Reaģējot uz spraigām viedokļu apmaiņām pēc Latvijas Dizaina gada balvas pasniegšanas, mēs aicinājām vairākus profesionāļus uz sarunu, lai kopīgi mēģinātu izkristalizēt problēmas, sāpīgos jautājumus un iespējamos to risinājumus Latvijas dizaina nozarē. Diskusijā piedalījās dizaina eksperte, Latvijas Mākslas akadēmijas profesore Barbara Ābele, grafiskais dizainers, dizaina medija "Fold" un dizaina studijas "Asketic" līdzdibinātājs Miķelis Baštiks, dizaina biroja "H2E" vadošais dizainers un viens no Dizaina gada balvas rīkotājiem Holgers Elers, dizaina domātāja, lektore un publiciste Jeļena Solovjova un "Tet" digitālo produktu dizainers Raitis Linde.
Henriks Eliass Zēgners. Es paskatīju dažādas dizaina definīcijas un izvēlējos trīs. Divas ir no "Tezaura" vārdnīcas: dizains ir "priekšmetu un vides mākslinieciskā projektēšana un konstruēšana" un "izstrādājuma veidols, kas ir saskaņots ar tā funkcionālo uzdevumu, materiāliem, izgatavošanas tehnoloģiju, modes tendencēm, ekoloģijas prasībām un citiem faktoriem". Savukārt izdevumā "Latvijas dizains 2020" dizaina definīcijas sākums ir šāds: "Dizains ir stratēģiskas attīstības process, pieeja un veids, kā identificēt un risināt problēmas." Manuprāt, viena no problēmām diskusijās pēc Dizaina gada balvas bija tieši atšķirīgā izpratne par to, kas ir dizains. Barbara, varbūt tu varētu palīdzēt orientēties šajā dažādo skaidrojumu haosā? Kā mums būtu visērtāk domāt par dizainu?
Barbara Ābele. Man vispār ir nedaudz bail no definīcijām. It īpaši šobrīd, kad laikmetīgā dizaina izpratnē nozare ir ļoti mainīga. Domāju, ka izdevuma "Latvijas dizains 2020" definīcija ir labs, elastīgs apkopojums, kas noderīgs, domājot par dizaina politiku un stratēģiju. Tāpat [izdevumu veidojot] paveikts labs darbs – noskaidroti visi lauciņi, kuros dizains piedalās un kuri veido tā saucamo dizaina ekosistēmu. Tā ir līdzīga daudzās valstīs, bet mēs atļāvāmies ieviest arī savu dimensiju – to, kas mums ir svarīgi šobrīd.
Var teikt, ka dizaina definīcija izprotama divos lauciņos – vienu veido paši dizaina profesionāļi, kuri saistīti ar dažādu jauno dizaina formātu radīšanu, un otrs ir saistīts ar reputāciju, dizaina pienesumu jebkurā nozarē, kur tas palīdzējis šo reputāciju kaldināt. Tas var būt saistīts ar uzņēmumu, kas izmanto dizainu ražošanā. Piemēram, Rīgas Krēslu fabrika, kas ražo mēbeles, veiksmīgi marķē savu produktu ārzemēs. Arī diskusijā klātesošais "H2E" nodarbojas ar to pašu – kaldina reputāciju gan sev, gan arī Latvijai. Tāpat mums ir iespēja runāt arī par digitālo pasauli un, piemēram, "Infogram" – uzņēmumu, kas pats ir dizaina daļa un vienlaikus izmanto dažādus dizaina aspektus, lai veidotu reputāciju. Turpretim pārējie gabaliņi šajā ekosistēmas "tortē", piemēram, sabiedrība, kas, protams, arī nav amorfa, īsti nespēj orientēties, ko dizains nozīmē. Pārsvarā tomēr cilvēki dizainu asociē ar skaistumu, priekšmetisko vidi, nevis ērtībām, kas ir šajā vidē. Valstis un pašvaldības sāk pamazām mosties un izmantot dizainu savu institūciju identitātes izveidošanai. Šīs definīcijas gan piestāv tikai konkrētajam izdevumam, tās nepiestāvēs, piemēram, vidusskolas kursam. Līmeņi ir ļoti dažādi, dizainam ir ļoti daudz veidu.
Henriks Eliass Zēgners. Varētu pajokot par paradoksu, ka, lai gan viens no dizaina uzdevumiem ir padarīt lietas ērtas un viegli saprotamas, pats tā skaidrojums nav ērts un saprotams.
Jeļena Solovjova. Definīcijas ir ļoti slidena lieta, un pastāv ļoti dažādas interpretācijas. Jautājums ir – vai mēs spējam vienoties? Manā pasaulē dizaina definīcija ir ļoti īsa – tas ir problēmu risināšanas veids, kas visbiežāk ir radošs un vienmēr uz lietotāju orientēts. Izpausmes ir ļoti dažādas: no instalācijām, kuru uzdevums ir strādāt ar emocijām, līdz valsts pārvaldes pakalpojumam, piemēram, "Latvija.lv" mājaslapai, kur galvenais ir funkcionalitāte.
