Satori diskusija: Jauna sieviete politikā

26. septembrī biedrība "Satori" organizēja publisku diskusiju "Jauns cilvēks politikā", uz kuru aicināja dažādu jauniešu organizāciju un politisko partiju pārstāvjus runāt par jaunatnes iesaisti politikā. Diemžēl septiņu cilvēku panelī vienīgā sieviete bija priekšpētījuma autore Sandra Mētra, jo organizācijas par saviem pārstāvjiem bija izvirzījušas tikai vīriešus. Lai kompensētu sievietes perspektīvas trūkumu diskusijā, "Satori" nolēma organizēt spoguļdiskusiju "Jauna sieviete politikā" ar mērķi: saprast, vai jaunu sieviešu perspektīva ir atšķirīga un vai, runājot par visas sabiedrības interesēm, mēs neesam patiesībā runājuši tikai par un ar vīriešiem. Diskusijā piedalījās Agnese Logina (partijas "Progresīvie" Latgales saraksta kandidāte), Māra Laizāne (partijas "Attīstībai/Par!" Rīgas saraksta kandidāte), Rebeka Kiršteina (partiju apvienības "Jaunā Vienotība" biedre), Poļina Ivļeva (partijas "Saskaņa" Vidzemes saraksta kandidāte, Salaspils novada domes deputāte), Katrīna Sproģe (Latvijas Studentu apvienības biedre), kā arī diskusijā klātesoša bija Sandra Mētra. Šo sarunu moderēja biedrības "Ascendum" valdes priekšsēdētāja Zaiga Pūce.

Zaiga Pūce: Parunāsim par to, vai jaunieši tiešām arvien mazāk iesaistās politikā, vai arī tas ir mīts! Ja tas nav mīts – ko mēs varētu darīt lietas labā un kā varētu celt vēlētāju aktivitāti? Šajā sarunā man piebiedrojušās sešas dāmas, kas labi orientējas tēmā par jauniešiem politikā. Sākšu ar Sandru, kas veikusi pētījumu par jauniešu iesaisti politiskajos procesos. Sandra, kādi ir tavi secinājumi?

Sandra Mētra: Mans uzdevums bija saprast, kas vainojams jauniešu politiskajā pasivitātē Latvijā. Izmantoju tikai publiski pieejamus datus – gan no Centrālās vēlēšanu komitejas, gan no Uzņēmumu reģistra par partijām. Secināju, ka jauniešu politiskā pasivitāte nav pierādāma, balstoties uz publisku statistiku. Piemērs – no visiem balsstiesīgajiem iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījās tikai apmēram 58%. Balstoties uz to, kas rakstīts, piemēram, Iedzīvotāju reģistrā, šobrīd jaunieši, par kuriem savā pētījumā pieņēmu cilvēkus vecumā no 18 līdz 30 gadiem, neveido pat pilnus 17% no visiem balsstiesīgajiem. Pat, ja iepriekšējās Saeimas vēlēšanās nedevās balsot pilnīgi neviens jaunietis, tas neveidoja pat pusi no tiem cilvēkiem, kas nebalsoja. Tātad pasivitāte un līdzdarbības trūkums pilnīgi noteikti ir daudz izplatītāka problēma un nav raksturīga tikai vienai vecuma kategorijai. Es domāju arī par to, kas vēl bez piedalīšanās vēlēšanās ir politiskā aktivitāte. Kur tā izpaužas? Kā mēs to varam mērīt? Mēs varētu skatīties uz partiju jaunatnes organizācijām, taču arī tur es diezgan ātri atdūros pret vairākām problēmām: piemēram, saskaņā ar Uzņēmumu reģistru Latvijā ir 67 partijas, kas oficiāli nav norādījušas, ka tām būtu sācies likvidācijas process. Vairāk vai mazāk, bet teorētiski tās skaitās aktīvas. Lai atrastu pārskatāmu to jaunatnes organizāciju sarakstu, kuras būtu saistītas ar kādu konkrētu politisku spēku, ir jābūt diezgan apņēmīgam. Viens no iemesliem – jaunatnes organizāciju nav nepieciešams reģistrēt kā neatkarīgu struktūrvienību, juridisku personu. Tā var pastāvēt partijas iekšienē. Tāpēc šāda informācija nav pieejama nedz Uzņēmumu reģistrā, nedz kur citur. Tas nozīmē, ka apņēmīgam jaunietim, kurš vēlas iestāties kādā politiskajā partijā, jāiet cauri visām partiju mājaslapām un jāmēģina atrast kaut kādu informāciju. Kaut ko līdzīgu sarakstam ar jaunatnes organizācijām varam atrast Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā, bet tur apkopotas tikai 12 organizācijas. Sešām norādīts, ka to primārā darbības joma attiecas uz politiku, likumdošanu vai tāda tipa sabiedrisko procesu sfēru, taču neviena no tām nebija saistīta ar kādu konkrētu politisku partiju. No kurienes vispār šis pieņēmums, ka jaunieši ir politiski pasīvi? Es neapgalvoju, ka viņi tādi nav, bet no pieejamajiem datiem tā tikpat labi var būt arī spekulācija.

Zaiga Pūce: Vēlreiz precizējot – organizācijas, kas bija Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā, nebija politiskajās partijās? Tā varēja būt, piemēram, Latvijas Studentu apvienība?

Sandra Mētra: Jā – tur bija organizācijas, kas nav nekādā veidā saistītas ar konkrētu partiju.

Zaiga Pūce: Varbūt, lai mazliet vairāk iepazīstinātu auditoriju ar jums, jūs varētu pastāstīt, kurā brīdī sapratāt, ka vēlaties iesaistīties politiskajā procesā, un kāds bija iemesls.

Sandra Mētra: Ja vien mēs šo diskusiju neuzskatām par politisku procesu, tad es politiskos procesos neesmu iesaistīta. Es neesmu ne kādas partijas biedre, ne entuziastiska atbalstītāja. Lielāko daļu sava mūža esmu dzīvojusi tiešām apolitisku un, es pat teiktu, šajā sfērā neizglītotu dzīvi. Principā pārstāvu apolitisku jaunieti, kurš jau ir izgājis no šīs vecuma kategorijas, bet vēl atceras, kā tas bija.

Zaiga Pūce: Kāpēc tu biji apolitiska?

Sandra Mētra: Populārs ir viedoklis "mana balss neko nemainīs, nav jēgas iesaistīties". Manā gadījumā bija citādi – es nejutos pietiekami kompetenta par politiku spriest, taču man likās, ka mana balss nozīmē diezgan daudz. Šķita bezatbildīgi to bez nopietnas iedziļināšanās šķērdēt. Ilgu laiku neapzinājos, ka arī apolitisms ir politiska nostāja. Esmu piedalījusies vienās Saeimas vēlēšanās – tā ir visa mana politiskā līdzdalība.

Zaiga Pūce: OK, cerams, ka tagad būs otrās. Agnese?

Agnese Logina: Es neatceros, kurā brīdī. Man visu laiku liekas, ka tas ir bijis pēkšņs pagrieziena punkts kaut kad nesen, taču, ja tā padomā, pastāv liela varbūtība, ka 7. klasē mēs ar draudzeni runājām nevis par džekiem, bet politiku. Grūti pateikt, kāpēc, bet droši vien tas saistīts ar to, ka man vienmēr ir bijusi liela interese par to, kas notiek apkārt un kā apkārtējā pasaule mijiedarbojas ar mani. Tāpēc politikai līdzi esmu sekojusi vienmēr. Nevar teikt, ka tas vienmēr vedis pie ļoti pārdomātiem lēmumiem, un man ir kauns par savu izvēli pirmajās divās vēlēšanās. Es arī profesionāli esmu bijusi saistīta ar politiku. Piemēram, agrāk strādāju īsfilmu festivālā "2 Annas", kas ir ļoti provokatīvs pasākums. Visas programmas, ko mēs tur rādījām, bija politiski aktīvas. Manuprāt, ir grūti strādāt un radīt kultūrā, un nebūt politiski aktīvam. Tā kā mana joma ir kino, vienmēr kaut kādā mērā caur šīm programmām esmu paudusi politisku viedokli. Tad bija vairāki šokējoši pagrieziena punkti. Vienā no tādiem sapratu, ka vairs nevar tikai savā nodabā strādāt par kuratori. Tas bija brīdis, kad ministrs Gerhards iebrauca pūlī. Nezinu, vai atceraties. Vecrīgā notika katoļu dievkalpojums. Visi cilvēki tupēja uz ceļiem un skatījās vienā virzienā. Tajā brīdī no aizmugures pūlī iebrauca mašīna. Tas ir brīnums, ka toreiz cieta tikai viens cilvēks, un arī tikai minimāli. Izrādījās, ka mašīnu stūrē ministrs Gerhards. Viss beidzās ar neko –ar minimālu naudas sodu. Man tas kļuva par simbolu pilnīgam nihilismam. Kaut kas tajā brīdī salūza. Domāju – es varu turpināt šausmināties, kad kaut kas tāds notiek, jo cilvēki taču rīkojas stulbi visur – arī Vācijā, Nīderlandē un citur, taču tur ir lielākas atbildības sviras, kas pēc tam tiek iedarbinātas. Šis gadījums – kad ministrs reāli apdraud cilvēku dzīvību, taču sods neseko – man kļuva par būtisku pagrieziena punktu, kas no pasīvas, individuālas politiskās darbības lika meklēt savu spēku. Pagājušajā gadā, kad tika dibināta partija "Progresīvie", es nevienu tur vēl nepazinu. No rīta pamodos, izsaucu taksi un aizbraucu uz partijas dibināšanas kongresu. Tā nu es tagad arī kandidēju.

Zaiga Pūce: Izklausās pēc spontāna un drosmīga lēmuma.

