2019. gadā žurnāls "Time" par gada cilvēku atzina 17 gadus veco klimata aktīvisti Grētu Tūnbergu. Kurā brīdī jaunietis kļūst par "pieaugušo" – iegūst spēju rīkoties un uzņemties atbildību? Cik liela ir jauniešu vara, un vai "pieaugušie" viņiem liek šķēršļus? Kādas mūsdienās ir jauniešu attiecības ar sabiedrību un valsti, cik liela ir viņu iesaiste pilsoniskajos procesos? Par šiem jautājumiem domājot, "Satori" un biedrība "Eiropas kustība Latvijā" janvārī rīkoja publisku diskusiju ar nosaukumu "Es neko negribu, gribu visu!", kurā piedalījās mūziķis un podkāsta "Pēdējā pilīte" veidotājs Jānis Krīvēns; publiciste un aktīviste Linda Curika; vidusskolniece un aktīviste Janta Paula Putniņa; Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolotāja Daiga Zirnīte un biedrības "Eiropas kustība Latvijā" prezidents Andris Gobiņš.
Henriks Eliass Zēgners: Tas, par ko mēs gribam runāt, principā ir jauniešu pilsoniskais aktīvisms – skan garlaicīgi, blāvi un neinteresanti, taču aiz "pilsoniskā aktīvisma" slēpjas ļoti vienkāršas un skaidri saprotamas idejas un procesi, kas mums visiem ikdienā ir apkārt; runa ir par jaunatnes iesaisti sabiedrībā un par to, kā un cik aktīvi tā notiek ikdienā. Tā kā es pats vēl esmu diezgan jauns, atļaušos uzskatīt, ka varu spriest par jauniešu dzīvi – to lielā mērā veido mācības skolā, sociālā dzīve ar skolas biedriem un draugiem, taču viss, kas ārpus tā, jau ir saistīts ar sabiedrību: pasākumu apmeklēšana, kultūras patērēšana, iesaistīšanās pilsētas dzīvē, informācijas iegūšana un ziņu lasīšana – tas viss ir sasaiste ar sabiedrību. Lūk, un aktīvisms sākas ar apziņu – proti, vispirms cilvēkam jāapzinās, ka viņš ir sabiedrības daļa, komandas spēlētājs, kas kopā ar citiem veido valsti, piedalās vēlēšanās utt. Šī tēma īpaši aktuāla kļuvusi tagad, klimata pārmaiņu priekšā. Grēta Tūnberga saka: "Šobrīd pie varas esošā pieaugušo paaudze nerēķinās ar jauno paaudzi, dzīvojot uz tās rēķina." Dabas resursi tiek tērēti neapdomīgi, un ar sekām nāksies cīnīties jaunajām un turpmākajām paaudzēm. Taču mūsu diskusijas tēma sākas ar noliegumu – "es neko negribu". Iemesls tam ir biedrības "Eiropas kustība Latvijā" projektā "Eiropas pēdas Latvijā" secinātais, un mēs šodien gribam parunāt par problēmjautājumiem, mēģināt rast to risinājumus.
Man ir izrakstīti daži atzinumi, ko teikuši skolēni, ar kuriem biedrība ir strādājusi projekta gaitā. Vēlos izcelt četras lietas. Pirmkārt: "Mēs, jaunieši, esam melnajā zonā; par mums sāk interesēties tad, kad mums paliek 18, bet tad jau mums sen vairs nav, ko teikt, jo mūsu vēlme runāt ir apklusināta." Otrs izteikums ir: "Nekādas demokrātijas nav; mēs nevaram ietekmēt pat tos procesus, kas tieši attiecas uz mums; pieaugušie bieži izmanto savas varas pozīcijas." Vēl jaunieši bieži saka, ka viņus neinteresē politika, viņi to nesaprot; viss ir pārāk sarežģīti, un jauniešiem rodas sajūta, ka tas neskar viņu dzīvi. Un ceturtā ir izteikums: "Ja es kaut ko daru, visi mani apsmej. Vai man to vajag? Labāk neizlekt!" Par to tad arī turpmākās stundas laikā mēs runāsim.
Sāksim ar Lindu. Es gribu tev pajautāt – kurā brīdī jaunietis kļūst par pieaugušo? Vai pati atceries šo brīdi, kad tu kļuvi par cilvēku ar atbildību, tiesībām un iespējām rīkoties?
Linda Curika: To brīdi es joprojām gaidu. Es skatos uz sevi spogulī un domāju: vai tagad es izskatos kā pieaugusi sieviete, kurai viss ir "salikts pa plauktiņiem"? Tā skumjā ziņa ir tāda, ka varbūt ar citiem veiksmīgiem cilvēkiem tas notiek, bet ar mani tas nenotiek. Es ar šausmām domāju, ka kļūšu par to 70 gadus veco sievieti, kas saka: "Tu esi tik jauns, cik jauns esi savā sirdī!" un tādas lietas.
Henriks: Bet vai tu atceries pirmo reizi, kad apjauti sevi kā pilsoni, kā aktīvu cilvēku ar atbildību un iespējām kaut ko darīt?