Holgers Elers. Man arī ir ļoti vienkārša definīcija: dizains mums palīdz dzīvot un strādāt. Jo mazāk ikdienā jūtam dizaina klātbūtni, jo tas ir labāks. Es sēžu uz šī krēsla un jūtos ļoti ērti – nedomāju par to, nepētu, kādā krāsā tas ir. Manuprāt, nevajag sabiedrību apgrūtināt ar skaidrojumu meklēšanu. Dizains skar ļoti daudzas mūsu ikdienas jomu, un katru dienu rodas jaunas nozares, kurās pielietot dizainu. Piekrītu, ka izveidot vienu jaunu, skaistu definīciju ir ļoti grūti. To varēja darīt agrāk, kad dizainam bija daudz skaidrākas robežas un skaidra specializācija dažādos virzienos, taču šobrīd robežas ir izplūdušas. Mēs redzam, ka dizains saplūst ar mākslu un citām jomām. Vēl man negribētos, lai cilvēki pārvērtē dizaina nozīmi mūsu dzīvē. Mēs zinām, ka bez dizaina ir daudz lietu, bez kurām mēs arī nevarētu iztikt, – medicīna, fizika, citas zinātnes. Man patīk, ka mēs šodien runājam par dizainu, un es raugos uz to ar gandarījumu. Atceros, ka ļoti sen mēs kopā ar LIAA [Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru] īstenojām projektu "Dizaina audits vidējos un mazos uzņēmumos". Tas bija konkurss, kurā piedalījās 15 uzņēmumi, taču beigās LIAA pat negribēja publicēt rezultātus, jo bija labi ja pieci uzņēmumi, kas vispār pielietoja dizainu dažādās tā izpausmēs. Tagad es redzu lielu attīstību un virzību uz priekšu: mums ir diskusijas, sarunas, dažādi viedokļi par dizainu. Tas ir ļoti labi!
Henriks Eliass Zēgners. Kā šī audita rezultātos izpaudās dizaina izpratnes trūkums?
Holgers Elers. Tajā piedalījās uzņēmumi, kas saistīti ar materiālo dizainu un kaut ko ražo, piemēram, krēslus un gultas. Daži no tiem pašķirstīja ārvalstu katalogus un teica – jā, smuki, mēs arī tā taisām. Bija, protams, arī tādi, kas atraduši ceļu līdz dizaineram, bet tas tolaik nebūt nebija viegli. Mums vajadzēja ne tikai veikt auditu, bet arī ieteikt, kādā virzienā doties, piemēram, norādīt uz iespējām radīt jaunas lietas, nevis ražot tādas pašas preces kā Ķīnā. Tie ir notikumi, kas veicina izpratni.
Jeļena Solovjova. No vienas puses jauki, ka mums ir dažādas definīcijas, bet tas rada problēmas izvērtēt dizainu kopumā. Tas ir mēroga jautājums. Ja kādreiz par dizainu runājām kā par ļoti šauru jomu, tad tagad mērogs pieaug. Publiskais sektors ir viens no piemēriem. Tāpat kā starpdisciplinārā sadarbība, par kuru noteikti Raitis varētu izteikties – kā ir būt nevis solodizaineram, bet strādāt lielā kolektīvā, kur jāsadarbojas ar programmētājiem, inženieriem, mārketinga vadītāju un citiem speciālistiem. Vienalga, vai runa ir par "Apollo" kosmosa kuģi vai digitālu produktu – abos gadījumos jāstrādā ar lielu komandu, un, manuprāt, tās ir jomas, kur šobrīd dizaina spēks parādās ar vislielāko jaudu.
Holgers Elers. Jā, tā ir dizainera ikdiena šobrīd. Mēs nerunājam par vienu pašu cilvēku, tās allaž ir lielas komandas, kurās jāmāk sadarboties.
Henriks Eliass Zēgners. Vai, strādājot ar lielajiem klientiem, nākas arī skaidrot, kas vispār ir dizains?
Raitis Linde. O, jā! Digitālo pakalpojumu dizains ir tikai daļa no mana darba specifikas. Ļoti lielu daļa veido tieši dizaina evaņģelizācija un definīcijas paplašināšana, rādot, ka dizains ir process. Savukārt, runājot par definīcijām, rodas jautājums: kas ir pirmais – izpratne par dizainu vai definīcija? Vista vai ola? Esmu novērojis, ka ļoti liela ietekme ir labiem industrijas piemēriem, kas rada izpratni par dizainu. Ja runājam par pakalpojumu dizainu, liela ietekme ir "gov.uk" [Apvienotās Karalistes valdības mājaslapa – red. piezīme] labajam piemēram. Gan pasaulē, gan pie mums, īpaši publiskajā sektorā. Viņi par produktiem runā kā par pakalpojumiem. Tā ir liela pārmaiņa domāšanā. Tāpat lielā mērā izpratni par dizainu veido personiskā pieredze. Ja cilvēks redzēs tikai to, ka dizainers ir cilvēks, kas sēž pie galda un zīmē dizainus, viņa izpratne arī paliks šajā līmenī, taču, ja viņš redzēs visu procesu no idejas līdz risinājumam, kā arī šī risinājuma radīto ietekmi, viņam veidosies izpratne par dizainu kā problēmu risināšanas veidu. Tas vairs nešķitīs kaut kas ezoterisks, netverams – dizainers atnāk ar nūjiņu, pavicina un piešķir smukumu –, bet reāls veids, kā radīt izmērāmas pārmaiņas. Izpratne par dizaina ietekmi kā tādu aug pamazām – tas izkāpj no ezoteriskās plaknes un kļūst par līdzekli, kas var palīdzēt gan uzlabot biznesa rādītājus, gan padarīt pakalpojumus lietotājiem ērtus.