Agnese Logina: Tas notika īstajā brīdī. Cilvēks var briest un marinēties savās izjūtās, bet tad kaut kas notiek un viņš saprot: ok, ja es tagad to nedaru, ilgtermiņā nožēlošu.

Māra Laizāne: Man ir līdzīgi. Es sociālajā, nevalstiskajā sektorā esmu darbojusies ļoti ilgi. Arī skolas laikā pašpārvaldē mācījos pilsonisko līdzdalību. Tolaik Latvija iestājās Eiropas Savienībā un parādījās ES projekti. Bija ļoti daudz demokrātiskās, pilsoniskās audzināšanas – semināri un vēl visādi brīnumi, kuros mūs mācīja, kā, piemēram, rakstīt savus projektus. Kopā ar skolasbiedriem mēs ļoti daudz darījām. Gāzām esošo skolas parlamenta sistēmu. Pie varas bija skolas prezidents, pret kuru neviens nebija cīnījies jau nez cik gadus. Visdrīzāk – džeks klasi augstāk. Tad mēs kampaņojām un virzījām manu draudzeni par skolas prezidenti. Bija drāma! Runājot par politisko darbību šībrīža izpratnē, man tieši šodien feisbuks atgādināja, ka pirms četriem gadiem uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām esmu ierakstījusi: "Mani mīļie liberālie draugi, lūdzu, dibiniet kāds partiju, lai man nākamajās vēlēšanās ir, par ko balsot!" Visi liberālie draugi arī ir atbildējuši: "Jā, cik laba doma, aiziet, darām tā!" Kad pagājušajā gadā parādījās kustības "Par!" manifests, man vairs nebija attaisnojumu. Es biju ilgstoši runājusi par to, tāpēc mana dalība partijā nevienam no manas ģimenes un draugiem nebija pārsteigums. Šī kustība pārstāvēja manas vērtības, tāpēc es vairs nevarēju stāvēt malā un svārstīties. Līdzīgi kā Agnese, es arī nevienu tur nepazinu. Aizbraucu viena pati uz dibināšanas kongresu, cēlu roku. Beigās biju ļoti, ļoti aizkustināta par tur redzamo demokrātiju darbībā. Par savu nozīmīgāko politisko pieredzi uzskatu tieši pēdējo gadu. Tas ļoti atšķiras no runāšanas virtuvē ar diviem draugiem. Ar viņiem ir pilnīgi skaidrs, kas jāmaina valstī, un viss ir super easy – beidzot jāizdara šīs trīs lietas un viss būs kārtībā. Brīdī, kad notiek 500 biedru kongress, izrādās, ka veidi, kā rīkoties, ir ļoti dažādi un īstais dzimst diskusijās. Es nestājos partijā ar domu par kandidēšanu. Es kandidēju, jo, manuprāt, tam, ko mēs katrs darām, ir ļoti liela nozīme. Man bija sajūta – ja esmu iesaistījusies partijā, darbojusies tur, rakstījusi programmu, ir liekulīgi gaidīt, ka citi pārstāvēs manas intereses. Ja esmu spērusi šos soļus, mans uzdevums ir turpināt ceļu. Manuprāt, Ījabs pirms dažiem gadiem rakstīja, ka liberāļiem ļoti patīk runāt, bet ar to darīšanu ir bēdīgāk. Man tas ļoti aizķērās. Ņemot vērā, ka saruna ir par jaunām sievietēm politikā, mani ļoti norezonēja ASV situācija ar Hilariju Klintoni un Trampu. Rītā pēc vēlēšanām modos ar cerību, ka ASV būs pirmā prezidente sieviete, un biju vīlusies, kad tas nenotika. Es sekoju jaunām, iedvesmojošām sievietēm, kas uzdrošinās iet politikā. Man pašai likās, ka esmu par jaunu, lai gan man ir 29 gadi un jau piederu pie vecā gala.

Zaiga Pūce: Tūlīt beigsies tā jaunība. (Zālē smejas.) Poļina?

Poļina Ivļeva: Es klausos savās oponentēs un domāju par to, cik daudz mums kopīga. Man arī skolas gados bija grūti dzīvot, jo likās, ka viss ir nepareizi, ir jādara citādāk, pasaule visapkārt ir netaisnīga pret mani. Toreiz gribējās to mainīt. Es arī jau gandrīz piederu pie nejauniešiem (šis ir pēdējais gads), esmu Saeimas vēlēšanu kandidāte un jau otro reizi tiku ievēlēta par deputāti Salaspils novada domē. Pirmajās vēlēšanās man bija kādi 19 gadi, tādēļ vairs neatceros, kas mani mudināja iesaistīties partijā. Nebiju domājusi, ka būšu deputāte. Galvenais faktors bija tieksme kaut ko darīt un labot. Cik lielā mērā tas izdevies, laikam nav šīs sarunas fokuss, bet īsumā tā.

Rebeka Kiršteina: Man ir interesanti klausīties, ka kolēģes domā, ka viņas bija pārāk jaunas, lai dotos politikā. Es partijas jaunatnes organizācijā iestājos, kad man bija kādi 14-15 gadi. Kā nonācu līdz domai iestāties politiskās partijas jaunatnes organizācijā, neatceros. Mani nedaudz iespaidoja viena no vecmāmiņām, kas bija aktīva Tautas frontē, taču nebija tā, ka viņa teica: Rebeka, tev arī jāiet politikā. Savā politiskajā ģimenē esmu jau kādus piecus sešus gadus. Jā, man arī tas noteikti sākās ar pašpārvaldi, pēc tam bija Jauniešu Saeima un citi interesanti projekti. Partijā paliku, jo redzu jēgu tam, ko mēs darām. Mūsu balsīm ir nozīme. Ja visi klātesošie aizietu un nobalsotu par vienu kandidātu, ļoti iespējams, ka viņš apsteigtu nākamo aiz sevis. Tik liela nozīme ir pat nelielai cilvēku grupiņai vēlēšanās. Manuprāt, ir skaisti būt daļai no kaut kā, kas maina valsti. Visu dzīvi esmu pavadījusi ar domu: lai padarītu Latviju labāku, mums katram jāiesaistās – vai tā būtu apkaimes biedrība vai nevalstiskā organizācija, bet kaut kā mums savas intereses un vajadzības ir jālobē.

Zaiga Pūce: Katrīn, pieļauju, ka tu šobrīd neesi aktīva nevienā politiskajā partijā.

Katrīna Sproģe: Neesmu gan. Neesmu arī nekad vēlējusies kļūt par partijas biedri. Organizācija, ko pārstāvu šovakar, ir apolitiska, un mēs lielākoties strādājam ar augstākās izglītības politiku kopumā. Mana iesaiste pilsoniskā aktivitātē sākās, kad pirms apmēram četriem gadiem iestājos augstskolā. Skaidri atceros pagrieziena punktu. Sāka klīst runas, ka tiks samazināts budžeta vietu skaits. Tajā brīdī darbojos augstskolas pašpārvaldē. Mēs ātri mobilizējām studentus un kopā stāvējām zibakcijā pie Ministru kabineta. Nedēļu vēlāk devāmies gājienā pa Vecrīgu. Tās izjūtas lika domāt, ka ir iespējams vairāk. Soli pa solim nonācu līdz Latvijas Studentu apvienības valdei. Pašreiz vairāk darbojos ar starptautiskiem jautājumiem, kas skar augstāko izglītību Eiropā, tomēr, gaidot vēlēšanas, strādājam arī pie tā, lai liktu partijām aizdomāties par augstāko izglītību un jauniešiem kopumā.

Zaiga Pūce: Vai tu apsver iespēju iesaistīties kādā politiskā partijā nākotnē?

Katrīna Sproģe: Tuvākajā nākotnē neredzu sevi nevienā politiskajā partijā, bet noteikti nevēlos pazust no pilsoniskas sabiedrības. Gribu būt aktīva kā vēlētāja – manā kontā šobrīd arī ir vienas Saeimas vēlēšanas. Tās gan ir vienīgās, kurās varēju balsot. Kas zina, ko rādīs nākotne.

Poļina Ivļeva: Es pēkšņi atcerējos, kāpēc nolēmu iestāties partijā. Es taču studēju politoloģiju! (Visi smejas.) Tas bija tik sen, ka, tikai klausoties Katrīnu, atcerējos, ka man ir bakalaura grāds politoloģijā. Mums bija ļoti interesanta kompānija. Neviens nevarēja saprast, uz kā balstās mūsu draudzība. Mēģinu būt politkorekta, bet skaidrs, ka viena bija krieviete – es, tad viens puisis bija radikāls nacionālists, savukārt viena meitene – par ceturtdaļu ebrejiete, par ceturtdaļu igauniete, pa pusei latviete, bet sirdī – tēvzeme un brīvība. Kad sadalījāmies pa partijām un ideoloģijām, mūsu kompānijā bija ļoti jautri. Apspriedām dažādus asus jautājumus, mēģinājām viens otru iegāzt prezentācijās. Mums nebija vajadzīgs neviens cits. Reizēm cilvēkiem likās, ka mēs strīdamies, bet patiesībā mums bija ļoti interesanti. Mēs varam mēģināt būt politkorekti, bet visi zina, kuras ir asās tēmas. Bieži vien gribas savu viedokli paust, bet nav vēlēšanās kādu aizskart. Savā kompānijā mēs varējām nebūt pieklājīgi – teikt visu, ko domājam, un izrunāties. Iespējams, ka cilvēkiem, īpaši jauniem, trūkst iespēju atrast vidi, kompāniju, kurā viņi var justies brīvi. Man paveicās.