Linda: Tas noteikti nebija skolā. Es gan biju skolas padomē, bet šī padome vairāk bija paredzēta tam, lai rīkotu tusiņus, nevis lai veicinātu pārmaiņas. Kad mēs mēģinājām veicināt pārmaiņas, tas vienmēr tika uztverts ar nepatiku. Tā, it kā neko nesaprotošie jaunieši bāztos pieaugušo cilvēku lietās. Mani radikāli izmainīja dalība dažādos Eiropas projektos, kur piedalījās daudz jauniešu, kas teica: "Mēs mainīsim pasauli!", un tad es arī domāju: "Jā, mēs mainīsim pasauli!" Tāda pieredze maina skatpunktu. Tā varbūt nerada sajūtu, ka tu tūlīt atgriezīsies Latvijā un kaut ko mainīsi, un iesāksi visādas lietas, bet sniedz jaunu skatpunktu, ka tas ir iespējams un ka kaut kur citur arī ir cilvēki, kas domā līdzīgi kā tu un ir aktīvi.
Henriks: Labi, tātad cilvēks nepieaug. Tad mēs varam tālāk jautāt Jantai par to melno zonu, kurā neviens neko nedzird. Tu esi jaunatnes organizācijā "Protests", aktīvi piedalies dažādos pasākumos, un šķiet, ka tev tā vēlme tapt dzirdētai tomēr nav apklusināta. Kas ir tas, kas tevi motivē piedalīties šajos pasākumos?
Janta Paula Putniņa: Kad biju jaunāka, man likās ļoti sarežģīti izteikties, un es izlikos, ka man nav viedokļa. Es centos būt tā "pelēkā masa". Bet tagad esmu sapratusi, ka man ir daudz viedokļu un tie ir jēdzīgi, ka es varu kaut ko darīt. Vienīgais, kas jādara – jāizrāda iniciatīva, jo ir ļoti daudz veidu, kā iesaistīties. Vajag tikai nedaudz sevi pabīdīt, jo neviens tev pakaļ neskries.
Henriks: Vai tu ļoti spilgti izjūti problēmas, kas, tavuprāt, ir jārisina, pārdzīvo par tām?
Janta: Klimata krīzi noteikti. Nedrīkst izlikties, ka tādas nav, jo tas nozīmētu zāģēt zaru, uz kura tu pats sēdi. Ir arī dažādas sociālas problēmas, piemēram, minoritātes, kuras tiek ignorētas. Ir ļoti svarīgi, lai tās taptu dzirdētas.
Henriks: Runājot par citiem jauniešiem – vai tā ir izplatīta parādība tavā skolā, vai arī tu esi viena no tiem "izlēcējiem"?
Janta: Es teiktu, ka man apkārt ir cilvēki, kas pauž savu viedokli un iesaistās, bet ir arī tādi, kas neko globālu necenšas darīt. Bet arī tas ir okei. Galvenais, jābūt saprotošam pret tiem, kas cenšas kaut ko darīt, nevis teikt viņiem: "Tu nevari to darīt, tu neesi pieaugušais!" Kurā brīdī tad tu kļūsti par pieaugušo?
Henriks: Kā varam secināt, tāda brīža laikam nav. Turpinot ieskrējiena apli, pāriesim pie Jāņa. Es īsti nezinu, vai tu tam piekrīti, bet, manuprāt, tevi var saukt par pilsoniski aktīvu cilvēku.
Jānis Krīvēns: Kā uz to skatās.
Henriks: Piemēram, podkāsts "Pēdējā pilīte", ko tu taisi. Tam ir diezgan plaša jauniešu auditorija, vai ne?
Jānis: Lielākā auditorijas daļa ir 18–25 gadu veci, bet tas arī skaitās jaunietis.
Henriks: Es vakar redzēju tavā "Instagram" storijā, ka tu biji aizgājis uz jauno bezmaksas HIV pārbaudi.
Jānis: Jā, Stabu ielā otrdienās no pieciem līdz deviņiem vakarā. Tas ir ļoti vērtīgi. Latvija HIV inficēto skaita statistiskajos reitingos ir pirmajā vietā Eiropā. Tāpēc ir svarīgi aiziet pārbaudīties. Lielākā daļa slimnieku ir 30–40 gadus veci heteroseksuāli vīrieši. Lieciet aiz auss un ejiet pārbaudīties!
Henriks: Šis, manuprāt, ir uzskatāms piemērs aktīvisma tipa rīcībai. Bet vai tu apzinies savu ietekmi? Varbūt vari pastāstīt, kā tu iesāki veidot savu podkāstu?
Jānis: Es sākumā gribu pateikt par jauniešiem. Man liekas, ka veselīgs jaunietis ir dusmīgs jaunietis – tāds, kuram viss besī. Ja tev viss nebesī un tu esi jaunietis, tu man jau sāc likties aizdomīgs. Es tādus nezinu. Tev ir jābūt nedaudz dusmīgam, domāt, ka vajag mainīt lietas, jo tikai tajā mirklī var notikt progress. Ja visi būtu ļoti priecīgi, sajūsmā, nekāda attīstība nenotiktu, nekas jauns neparādītos. Tāpēc, ja jūs esat dusmīgi jaunieši, kuriem viss riebjas, ļoti labi – jūs esat veselīgi jaunieši, ar jums viss kārtībā. Es sāku pamanīt, ka varu atstāt iespaidu tad, kad vairāk sāku taisīt podkāsta epizodes. Pirmajā brīdī biju ļoti pārsteigts. Man likās, ka neviens tās neskatīsies, nekas nesanāks. Es biju ļoti izbrīnīts, kad cipari turpināja augt. Neviens līdz šim pat nebija mēģinājis sasniegt to auditoriju, kuru es sasniedzu; neviens vēl nebija ar viņiem runājis. Tad es to attīstīju tālāk. Varbūt tā var teikt – es brīžiem cenšos auditoriju motivēt, rādīt labāku piemēru, kā man liekas pareizi.
