un pasaules politisko piedāvājumu. Viņiem grūti piesaistīties kādam politiskam spēkam, turklāt viņi to neuzskata par prioritāti – atvēlēt savu laiku un enerģiju, lai iepazītos ar lietām, ko viņi nesaprot. Viņi paši arī neiet politikā, tāpēc ka, esot mainīgiem indivīdiem, jauniešiem grūti sevi sasaistīt ar tādu relatīvi statisku parādību kā politiska partija. Jo partijas vērtības vairāk vai mazāk ir statiskas un nemainīgas.

Ilmārs Šlāpins. Tā ir interesenta tēze – jauniešiem nav daudz laika, ko veltīt politikai.

Ansis Ansbergs. Tā katrā ziņā nav prioritāte, ņemot vērā, ka šajā dzīves posmā ar viņiem notiek daudz kas cits – mācības, darbs, dzīvesvietas maiņas.

Ilmārs Šlāpins. Precēšanās…

Ansis Ansbergs. Tieši tā, arī attiecības. Jebkuram normālam indivīdam savas personiskās lietas ir prioritāras. Jaunietis tajā brīdī vēl nedomā par sabiedrības interesēm kopumā un to, ko viņš varētu darīt tieši šajā jomā.

Igors Muravjovs. Manuprāt, svarīgi atzīmēt to, ka jaunieši negrib iesaistīties arī tā iemesla dēļ, ka uzticība partijām sabiedrībā ir ļoti zema. Es skatījos pētījumus – pēc vārdiem "Saeima" un "deputāti" jauniešiem politika asociējas ar tādiem jēdzieniem kā "nauda", "korupcija" un "meli". Protams, ka jaunietis īsti negribēs saistīt sevi ar jomu, kas viņam saistās arkaut ko tādu . Turklāt, ja nemaldos, uzticība partijām šajā pētījumā bija 10% ietvaros. Jaunietim būs kauns pateikt saviem vecākiem, radiniekiem, draugiem, ka viņš darbojas partijā.

Ilmārs Šlāpins. Četrdesmitgadniekam nebūs kauns pateikt?

Igors Muravjovs. Tajā vecumā tomēr emocijām vairs nav tik liela nozīme.

Ilmārs Šlāpins. Jau ir kaut kāds dzīves rūdījums. (Smejas.)

Igors Muravjovs. Tieši tā.

Dāvis Freidenfelds. Manuprāt, cilvēki kopumā vēlas iesaistīties tajos procesos, no kuriem saredz jēgu. Ja jaunietis neredz jēgu vai redz mazu jēgu no tā, ka nobalsojot kaut kas mainās, var rasties problēma. To var novērot ne tikai starp jauniešiem, bet vispār cilvēkiem kopumā.

Igors Kļaviņš. Es gribētu komentēt to, ka profesionālā politika ir fundamentāli atsvešināta vide. Mēs šeit esam tie jocīgie, kas tajā visā strādā, dzīvo, ir izauguši un izglītojušies. Politika nav tikai iešana vēlēt, bet arī direct action – iesaistīšanās nevalstiskās organizācijās, piedalīšanās piketos. Cik esmu runājis ar šādiem cilvēkiem, piemēram, "Dzīvnieku brīvības" pārstāvjiem, viņi atzīst, ka negrib iesaistīties politikā, jo daudz lielāku ieguvumu redz no sava darba nevalstiskajās organizācijās.

Ilmārs Šlāpins. Arī tiešajās aktivitātēs ir jāpārvar kautrīgums un kauna sajūta. Es pats, pirmoreiz ejot piketā, jutos neērti. Jaunam cilvēkam diezgan bieži nākas saskarties ar situācijām, kurās kautrīgums vai kauna sajūta liedz kaut ko izdarīt. Tas varētu būt viens no veidiem, kā palīdzēt – padarīt nodarbošanos ar politiku mazāk kaunpilnu.

Edmunds Jurēvics. Manuprāt, vēl viens iemesls, pie kā nav vainojami jaunieši, bet gan pati politiskā elite, ir tas, ka priekšvēlēšanu debatēs lielākoties diskutē par tēmām, kas nav jauniešiem aktuālas, teiksim, par veselības aprūpi vai pensiju neapliekamo minimumu. Lai cik ļoti mēs mīlam savas vecmāmiņas, visticamāk pensijas nebūs galvenā mūs interesējošā tēma. Ja priekšvēlēšanu diskusijās būs vairāk tēmu, kas interesē jauniešus, piemēram, izglītība, mājokļu pieejamība, cilvēktiesības, tas varētu politiskajiem procesiem piesaistīt vairāk jauniešu. Mūsu politiskais diskurss diemžēl ir tendēts uz vecāka gadagājuma cilvēkiem un viņu interesēm, kas, protams, arī ir svarīgas.