Zaiga Pūce: Man ir divi jautājumi. Sandra minēja, ka publiskajā vidē nav pieejami dati, kas apliecinātu, ka jauniešu aktivitāte ir zemāka, taču šāds uzskats pastāv. Katrīn, kā tev šķiet – vai jaunieši tiešām ir pasīvāki? No kurienes šis apgalvojums?

Katrīna Sproģe: Es domāju, ka tā ir patiesība. Īpaši tas, ka jauniešu aktivitāte samazinās un nepieciešams kaut kas pamatīgs un liels, lai mēs tiktu mobilizēti.

Zaiga Pūce: Kāpēc tev tā šķiet?

Katrīna Sproģe: Gatavojoties diskusijai, parunājos ar saviem kursabiedriem un studiju biedriem, kuri ir tikko iestājušies augstskolā. Protams, vēlēt viņi ies, bet neko vairāk darīt viņi neplāno – pat ne iesaistīties pašpārvaldē. Manuprāt, mums kā jauniešiem gribas visu uzreiz. Gribas pārmaiņas redzēt tūlīt. Mēs neesam gatavi gaidīt četrus, desmit gadus. Nav tā, ka mums trūkst stabilitātes, bet mēs neesam droši, kur būsim pēc gada. Viss tik ātri mainās. Vai būsim tepat Latvijā vai kaut kur prom? Kādos apstākļos dzīvosim? Brīžiem nespējam salikt kopā to, kas notiek valstī ilgtermiņā, ar to, kas skar mūs pavisam tieši.

Rebeka Kiršteina: Man ir bijusi tā brīnišķīgā pieredze strādāt ar jaunatnes organizācijām, kas ir mūsu Eiropas Tautas partijas grupā. Man ir daži komentāri par to, kāpēc jaunieši ar balsstiesībām ir neaktīvi. Citu valstu pieredze rāda, ka jaunieši ir jāizķer nevis tad, kad viņi studē augstskolās, bet jau tajā brīdī, kad viņi ir skolās. Mums bijusi brīnišķīga pieredze ar mūsu sadarbības organizāciju Lietuvā. Viņu Viļņas filiāle nav tik spēcīga kā filiāles reģionos. Šīs filiāles brīdī, kad jaunieši vēl ir savos dzimtajos reģionos, aicina tos iesaistīties pašvaldību līmenī. Viņi organizē dažādus lieliskus projektus, tādēļ, dodoties studēt uz lielajiem augstskolu centriem Lietuvā, saglabā šo sasaisti ar dzimto pusi. Arī zviedru organizācijas aicina jauniešus iesaistīties jau skolas vecumā. Tas, ka viņi nepaliek šajā partijā, ir saprotami – cilvēku domas un vīzijas mainās, taču jaunieši iegūst izpratni par procesiem sabiedrībā un lēmumu pieņemšanu valstī, jo skola to neiedod. Viņi iemācās lobēšanas principus un citas lietas, kas ir būtiskas, lai saprastu, kā politika strādā. Koncentrēties tikai uz augstskolu studentiem ir par vēlu, jo bieži viņi izvēlas studentu pašpārvaldes. Jauniešiem politiskās partijas nešķiet ļoti simpātiskas, tāpēc pēdējos gados parādījusies tendence viņus piesaistīt paralēlām kustībām. Šīm kustībām ir konkrētas sejas, līderi un četras piecas lietas, uz kurām tās balstās. Politiskās partijas kā organisms daudziem šķiet jau novecojis, jo atgādina vēl vienu birokrātijas mehānismu.

Zaiga Pūce: Vai būtu kaut kas jāmaina izglītības sistēmā, vai arī šis jautājums jāatstāj nevalstisko organizāciju un partiju pārziņā?

Poļina Ivļeva: Mums aizkulisēs bija interesanta diskusija par to, kas īsti ir tā politiskā aktivitāte, par ko  šodien runāsim. Viena no meitenēm teica, ka šajā sakarā politiskā aktivitāte nav tik būtiska kā pilsoniskā aktivitāte. Man ir pieredze pašvaldības deputātes darbā. Varu teikt, ka valstiskā līmenī gudra, aktīva sabiedrība ir gan pluss, gan risks. Ar šādu sabiedrību ir daudz grūtāk manipulēt. Tas ir labi mums, bet slikti valsts pārvaldītājiem, jo tad viņiem ir vairāk jādomā – cītīgāk jāgatavojas vēlēšanām un jāapsver, ko solīt, jo solījumus vajadzēs arī izpildīt. Pilnīgi piekrītu, ka stimulēt jauniešu aktivitāti vajag jau skolas gados, un tāpēc liela atbildība jāuzņemas pašvaldībām. Salaspilī mēs uzklausām jauniešus un atbalstām viņu iniciatīvas, pat ja tās mums liekas ne īpaši saprotamas. Man nelikās, ka esmu veca, bet vienā brīdī sapratu, ka nezinu, kas šobrīd ir jauniešu elki. Nezinu nevienu Džastina Bībera dziesmu! Viens aspekts, ko gribu uzsvērt, ir finanses. Skaidrs, ka jaunieši nepelna, un arī vecāki īsti nezina, kas viņu bērnus šajā vecumā interesē. Lai jauniešiem būtu kvalitatīvi un interesanti pasākumi, pat nesaistīti ar politiskām aktivitātēm vai kādu konkrētu mērķi, piemēram, sporta pasākumi, diskusiju klubi, nepieciešama uzmanība no administrācijas puses, tai skaitā pašvaldības, kā arī finansējums. Ja šis pasākums vai kustība ir aktīva un interesanta, tajā gribēs iesaistīties arī citi cilvēki.

Zaiga Pūce: Ja saprotu pareizi, ceļot iedzīvotāju aktivitāti ikdienā, varētu celties arī viņu aktivitāte vēlēšanās?

Agnese Logina: Mēs te esam daudz runājušas par iesaisti jau skolas līmenī. Kad gāju 10. klasē, man vispār neinteresēja pašpārvalde. Es biju veiksmīgi sevi pozicionējusi kā absolūtu autsaideri, un man tas nebija aktuāli. Es mācījos Franču licejā, un tajā laikā mums politiku pasniedza Kaspars Zellis: tā bija laimīga sakritība. Viņš bija apolitisks cilvēks. Nē, anarhists! Tas nav viens un tas pats. (Zāle smejas.) Viņš noņēma stigmu par politiku kā kaut ko garlaicīgu. Kāpēc daudzus jauniešus neinteresē politika? Jo tur sēž tādi kungi ap 60, uzvalkos un runā par kaut kādām absurdām lietām. Viņiem nav aktuāls kaut kas tāds kā depozītsistēmas ieviešana – ir svarīgākas lietas, par ko runāt. Taču kampaņojot redzu, ka jauniešus ļoti bieži interesē, piemēram, Kopdzīves likums. Šis jautājums ir aktuāls jau 14, 15 un 16 gadus veciem jauniešiem. Var veidot ārējas iniciatīvas, kas veicina iesaisti, bet, manuprāt, svarīgi ir noņemt politikai šo stigmu.

Zaiga Pūce: Kā to izdarīt?

Agnese Logina: Mēs esam ļoti, ļoti pieklājīga sabiedrība. Cilvēki nerunā par politiku, ja ar sarunbiedru viedokļi atšķiras, taču, kad viņi sāk runāt… Tas reizēm prasa 10 gadus, bet pēc 10 gadiem viņi atzīst – jā, vispār geji tomēr ir cilvēki. Tā bija mana personīgā uzvara šogad – viens radinieks atzina, ka šajā jautājumā piekrīt man, bet tas prasīja 10 gadus. Tās bija sarunas, no kurām apzināti nebēgu. Kad mums gadījās šāda veida sarunas, ievilku elpu, klausījos pretējās puses argumentos un pa vienam jaucu tos nost. Šajā gadījumā es biju tā proaktīvā, bet tas strādā arī otrā virzienā. Ir tāds joks – ja tu nerunā par politiku, politika runā par tevi. Mums ir jānoņem tā stigma un jāsāk runāt arī ģimenēs, citādi gadās tā, ka kāds tēvocis iedzer ģimenes viesībās un aiziet rautā pret bēgļiem. Lai līdz tam nenonāktu, var sākt par to runāt arī ātrāk. Pirms tās trešās glāzes.

Māra Laizāne: Manuprāt, šī stigma ir saistīta ar padomju mantojumu, ko nesam līdzi un kura kontekstā vārdu savienojumam "būt partijā" ir citāda nozīme. To var just kandidējot. Cilvēki baidās no tā. Pastāv priekšstats, ka cilvēks pēc iestāšanās partijā mainās, ar viņu kaut kas notiek, viņš kļūst par citu cilvēku. Kad es domāju par iesaistīšanos, arī manī bija iekšējas bailes – ko politika nodarīs ar mani? Varbūt tiešām ir tā, ka tu – labs, normāls cilvēks – aizej uz Saeimu un tad ar tevi kaut kas notiek. Manas izjūtas ir tieši tādas, kaut arī es ticu šiem mērķiem. Politika ir tāda mītiska, tāla, nesasniedzama. Domāju, ka jauniešiem tā ir neinteresanta tieši tādēļ, ka lielākoties tā ir pieaugušu, vecu cilvēku darīšana. Tā ir sarežģīta, sveša un grūti apgūstama joma, taču, manuprāt, pārmaiņas notiek. Iespējams, ka mans skatījums ir aizspriedumains, taču ir sajūta, ka mēs velkam politiku uz feisbuku un tviteri. Tas ir veids, kā runāt ar dažādām paaudzēm, ne tikai ar tiem, kas paši par to pastiprināti interesējas. Kā jebkurā jomā, par politiku ir interesanti runāt, ja tu jau kaut ko zini. Kamēr tu nezini, tā izklausās sveša, tāla un neinteresanta.