Henriks: Daiga, tev, skolotājai, jaunieši ir apkārt visu laiku. Kurā brīdī viņi sāk sevi apzināties kā sabiedrības daļu?
Daiga Zirnīte: Tikko dzirdētais to apliecina – ja dusmīgi, tad sāk arī apzināties. Es skolā reti redzu dusmīgus jauniešus. Es gribētu, lai viņi ir gan dusmīgāki, gan kvēlāk un agresīvāk strīdētos. Piemēram, vakar es, skolotāja, daudz vecāks cilvēks, aizstāvēju vārda brīvību. Man tas šķita kaut kas pilnīgi ārprātīgs. Mēs pārrunājām kādu Aristoteļa tekstu un nonācām pie tā, ka viena no manām 10. klases skolniecēm meklēja pēc vārda "cenzūra". Es diezgan bieži jūtos kā dusmīgākā, agresīvākā provocētāja salīdzinājumā ar tiem, kas sēž klasē.
Henriks: Bet kā tev šķiet, kas viņiem traucē? Kur rodas šī apātija?
Daiga: Iespējams, tas ir skolas fenomens, ko neviens nekādi nevar mainīt. Skola ir laiks, kas jāpārdzīvo, jāizcieš, zināmā mērā tā ir iniciācija. Ja nav kaut kādu mocību mežā, tad skola gan ir jāizcieš. Nevaru teikt, ka es klasē redzu apzinīgus pilsoņus. Šodien biju priecīga, jo dzirdēju, kā viens no maniem skolēniem izcili analizēja Ingas Gailes dzejoli "Migla". Šis dzejolis ir uzrakstīts pirms "MeToo" akcijas, tomēr puisis, Kristaps, viņš par to runāja, kaut arī daudzi par šo tēmu nav gatavi brīvi izteikties, un visi klasē, es tajā skaitā, ar ārkārtīgu interesi klausījās. Tā ir izpratne par to, ka sabiedrībā jārunā arī par neērtām tēmām; ka neērtu tēmu nav. Tas ir svarīgi, bet ne visi tam ir gatavi. Ļoti bieži šķiet, ka viņi ir gatavi runāt par Trampu, bet par Levitu – ne.
Henriks: Tāpēc, ka viņi neko par to nezina?
Daiga: Jāatzīst, ka diezgan bieži nezina. Dažkārt man šķiet, ka jaunumus par lieliem notikumiem pasaulē viņi nav vēl pamanījuši.
Henriks: Viens no tiem skolēnu izteikumiem, ko es sākumā teicu, bija tieši par politiku: ka viņi neko nezina un nesaprot un politika kā tāda jauniešus neinteresē. Andri, kā tev šķiet, kam būtu jānes atbildība par šo situāciju? Vai tie ir skolotāji, vecāki vai valsts, vai viss kopā?
Andris Gobiņš: Recepte vai atbilde ir rakstīta nesenā OECD pētījumā par jauniešu aktivitāti, veiksmi mācībās utt. Pētījumā teikts, ka tā ir mijiedarbība starp skolotāju, skolēnu, vecākiem un gandrīz visu sabiedrību, tur ir tā sāls, recepte un risinājumi. Ļoti daudz ir atkarīgs no skolas vadības; tajā brīdī, kad mēs projekta ietvaros runājām ar jauniešiem skolās – par to, kas viņiem rūp, kādu viņi gribētu Latvijas un Eiropas nākotni –, man radās cits iespaids, atšķirīgs no Daigas novērotā. Varbūt mums paveicās ar tiem 5000 skolēniem. Varbūt tā ir elite, bet varbūt tā ir cita vide. Varbūt kaut kas jāmaina skolās, lai jaunietis justos tā, ka viņam ir jēga kaut ko teikt, paust savu viedokli, varbūt citur viņš jūtas brīvāks.
Bet, kā jau teicu, tā sāls ir saspēlē ar skolas vadību, kurai demokrātiju ir jāgrib veidot. Arī kā direktoram tev ir jādzīvo demokrātija, citādi – kurā brīdī jaunietis kļūs par pilsoni, ja tu pats viņā neieklausies un zini visas pareizās atbildes? Tas pats arī ģimenē. Ja man kā tēvam ir visas pareizās receptes, tad – lai mans puika nezina neko. Kaut kur tai demokrātijai ir jāsākas. Kad mums bija vecāku aptauja par to, ko skolā mainīt, es pajautāju savam dēlam, un viņš uzreiz uzskaitīja piecas lietas: vispirms, kāpēc mums nav nazīšu pie galda utt. Ļoti konkrētas lietas. Pēc tam es skolā teicu – mans puika teica šīs piecas lietas, man liekas, tām līdzās svarīgas ir vēl šīs piecas citas. Šādā veidā mēs paši ieaugam aktīvā pilsoņa lomā. Ja mūs interesēs jaunieša viedoklis, tad jaunietim tāds arī būs.