Barbara Ābele. Domājot par dizainu, ir būtiski saprast manis pieminēto dizaina ekosistēmu. Tas ir spēles lauks, kurā ir ļoti daudz jomu: materiālās, nemateriālās, starpdisciplinārās, dizaina izglītība, sabiedrība, cilvēki, kas lieto dizainu, valstis un pašvaldības, kas rīkojas ar mūsu naudu, piemēram, veidojot valsts tēlu, arī mediji. Ko viņi stāsta par dizainu? Vai tikai par jaunu izstāžu atvēršanām un saņemtajiem aplausiem un balvām? Vai arī par visu procesu – ar kāpumiem, kritumiem, sarežģījumiem? LMA viens maģistrantūras students pēta, cik laika LTV velta dizainam. Tās ir 3 stundas gadā. Viņi par dizainu stāsta kā par vienu no mākslas formām, bet dizains ir visur, piemēram, digitālajā vidē, sabiedriskajos pakalpojumos. Skaidrs ir viens – ja šī dizaina ekosistēma paliek homogēna un visi tajā apmēram nojauš, ko dizains var izdarīt, tad ir labi. Ja tajos segmentos kaut kas nestrādā, tad sākas problēmas. Jūs diskusijas sākumā [pirms ieraksta] jautājāt, vai dizains ir atsevišķa, vienota kultūra. Metīšu jums šo sniega piku atpakaļ: ko jūs domājāt ar "atsevišķu, vienotu kultūru"?
Jeļena Solovjova. Manuprāt, uzstādījums, ka dizains ir daļa no kultūras, noteikts tās segments, nav pietiekams. Mēs velkam uz subjektīvi māksliniecisko pusi, un tāpēc ir ļoti grūti izvērtēt, kas ir labs dizains un kas slikts, jo māksla neizbēgami paredz subjektivitāti. Dizains ir plašs lauks, un arī tajā ir gradācijas – liela māksla un kaut kas ļoti funkcionāls, praktisks. Ja mēs dizainu skatāmies tikai kultūras kontekstā, tad automātiski uzliekam sev, dizaineriem, vairogu un abstrahējamies no sarežģītiem jautājumiem ar iebildi: "Tā ir mana interpretācija, mana nostāja, un to nav iespējams izmērīt." Nevaru piedāvāt datus, jo mums Latvijā nav atbilstošu pētījumu, bet šāda veida dizains noteikti veido mazāk nekā 10% no kopējā lauka. Mums jārunā par to, ko dizains spēj dot uzņēmējdarbībai, valsts pārvaldei. Vai dizaineri no dažādām jomām spēj salāgot kritērijus par to, kas ir labs dizains? Vai līdzīgi kā ārsti, kas devuši Hipokrāta zvērestu vienmēr stāvēt par savu pacientu, dizaineri vienmēr stāv par savu lietotāju? 21. gadsimtā dizainam ir jābūt konstruktīvai sarunai, kas balstīta uz izmērāmām lietām un sniedz iespēju apšaubīt, uzdot jautājumus, provocēt. Tur arī ir tā atšķirība – mēs nekāpjam tornī un nerunājam par to, ka dizains ir neaizskarams.
Henriks Eliass Zēgners. Es diezgan ilgi domāju par to, vai kultūra ir vārds, kas vispār jāpiesauc šajā sarunā, taču, viens piemērs, – tā tomēr ir tieši Kultūras ministrija, kas strādā ar Dizaina gada balvu.
Barbara Ābele. Jo tā ir viskulturālākā. Es esmu pilnīgi vienisprātis ar Jeļenu – izpratne par dizainu kā kultūras sastāvdaļu ir pārāk šaura. Mēs varam lietot vārdu "kultūra" kopā ar citām nozarēm, piemēram, tikpat labi dizains var būt daļa no ārstniecības kultūras. Ja tur ir dizains, šī nozare kļūst par kultūru.
Henriks Eliass Zēgners. Kultūras definīcijas jau ir atsevišķa saruna. Es varētu pabīdīt fokusu prom no mākoņiem un atpakaļ pie zemes, pie praktiskās puses. Pastāv visi šie dizaina līmeņi, bet ir arī ikdiena un cilvēki, kas strādā konkrētās profesijās. Vai, jūsuprāt, dizaina jomu Latvijā pārstāv vienots profesionāļu kopums?
Jeļena Solovjova. Tā nav tikai Latvijas lieta, to varētu jautāt par visu pasauli – vai ir vienota dizaina izpratne, vai ir vienota komūna, kas iet un krīt par savām vērtībām? Tā ir problēma visur – joprojām skatāmies uz dizainu ļoti atšķirīgi. Piemēram, ir Milānas izstāde, kur aizbraukt apskatīt dizaina superzvaigznes, un ir otrs nogriežņa punkts – vairāki simti dizaineru, kas strādā Lielbritānijas valsts pārvaldē. Latvijā ir izplatīts krietni novecojis uzskats, ka dizains ir kaut kas ekskluzīvs, bet realitātē dizains ir mārketingā, programmēšanā, inženierzinātnēs. Komūna ir sašķelta, jo katrā no virzieniem dizaineri savu darbu izsver dažādi.