Zaiga Pūce: Tavuprāt, stigmu var mazināt, vairāk izmantojot sociālos tīklus un citādi paplašinot komunikācijas formas?

Māra Laizāne: Manuprāt, stigma tādā veidā ir mazinājusies. Šādi uzmanību gūst jaunās partijas: "Progresīvie", "Attīstībai/Par!", "Izaugsmei". Vispār šajās vēlēšanās ir daudz partiju, un tas no vēlētāja skatpunkta ir briesmīgi, jo ir ļoti daudz informācijas, taču īstenībā liecina par daudz lielāku pilsonisko aktivitāti. Tas ir brīnišķīgi.

Zaiga Pūce: Vai daudzu jauno partiju rašanās liecina par to, ka cilvēki nejūtas droši iestāties jau pastāvošajās? Piemēram, Rebeka partiju nosauca par savu politisko ģimeni, un svešiniekam tādā ieiet varētu būt grūti.

Māra Laizāne: Tas noteikti ir viens no iemesliem. Tāpēc iestājos "Par!", jo man bija sajūta, ka varu tajā iesaistīties no pirmā brīža. Man bija būtiski būt klāt un veidot šo sākumu. Piekrītu, ka iesaistīšanās jau pastāvošā partijā varētu būt biedējoša.

Sandra Mētra: Fakts, ka mēs nezinām, par ko balsot, jo ir vairāki varianti, – pats par sevi nav nekas slikts. Kaut kādā ziņā tā pat ir demokrātijas uzvara – tas, ka mums ir izvēles iespējas, ka nav tikai divi varianti: pareizais un nepareizais. No otras puses – jo vairāk partiju, jo vairāk arī jaunu partiju, jo grūtāk sevi ar tām asociēt. Tu nevari gluži teikt: mana vecvecmāmiņa ir balsojusi par KPV.LV, mana vecmāmiņa ir balsojusi par to un tā ir tradīcija, ar ko mēs ļoti spēcīgi asociējamies. Varbūt tas ir tas, ko Latvijā gribētos mazliet vairāk, – noturīgus politiskos spēkus. Es lieku lielas cerības uz “Progresīvajiem” un arī uz “Attīstībai/Par!” – ka tās nebūs apvienības, kas pozicionējas tikai šajās vēlēšanās, bet ka tās augs un attīstīsies, un būs kaut kas, par ko mēs runāsim arī pēc divām, trim un četrām Saeimas vēlēšanām. Sarunas par stigmas mazināšanu ir diezgan abstraktas. Lielbritānijā 2017. gadā notika ārkārtas Parlamenta vēlēšanas, kurās jauniešu līdzdalība bija kāpusi par 14%, salīdzinot ar 2015. gadu. Iemesls, lai gan to ir grūti pierādīt (tomēr ir pamatotas aizdomas tā uzskatīt), bija Brexits. Tas bija process, ar ko tiešām var asociēties, un cilvēki spēja saprast, ka tas ietekmēs arī viņu dzīvi, ietekmēs viņu ģimenes dzīvi, viņi jutīs tās sekas. Tas nav kā runāt par zemnieku subsidēšanu, kas jaunietim var būt kaut kas diezgan attāls un svešs. Tas bija jautājums, kas tiešām skar arī jauno paaudzi. Mūsdienās jauniešus uztrauc cilvēktiesības, dzīvnieku tiesības, sakārtota vide. Jo vairāk tiek aktualizēti jautājumi, ar ko jaunieši spēj asociēties, kuru ietekmi viņi jūt, jo vairāk tas ceļ arī viņu līdzdalību. Viņi saprot, par ko ir runa. Otra lieta, ko es ātri gribēju pieminēt, – par skolām. Tas būtu pilnīgi pareizi – mēģināt iesaistīt jauniešus procesos jau no agrāka vecuma. Tā, lai var redzēt, ko viņu darbības spēj ietekmēt un mainīt. Kaut gan mums ir skolēnu pašpārvaldes, tomēr to ietekme ir visai nosacīta – viņiem daudz kas ir jāsaskaņo ar ārējām instancēm. Skolēnu pašpārvalde nevar noteikt un izlemt, piemēram, cikos sākt stundas vai ko mācīties. Tas, protams, kaut kādā ziņā ir milzīgs risks, bet es domāju, ka ir vērts vismaz pamēģināt un tad skatīties, kas notiktu, ja varu ietekmēt kaut ko nozīmīgu mēs piešķirtu no daudz agrāka vecuma. Un pats pēdējais, ko vēlos pateikt, – ik pa diviem gadiem notiek jaunatnes monitorings, un tajā, kas tika veikts 2017. gadā, ir minēts, ka jauniešu politiskā aktivitāte ir kritusies, jo tikai piektā daļa jauniešu atzīst, ka piedalās kaut kādās politiskās darbībās. Tas arī mani šajā pētījumā mulsināja. Latvijā pēc likuma ir noteikts, ka jaunietis ir cilvēks vecumā no 13 līdz 25 gadiem. Tātad gandrīz puse no jauniešiem vispār nav balsstiesīgi. Kā tieši tiek mērīta šī aktivitāte? Vai pietiek ar to, ka jaunietis ir skolas padomē? Tur nebija minēts ne respondentu skaits, ne paskaidrots, kas tiek saprasts ar šīm aktivitātēm. Var jau būt, ka, aptaujājot šos jaunos cilvēkus, tas tiek precizēts, bet es varu tīri viegli iztēloties, kā man 16 gadu vecumā pienāk klāt kāds uz ielas un jautā, vai es piedalos politiskās aktivitātēs, un es atbildu, ka nē, jo nesaprotu, ko tas vispār nozīmē.

Zaiga Pūce: Jūs visas vairāk vai mazāk pieminējāt pašpārvaldes. Un Agnese ļoti labi pateica, ka pusaudžu gados gribēja būt autsaidere un tāpēc viņai pat prātā nenāca iestāties pašpārvaldē. Jautājums – kāpēc iestāšanās pašpārvaldē nevarēja būt tava autsaidera izpausme?

Agnese Logina: Man tajā laikā šķita, ka kaut kam piederēt ir stulbi. Man bija sešpadsmit gadi, un es biju tāda…

Zaiga Pūce: Individuāliste?

Agnese Logina: Nu, bet protams. Bet es gribēju turpināt par to, ka mums šogad beidzot ir tāda izvēle – 16 partijas. Tas ir ļoti daudz, un man liekas, ka tas kaut kādā mērā rāda, ka mums tiešām ir mainījušās prasības. Un mēs, kas te sēžam, kaut kādā mērā pārstāvam to pēdējo lielo demogrāfisko uzrāvienu, kas ir tie…

Zaiga Pūce: No 1983. līdz 1987. gadam dzimušie?

Agnese Logina: Es skaitu līdz 1991. gadam. Tas parāda, ka mēs pārstāvam pavisam jaunus spēkus. Ir citas prasības. Prasām kaut ko citu, sagaidām kaut ko citu no parlamenta, no cilvēkiem, kas ir šī vara dažādās formās. Tāpēc ir normāli, ka, uz to reaģējot, rodas jauni spēki. Un ļoti, ļoti labi ir tas, ka mēs jau šogad mazinām to stigmu un cilvēki tiešām aktīvi pauž savu politisko nostāju, ir visi tie profila bilžu rāmīši feisbukā. Es atceros, ka 2014. gadā ar dažiem cilvēkiem man bija bail runāt par balsošanu. Bet tagad tas ir normāli, piemēram, satieku kādu un… Nu labi, esmu kandidāte, un tas laikam nav nekas neparasts, ka cilvēki rindā pie "Rimi" kases man jautā: "Kas, starp citu, jums tur ir ar to un to partijas punktu?" Tas ir normāli, tam tā vajag būt. Bet arī citi cilvēki tiešām liek tos rāmīšus un pauž savu viedokli. Tādā veidā arī mazinās tā stigma. Vismaz mūsu paaudzē mazinās. Es ceru, ka tas turpināsies arī nākamajās paaudzēs, t.i., tajās, kas tagad varēs balsot pirmo vai otro reizi.

Poļina Ivļeva: Ja runājam par kandidēšanu pašvaldības vai, it īpaši, Saeimas vēlēšanās, es tomēr atdalu pilsonisko aktivitāti un politisko līdzdalību. Viena lieta ir gribēt – gribēt iesaistīties, bet pavisam cita lieta ir strādāt kā deputātam pašvaldībā vai Saeimā. Pirmo reizi es kļuvu par deputāti, kad man bija 24 gadi. 23 gadu vecumā man likās: ja es būšu deputāte, viss būs citādi, es parādīšu tiem večiem, kā vajag strādāt. Un man vēl ir politoloģes izglītība, es rakstīšu lēmumus, es viņiem izstāstīšu, kā vispār pareizi un pēc teorijas tam visam ir jāstrādā. (Zālē smejas.) Un jūs būsiet pārsteigti, bet visiem bija vienalga. (Smejas.) Jo mēs esam dziļā, dziļā opozīcijā, kas vēl lielākā mērā to visu apgrūtina. Viena lieta ir tikt ievēlētam, bet otra – spēt realizēt to, ko tu esi solījis. Ir apstākļi, ir koalīcija un pozīcija, kas lielā mērā ietekmē gan tavas iespējas, gan arī vispār ticību visam šim pasākumam. Pēc gada es biju tik ļoti vīlusies. Es sapratu, ka man ir grūti un es nevienam neesmu šeit vajadzīga. Iedzīvotāji, kas ar mani runāja, nesaprata, ko dara deputāts, – neapjēdza ne viņa pilnvaras, ne pilnvaru robežas. Viņi atnāk un saka: "Man ir problēma, es tev izstāstīju, ej un risini! Uz redzēšanos!" Un pēc pāris dienām zvana un saka, ka neredz rezultātu. Ir ļoti grūti paskaidrot, ka, pat ja es ļoti gribētu, man nav tādu pilnvaru. Ja mēs runājam par vēlēšanām, līdz politiskām aktivitātēm ir mentāli un profesionāli jāizaug. Kaut arī biju jauna deputāte, jaunākā no Salaspils novada domē jebkad ievēlētajiem priekšstāvjiem, esmu nonākusi pie secinājuma, ka deputātam ir jābūt apveltītam ar profesionālām iemaņām un zināšanām. Kad dzirdu, ka cilvēks saka: "Es jau trīs mēnešus aktīvi nodarbojos ar politiku, esmu kandidāts Saeimā un esmu pārliecināts, ka tikšu ievēlēts," – domāju: nedod Dievs! Jo, runājot ar cilvēku, nav svarīgi, kādi ir viņa politiskie uzskati, ideoloģija. Jautājums ir par to, ko tu esi spējīgs sniegt. Man ir testa jautājums, ko vienmēr uzdodu visiem, kas man stāsta, ka aktīvi nodarbojas ar politiku. Es saku: "Nosauc, lūdzu, trīs valsts varas orgānus!" Un tad bieži vien iestājas pauze. Un nevar nosaukt, ir minējumi, ir daudz minējumu, daudz vairāk par trim, bet nevar nosaukt varas orgānus, kādi tie realitātē ir. Un, ja tu nezini elementāras lietas, tad diez vai tu varēsi pieņemt lēmumus un likumus, kas ietekmēs cilvēkus un sociālās grupas, ja tu pat nezini, kas viņiem rūp.