Henriks: Janta, es gribu pajautāt tev – kā ir ar skolēnu zināšanām par politiku? Kāds ir to līmenis? Tu par to interesējies, aktīvi seko visam līdzi, bet vai tāpat dara arī tavi klasesbiedri?
Janta: Ne visi, daži. Tagad, 12. klasē, mums nedēļā ir viena stunda, ko sauc "Politika un tiesības", un to vada mūsu vēstures skolotāja. Viņa mums jautāja, vai varam nosaukt 10 pašreizējās Saeimas deputātus. Daudzi no maniem klasesbiedriem nevarēja, un tad viņa par mums nedaudz pasmējās. Bet tas arī ir smieklīgi – mums vajadzētu to zināt. Tāpēc nevarētu teikt, ka visi interesējas par politiku. Vēl viena lieta, kas man arī manī pašā ne pārāk patīk, – es vairāk zinu par ārzemju politiku, nevis Latvijas. To es ļoti cenšos mainīt, jo man tagad jābalso.
Henriks: Varbūt tu vari pateikt, kas ir tavi informācijas avoti? No kurienes tu ņem informāciju ikdienā?
Janta: Manam mazajam brālim ļoti patīk skatīties "Panorāmu", tāpēc arī es to reizēm kopā ar ģimeni skatos. Reizēm lasu ziņas, ne tik bieži, cik vajadzētu. Kādu laiku es ļoti daudz lasīju par visu šausmīgo, kas notiek pasaulē, bet tas arī nav veselīgi. Es īsti nezinu, kā lai to balansē. Bet citi "Protesta" dalībnieki ik pa laikam atsūta man kādus rakstus, un tad es izlasu arī tos. Es uzzinu ļoti daudz arī no sava sociālā loka.
Andris: Bieži ir šaurs uzskats par to, kas ir politika. Piemēram, pirms trim gadiem te uz galda būtu plastmasas ūdens pudelītes, šodien mums ielej no kausa normālu krāna ūdeni. Tā ir politika. Vai man ir vieta, kur pieslēgt velosipēdu pilsētas centrā, vai arī tiek domāts tikai par lielajām mašīnām, kas gāzē cauri Rīgas centram, – tā ir politika. Politika ir arī – vai es varu bērnu aizsūtīt vienu pašu uz skolu tā, lai viņš tur droši nokļūst. Kāda ir satiksme, kāda ir mūsu pašu attieksme, cik agresīvi braucēji mēs esam; arī tā ir politika. Ja man pašam neniezēs, kas notiek šeit pat uz skatuves un te, ārā, uz Skolas ielas, tad kāds cits par to parūpēsies, iespējams, tā, kā man tas nepatīk.
Viss kaut kādā veidā ir saistīts ar politiku. Mēs nevaram to ierobežot tikai ar 100 cilvēkiem Saeimā. Arī Rīgas dome, skolas direktors, skolotājs veido savu klases politiku. Pat kā skolēns es veidoju savu politiku ar to, kā es izturos pret citiem; vai es tajā brīdī ņirdzu par to, kurš uzvilcis bikses, zeķes vai vēl ko tādu jocīgā krāsā, vai arī es aizstāvu kaut vai to pašu vārda brīvību, atzīstot, ka man ir cits viedoklis, bet pasakot paldies par argumentētu viedokli.
Daiga: Kad Lindai tika uzdots jautājums par sevis kā pieauguša cilvēka apzināšanos, es iedomājos, ka tas mirklis varbūt ir tad, kad tu pirmo reizi uzdrīksties un sajūti spēku, ka tu vari kaut ko darīt, ka tevi uzklausa un tu vari kaut ko ietekmēt. Tāds sīks piemērs – mēs ļoti bieži ejam pa skolu, gan skolotāji, gan direktors, gan skolēni, gaiteņos mētājas papīri, nomesta pudele, un visi slāj pāri. Ērikam Ādamsonam ir stāsts "Lielās spodrības gaismā", kurā ļoti saprātīgs, labs cilvēks neizglābj mēslu bedrē slīkstošu zēnu, jo viņš pārāk ilgi domā. Gudriem cilvēkiem ir raksturīgi pārāk ilgi domāt un neuzdrīkstēties, nepieliekties, nepacelt to papīru, kuram tu kāp pāri. Tā arī ir mūsu vide. Un es arī reizēm nepaceļu to pudeli, to papīru gaitenī. Ir jānoliecas, jāpaņem, un es domāju: kas es te esmu, lai lasītu papīrus?! Un tā domā lielākā daļa. Uzdrīkstēties; pieliekties; piecelties; nefilozofēt, vajag vai nevajag man to darīt!
Henriks: Viens no tiem padrūmajiem skolēnu secinājumiem bija – viņus par to apsmej un dažādi ietekmē. Jāni, tu esi diezgan daudz ne tikai saskāries, bet arī dažādos formātos runājis par heiteriem. Internetā un "Youtube" viņu ir īpaši daudz, un princips jau tāds pats: tu saņemies kaut ko darīt un tad par to dabū atpakaļ. Kā tu ar viņiem tiec galā, sadzīvo?
Jānis: Man liekas, ka par šo tēmu jau ir tik daudz runāts. Es mēģināšu atbildēt vienā teikumā: ir internets un ir reālā dzīve, un visam, ko tu redzi internetā, ir jāpieiet ļoti kritiski. Pārāk daudz neiespringstu uz komentāriem. Tas viss ir tikai internets, nav svarīgi.