Ilmārs Šlāpins. Man ienāca prātā viens arguments, kā pārliecināt jauniešus. Ja reiz ir priekšstats, ka tava balss vai tava iesaistīšanās tūlītēji dzīvē neko nemaina, iespējams, tā arī ir. Toties tava iesaistīšanās veicina pārmaiņas ilgtermiņā. Balsojot šodien, jaunietis var ietekmēt to, kāda būs politika pēc 20-40 gadiem. Viņš var ietekmēt savu pensiju, nevis savas vecmāmiņas.

Igors Kļaviņš. Es domāju, ka jaunieši nav muļķi. Viņi apzinās, ka balsošana tagad nenozīmē, ka nākamajā dienā viena partija pilnā mērā īstenos savu programmu. Viņi saprot, ka tas ir ilgtermiņa process. Cilvēks tikai neredz ilgtermiņa pārmaiņas – tās pazūd parlamentārisma kulāros. Tāpēc es saku, ka iesaistei ir jābūt tiešākai.

Ilmārs Šlāpins. Starp citu, ne tikai politiķiem būtu jāpadomā. Es arī, runājot ar politologiem vai politiskajiem komentētājiem, kas raksta par politiku, mēģinu viņus mudināt paskatīties ilgākā laika perspektīvā. Jo arī politiskie komentētāji ir pieraduši vērtēt šī brīža situāciju, šīs vēlēšanas. Maksimums – to, kas noticis pusgadu iepriekš. Tiklīdz jāskatās, kas šajā jautājumā mainījies pēdējo divdesmit gadu laikā, parādās vai nu slinkums, vai tas neliekas tik interesanti. Lai gan tieši tas varētu palīdzēt cilvēkiem saprast politiskos procesus ilgtermiņā.

Ansis Ansbergs. Ļoti atšķiras arī realitāte no gaidām. Tas, manuprāt, ir drusku mediju uzturēts burbulis – deputāti, Saeima un pilsētu domes tiek pozicionēts kā rīks, kas var izdarīt krietni vairāk nekā viņiem ir paredzēts izdarīt. Kad cilvēku ekspektācijas ir augstas un tās visu laiku netiek piepildītas, jo daudzos gadījumos tas nemaz nav iespējams, viņi vairs neuzticas šiem varas orgāniem un sāk mazāk iesaistīties to izveidošanā caur pārstāvniecību.

Igors Muravjovs. Jā, es vēlējos komentēt par to ilgtermiņa vīziju. Tā ir ļoti vajadzīga, bet ir pētījumi, kuri parāda, ka tikai 50% no politologu prognozēm piepildās. Respektīvi, katram no mums ir iespēja prognozēt tāpat kā politologam.

Ilmārs Šlāpins. Es nebiju domājis nākotnes prognozes ilgtermiņā, bet pagātnes procesu novērtējumu – vai tie ir nesuši augļus, vai tieši otrādi – slikta sēkla ir mums sabojājusi pēdējos 15 gadus. Manuprāt, jāmēģina neuztvert politiku kā pāris likumprojektus, kas tūlīt visu atrisinās.

Igors Muravjovs. Te es varu piebilst, ka patiesībā viens likumprojekts, iespējams, varētu palīdzēt atrisināt problēmu. Latvijā no valsts puses ir katastrofāli mazs finansējums partijām – gandrīz desmitreiz mazāks nekā kaimiņvalstīs. Protams, ka partijām nav izdevīgi izmantot naudu, kas tām ir, lai piesaistītu jauniešus un jaunus biedrus vispār. Labāk šo naudu iztērēt politiskajai kampaņai. Arī sponsori nebūs īpaši priecīgi, ja partijas tērēs naudu tādām lietām, tāpēc likumdošanas līmenī ir, ko labot.

Ilmārs Šlāpins. Situācija ar partiju finansējumu ir pavisam jauna, tāpēc mums vēl jāsaprot, kā tas darbojas un ko tur var labot.