Miķelis Baštiks. Droši vien nav sašķelta, bet katrs dara savu darbu.
Holgers Elers. Jā. Kad mēs taisījām "Dizaina manifestāciju", izstāžu un dažādu citu aktivitāšu ciklu par dizainu, dalībnieki atzina, ka šādus pasākumus vajadzētu rīkot biežāk, jo beidzot viņi redz, ko dara citi dizaineri. Ikdienā viņi ir iejūgušies savos darbos un neredz, kas labs notiek citur, bet šis pasākums deva iespēju pasēdēt un parunāt ar kolēģiem.
Henriks Eliass Zēgners. Vai, jūsuprāt, būtu vērts mēģināt dizaina kopienu stiprināt?
Holgers Elers. Kopienu mākslīgi neradīs. Ja būs vajadzība un attiecīgi priekšnosacījumi, tā izveidosies.
Jeļena Solovjova. Tajā pašā laikā mums ir pozitīvi piemēri. Raiti, varbūt tu vari pastāstīt par Rīgas UX [lietotāju pieredzes – red. piezīme] dizaineru kopienu?
Raitis Linde. Jā, ir kaut kādi strāvojumi, kas veidojas tā saukto mītapu, tikšanos, konferenču rezultātā. Jautājums – kas šos cilvēkus vieno? Viens varētu būt kopīgs skatījums uz dizainu, tāpat vienojošais droši vien ir process, tieksme uz tādu radošā procesa organizēšanu, kas nes rezultātu. Vienlaikus domāju, ka nevajag noslēgties atsevišķā kopienā – tas nav īsti pareizi, ņemot vērā mūsdienu izaicinājumus. Gan uzņēmumā, kurā strādāju, gan sabiedrībā vispār novēroju tendenci – cilvēkam, kam amata aprakstā ierakstīts "dizainers", vairs nepieder ekskluzīvas tiesības uz vienīgo pareizo viedokli. Sarežģītu izaicinājumu risināšanā, piemēram, pakalpojumu izstrādē, tiek iesaistīti cilvēki, kuri par dizainu un atsevišķiem tā aspektiem zina pat vairāk nekā paši tā sauktie dizaineri. Reizēm veikalu darbinieki un pārdevēji var sniegt daudz vairāk informācijas par klientiem un lietotājiem. Dizains kļūst demokrātiskāks, atvērtāks. Mēs mācāmies iesaistīt arvien vairāk cilvēku. Tam ir gan pozitīvā, gan negatīvā puse. Pozitīvā – mēs personīgi iesaistām cilvēkus radošajos procesos, ļaujot viņiem pašiem ieraudzīt, kādu ietekmi dizains var radīt, nevis rādām glītus slaidus ar definīcijām. Negatīvā – nedaudz devalvējas dizainera kā profesionāļa statuss. Kā piemēru varam izmantot digitālo dizainu, piemēram, "Wordpress" vai "Squarespace", ar kuru palīdzību cilvēki bez izglītības var radīt mājaslapas, kas izskatās ļoti profesionālas. Mēs kā dizaineri parādām savu darbu vienkāršās līnijās. Lietojamības testi, skiču zīmēšana, mājaslapu veidošana izskatās viegli un rada sajūtu, ka ikviens var būt dizainers. Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Zūd izpratne par to, ko nozīmē labs dizains, tā radīšanas process, kvalitatīva datu apstrāde. Viens no izaicinājumiem šajā dizaina laikmetā ir – kā uzturēt to kvalitātes latiņu, kas raksturo profesionālu dizaineru?
Jeļena Solovjova. Esmu arī secinājusi, ka šobrīd dizainera loma mainās. Strādājot starpdisciplinārā komandā, viņš nevar noslēgties – viņam jāspēj nodarboties ar menedžmentu, koordinēt komandu, panākt, lai tas pulkstenis griežas vajadzīgajā veidā. Lai to izdarītu, dizaineram un pārējai komandai jādala vienotas vērtības, un kultūra lielā mērā ir par vērtībām. Mēs varam runāt par šīm vērtībām, par dizainu kā domāšanas veidu, taču, kad cilvēki, tostarp iepriekš pieminētā valsts pārvalde, nonāk pie konkrētas problēmas, piemēram, pakalpojumu izstrādes, kļūst skaidrs, ka pakalpojumi sastāv no mijiedarbības punktiem. Katram vajadzīgs konkrēts speciālists: mājaslapai, bukletam u.tml. Tā ir tā ekosistēma. Mēs varam runāt par dizainu un kultūru, bet, kad cilvēks nonāk līdz reālam procesam, ir vajadzīgs dizainers.