Henriks: Internets – nav svarīgi, labi. Bet kā tev pašam gāja skolā? Tu sāki darboties ar mūziku, vēl skolā ejot, vai ne?
Jānis: Skolā gāja grūti. Man bija briesmīgas atzīmes, biju knapi sekmīgs. Pabeidzu vidusskolu ar vienu nesekmīgu atzīmi – vācu valodā 3. Bet tas, ko es gribu pateikt – skolā gāja grūti; tā ir taisnība, ka lielākajai daļai jauniešu skola ir vienkārši kaut kas tāds, kas jāizdzīvo, jāpārvar. Tā tas ir, un viss. Dzīve pēc tam paliek daudz, daudz vieglāka.
Es nedaudz aizvirzīšos no jautājuma. Man šķiet, ka, daļēji pateicoties visiem jaunajiem formātiem un saziņas veidiem, internetā ir mazliet pamainījušās spēka pozīcijas. Piemēram, tas, ka tu esi vecāks, vairs automātiski nenozīmē, ka tu esi gudrāks. Internets visu ir mazliet pamainījis. Daudzi jauni cilvēki ļoti drosmīgi un bravūrīgi strīdas pretī vecāka gada gājuma cilvēkiem; un viņi to drīkst darīt, un viņiem to vajag darīt, jo tas ir veselīgi. Kad jauniešiem kāds pārmet: "Tu esi jauns!", tas otrs cilvēks jūtas apdraudēts. Tu paliec agresīvs, kad jūti, ka tev kaut kas uzbrūk. Spēka pozīcijas, pateicoties internetam, ir mainītas, un vecāka gada gājuma cilvēki nereti ļoti kritiski un noraidoši izturas pret jauniešiem un viņu idejām, jo jūt, ka viņu pozīcijas ir apdraudētas.
Linda: Es domāju – kaut kādā ziņā tas, kā mēs uz to skatāmies, ir drusku patronizējoši. Godīgi sakot, šāda diskusija varētu būt arī par trīsdesmitgadniekiem, četrdesmitgadniekiem, piecdesmitgadniekiem, manu vecmāmiņu, manu vecvecmāmiņu un par to, cik daudz deputātu viņi var nosaukt. Ir cilvēki, kas interesējas, un ir tādi, kas neinteresējas, ir brīži, kad interesējies vairāk vai mazāk. Manuprāt, jaunieši – es lietošu šo jēdzienu plašā nozīmē, jo dažādos Eiropas projektos "jaunietis" nu jau skaitās līdz 40 gadu vecumam – it īpaši studējot vai mācoties skolā, ir spiesti lasīt, domāt un diskutēt vairāk nekā es šobrīd. Turklāt viņi biežāk tiek kaunināti. Mani neviens nekaunina par to, ka man ir vienalga, vai te kaut kas mētājas. Bet no saviem bērniem sagaidu, ka viņi tomēr savāks, jo es taču esmu viņus labi audzinājusi. Man ir problēmas pašai uz to tā skatīties, it sevišķi medijpratības leņķī, kas ir tik populārs pēdējā laikā, jo mums ir postpatiesība un tamlīdzīgi. Kā mēs, 30 un vairāk gadus veci, kaut ko varam mācīt jauniešiem par medijpratību, ja mēs joprojām lietojam "Facebook" un īsti nesaprotam, kā darbojas tas "TikTok". Man bija vajadzīga pamācība, lai tiktu galā ar "Instagram" storijiem. Tas ir apkaunojoši, bet tā ir taisnība. Es nesaprotu, kā tur liekas vairākas bildes iekšā, bet es ikdienā strādāju ar publiskajiem medijiem. Es it kā zinu šīs lietas, bet manas prasmes izzūd. Līdz ar to šis arī ir drusku patronizējoši – mēs pieņemam, ka zinām un varam mācīt. Kaut ko tiešām varam, bet tajā pašā laikā jābūt atvērtiem, un jaunieši mums var mācīt par citām lietām, piemēram, kādas ir aktuālās tendences tajā pašā "TikTok".
Henriks: Jānis teica, ka heiteri pārsvarā ir internetā, bet mums tomēr bija tā tēze, ka citi jaunieši mēdz apsmiet aktīvākos līdzcilvēkus arī ikdienā. Vai tev, Janta, sanāk sastapties ar tādu attieksmi?
Janta: Varbūt nedaudz. Kad stāstu saviem vecākiem, ka eju uz protesta pasākumiem, tad tētis bieži vien nedaudz pasmejas par mani, ka es eju protestēt pret visu pasauli. Bet tas ne vienmēr ir domāts negatīvi. Varbūt vienkārši nav līdz galam skaidrs, ko jaunieši savās organizācijās dara.
Henriks: Bet kā to uztver vienaudži?
Janta: Mani – ļoti normāli. Daudzi cilvēki, ar ko es pavadu laiku kopā, arī piedalās dažādās organizācijās, piemēram, draugi skolā ir no pašpārvaldes; viņi cenšas organizēt pasākumus, reizēm kaut ko arī pamainīt. Es teiktu, ka tas ir atkarīgs no tava sociālā apļa. Ja tu tusē ar cilvēkiem, kas neko nedara, tikai iet uz skolu, atsēž stundas un tad iet mājās, viņi, iespējams, nerespektēs to, ka tu mēģini ietekmēt valsts lietas.