Ansis Ansbergs. Es piekrītu, ka valsts finansējums partijām būtu jāsakārto. Varētu paņemt kaut vai to pašu Igaunijas modeli un izmantot šeit Latvijā, lai kliedētu visas negācijas, kas šobrīd apņem dažādus partiju finansētājus un to, kā partijas šo naudu izmanto. Cilvēki visu laiku dzird, ka tur ir netīra nauda vai vēl kaut kas. Realitātē viņi pat nesaprot, vai tā nauda ietekmē deputātus, kā tā var viņus ietekmēt un tā tālāk.

Igors Kļaviņš. Bet kādā veidā pāris cilvēku iedota nauda var ietekmēt negatīvi? Es domāju: ja cilvēks ziedo ārkārtīgi lielus līdzekļus vienai partijai, viņš arī sagaida kaut ko atpakaļ. Manuprāt, tā drīzāk ir investīcija. Mums drīzāk ir jārunā par valsts finansējumu un to, ka partijām pašām vajadzētu audzēt daudz vairāk biedru, lai tās kļūtu demokrātiskākas. Tām nevajadzētu ņemt naudu no pāris cilvēkiem.

Dāvis Freidenfelds. Es gribēju pakomentēt par medijiem. Es pilnībā piekrītu, jo ilgtermiņā cilvēki no politikas atceras nevis normatīvo regulējumu grozījumus, kas pozitīvi ietekmējuši valsts attīstību, bet gan skandālus un dažādus izgājienus. Konkrētus piemērus gan nesaukšu. No Latvijas Studentu apvienības puses varu teikt, ka, manuprāt, būtiski ir izglītoti jaunieši. Valsts atbalsts augstākajai izglītībai ir viens no zemākajiem gan Eiropas Savienībā, gan OECD valstīm. Mans rosinājums būtu dot finansējumu nevis partijām, bet gan augstākās izglītības iestādēm.

Ilmārs Šlāpins. Kas būtu jāmaina mūsu skolu sistēmā, lai veicinātu jauniešu interesi par politiku?

Edmunds Jurēvics. Manuprāt, ir divas praktiskas lietas. Viena ir tiešām ļoti laba, taču tās nav visās skolās – skolēnu pašpārvaldes un skolēnu domes. Tās vajadzētu atbalstīt, jo, ja jaunietis jau skolas laikā var lemt par savas skolas ikdienu, pastāv lielāka varbūtība, ka viņš piedalīsies arī parlamenta vēlēšanās. Otra – praktiska lieta. Protams, ir daļa jauniešu, kas negrib iet balsot. Piemēram, pašvaldību vēlēšanās daļa pat tīri praktisku iemeslu dēļ nevar nobalsot. Piemēram, studenti mācās Rīgā, bet ir deklarēti Tukumā, Rēzeknē, Dundagā vai citur. Visticamāk viņi visu laiku uzturas Rīgā un tādēļ nevar nobalsot. Vajadzētu atļaut pašvaldībās balsot ne tikai pēc darbavietas, bet arī tur, kur jaunietis studē. Tādā veidā tiktu atvieglots process tiem, kas grib nobalsot.

Ansis Ansbergs. Šobrīd skolās ir politikas stundas, kurās māca pamatus par valsts pārvaldes darbības principiem, taču būtu ļoti svētīgi, ja jauniešiem šo informāciju pasniegtu vairāk diskusijas formā, jo tikai sēdēt un klausīties, kā kāds to stāsta, nav īpaši vērtīgi. Savukārt, ja skolēns pats diskutē un mēģina veidot argumentus par vai pret kādu pozīciju, viņš sāk iedziļināties un interesēties par šiem procesiem.

Sandra Mētra. Skolēnu pašpārvaldēm ir relatīvi maza pašnoteikšanās skolas ietvaros. Mēs varētu veicināt līdzdalību no daudz agrāka vecuma, parādot, ka tai ir rezultāts. Piemēram, skolēnu pašpārvalde nolemj, ka stunda sākas pusstundu agrāk vai vēlāk. Mūsu skolu sistēma joprojām ir tāda, ka pastāv noteikts formāts, kam skolēns iet cauri, un viņš kaut ko var noteikt ļoti ierobežotā apmērā. Iespējams, ka viņa viedoklis tiek uzklausīts un ņemts vērā, bet lielas teikšanas skolēnam vienalga nav.

Ilmārs Šlāpins. Pastāv tradicionāls uzskats – ja bērns vai jaunietis tiek ielikts stingros rāmjos, tas veicina viņa pieaugšanu un izglītošanos. Vai otrādi – to veicina tieši lielāka iesaiste lēmumu pieņemšanā.