Barbara Ābele. Es uzskatu, ka dizains ir starpnozare, kas atrodas servē pilnīgi visām citām jomām – jaunajām digitālajām tehnoloģijām, radošajām industrijām, komercijai, medicīnai, transporta nozarei utt. Nav iespējams radīt kaut ko labu, neizmantojot dizainu, taču proporcija, kādā dizainers ir klātesošs, dažādās nozarēs ļoti atšķiras. Droši vien varam runāt par dizaina nozari gadījumā, ja dizainers visu rada pats, savukārt situācijā, kad jāattīsta, piemēram, kāda vērtīga, ērta transporta sistēma ar daudziem līmeņiem un speciālistiem, kas sagatavo šo pakalpojumu, dizainers kā profesionālis parādās ļoti maz, jo citu nozaru specifika un zināšanas ir nozīmīgākas. Vienlaikus bez dizaina komponentes rezultāts nebūs labs.
Raitis Linde. Piekrītu par kultūru – ja mums kā dizaina kopienai nebūtu līdzīgu vērtību, tām kompānijām, kurās mēs strādājam, būtu grūti savstarpēji mijiedarboties. Skan ciniski, bet biznesā galvenie mērķi ir apgrozījums, peļņa un reputācija, it īpaši publiskajās iestādēs. Kamēr mēs nemācēsim savu ietekmi pārtulkot šajā valodā, to būs ļoti grūti pierādīt. Viss pārējais – pakalpojumu un produktu dizains, rituāli, ko mēģinām ieviest, – droši vien ir tikai korelācijas rādītāji. Ja spēsim efektīvi parādīt, ka mūsu iesaiste tieši ietekmēt, piemēram, peļņu, radīsies izpratne un ticība tam, ko darām. Tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem.
Miķelis Baštiks. To nevar tik viegli parādīt. Kā jau Barbara teica – dizains ir viena maza daļa. Kad 10 dizaineri 10 dažādās situācijās satiek 10 dažādus uzņēmējus un saskaras ar 10 dažādiem ierobežojumiem, vairs nav iespējams noskaidrot, kas bija veiksmes faktors konkrētajā situācijā: labs dizains, uzņēmēja intuīcija vai likumdošanas izmaiņas nozarē. Dizaineri mēģina parādīt uzņēmējiem, kā dizains palīdzējis sasniegt uzņēmuma mērķus, piemēram, palielināt pārdošanas rādītājus par tik un tik procentiem, bet tas vienmēr notiek post factum, pievelkot rādītājus tur, kur dizaineriem ir izdevīgāk, kaut arī, iespējams, pārdevējs ir iemācījies labāk pārdot produktu vai arī iepircējs beidzot sapratis, ka šim uzņēmumam var uzticēties. Pat to it kā nomērāmo dizaina ietekmes daļu ir grūti novērtēt, kur nu vēl nenomērāmo, piemēram, gaumes un izpratnes veidošanu, kur atgriezeniskā saite jūtama pēc vairākām paaudzēm.
Jeļena Solovjova. Es tomēr gribu izravēt uzskatu, ka dizains ir tikai papildu lieta. Gan Latvijā, gan pasaulē ir pietiekami daudz kolosālu uzņēmumu veiksmes stāstu, kuros liela nozīme bijusi dizainam. Es būšu klišejiska – te uz galda daudziem ir "Apple" telefoni, un mēs labi zinām, ka "Apple" strādā ļoti spēcīga dizaineru komanda. Izklausās muļķīgi: salīdzināt Latvijas mazo piparbodīti ar "Apple", bet, kamēr mēs domāsim, kā EDS sistēmā dizains var izmainīt tikai pogu krāsu, nevis padarīt sistēmu uz lietotāju orientētu un viegli izmantojamu, tikmēr mums arī būs grūti izstāstīt, kāda ir dizaina jēga un reālais ieguvums.
Miķelis Baštiks. Es gribētu, kaut varētu tev piekrist, taču realitāte – no uzņēmēja skatupunkta – ir citāda. Uzņēmējdarbība rit fāzēs: pirmā ir izdzīvošanas fāze, kurā uzņēmējs domā, vai spēs samaksāt īri un elektrības rēķinus. Kad viņš tiek šai fāzei pāri, viņš sāk domāt par peļņu, un tikai pēc tam nāk fāze, kad uzņēmējs apsver investīcijas attīstībā. Dizaineram jāspēj pielāgoties un saprast, kurā fāzē atrodas viņa klients. Mēs, dizaineri, ejam pie uzņēmuma ar domu, ka tas jau dod atpakaļ sabiedrībai un ziedo koku alejas pilsētai. Mēs gribam nākt iekšā uzņēmumos, kas novērtē, saprot un var atļauties dizainu, taču bieži ir citādi un dizaineriem trūkst izpratnes par to, ar kādām problēmām uzņēmums cīnās. Ja uzņēmums atrodas izdzīvošanas fāzē, tam svarīgi paspēt laikā iesniegt projektu, uzražot prototipu un aizbraukt uz izstādi. Tajā brīdī mēģināt pārdot ideju, ka vajag ieguldīt zīmola stratēģijā un tēlā, ir bezcerīgi. Citādi ir gadījumos, kad viens no uzņēmuma līdzdibinātājiem ir dizainers. Piemēram, "Airbnb" paveicās, ka kodolā ir kāds, kurš nodarbojas ar dizainu, bet, ja apvienojas inženieris un pārdevējs, viņiem nav resursu, ko šajā aspektā ieguldīt. Te vērts runāt par dizaina izpratnes veidošanu globālā un valsts mērogā ilgtermiņā. Ja izdotos uzaudzēt dizaina izpratni tā, ka jebkurš pārdevējs un inženieris saprot, ka koka durvis vajag saglabāt, nevis izmest ārā un ielikt vietā plastmasas, tas atrisinātu daudzas problēmas. Tad kopējā sabiedrības izpratne par dizainu būtu tik augsta, ka saprast dizaina pirmos līmeņus un pieņemt adekvātus lēmumus varētu ikviens.