Henriks: Es gribētu aptaujāt visus klātesošos par jautājumu, kas vienubrīd pievērsa uzmanību jauniešu aktīvisma un politiskās izglītotības tēmām, lai gan tagad tas ir noklusis. Proti, runa ir par vēlēšanu tiesību piešķiršanu no 16 gadu vecuma. Es šodien paskatījos "Manabalss.lv": no 10 tūkstošiem vajadzīgo parakstu tur bija 202 – diezgan maz. Bet jautājums ir par tēmu, tāpēc, sākot ar Andri, kā tev šķiet, vai vajadzētu?
Andris: Man liekas, par sliktu nenāktu. Austrija ir valsts, kurā tas jau šobrīd notiek; pieredze nav vissliktākā. Tas var radināt cilvēkus pie vēlēšanām kā pie svarīga pilsoniska posma. Dažādi pētījumi liecina – ja tu esi pirmajā reizē balsojis tad, kad tev pirmoreiz bija tāda iespēja, tad ir lielāka varbūtība, ka to darīsi arī nākotnē. Ja tas ir svarīgi, ka cilvēki balso, tad varbūt tas ir viens, salīdzinoši mazs solītis uz to.
Bet mēs nevaram aktīvu pilsoniskumu reducēt tikai uz vēlēšanām, tāpat kā politiku nedrīkst reducēt tikai uz politiķiem. Ja saprotam, ka galvenais spēks valstī ir jaunieši, mums jāsaprot arī, kā šo spēku izmantot. Latvijas Jaunatnes padomes pētījums rāda, ka jauniešu zināšanas par pilsoniskā aktīvisma formām nemaz nav tik labas. Aktīvisms – tā ir arī saruna, parakstu vākšana, komentāru rakstīšana sociālajos tīklos, produktu un veikalu boikots, protesti, streiki. Visas šīs negatīvās lietas – streikus, protestus – mēs labi zinām, bet cik daudz esam parunājuši ar jauniešiem, jautājot: vai jūs esat pateikuši "paldies" sakarīgam skolotājam? Sliktam pateikt: "Eu, tu esi muļķis!" – tas ir vienkārši, bet vai mēs esam pateikuši paldies tam, kurš iegulda savu laiku un enerģiju, vai esam pateikuši paldies sakarīgam politiķim? Arī šādā veidā mēs uzlabosim apkārtējo vidi savā skolā, pilsētā, valstī.
Es varu iestāties politiskās partijās vai arī sekot partiju darbam, es varu iesaistīties nevalstiskās organizācijās, biedrībās, darboties pašpārvaldē. No šīm darbībām divas vai trīs ir saistītas ar pilngadību. Kāpēc mēs vairāk neizmantojam šādas iespējas jau no 14 vai 15 gadu vecuma? Kāpēc mēs – kā skolotāji, tā vecāki – nemudinām jauniešus šīs iespējas izmantot? Joprojām šādās diskusijās viņi saka: "Es pieteicos skolēnu pašpārvaldei, mana mamma teica: ko tu tur lien, kam tev tas vajadzīgs?" Bet, ja man mamma pateiktu: "Ļoti labi, kāpēc tu jau pagājušogad neiestājies?" – tad efekts būtu mazliet citāds. Jautājums – kādu sabiedrību mēs gribam? Vai mēs gribam jēriņus, kas skrien pakaļ, klausa un māj ar galvu, vai arī mēs gribam aktīvu sabiedrību.
Henriks: Jēriņus mēs negribam. Jautājums ir par tām vēlēšanām.
Daiga: Es esmu par. Pilnīgi noteikti par.
Janta: Es nezinu, man šķiet, es pazīstu ļoti daudz cilvēku, kam ir 16 un kas ir forši un gudri, un spējīgi pieņemt lēmumus, bet es pazīstu arī daudz sešpadsmitgadnieku, kas vēl ir ļoti bērnišķīgi.
Daiga: Starp pensionāriem taču arī ir tādi.
Janta: Jā, pilnīgi noteikti. Godīgi sakot, man liekas, ka 18 gadi ir ļoti piemērots vecums, kad sākt balsot, bet es droši nezinu. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums.
Linda: Man liekas, ka mums vajag nopietnāku diskusiju par to, ko vispār darīt ar vēlēšanām. Es redzu, ka politiski šis jautājums nav aktuāls nevis tāpēc, ka jaunieši ļoti izrāda iniciatīvu un grib ātrāk doties pie urnām, bet drīzāk tādēļ, ka ir problēmas ar vēlēšanu apmeklējumu vispār. Bet cilvēki maz piedalās vēlēšanās nevis tādēļ, ka no 16 gadu vecuma nevar balsot, bet tāpēc, ka viņi tām neredz jēgu. Kādā pētījumā Lielbritānijā secināts, ka jauniešus satrauc rasisms, ksenofobija, homofobija, seksuālā izglītība un brīvā laika pavadīšanas veidi. Es pieļauju, ka Latvijā ir līdzīgi – un tās nav lietas, kuras varētu atrisināt ar vēlēšanām. Var pieņemt lēmumu par balsošanu no 16 gadiem, bet tas nemainīs to, cik daudz cilvēku iet uz vēlēšanām.