Sandra Mētra. Ir daudz vieglāk just līdzatbildību par notiekošo, ja cilvēks saprot, par ko ir runa. Jaunietis varbūt teorētiski saprot, ko nozīmē pensiju neapliekamais minimums, bet, ja tas viņu tiešā veidā neskar, viņš nevar just emocionālu piesaisti. Zanders rakstīja par šo tēmu: pēc "Breksita" jauniešu aktivitāte ārkārtas Eiroparlamenta vēlēšanās kāpa par 14%. Beidzot valstī notika kaut kas tik nozīmīgs, ka visi sajuta, ka tā sekas attiecas arī uz viņiem.

Ilmārs Šlāpins. Izklausīsies komiski, bet tas ir diezgan nopietni – saprast, ka jau no skolas sola bērns ir jāaudzina par pensionāru. Skolēnam jāsaprot, ko tas nozīmē – kļūt par pensionāru, saņemt pensiju. Viņam jāsaprot, no kurienes tā nauda nāk.

Ansis Ansbergs. Man gan šķiet, ka tas ir nedaudz bīstami, ņemot vērā globālās ekonomiskās tendences, par ko bažījas Rietumeiropa.

Ilmārs Šlāpins. Tas nozīmē, ka šodienas jauniešiem vajadzētu aizmirst par iespēju kādreiz saņemt pensiju?

Ansis Ansbergs. Ir jāsaprot, vai mēs nemācām jauniešus dzīvei modelī, kam, iespējams, nav nākotnes.

Ilmārs Šlāpins. Ir izskanējis arī ironisks priekšlikums apgriezt kājām gaisā šo sistēmu – pensiju saņem no 18 līdz 30 gadiem, bet pēc tam sāk strādāt un pelnīt naudu. (Zālē smiekli.)

Edmunds Jurēvics. Turpinot tēmu par "Breksitu", atceros laiku, kad bija referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu. Toreiz pat tie mani draugi, kas bija pilnīgi apolitiski un kurus nekas neinteresēja, gāja uz šo referendumu, lai nosargātu latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu. Tas ir labs piemērs tam, ka apolitiski cilvēki "X stundās", kas aizskar viņus personīgi, iet balsot un aizstāv savas vērtības. Tie, kas šobrīd neiet balsot, nav pilnīgi paslaukāmi zem tepiķa.

Igors Muravjovs. Tomēr cerēt, ka pienāks "X stunda", nav tā labākā ideja, jo reiz "X stunda" var beigties ar to, ka mums vairs nav iespējas balsot. Manuprāt, aktivitāti vajag palielināt tieši tagad.

Dāvis Freidenfelds. Nesen veiktā pētījumā par Donaldu Trampu secināts, ka viņš piesaistījis politiskiem pasākumiem, piemēram, protestiem, arvien vairāk jaunu cilvēku. Var piekrist idejai: ja sabiedrībā notiek kaut kas nosacīti slikts, ir vairāk cilvēku, kas reaģē. Par skolēnu pašpārvaldēm – strādājot Rīgas skolēnu domē, ir gadījies dzirdēt dažādus stāstus par situācijām skolās. Manuprāt, labais piemērs, par ko vajadzētu domāt arī skolotājiem, ir dot atbildību skolēniem, nevis uzskatīt viņus par bērniem, kas rīkos pasākumus skolotāju vietā. Ja cilvēkam kaut vai 15-16 gados ir uzlikta līdzatbildība, rodas pavisam citas sajūtas par pašu procesu un arī parādās prasmes savus lēmumus labāk izskaidrot vienaudžiem.

Ansis Ansbergs. Gribēju pieminēt, ka jaunieši vairāk līdzdarbojas Donalda Trampa režīma laikā arī tāpēc, ka viņš runā daudz vienkāršākiem vārdiem nekā iepriekšējie prezidenti. Par to pat ir veikti pētījumi – jo vienkāršākiem vārdiem tu runāsi, jo vairāk cilvēku uzrunāsi. Ja nemaldos, pētījumos tika secināts, ka Baraks Obama runā tā, ka viņu varētu saprast arī devītklasnieks, savukārt Tramps ir vēl pāris klases zemāk par to. Tas, ko politiķis runā, var būt putra, bet, ja viņš spēj izteikties pietiekami vienkārši, cilvēki viņā ieklausās. Runājot par "X stundām" un referendumiem, ir grūti spriest par līdzdalību, jo mums pēdējos padsmit gados nemaz nav bijis īpaši daudz referendumu. Vienīgie, ko es atceros, ir par Saeimas atlaišanu un valodu.