Jeļena Solovjova. Es gribētu pieminēt jaunuzņēmumu kultūru, kur "Airbnb" nav izņēmuma gadījums. Ļoti bieži starp dibinātājiem ir dizainers, kurš ievieš dizaina domāšanu jau pašā uzņēmuma kultūras pamatā. Man liekas, ka 21. gadsimtā maza uzņēmuma dibinātājs un vadītājs nedrīkst nepainteresēties, ko nozīmē dizaina domāšana un kā domāt par savu lietotāju.
Miķelis Baštiks. Kā zināms, mēs, diemžēl, mācāmies nevis no patiesībām, bet piemēriem. Problēma ir tā, ka mums ir pārāk daudz piemēru ar uzņēmumiem, kuri var izdzīvot bez dizaina un nopelnīt labāk nekā tie, kas dizainu izmanto. Es izpētīju pagājušā gada 500 visvairāk pelnošo Latvijas uzņēmumu topu, un jūs nevarat iedomāties, kas par ārprātu ir ar pirmajiem 100. Saprotama mājaslapa ir retums. Telefons un e-pasts vispār ir izņēmuma gadījumos. Rodas jautājums – tad šie ir tie veiksmes stāsti? Kamēr neradīsies pietiekami daudz labo piemēru, kas parāda, ka, ieguldot dizainā, iespējams nopelnīt daudz vairāk nekā neieguldot, lielais vairums par dizainu nedomās. Cits jautājums: vai dizainers ir gatavs ienākt šajā neglītajā situācijā un nolikt malā savas ambīcijas, lai mēģinātu uzlabot vidi cerībā, ka uzņēmums pamazām pieņems un iedzīvinās dizaina domāšanu? Šādu dizaineru darbus nekad neiesniegs dizaina konkursos, un tie nekad neveidos frontes līniju dizaina domāšanā. Ir jānodala – vieni ir vilcējspēks, bet otri sēž ierakumos. Tāpat nepietiekami daudz cilvēku novērtē labu dizainu. Ir vairāk jārunā nevis par to, kāda ir dizaina definīcija, bet kā panākt to, lai cilvēki pieprasītu labu dizainu.
Holgers Elers. Jautājums ir arī par pieprasījumu no patērētāja puses. Kad veicām auditu, redzējām, ka uzņēmēji nav gatavi neko mainīt, kamēr viņu produktu pērk. Kad to sāk nepirkt, viņi sāk domāt. Ja sabiedrība kļūst izglītotāka un izvirza lielākas prasības, uzņēmējs spiests domāt, kā šīs vajadzības apmierināt.
Jeļena Solovjova. Es vēl gribētu atgriezties pie Miķeļa teiktā, ka, sākot strādāt lielā uzņēmumā, dizainers noliek malā savu ego un reputāciju. Ir beidzies laiks, kad mēs par dizainu varējām runāt ego, personību un zvaigžņu kategorijās. Ja turpināsim to darīt, nonāksim strupceļā. Tas neattiecas tikai uz Latviju, bet uz visu pasauli. Mums jāsaprot, ka dizains ir ļoti dažāds, un jāciena gan dizainers, kas rada savā nodabā, gan tas, kurš strādā lielā uzņēmumā. Lai tas notiktu, jābūt neitrālajai pusei, kas spēj to visu savilkt kopā un novērtēt, ka arī dizaineri lielos uzņēmumos dara labus darbus. Viņi jāvelk aiz ausīm iekšā Dizaina balvā, lai sabiedrība redz, ka tas arī ir dizains.
Miķelis Baštiks. Šos darbus nav vērts godalgot ar dizaina balvām, jo tie ir atsevišķi, mazi lego klucīši. To pienesums dizaina pasaulē ir maziņš, uzņēmuma un sabiedrības izveidē – drusciņ lielāks, bet nevienā no sfērām tas nav tik ievērojams, lai tiktu izcelts pats par sevi. Šie darbi funkcionē lielāka pulksteņa mehānisma ietvaros.
Jeļena Solovjova. Labi, konkurss varbūt nav pareizais formāts, bet ir jārunā ar sabiedrību un jāstāsta, ka abas puses ir svarīgas un ka konkrētās dzīves situācijās mums ir konkrētas vajadzības.
Miķelis Baštiks. Manuprāt, diskusijas konkursu sakarā rodas tāpēc, ka tie, kas sēž un dara melno darbu, jūtas nenovērtēti salīdzinājumā ar tiem, kas eksperimentē un darbojas frontes līnijā.
Jeļena Solovjova. Miķeli, tā nav frontes līnija! Pārstāj lietot to apzīmējumu!
Miķelis Baštiks. Nē, tā ir. Dizainā jābūt abām līnijām, tāpat kā mūzikā: gan eksperimentālajai, gan tai mūzikai, ko ar nelielām variācijām spēlē gadsimtiem.