Jānis: Es domāju, ka tā ir ļoti laba ideja, sliktāk jau nebūs. Var būt tikai labāk. Kaut kāds uztraukums par to, ka jaunieši taču nav atbildīgi, jaunieši ir bezatbildīgi – tās ir muļķības. Latvijā ir ļoti gudri, ļoti emocionāli inteliģenti, domājoši jaunieši. Ar viltus ziņu rakstiem visbiežāk dalās pensionāri, jaunieši ne ar ko tādu internetā nenodarbojas, tāpēc man nav uztraukuma par to, ka varētu notikt kaut kas slikts.
Jautājums no zāles: Pirmkārt, jautājums atbalstītājiem: kāpēc tad jaunieši no 16 gadiem nevar iegādāties cigaretes vai dzert alkoholu? Manuprāt, balsošana ir pats būtiskākais pilsoņa pienākums, kāds vispār ir iespējams. Ja viņi 16 gados neskaitās apzinātā vecumā un nevar nopirkt alkoholu, kāda tad vispār var būt runa par balsošanu? Ja uzskatām, ka tas cilvēks jau ir pietiekami pieaudzis un nobriedis pieņemt lēmumus, kas attiecas uz valsts nākotni, varētu šķist, ka viņš jau spēj pieņemt arī citus lēmumus. Otrs jautājums ir par politiku un tiesību zinātnēm – cik noprotu, ne visās vidusskolās tāds priekšmets ir, tikai daļā. Lielākajai daļai, cik es noprotu, vispār nav pat nekāda ievada politikas zinātnē. Cilvēku zināšanas, lai pieņemtu atbildīgu lēmumu, 16 gados ir tuvu nullei. Es domāju, ka mēs varētu vispirms risināt problēmu ar zināšanām un tad apsvērt tiesības balsot.
Andris: Mums ir bijušas arī jauniešu diskusijas tieši par šo tēmu. Daži paši saka, ka nemaz nav tik gudri. Mana pārliecība ir tāda – daļa to jauniešu, kas nemaz tik gudri nejūtas, saņemsies, kad tuvosies vēlēšanas, palasīs, uzzinās. Tas, kam būs pilnīgi vienalga, tas nemaz neaizies, tāpat kā tas pieaugušais vai pensionārs, kuram pilnīgi vienalga. Vai jaunietis tur savārīs lielas ziepes – nu, es nezinu. Bet, atbildot vēlreiz par to, ko skola varētu darīt, – mans sapnis par Latviju un izglītības sistēmu ir tāds: skolēns saprot, ka pats ir savas dzīves saimnieks, savas nākotnes un apkārtējās vides veidotājs un īstenībā – darba devējs Saeimas un pašvaldības deputātiem. Es esmu darba devējs, es esmu saimnieks, bet viņš ir kalps. Ja kalps slikti strādā, ja viņš ir izlaidies, kurš ir vainīgs?! Kalps? Vai varbūt saimnieks, kurš nav devis pietiekami skaidru darba uzdevumu?
Es teiktu – demokrātiskā domāšanā mēs saprotam: ja gribam sakārtot savu apkārtējo vidi, tad kādu daļu no sava dārgā laika veltām tam, lai lietas uzlabotu. Ja skola veicinātu šāda veida domāšanu, kur skolotājs nevis iemāca, bet nodrošina mācīšanās vidi, kurā jaunietis pats grib izzināt, saprast un uzdot tos jautājumus, saslēdz kaut vai "Mērnieku laikus" ar korupciju šodien, tad tam būs jēga, un tad nebūs jāpārvar un jāpārcieš; tad nebūs tikai 10% jēdzīgu jauniešu, kas apzinātā veidā aizies uz vēlēšanām un paķers varbūt vēl 10% līdzi. Ja nemaldos, Eiropas Parlamenta vēlēšanās bija kādi padsmit procenti jauniešu, kas nobalsoja, un puse no tiem teica, ka viņus paņēmis draugs līdzi. Bet es neesmu milzīgs aizstāvis balsošanai no 16 gadu vecuma. Man liekas, ir ļoti daudz citu lietu, kas ir vismaz tikpat svarīgas.
Henriks: Nobeigumā: iepriekš secinājām, ka nozīmīga ir visa ekosistēma starp vecākiem, skolēniem, skolotājiem. Varbūt jums ir kādi ieteikumi, kā komunikāciju starp skolotāju un skolēnu veicināt? Vai varbūt ir kādi šķēršļi šajā procesā, ko jūs redzat, ko mums vajadzētu izcelt un pieminēt?
Linda: Es arī izcietu skolu, lai gan ļoti labi mācījos; es negribētu tur atgriezties. Es redzu, ka nekas nav mainījies, un tas mani satrauc. Vienīgais, kas ir mainījies, – jauniešiem ir daudz citu iespēju darīt krutas lietas, ne tikai skolā. Man liekas, tas nav pareizais ceļš – kaunināt par to, ka nezina, kas ir Saeimā un kas ir pašvaldībā, un kas ir Eiropā ievēlēts, bet man liekas, ka ir daudz lietu, ko var darīt ārpus vēlēšanām. Kad notiek "Dzīvnieku brīvības" pasākumi, es redzu, cik daudz tur ir jaunu cilvēku. Viņi tās lietas dara bez maksas, viņi tam redz jēgu, un viņi tiešām izmaina likumus. Domāju, ka tas ir jēgpilnāk un dod mums visiem vairāk ticības demokrātijai, ne tikai viņiem. Bet, protams, jautājums par to, uz ko tiek likts galvenais uzsvars – uz atzīmēm un mājasdarbiem vai uz ārpusskolas aktivitātēm. Cik zinu, skolās tie bērni, kam ir vairāk ārpusskolas aktivitāšu, parasti ir daudz mazāk novērtēti nekā tie, kas ļoti labi mācās un visu brīvo laiku pēc skolas pavada, sēžot pie grāmatām. Jautājums, par ko vajadzētu skolotājiem domāt, – kas tad ir vērtīgi pavadīts laiks pēc skolas? Vai dzīšanās pēc tā desmitnieka, kas ir svarīgs, lai skola varētu palikt reitingā, vai arī kaut kas cits?