Zaiga Pūce: Arī iepriekšējā diskusijā "Jauns cilvēks politikā" tika aizskarta tēma par vecuma cenzu. Pirmkārt, par iespēju vēlēt no 16 gadu vecuma – gan pašvaldības, gan Saeimas vēlēšanās, bet, iespējams, tas ir jādala. Kā jums šķiet? Vai tas būtu pozitīvi? Vai tas radītu jauniešos lielāku interesi, atbildību, iedziļināšanos? Vai arī tas nav vēlams?

Rebeka Kiršteina: Es atceros sevi 16 gados, un es noteiktu būtu zinājusi, par ko balsot. Bet tajā pašā laikā saprotu, ka vēlēšanu tiesības no 16 gadu vecuma var piešķirt tajā brīdī, kad esam pārliecināti, ka mūsu jaunatne tam ir gatava. Ja politikas zinātne tiek mācīta 12. klasē, tas jau ir par vēlu. Ja politikas zinātni ieviestu ātrāk, jaunieši par to ātrāk sāktu domāt. Tas ir reāli izdarāms, un tas varbūt pat ir nepieciešams. Bet citādi – ja vēlēšanu tiesības tiek piešķirtas agrāk, mēs saskarsimies ar to, ka jaunieši balsos par tiem kandidātiem, kas spēj runāt viņu līmenī. Ir ļoti daudz tiešām zinošu un gudru jauniešu 16 gadu vecumā, bet ir arī daudz tādu, kuriem patīk katru otro vārdu aizstāt ar lamuvārdu. Jaunieši ir ļoti dažādi, un tas ir risks. Es ātri gribēju piemetināt vēl par iepriekšējiem jautājumiem: manuprāt, tiem, kas neiesaistās sabiedriskajās iniciatīvās, pilsoniskajā sabiedrībā, politiskajās partijās, nedaudz pietrūkst drosmes. Es jau divus gadus ar pārtraukumiem esmu nostrādājusi par deputāta palīdzi, un, ja es labi gribētu, es varētu atcerēties visas privātpersonas un organizācijas, kas ir uzrunājušas tos deputātus, pie kuriem es strādāju. Te rodas interesanta situācija – mums ir vajadzības un mums ir brīnišķīgas idejas, ar kurām nedalāmies. Mēs nemeklējam kontaktu ar deputātiem. Tiem, kas to vēl nezina, – piektdienas deputātiem ir paredzētas, lai tiktos ar vēlētājiem. Viņiem ir e-pasti, kas pieejami internetā. Jums ir tā iespēja viņiem rakstīt un prasīt. Esmu redzējusi iniciatīvas, kad cilvēki saorganizējas un raksta par konkrētu likumprojektu, bet tas jādara biežāk. Tas nav jādara tikai tad, kad jau visi striķi trūkst un tu redzi, ka nebūs tāda balsojuma, kādu gribas. Un vēl, nedaudz piemetinot par partijām, par to, ka mums ir izvēle, – es ļoti gribu redzēt noturīgas politiskās partijas Latvijā! Tas ir tik būtiski demokrātijai. Nav pareizi, ka pie pirmajām grūtībām partija sevi likvidē un biedri skrien veidot jaunu partiju. Kad dzirdu, ka ir pilns ar deputātu kandidātiem, kas nomainījuši partijas un stāsta par to, cik grūta dzīve bija iepriekšējā… nu, mīļie draugi, vajadzēja strādāt kārtīgāk! Un tas arī viss! (Zālē smejas.)

Māra Laizāne: Es par tiem 16 gadiem. Nav fundamentālas atšķirības, vai 16 vai 18. Iepriekšējā diskusijā tieši runāja par to, ka tas ir abstrakts nogrieznis, un tieši tā: jaunieši ir ļoti, ļoti dažādi. Kopumā pētījumi rāda, ka Latvijā ir ļoti liela tendence jauniešiem balsot tā, kā balso viņu vecāki. Ir paaudžu saistība. Tas nozīmē, ka arī astoņpadsmitgadīgie un divdesmitgadnieki, kas iet vēlēt, ļoti bieži vēlē par to pašu, par ko vecāki. Es arī pati noteikti nebiju nekāds izņēmums. Jo mūsu vecāki ir cilvēki, kam uzticamies. Kā jau vispirms teicu, ir sajūta, ka šīs zināšanas ir milzīgas un neapgūstamas, un tādā gadījumā vecāki ir tie, kuriem droši var pajautāt. Un arī atbalstīt viņu lēmumu. Godīgi sakot, es arī neredzu risku ar 16 gadiem, man nešķiet, ka tā ir problēma, bet arī neredzu ieguvumu. Tas palielina vēlētāju skaitu, bet nedomāju, ka būtu kvalitatīva atšķirība. Savukārt statistika rāda, ka partijas, kas šobrīd runā visvienkāršāk, uzrunā vīriešus ap un virs 30, kas tātad nav jaunieši… bet viņu uztvert un lasīt prasmes, iespējams, ir citā līmenī… (Zālē smejas.)

Agnese Logina: "Progresīvajiem" ir punkts par to, ka gribam apsvērt ideju par vēlēšanu tiesībām no 16, vismaz pašvaldību līmenī. Kampaņojot Daugavpilī, iepazinos ar puisi, kuram ir 14 gadi, un mēs divas stundas runājām par politiku. Viņam bija tāds politiskais briedums un zināšanas! Bet skaidrs, ka tas bija viens tāds patīkams izņēmums uz citu ne tik patīkamu fona. Cerība ir tāda, ka mēs varētu mainīt to, ka balsojam par cilvēkiem, nevis par ideoloģiju. Un cēlonis tam: mums nav vai tikai tagad veidojas ideoloģijā bāzētas un paredzamas partijas. Tā līdz šim ir diezgan pamatīgi pietrūcis. Man pat kā ļoti liberāli domājošam cilvēkam Latvijas ainavā pietrūkst tāda normāla konservatīva spēka, kas nav ar 19. gadsimta domāšanu, bet operē ar normāliem argumentiem. Un ir cerība, ka jaunieši varētu būt tā grupa, kas to pieprasa, kuriem nerūp, vai cilvēks, kas kandidē no saraksta X, pirms pieciem gadiem ir atjaunojis ciematam Y jumtu vai nē. Viņi vairāk ieklausīsies tajā, ko viņš saka, nevis vērtēs, kāds viņš ir, un to, kā viņš paskatījies uz personu Y pirms 20 gadiem. Cerība ir tāda, ka jaunieši varētu vairāk redzēt pēc būtības. Bet, lai tā varētu būt, tiešām jāuzlabo mūsu izglītība.

Zaiga Pūce: Katrīna, kā tev šķiet? Studenti pārsvarā ir tajā vecumā, kad viņi no jauniešiem, kam vairāk interesē viņu personīgā dzīve, nonāk līdz tam, ka viņi sāk plašāk interesēties par sabiedrību un iesaisti tās norisēs. Kāds ir tavs skatījums par vecuma cenzu?

Katrīna Sproģe: Jā, tas ir laiks, kad satiekam tik daudz cilvēku ar atšķirīgām interesēm. Pat ja studējam vienu un to pašu, redzam dzīvi plašāk un tas mūs daudz vairāk ietekmē. Meklējam pirmo darbu, ievācamies dzīvoklī vieni paši, esam prom no vecākiem, kļūstam neatkarīgāki. Tomēr, atceroties sevi 16 un arī 19 gados, kad bija mana pirmā iespēja atdot balsi, varu pateikt godīgi: es arī nebiju gatava veikt pilnīgi patstāvīgu lēmumu, par ko tiks atdota mana balss.

Zaiga Pūce: Kā tu to secināji? Pēc kā tu to spried?