Igors Muravjovs. Par iestāšanos Eiropas Savienībā.

Ansis Ansbergs. Taisnība, bet tie ir tiešām lieli notikumi. Iespējams, ka, dodot cilvēkiem šādu tiešo demokrātisko iespēju piedalīties pārvaldībā, viņi vairāk būs gatavi piedalīties.

Ilmārs Šlāpins. Tas, starp citu, ir vēl viens līdzeklis – vairāk referendumu un iedzīvotāju aptauju arī municipālā līmenī. Mēģināt šādi iesaistīt cilvēkus, pieradināt viņus lemt. Ne reizi četros gados, bet biežāk. Vēl viens solis ir e-vēlēšanas. Kā jūs domājat – vai tās veicinātu jauniešu aktivitāti?

Ansis Ansbergs. Domāju, ka tas varētu veicināt aktivitāti tieši jauniešu vidū, taču nezinu, kā tas ietekmētu vecāka gadagājuma cilvēku līdzdalību. Tagad, kampaņojot Latgalē, domāju, ka pilnībā tas neatrisinās problēmu ar zemo aktivitāti, jo ir arī daudz vecu cilvēku, kas fiziski nevar aiziet balsot.

Ilmārs Šlāpins. Vēl viens jautājums par jauniešu lielāku iesaisti un vēlēšanu sistēmas maiņu vai reorganizāciju – vai nebūtu jāmaina vecuma cenzs? Teiksim, jāpazemina uz 16-17 gadiem?

Ansis Ansbergs. Manuprāt, vecuma cenzs, kas nosaka, kad cilvēks var par kaut ko lemt, vispār ir diezgan muļķīgs. Latvijā vienīgais kritērijs, lai kļūtu par prezidentu, ir būšana vismaz 40 gadus vecam. Varbūt kādreiz tas strādāja, taču mūsdienās mēs redzam, ka ir indivīdi, kas jau ļoti agrā vecumā spēj pieņemt svarīgus lēmumus.

Igors Kļaviņš. Manuprāt, mums vajadzētu ievirzīt cilvēkus politikā agrāk. Nezinu, vai labākais ceļš būtu samazināt vecuma slieksni parlamentārā vai valsts līmenī, taču pašvaldību, skolu, universitātes līmenī derētu piešķirt lielāku autonomiju.

Ilmārs Šlāpins. Manuprāt, ir deputāti, kas būtu gatavi atcelt vecuma cenzu pavisam. Attiecīgi vecāki varētu balsot kopā ar saviem bērniem – jo vairāk bērnu, jo vairāk balsu.

Edmunds Jurēvics. Šobrīd daudzās valstīs tiek ieviesta iespēja balsot no 16 gadiem. Latvijā viena puse uzskata, ka tā būtu panaceja, kas iesaistītu lemšanā visus jauniešus, otra puse – ka tas ir milzīgs risks, jo jaunieši sabalsos visādus brīnumus. Es domāju, ka patiesība ir pa vidu, jo, samazinot šo vecuma slieksni līdz 16 gadiem, lielas pārmaiņas nesekotu. Iespējams, ka atsevišķas skaļākas partijas iegūtu lielākus procentus, bet situāciju tas nemainītu. Lielākā problēma nav tā, ka daļai jauniešu nav tiesību balsot, bet – ka tie astoņpadsmit, deviņpadsmit un divdesmitgadnieki, kam ir šīs tiesības, neiet balsot. Vispirms jāizdara viss, lai tie jaunie cilvēki, kam ir tiesības balsot, tās izmantotu. Pazeminot vecuma slieksni, mēs jauniešu elektorātu palielināsim matemātiski, bet ne pēc būtības.