Jeļena Solovjova. Bet Latvijā realitāte ir tieši pretēja. Eksperimentālo pusi pārstāv tieši uzņēmumi, kas savieno dažādas industrijas un domā par procesu, savukārt attiecībā uz frontstage spēlētājiem, kas ir pamanāmi prožektoru gaismās, mēs joprojām runājam par ļoti tradicionālām un neizmērāmām kategorijām. Bet dizainu vienmēr var izmērīt. Vienmēr.
Miķelis Baštiks. Es piekrītu, ka var izmērīt. Bet, manuprāt, ir labi, ka ir arī tās frontes līnijas. Vajadzētu dizaineros vairāk kultivēt izpratni par ekosistēmu, kur katram ir sava vieta – vieniem eksperimentēt, citiem darīt ikdienišķas lietas. Tad, iespējams, dizaineru vidū būtu mazāk rūgtuma par to, ka viņu darbs nekad netiks novērtēts ar balvām. Pirms kāda laika man bija saruna ar baltkrievu tautības dizaineru, kurš jau vairākus gadus dzīvo un strādā Latvijā. Viņš teica, ka nesaprot, kāpēc latvieši ar tādu nepatiku runā par korporatīvo dizainu. Visi labprāt taisa radošos logotipus un ģenerē idejas, bet brīdī, kad rezultāts jāpārtaisa veidlapās, izkārtnēs un konkrētās norādēs, neviens to negrib darīt – tas esot garlaicīgi un bez jebkāda spožuma, bet mans sarunu biedrs teica, ka viņam tieši šī darba daļa – idejas noslīpēšana līdz perfekcijai – liekas visinteresantākā. Manuprāt, ir svarīgi atrast punktu, kur abas šīs pasaules satiekas. Jo lielāka būs izpratne par savu vietu dizaina ekosistēmā, jo lielāks būs miers un apmierinātība ar savu darbu.
Jeļena Solovjova. Es sapratu tavu salīdzinājumu, bet mums ir dažāda izpratne par šo metaforu. Manā pasaulē eksperimentālā mūzika būs nevis atsevišķa dizaina studija, bet "SpaceX" programma, kur ļoti daudz dizaineru strādā ar vienu mērķi – paveikt fantastiskas lietas visas civilizācijas labā. Manuprāt, šajā virzienā dizainam ir milzu jauda. Tavā pasaulē būt eksperimentālam nozīmē izcelties un radīt to, kas lielā kolektīvā nav iespējams.
Miķelis Baštiks. Kad es runāju par eksperimentālo jomu, es runāju par Latvijas situāciju – tiem darbiem, kas tiek apbalvoti dizaina konkursos, par kuriem raksta prese un kurus var atsevišķi izcelt.
Jeļena Solovjova. Tāpēc vajag šo neitrālo pusi, kuras pienākums ir redzēt kontekstu un virzīt prožektoru. Es nepiekrītu par eksperimentālo – manuprāt, tas, ko dara Raitis savā kolektīvā vai ko mēģina ieviest valsts pārvalde, arī ir super eksperimentāla mūzika, absolūts modernisms Latvijas kontekstā.
Henriks Eliass Zēgners. Interesanti, ka salīdzinājums nonācis līdz mūzikai. Ir daļa mūziķu, kam augstākā atzinība ir izpārdota arēna, un tādi, kam kvalitātes kritērijs ir tieši kritiķu atzinība salīdzinoši mazzināmos, bet augsti vērtētos, elitāros izdevumos. Vai Latvijā ir iespējams runāt par dizaina kritiku, kas mērogā pārsniedz dažas publikācijas?
Barbara Ābele. Nē. Te būtu jārunā Jeļenai, kas raksta par dizainu.
Miķelis Baštiks. Viņa ir viena no retajiem, kas var kritizēt. Nav jau cilvēku, kam pietiek izpratnes, lai to varētu darīt.
Barbara Ābele. Te ir jārunā par kritikas mērķi – vai tās ir viena cilvēka ambīcijas kaut ko konkrētu nokritizēt, vai arī kritika ir vērsta uz to, lai analizētu.
Miķelis Baštiks. Kritiķa uzdevums ir ne tikai analizēt, bet arī norādīt, kur nozarei vai dizaineram doties tālāk.
Barbara Ābele. Ir arī lingvistiska problēma. Angliski "criticism" nozīmē analizēt, un to tam vajadzētu nozīmēt arī latviski – vienalga, vai runa ir par teātra pirmizrādi vai dizaina produktu. Tā gan ved autoru tālāk, gan vairo izpratni.
Jeļena Solovjova. Vai apskati ir kritika? Jo apskatnieku mums ir daudz, bet, manuprāt, viņi nodarbojas ar sabiedrības informēšanu.
Miķelis Baštiks. Kamēr dizainam tiks veltītas tikai 3 stundas ētera gadā, kritika būs niecīga daļa no kopējā informācijas lauka.
Henriks Eliass Zēgners. Ja kritikas nav, vai ir vismaz apskatniecība?