Katrīna Sproģe: Arī es balsojot uzticējos vecāku uzskatiem, jo tā tajā brīdī bija vienkāršāk. Jau pieminētā izglītības sistēma… Ja jauniešiem būtu izpratne par to, kā veidojas procesi sabiedrībā, kā viņi tos ietekmē un cik tieši vērtīga ir viņu balss, tad to ir vērts apsvērt. Bet vai tas lielā mērā mainīs rezultātu un to procentus? Iespējams, būs tie paši procenti, bet no lielākas cilvēku kopas. Te atkal jādomā par to, cik pieejamas, it īpaši studentiem, ir, piemēram, pašvaldību vēlēšanas. Mēs visi skaidri zinām, ka lielākā daļa augstskolu ir Rīgā. Tomēr studē ne tikai tie cilvēki, kas ir deklarēti Rīgā. Tātad viņiem bieži nemaz nav iespējas aizbraukt uz savu pašvaldību un atdot savu balsi par to, kam viņi tic. Te ir jārunā par pašu vēlēšanu pieejamību un par iespēju to veicināt.

Zaiga Pūce: Vai šo jautājumu varētu risināt Latvijas Studentu apvienība?

Kristīne Sproģe: Par to pašlaik neesam domājuši. Vairāk ir bijušas diskusijas par veselības aprūpi (par ģimenes ārstu pieejamību), bet reālu risinājumu neesam raduši.

Zaiga Pūce: Vai jūs esat runājuši par jauniešu aktivitātes celšanu un iesaisti politikā? Vai arī tā nav tēma, kas jums šķiet aktuāla?

Kristīne Sproģe: Kas ir politika un pilsoniskā aktivitāte? Mēs vairāk rūpējamies par to, lai cilvēks vispār būtu aktīvs un spētu par sevi pastāvēt, izteiktu savu viedokli, neklusētu un gribētu kaut ko mainīt, nevis tikai savā draugu bariņā pasūdzētos, ka kaut kas nav labi… Mēs esam par studentu iniciētām pārmaiņām, un atšķirībā no skolu pašpārvaldēm mums ir daudz lielākas iespējas un autonomija. Mēs daudz ko varam darīt patstāvīgāk un veikt lielākas pārmaiņas. Kāda no dāmām pieminēja, ka ir jāraksta politiķiem. Ar to saskaras arī studenti: mums ir ļoti lielas iespējas, bet mēs tās nezinām. Mēs nezinām, cik īstenībā esam spējīgi un cik daudz varas ir mūsu rokās. Un jā, to vajadzētu sākt mācīt jau agrākā skolas vecumā – nezinu, vai tas ir atsevišķs kurss politikā vai to var iekļaut kāda cita mācību priekšmeta saturā, bet tam kaut kādā veidā ir jānonāk līdz šim jaunajam cilvēkam. Un jāiedod viņam apziņa, ka mēs varam gāzt kalnus. Un tas arī mani pamudināja kļūt aktīvākai – kad es ieraudzīju, ka varam iziet ielās un tiešām kaut ko mainīt.

Poļina Ivļeva: Nedaudz atgriežoties pie partijām un partiju ideoloģijas – kaut arī šobrīd, rakstot programmas, par ideoloģiju partijas piedomā daudz vairāk, tomēr visas partijas lielākoties ir "catch-all"i, un tas nozīmē, ka viņi grib iesaistīt pēc iespējas lielāku auditoriju neatkarīgi no ideoloģijas. Tas arī norāda uz faktu, ka katra balss tiešām ir vērtība. Tas ir mīts, ka nav svarīgi, vai es aiziešu uz vēlēšanām vai ne. Ja tā būtu, tad partijas netērētu tik milzīgu naudu, lai panāktu atpazīstamību, partijas biedri un kandidāti neietu ielās, lai uzrunātu savus vēlētājus.

Zaiga Pūce: Nebrauktu uz Daugavpili, divas stundas nerunātu ar četrpadsmitgadīgu jaunieti. (Norāda uz Agnesi Loginu.)

Poļina Ivļeva: Jā, viņi brauc uz tikšanos kaut vai ar pāris cilvēkiem, jo tas ir ļoti vērtīgi. Kandidāti un deputāti to tiešām novērtē. Vismaz "Saskaņā" to novērtē ļoti. Otrs, ko gribēju pateikt, – jaunieši un citi cilvēki, kas sāk kādu sabiedrisko aktivitāti, noteikti atduras pret kādu sienu, tas var būt cilvēks, problēma, finanšu trūkums. Un, lai sasniegtu nosprausto mērķi, ir jāpieliek krietni vairāk pūļu. Tu vari atdurties pret birokrātisko sistēmu, kas jau ir uztrenēta risināt jautājumus, nerodot risinājumu. Ir arī gadījumi, kad likumiskā risinājuma vispār nav. Bet ir cilvēki, kuriem ir tādas rakstura īpašības, kas viņiem ļauj cīnīties. Jo tur tiešām ir jābūt cīnītājam. Bet jaunam cilvēkam var arī nebūt tam laika. Vai sievietes – es atļaušos atgādināt mūsu tēmu "sievietes politikā" –, it īpaši gados jaunas, pat ja viņas par to nav aizdomājušās, nonākot pie 30 gadu sliekšņa, gribi vai negribi, aizdomājas par ģimeni, bērniem. Un, kad parādās bērns… Man pašai ir dēls, viņam ir četri gadi. Un varu pateikt, ka trīs gadus biju atrauta no agrākās vides, jo man pilnīgi mainījās interešu loks, mainījās fokuss, un visa sabiedriskā aktivitāte uz kādu laiku... Nav tā, ka sabiedriskās aktivitātes palika aizmugurē un es neko nedarīju, bet mainījās prioritātes.

Zaiga Pūce: Es tieši gribēju pāriet uz manu mīļāko sarunas sadaļu par sievietēm politikā. Par sienām jeb stikla griestiem. Prioritātēm, bērniem, ģimeni, varbūt arī sabiedrības aizspriedumiem, kur ir vai nav sievietes vieta. Kā jūs saredzat – vai tas, ka jūs esat sieviete, jums palīdz vai traucē? Vai arī tam nav nekāda sakara ar jūsu panākumiem šajā vidē?

Māra Laizāne: Es vispirms gribētu oponēt iepriekšējam izteikumam, jo nepiekrītu, ka Latvijā visas 16 partijas šobrīd ir "catch-all". Man šķiet, ka tieši šobrīd nav šādas tendences. Runājot par šo konkrēto paneli, es saprotu, ka ir partijas, kas izmanto sociāldemokrātiju kā "catch-all" aizspriedumu, un ir partijas, kurās sociāldemokrātija varbūt ir ideoloģija, kas tiek ieturēta tās līnijā. Bet šajās vēlēšanās es īsti tam nepiekritīšu. Jā, mums ir bijusi šī tendence, "catch-all" ir izpaudies kā etniskais balsojums, bet šogad, fingers crossed1ii, statistika rāda, ka mēs nedaudz laužam šo tendenci. Parādās arī citas partijas, kuras sadalās pa šiem nacionālajiem. Savukārt, turpinot sieviešu tēmu, – man ir pusotru gadu vecs dēls, es dibināju partiju tad, kad viņam bija pusgads. Tātad visa mana politiskā līdzdalība ir bijusi vienlaikus ar mazu bērnu. Esot liberālā un modernā spēkā, atšķirība ir tāda, ka mans bērns man ir ļoti daudz kur bijis līdzi. Un, ja partijā ir cilvēki, kas grib sadarboties, ir ģimenēm draudzīgi – draudzīgi jaunajām māmiņām un tētiem, – tad tā nav problēma. Bet tas ir iekšēji, es šo draudzīgumu ļoti, ļoti izjutu un novērtēju. Tas arī apstiprināja manu partijas izvēli – iespēja piedalīties, esot arī jaunajai māmiņai. Bet, runājot par burbuļiem: tajā brīdī, kad es ar video paziņoju par savu kandidatūru (un pieminēju, ka esmu sieviete), tad komentāri pie video mani pārsteidza. Un arī kampaņojot. Jo, piemēram, zem manu kolēģu – vīriešu – video neviens nav mēģinājis ar viņiem iepazīties.

Zaiga Pūce: Varbūt viņi nav tik simpātiski?

Māra Laizāne: Tā ir, jā, es esmu visskaistākā. (Smejas.) Esmu mudināta arī tomēr nodarboties ar bērnu audzināšanu, nevis iesaistīties politikā. To esmu sajutusi, un mani tas pārsteidza tieši tāpēc, ka mana vide bija ļoti atbalstoša, tai skaitā mana ģimene, mans vīrs, mani vecāki, mani radi, mana partija. Bet, protams, ir ļoti dažādi varianti. Ir cilvēki, kas uzskata, ka tā nav jaunu sieviešu vieta, ka jaunām sievietēm ir jāaudzina bērni.

Zaiga Pūce: Vai tādā gadījumā politika ir vecu sieviešu vieta?

Māra Laizāne: Ļoti labs jautājums. Es nezinu, vai tā ir arī vecu sieviešu vieta. Bet jaunām sievietēm katrā ziņā tur tiešām nav, ko darīt. Arī uz ielas kampaņojot ir īpatnēji, ka ar mani koķetē, nevis runā par būtisko. Vai citiem maniem kolēģiem komentē bukleta fotogrāfijas – kuras ir smuki nopozējušas un kuras nav. Tur šis dzimumu aspekts parādās nenoliedzami. Kad vajadzēja pieteikties kandidēšanai (mums šis process partijā bija atvērts), visi, kam bija interese, varēja pieteikties, bet sieviešu pieteicās ļoti maz. Šobrīd no 110 kandidātiem ir 43 sievietes, tā nav pat puse. Bet pašā partijā sieviešu biedru skaits ir daudz lielāks nekā 43. Tad, kad sarakstā kaut kas mainījās un parādījās brīva vieta, tieši apzinoties, ka sieviešu ir mazāk, speciāli tika publiski uzrunātas tieši sievietes. Un, kad bija šis atkārtotais uzaicinājums, tad pieteicās kādas trīs vai četras. Un es saprotu to sajūtu, jo pati arī šaubījos. Man likās, ka esmu par jaunu, par nepieredzējušu. Un es nevainoju katru konkrēto sievieti, es to ļoti labi saprotu. Jo par manām idejām, par saturu, par ko es runāju, ar mani grib runāt ļoti maz. Es gribētu diskutēt par ideoloģiju, aizstāvēt veselības aprūpes plānus un vēl... Bet pretī saņemu komentārus par to, kāda man ir kleita uz bukleta vāka… Tā ir īpatnēja pieredze. Un tas nav kaut kas tāds, ko gaidīju, jo partijā ar to absolūti nesaskāros, tur cilvēki klausījās, ko es saku. Tas noteikti ir kaut kas tāds, kas … es negribu teikt “jāpārvar”, jo nav jau nekas tik ārprātīgs, bet man noteikti bija jāadaptējas tam, ka tas ir citādāk.