Daiga: Ja tas ir mājiens par mani un Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas reitingu, tad es noteikti esmu tā, kas pavisam ātri, jau 10. klasē, pasaku, ka ciest nevaru atzīmes un varu bez tām iztikt. Mana sapņu skola ir tāda, kurā nav atzīmju, kurā nāk darīt, sarunāties, mācīties. Es sapņoju par tādu skolu. Manā skolā noteikti ir atzīmju bums, bet kas tad to īsti nosaka? Vai to nosaka paši bērni? Varbūt pati sabiedrība, teikdama, ka mums vajag izcilu izglītību – tātad vajag izcilas atzīmes!
Janta: Es piekrītu: uzsvars uz atzīmēm ir milzīgs. Arī tagad, kad visās skolās ir obligāts centralizētais eksāmens matemātikā, lai tiktu jebkurā universitātē, tas ir ļoti satraucoši. Man liekas, katram cilvēkam ir ļoti svarīgi darīt to, kam viņš tic. Ja tu vienkārši dari kaut ko tāpēc, ka tā vajag, tad ir sarežģīti noticēt, ka tam, ko tu dari, ir kāda jēga. Un ir sarežģīti dzīvot, ja tu neredzi jēgu.
Henriks: Jāni, kā mēs varētu uzlabot skolēnu un skolotāju attiecības?
Jānis: Ļoti interesanti, tas ir labs jautājums. Es noteikti neesmu eksperts, kas sniegs labāko atbildi, bet katru attiecību pamatā ir komunikācija. Lai būtu veselīgas attiecības starp skolēniem un skolotājiem, veselīgām jābūt attiecībām arī mājās. Varbūt jāsāk ar tām? Es nezinu, es esmu reperis, man nav atbilžu uz visiem jautājumiem.
Andris: Man liekas, ka kolēģi jau atbildēja uz tavu jautājumu. Mēs ļoti daudz runājām par dusmām kā motivāciju, bet es gribētu piebilst par bailēm – kā ļoti spēcīgu motivāciju, lai lietas nedarītu. Mēs baidāmies, ka mūs izsmies, skolotājs vai direktors baidās sūtīt bērnus uz diskusijām, jo tad viņa bērni izgāzīsies un visi smiesies par skolu vai zinās, ka mēs visi esam muļķi. Man liekas, ja mēs nebaidītos, mēs tiktu daudz tālāk. Bailes ir ļoti kaitīgas demokrātijai.
Mans sapnis būtu par jauniešiem, kam niez, kam rūp pašiem sava dzīve un apkārtne, ka tas būtu galvenais. Prasās vēl piesaukt divus domātājus, kas, man liekas, skaisti sasaucas ar to, par ko tu iesāki. Tu sāki ar Grētu, ar Grētas dusmām uz sabiedrību, uz pieaugušajiem, kas sačakarējuši jauniešiem nākotni. 1985. gadā Nīls Postmens saka: bērnība īstenībā ir izzudusi. Viņš to pamato ar televīziju – tagad bērnam ir pieejamas visa veida zināšanas un viņam uzbāžas ar visām tām lietām, kas savā laikā bija pieaugušo noslēpums; bet tam noslēpumam arī bija sava vērtība. Tagad ar internetu ir vēl trakāk. Bērnības nav.
Grēta teica: "Man ir nozagta mana bērnība! Es gribu dzīvot bezrūpīgi, sapņot, būt brīva un sapņot par to, cik ideāla ir pasaule. Bet, ja tagad saposta manu un manu bērnu nākotni, es vairs nevaru būt bērns. Tu man atņem manu bērnību!" Tas ir tieši tas, ko saka Nīls Postmens jau 1985. gadā. Mēs ne tikai atņemam bērniem bērnību, bet arī paši sevi ar internetu infantilizējam un vairs neesam, varbūt arī nekad neesam bijuši pieauguši. Tas, ka Rīgas domes deputāti uzvedas tā, kā viņi uzvedas, tur bērnudārzs atsevišķos gadījumos pat būtu kompliments. Pēc Nīla Postmena, internets un televīzija nevis tiek veidoti idiotiem, bet tie ražo un rada idiotus, un mums jādara tas, kas ir mūsu spēkos, lai mēs ražotu, veidotu, lai palīdzētu izaugt apzinīgiem jauniešiem, pilsoņiem un sabiedrībai.
Henriks: Paldies tev, Andri! Paldies visiem runātājiem! Pieaugsim vai nepieaugsim – acīmredzot šajā diskusijā par to netikām skaidrībā, bet varam par to turpināt diskutēt visu atlikušo dzīvi!
2