Miķelis Baštiks. Minimāli. Ja būtu apskatniecība, neveidotos Holgera aprakstītā situācija, kurā neviens nezina, ko otrs dara. Pirmais solis ir pamanīt, tad apskatīt un tikai tad kritizēt, taču mums trūkst jau pamanīšanas momenta.
Raitis Linde. Es uz kritiku skatos kā uz darba instrumentu, kas ļauj gūt novērtējumu tiem mazajiem dizaina lēmumiem, kas galu galā veido gala rezultātu. Komandas kritika ir ļoti svarīga, īpaši, kad produkts vēl nav palaists, taču bieži tā ir diezgan pavāja un balstīta uz subjektīvismu: patīk vai nepatīk. Trūkst izpratnes par kritikas vadību, metodoloģiju. Pirmkārt, jānoskaidro, vai dizainers meklē kritiku vai kaut ko citu. Otrkārt, jāsaprot, kādā fāzē atrodas viņa radošais process – pirmajā, kur nepieciešama konceptuālā kritika, vai jau nākamajās, kad svarīga inkrimentālā izvērtēšana. Tā ir vesela prasme – vadīt kritiku.
Jeļena Solovjova. Tāpat kritiķim jābūt ļoti uzmanīgam, jo viņam uzticas. Tas attiecas ne tikai uz dizainu, bet arī uz teātri, mākslu. Kritika ietver sevī atbildību.
Barbara Ābele. Arī ilglaicībai ir ļoti liela nozīme. Par kādu analīzi un kritiku varam runāt, ja ir tikai dažas publikācijas? Ja vēlamies veidot sabiedrības izpratni par dizainu, kritikai jābūt kā seriālam – ilglaicīgam un rakstītam saprotamā valodā.
Miķelis Baštiks. Labs piemērs ir arhitektūras tēma LTV, kas tiek skaidrota vienkāršā, saprotamā valodā. Arhitektiem tas šķiet bērnišķīgi, jo viņi visu jau zina, bet plašākai sabiedrībai šie raidījumi beidzot sniedz ieskatu jomā.
Holgers Elers. Atgriežoties pie teātra kritikas, esmu ievērojis, ka "Dienā" mēdz būt 3-4 kritiķu viedokļi par vienu izrādi. Šie viedokļi mēdz nesakrist, bet, tos izlasot, ir iespējams izveidot savu priekšstatu. Mums vajadzētu nonākt vismaz līdz tādam līmenim, ka ir četri cilvēki, kas spēj objektīvi izvērtēt to, kas notiek dizainā, un katru nedēļu par to uzrakstīt. Kamēr cilvēki nesaskarsies ar dizainu regulāri, izpratne par to neveidosies. Arī man kā profesionālam dizaineram viedoklis ir svarīgs, un, lai to saņemtu, es sūtu darbus uz starptautiskiem konkursiem. Latvijā objektīvas, profesionālas kritikas nav vai ir ļoti maz.
Barbara Ābele. Bet pamati ir likti: Ieva Zībārte, Kristīne Budže, Jeļena…
Jeļena Solovjova. Esam uzmanīgi, kad salīdzinām dizaina kritiku ar mākslas kritiku, jo kā jau teicu, mākslas kritika arī paredz subjektivitāti!
Holgers Elers. Te ir runa par kritikas kvalitāti.
Jeļena Solovjova. Man tev ir viens konkrēts jautājums – vai tu kā dizaina darītājs būtu gatavs, ka es vai jebkurš cits gados jaunāks kritiķis, kam ir krietni mazāka pieredze nekā tev, argumentēti un ne visai pozitīvi nokritizētu tavu darbu publikas priekšā?
Holgers Elers. Kāpēc ne? Tas tikai palīdzētu.
Miķelis Baštiks. Tam, kurš kritizē, ir jābūt kādam tālejošam mērķim, kāpēc viņš to dara. Un ir jāņem vērā lokālais konteksts. Nevar pretstatīt pasaules labākos piemērus ar mums, pārmetot, ka mēs tā nevaram.
Barbara Ābele. Svarīgs ir arī izmantotais medijs un adresāts – vai tas ir Holgers, vai skolēns, kas vēl tikai tuvojas izpratnei par dizainu.
Miķelis Baštiks. Tāpat ir jautājums par kritikas mērauklu: vai tas ir eksperta viedoklis vai konkrētais sasniegtais rezultāts?
Henriks Eliass Zēgners. Nobeigumā – kā jūs vērtējat dizaina izglītības iespējas Latvijā?
Raitis Linde. Beidzot vismaz tādas ir. Kad es sāku, vēl nebija. Tālāk ir jautājums par to, cik dziļi katrs pats rok.
Jeļena Solovjova. Neatkarīgi no jomas, izglītība mūsdienās saskaras ar milzīgiem izaicinājumiem. Ir skaidrs, ka pastāv plaisa starp izglītību un uzņēmējdarbību, privāto sektoru. Manuprāt, mūsu visu un industrijas labad mums arī šajā jomā jāattīsta paškritikas spēja, drosme uzdot nepatīkamos jautājumus un gatavība izkāpt no komforta zonas. Mans novēlējums ir, lai pēc 20-30 gadiem, kad mēs visi zināsim, kas ir dizains un kā to izmantot, mums būtu vairāk nekā viena izglītības institūcija un arī šajā sfērā veidotos konkurence, attīstība un sacensība.
0