Agnese Logina: "Progresīvajiem" šajās vēlēšanās visu piecu sarakstu līderes ir sievietes. Tas, protams, izsauca zināmu rezonansi, kas ļoti labi ilustrē to, par ko Māra tikko runāja. Mūsu gadījumā tiek uzdoti jautājumi: “Kāpēc?”, “Kāda jums ir kompetence?”, “Kā jūs to vispār varat?” Un tamlīdzīgi.

Zaiga Pūce: Es tviterī pēc Latvijas Televīzijas raidījuma redzēju jautājumu: "Kas tās par piecām vecmeitām tur sēž?"

Agnese Logina: Tas jau vēl tā, bet bija arī: "Smukas meitenes, žēl, ka komunistes." (Visi smejas.) Tas tā normāli. Biju Daugavpilī svētdien un iedodu bukletu, kur mēs – visu piecu sarakstu līderes – esam uz vāka, un viens vīrietis man jautā: "Ah, kāpēc tikai sievietes?" Es viņam uzreiz savā lauzītajā krievu valodā jautāju, vai viņš to pašu jautātu, ja tur būtu pieci vīrieši. Viņš it kā grib teikt, ka jā, bet nu skaidrs, ka viņš to neprasītu, jo tad tas būtu normāli. Tas, ka politika zināmā mērā ir ar dzimtes ievirzi, nosaka to, kā mēs vispār organizējam sarunas. Piemēram, pirms divām nedēļām bijām uz pārraidi "Partija fokusā", un studija izveidota tā, ka sievietei tur ir neērti sēdēt. Respektīvi, tur ir salikti tie beņķi, nav, kur atspiesties, tas ir diezgan neērti, esam ierobežotas. Un tad atnāk vīrieši, apsēžas, izpleš kājas, saliek rokas – viņiem tas ir piedodams. Ja mēs tur tās kājas ne tā noliktu, tad būtu: "Nu, smukas komunistes, bet nemāk smuki sēdēt, nemāk turēt taisnu muguru un vispār tādām nevar uzticēt valsti." Nu, ja tu pēc tā vērtē politiķus, tad okei… Bet par jaunu sievieti politikā: tā pieredze ir tāda, ka ir cilvēki, kas runā pēc būtības, un ir arī cilvēki, kas grib iepazīties. Ir visādi kuriozi. Es nāku no katoliskas vides. Kad paziņojām sarakstu līderes, man tajā pašā vakarā rakstīja viens puspazīstams cilvēks, kurš zina manu ģimeni: "Bet kā jūs, no tādas katoliskas vides nākdama, varat būt tajā trakajā geju un feministu partijā?" Un es saku: "Nu ziniet, es pati esmu tāda traka feministe." Un viņš man atbild ar citātu par to, kādām ir jābūt sieviešu un vīriešu attiecībām. Un, protams, tas citāts ir no viņa paša grāmatas, jo viņš kādreiz ir uzrakstījis grāmatu par šo tēmu. Es arī gribu uzrakstīt grāmatu, lai to pēc tam varu citēt un teikt – re, kur tas ir rakstīts: melns uz balta! Tā ir! (Visi smejas.) Skaidrs, ka vīriešiem tā nebūtu! Šajā jautājumā sieviešu pieredze noteikti ir citādāka, un tas izpaužas arī sīkumos – kā ir iekārtota telpa, kad tu runā. Mums arī nesen bija viena diskusija, pēc kuras galvenais komentārs bija par to, ka man bijusi pārāk īsa kleita. Bet no otras puses – kad Roberts Putnis bija vienā preses konferencē ieradies šortos, viņu arī par to noēda. Tā kā tie ir tādi vispārēji stereotipi – kādam jābūt politiķim. Jo mēs joprojām sagaidām, ka politiķis ir cilvēks uzvalkā. Varbūt, ja es nēsātu uzvalku, tas būtu vairāk okei. Tā kā Žanele Monē to dara.

Zaiga Pūce: Vai jums bija viegli nonākt līdz lēmumam, ka visi pirmie numuri ir sievietes? Un vai jums pietika cilvēku resursu?

Agnese Logina: Tas vairāk ir jautājums Dacei Kavasai, kura ir auditorijā, jo tas vairāk nāk no… Tas bija dabisks lēmums, jo taisnīgums un solidaritāte ir ļoti dziļi integrēta mūsu programmā. Kā Dace to dabūja gatavu, ir atsevišķs jautājums, jo mums arī bija tā pati problēma, par ko tikko runāja Māra – aicina sievietes, bet viņas neatsaucas. Es sapratu, ka iepriekšējā diskusijā visi dalībnieki būs vīrieši, tāpēc mēs tiešām dienu meklējām sievieti, kas atnāktu, bet katrai bija savi iemesli – daļa nebija valstī, daļa negribēja, un tas arī ir saprotami. Esmu pēc dabas cīnītāja: ja kāds man pasaka, ka to vai citu nevaru izdarīt, man ir tāds: "Watch me!"iii, un tad es to visu izdaru. Tāpēc ir svarīgi tas, ko iepriekš minēja arī Māra, – mums ir vajadzīgi pozitīvi piemēri. Un es ceru, ka, neraugoties uz to, kādi būs rezultāti 6. oktobrī, tas, ka mēs te esam iznākušas priekšā, pateikušas, ka var darīt arī šitā, jau ir ļoti pozitīvs iznākums.

Rebeka Kiršeina: Godīgi sakot, es neesmu saskārusies ar kādu īpašu attieksmi tāpēc, ka esmu sieviete. Varbūt drīzāk tas, ka esmu jauna… Atceros, ka mēs kampaņojām Rīgas domes vēlēšanās un man jautāja: "Kura tu esi sarakstā? Tu tāda godīga izskaties." Tas varbūt ir jaunības faktors. Bet tajā pašā laikā ko reāli esmu iemācījusies "Jaunajā Vienotībā", – tie, kas neizdara, ir tie, kas nav gribējuši izdarīt. Ja gribam kaut ko sasniegt, mēs mierīgi to varam. To brīnišķīgi ir pierādījuši daudzi, kas šobrīd ir partijas valdē. Sadarbības partneri citās valstīts man ir jautājuši: "Kā jūs tur tās sievietes iesaistāt? Jums ir kvotas vai kā?" Mums kvotas nekad nav bijušas nepieciešamas. Īpaši varu runāt par jaunatnes organizāciju. Protams, ir bijuši gadījumi, kad sēžam un domājam, ko darīt, jo mums no astoņām vietām sešās ir meitenes un mums šitas ir jārisina. Bet ir bijuši gadi, kad ir pilnīgi otrādi. Man nekad nav bijusi īpaša sajūta par to, ka esmu sieviete. Es gribu politiku, gribu būt politikā, eju un daru. Ja jautājums ir, kur ir jaunas sievietes vieta, – ja šī jaunā sieviete grib būt politikā, tad tur arī ir viņas vieta. Manuprāt, brīnišķīgs piemērs ir Zviedrijas kristīgo demokrātu partijas pārstāve Eba Buša-Tūra – viņa ir pietiekami jauna, viņai ir ģimene, un viņa vada partiju, kura pēdējo gadu laikā aug, viņa savu vietu izcīnīja tieši ar jaunatnes organizācijas ietekmi. Šie piemēri iedvesmo. Un ir vairākas Eiroparlamenta deputātes, kas mani personīgi iespaido un iedvesmo. Mums ir sava Inese Andersone, kas arī reizēm savu bērnu ņēma līdzi uz Rīgas domi. Un tajā brīdī, kad tu neklausies, bet ej un dari – ja tev nav, kur to bērnu atstāt, tad tu viņu ņem līdzi uz Rīgas domi. Un ir arī Eiropas Parlamenta deputāte, kas ir ņēmusi līdzi savu bērnu. Tas ir vairāk par to, ka mēs laužam stereotipus. Tajā pašā laikā es neesmu saskārusies ar īpašu attieksmi. Man ir diezgan pozitīva pieredze. Un Eiropas līmenī redzu ļoti daudz jaunu sieviešu, kas iet un dara. Un mums pat prātā neienāk klausīties, ka tur puiši sēž un saka: "Nu ziniet, jūs vispār esat meitenes." Tajā brīdī, kad paņemam un izdarām vairāk, viņiem mute aizveras. Jo tas ir par darīšanu.

Zaiga Pūce: Jautājums ir par to, vai sievietēm nav jādara vairāk, lai viņas būtu turpat, kur kāds vīrietis, kurš tur ir tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis. Es esmu redzējusi Sabiedrības integrācijas fonda pētījumu par Latvijas uzņēmējdarbības vidi un par sievietēm vadītājām. Tas, kas tur parādās, diezgan izteikti liecina, ka sievietes var darīt un var uzņemties vadību, bet līdz vidēja līmeņa vadībai daudz vairāk ir sieviešu vadītāju, tomēr augstākos amatos pārsvarā vairāk ir vīriešu. Un te ir tas jautājums par nosacītajiem stikla griestiem. Es pati esmu bijusi Latvijas Universitātē studentu padomes vadītāja, un man ir bijusi situācija, ka esmu LU senatore un darbojos budžeta komisijā, kurā esmu vienīgā sieviete. Mēs iepazīstamies, un pirmais jautājums ir par to, ka komisijai vajadzētu sekretāri. Un kā jūs domājat, uz kuru pusi pagriežas visas galvas? Protams, ka es to varu izdarīt, es varu būt gan senatore, gan sekretāre, gan arī piedalīties lēmumu pieņemšanā un iesniegt priekšlikumus. Jautājums: kāpēc?