Dāvis Freidenfelds. Es aizdomājos – tie jaunieši, kam 7. oktobrī paliks 18 gadu, nevarēs balsot, savukārt tie viņu klasesbiedri, kam dzimšanas diena būs 5. oktobrī, varēs. Jautājums jāskata plašāk – kāpēc autovadītāja tiesības var kārtot no 18 gadiem, bet mopēda – no 14? Man jāpiekrīt, ka varbūt vecums nav vienīgais kritērijs, bet nosacīti tas ir viens no labākajiem. Līdz ar vecumu nāk kaut kāds rūdījums, domas, citādāka izpratne. Pat pieaudzis cilvēks pēc pāris gadiem var nožēlot savu izvēli vēlēšanās. Savukārt trakie tīņi 16 gados…

Sandra Mētra. Nezinu. Tie 18 gadi ir visai arbitrāri – nejaušā vietā ielikts punkts, spekulējot, ka vairums jauniešu tajā brīdī būs pietiekami nobrieduši. Neviens neskatās individuāli – vai cilvēks ir sasniedzis attiecīgu intelektuālu kapacitāti, kļuvis spriestspējīgs. Cik gados Latvijā iestājas kriminālatbildība? 14? Manuprāt, ja es varu sēdēt cietumā 15 gados, man vajadzētu spēt šajā vecumā arī…

Ilmārs Šlāpins. Iekļūt Saeimā?

Sandra Mētra. Jā, tieši tā. Vajadzētu lielāku konsekvenci šajos jautājumos. Ja cilvēkam ir juridiski pilsoniska atbildība, to varētu mazliet vienādot. (Edmundam.) Vai tev ir izprintēta tā SKDS aptauja? Kādi bija pārējie atbilžu varianti?

Edmunds Jurēvics. Ir pieci atbilžu varianti: "Noteikti piedalīšos", "Visticamāk, ka piedalīšos", "Visticamāk, ka nepiedalīšos", "Noteikti nepiedalīšos" un "Grūti pateikt".

Sandra Mētra. Kāds ir procents pie "Visticamāk, ka piedalīšos"?

Edmunds Jurēvics. Jauniešiem – 34,8%

Sandra Mētra. Un pārējiem? Vai tad atšķirība ir dramatiska?

Edmunds Jurēvics. Senioriem tie ir 29%. Kopā ar 51%, kas atbildēja, ka noteikti piedalīsies, sanāk jau 80%.

Sandra Mētra. Viens no iemesliem jauniešu pasivitātei, iespējams, ir tas, ka viņi ir nedaudz piesardzīgāki – viņi nesteidzas apgalvot, ka pilnīgi noteikti kaut ko darīs, bet tas nenozīmē, ka nedarīs.

Ilmārs Šlāpins. Varbūt viņi ir godīgāki?

Sandra Mētra. Jā, tieši tā – godīgāki!

Ilmārs Šlāpins. Viņi īsti nezina un tāpēc nemelo, ka ies.

Edmunds Jurēvics. Interesanti ir tas, ka tieši visvairāk jauniešu – 17,7% - pasaka, ka noteikti nepiedalīsies. Viņi ir arī kategoriskāki.

Sandra Mētra. Viņi panko.

Edmunds Jurēvics. Viens no apstākļiem, kas varētu izskaidrot, kāpēc jaunieši nepiedalās, ir ienākumi. Pastāv liela korelācija – jo zemāki ienākumi, jo mazāks piedalīšanās procents. Visvairāk vēlē cilvēki ar augstiem ienākumiem.

Ilmārs Šlāpins. Atceroties Trampu un viņa ietekmi uz jauniešu aktivitāti, esmu dzirdējis tēzi, ka Artusa Kaimiņa vienīgais labais darbs esot to jauniešu piesaistīšana politikai, kuri par to iepriekš nav interesējušies. Nekomentēsim klāt neesošo Kaimiņu, bet vai jūs redzat, ka tā varētu būt patiesība? Šodien "Delfos" publicētie dati liecina, ka "KPV.lv" vairāk atbalsta pusmūža vīrieši ar augstiem ienākumiem nekā jaunieši.

Ansis Ansbergs. Te vairākkārt izskan tiekšanās uz simtprocentīgu piedalīšanos vēlēšanās, un tas man nešķiet līdz galam pareizi. Ja jauns vai jau pieaudzis cilvēks negrib vai šajā gadījumā – nevar noformulēt savu pozīciju noteiktos jautājumos, tad labāk lai viņš nepiedalās vēlēšanās, nevis akli paļaujas uz sev apkārt esošajiem cilvēkiem. Mums nevajag, lai visi balso tā, kā balso viņu vecāki, draugi vai priekšnieks. Cilvēkiem vajag izvēlēties sev tīkamus pārstāvjus, kas iestāsies par viņu interesēm. Savukārt – ja nav neviena, kas varētu pārstāvēt tavas intereses, tev pašam jāiet politikā un jāpārstāv savas intereses.

Projekts "Jauns cilvēks politikā" tapis ar Konrāda Adenauera fonda atbalstu.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!