Rebeka Kiršteina: Man tādā ziņā ir paveicies, jo piederu pie nedaudz jaunākas paaudzes, tāpēc man jau ir bijušas priekšgājējas, kas šo ceļu ir izlauzušas, un tad es varu arī tā nedaudz brīvāk justies. Jo es zinu arī daudzas jaunas sievietes, kas ir audzinātas kaut kādā īpašā vidē, – jādomā, ko tu apprecēsi, jādomā, kad tev būs ģimene. "Jā, mācies, mācies, bet ģimene?" Man viss ir bijis ļoti iedvesmojoši. Varbūt, ka vēl neesmu tikusi līdz pirmajam aplauzienam, kurš, es ceru, tā īsti arī varbūt nemaz neatnāks, bet šobrīd tas, ar ko esmu saskārusies, ir bijis ļoti pozitīvi. Protams, tas zināmā mērā ir, pateicoties priekšgājēju pieredzei. Varbūt arī tāpēc, ka esmu partijā, kur ļoti ilgi mums vadītāja bija sieviete un par kuras vadības metodēm sūdzējās daudzi vīrieši. (Smejas.) Varbūt tas kaut ko ietekmē.

Poļina Ivļeva: Mums arī Vidzemes sarakstā pirmais numurs ir sieviete un nodaļas vadītāja ir sieviete, un vispār sieviešu mums netrūkst, gudru un ar pieredzi. Tas, ko es gribētu pieminēt, – mūsu sabiedrība ir pilna ar stereotipiem. Vara daudziem asociējas ar vīrieti, militārās struktūras asociējas ar vīrieti. Man grūti komentēt iemeslus, bet, ja mēs katrs padomāsim, tad arī sevī atradīsim tos pašus stereotipus. Bet, kas attiecas uz mani personīgi, pati nejūtos tā, it kā cīnītos ar vīriešiem. Es konkurēju ar personībām. Un es arī pārāk daudz nepievēršu uzmanību vīriešu-sieviešu jautājumam šādā kontekstā, tāpēc nejūtu diskrimināciju personīgi, tomēr kopumā sabiedrībā tā pastāv un vēlēšanu rezultāti to pierāda – lai gan iepriekšējās vēlēšanās ap 48% kandidātu bija sievietes, tika ievēlētas tikai 18%.

Zaiga Pūce: Bet kas ir tie, kas balso?

Poļina Ivļeva: Tas ir labs jautājums, bet, kā jau mēs noskaidrojām diskusijā, mums diemžēl lielā mērā nav informācijas.

Sandra Mētra: Tā ir, CVK publicē diezgan daudz informācijas par vēlētāju attieksmi, par to, ko viņi domā darīt, par ko viņi plāno balsot, un tad analizē vēlētāja profilu, bet par vēlēšanām, kas ir notikušas un kur tiešām pastāv faktuālā statistika, vienīgie salīdzinājumi pieejami tikai pa reģioniem, bet nav uzskaitītas ne vecuma grupas… Publiski netiek sniegta informācija par to, vai sievietes ir ļoti aktīvi balsojušas un vīrieši vispār nav balsojuši vai kaut kā tā…

Zaiga Pūce: Manis dzirdētā informācija, kas gan tiešām laikam nav publiski pieejama, bet ir statistika, ko mēdz pētīt partijas, liecina, ka politikā aktīvāki tomēr ir seniori – gan seko tai līdzi, gan vairāk iet balsot. Gan arī to, ka sievietes ir aktīvākas vēlētājas.

Māra Laizāne: Es stāstīju par komentāriem par bērnu audzināšanu – komentētājas pārsvarā ir tieši sievietes. Tas ir sociālais uzskats par to, ar ko ir jānodarbojas jaunai sievietei, – ieteicams ar demogrāfijas veicināšanu.

Zaiga Pūce: Es varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka mums šobrīd nav nevienas partijas, kurā 50% vai 51% kandidātu būtu sievietes. Kā jums šķiet, kas ir iemesls? Sieviešu pašcenzūra?

Poļina Ivļeva: Bet es īsti nesaprotu, vai tas ir tik svarīgi – tas procentuālais sastāvs. Jo varbūt arī vīrieši tiek ievēlēti ne dzimuma dēļ, bet tāpēc, ka viņi tiešām ir spēcīgāki. (Zālē ūjina.) Varbūt spēcīgāki tādā ziņā, ka viņi spēj pārliecināt. (Zālē ūjina.) Es domāju, ka nevajadzētu tik lielā mērā runāt par sievieti vai vīrieti. Var būt personības, kas nespēj uzrunāt, vai arī ir konkrēti kandidāti, kuri ir spēcīgāki šajā jomā.

Agnese Logina: Tas būtu ideālā pasaulē – ja mēs tiešām balsotu par personībām un par kandidātiem, un par attiecīgām programmām, un tamlīdzīgi. Bet mēs esam ļoti tālu no ideālās pasaules, un tas, ka pagājušajās vēlēšanās… šobrīd Saeimā no 100 deputātiem 18 ir sievietes. Nav tā, ka maģiski politiskie talanti iedzimst tikai vienā dzimumā, nu tā nav. Mums šī saruna ir katru gadu. Arī kino jomā katru gadu ap februāri, kad ir “Oskari”, un šī saruna ir katru gadu dažādās mākslas, kultūras, sabiedriskās aktivitātes jomās. Nu nav tā, ka kaut kā maģiski viens dzimums ir kaut kādā ziņā spējīgāks nekā otrs dzimums. Tas ir tas, ko mēs sagaidām, un arī tu iepriekš minēji, ka mēs varu asociējam ar vīrieti. Un tas mums ir jāmaina, un tāpēc ir ļoti svarīgi, ka mēs šeit esam. Kāpēc mēs runājam tik daudz par reprezentāciju? Tāpēc ka neesam viendabīga homogēna masa, mēs esam ļoti dažādi cilvēki ar atšķirīgu pieredzi, un, jo dažādāki ir cilvēki, kas mūs pārstāv, jo atšķirīgāki ir viņu pieņemtie lēmumi. Ja mūs pārstāv tikai 50-60 gadu veci cilvēki , kuriem nav ne jausmas, kā dzīvo mana paaudze, kā dzīvo drusku vecāka paaudze, kā dzīvo jaunieši, tad par kādu kvalitatīvu attīstību varam runāt? Tu zini tikai to, ko tu zini, ar ko tu esi saskāries, cik daudz tu spēj uztvert un cik tavs prāts ir atvērts. Tāpēc reprezentācija ir ārkārtīgi svarīga. Un es domāju, ka nākamajās vēlēšanās būs labāk un ar katru ciklu arvien labāk. Kā jau Rebeka teica. Man, piemēram, kaut kādos aspektos ir daudz vieglāk, jo man ir ļoti uzņēmīga un ļoti trail-blazeriv māte, kas ir izdarījusi tik daudz ko. Un, ja man kāds pārmet par to, ka man manā vecumā vēl nav bērnu, tad es saku: "Nu vispār manai mammai bija 38, kad es piedzimu." Un tas parasti visiem aizbāž mutes. Un tajā vecumā tā bija diezgan liela uzdrīkstēšanās. Ar katru paaudzi būs arvien vieglāk. Un es domāju, ka mums pēc gadiem desmit vairs šādas sarunas nebūs.

Māra Laizāne: Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc es kandidēju: es ļoti gribētu, lai tad, kad manam dēlam būs 30 gadi, lai viņam tas liekas absurdi. Lai tad, kad es viņam stāstītu, ka sēdēju panelī, kur mēs par šo tēmu runājām, tā liktos kaut kāda antīka parādība. Jo es uzskatu, ka esmu kvalificētāka par ļoti daudziem deputātu kandidātiem vīriešiem, kas šobrīd ir manā vecumā, kuriem, iespējams, arī ir pusotru gadu vecs bērns. Varbūt maldos, bet neesmu redzējusi, ka kāds sūtītu viņus sēdēt mājās ar bērniem.

Zaiga Pūce: Paldies dāmām uz skatuves! Vai mums ir kāds jautājums no zāles?

Dace Kavasa, no zāles: Es gribu papildināt: mēs "Progresīvajos" speciāli izskatījām Rīgas sarakstu pagājušajās vēlēšanās. Kā Agnese minēja, viens no iemesliem, kāpēc ielikām visus pirmos numurus sievietes – es nebiju tai valdes sēdē, tas ir Roberta Putņa nopelns, es to uzzināju tikai pēc tam – sievietes tiek svītrotas par 18% vairāk. Datu par to, kurš un kā vēlē, nav. To vispār nav, arī CVK. Tātad mēs nezinām, cik kandidātu sievietes ir izsvītrojušas un kurus, bet to, ko mēs skaitījām fiziski, – plusus un mīnusus – sievietes tiek svītrotas par 18% vairāk. Punkts. Un, kā jau teica, tas ir tikai tāpēc, ka sievietei ir jāsēž mājās ar bērniem. "Un ko jūs vispār iedomājaties!" Paldies jums visām!

Diskusiju organizēja biedrības "Ascendum" izdotais interneta žurnāls "Satori". Diskusijas norisi atbalstīja Konrāda Adenauera fonds un Kaņepes Kultūras centrs.