Šī gada 19., 26. un 27. martā Rīgā norisinājās biedrības "Ascendum" rīkotais projekts "Integrācijas tēma teātrī", kuru atbalstīja Britu padome Latvijā. Projekta mērķis bija ar teātra izrāžu palīdzību rosināt jauniešus aizdomāties par pretrunīgo informācijas telpu, kurā dzīvojam: to, cik viegli mūsdienās manipulēt ar informāciju, un to, ka ikvienam pašam ir jāspēj kritiski domāt un pieņemt lēmumus. Mēs nolēmām aptaujāt Latvijā dzīvojošus dažādu tautību māksliniekus un kultūras darbiniekus par to, kādi mākslas vai kultūras notikumi ir veicinājuši viņu iekļaušanos Latvijas sabiedrībā.
Vika Eksta, fotogrāfe
Godīgi sakot, skolas laikos Krāslavā, kad mūs retumis apciemoja kāds dzejnieks vai dokumentālā kino veidotājs, šādi pasākumi visbiežāk gandrīz visus garlaikoja. Toreiz likās, ka šiem kultūras darbiniekiem pietrūkst vēriena. Vienīgais pluss bija tāds, ka nebija jāiet uz stundām. Ja mēs braucām ekskursijā uz Rīgu, daudz interesantāk šķita apmeklēt "Akvalandi" vai iepirkšanās centru.
Man galvenais notikums bija tas, ka iestājos latviešu skolā un ļoti daudz lasīju grāmatas. Līdz ar to pamazām "latviskojos". Teātri vai izstādes apmeklēju ļoti reti. Kino skatījos tikai ārzemju filmas. Tīņu vecumā daudz braucu uz citām Latvijas pilsētām klausīties alternatīvās mūzikas koncertus, tur bija arī daudz vietējo mūziķu, tas noteikti arī mani iespaidoja. Pēc vidusskolas, kad pārvācos studēt uz Rīgu, kultūras notikumi mani sāka interesēt vairāk, un sāku saskatīt tajos vairāk jēgas.
Aleksejs Muraško, dizainers
Pirms pāris gadiem iesaistījos projektā, kura pamatideja bija iesaistīt latviski un krieviski runājošos Latvijas jauniešus kaut kāda veida pašanalīzē. Projekts paredzēja, ka tā dalībnieki dalīsies ar savas ģimenes vēstures stāstiem, kas kopā veidos lielāku bildi. Projektu vadīja cilvēki, kas bija daudz vecāki par tā mērķauditoriju un vienkārši nespēja izdomāt labus un efektīvus veidus, kā izskaidrot projekta nolūkus jauniešiem. Vēstījums, ko viņi centās nodot, un viņu izmantotie instrumenti jau no paša sākuma bija novecojuši un savā ziņā arī smieklīgi.
Mana iekļaušanās Latvijas sabiedrībā un kultūrā vēl tikai sākas. Vismaz tā es šobrīd domāju. Es šeit dzīvoju jau diezgan ilgi, un varu teikt, ka Latviju tiešām "vislabāk izbaudīt lēnām" – lietas šeit nenotiek ātri. Kultūras telpa Latvijā šķiet sašķelta, ne tikai valodas ziņā, bet pirmkārt attiecībā uz vērtībām, atvērtību un toleranci. Šī vieta ir piesātināta ar drosmīgiem un atklātiem viedokļiem, kuros pausti ļoti pretrunīgi uzskati.
Man likās ļoti interesanti tas, ka laikmetīgajā Rīgas teātrī ir iespējams uzvest tādu sociāli asu un vienlaikus samierinošu izrādi kā "Cerību ezers", kamēr šī paša teātra mākslinieciskais vadītājs daudzreiz paudis diezgan konservatīvus un reizēm ksenofobiskus uzskatus. Var teikt, ka tas liecina par brīvību un dažādību, taču es nevaru tam piekrist. Viņš ir pazīstamāks par citiem, līdz ar to viņa balss skan daudz skaļāk. Tā sūta ļoti noteiktu un skaidru vēstījumu. Īpaši jauniem cilvēkiem, kuru pasaules redzējums jau tā ir melnbalts un kuru uztverē cilvēki tiek dalīti draugos un ienaidniekos.
Visiem arī zināms, kurš politiskais spēks pēdējos gados kontrolē Kultūras ministriju. Tāpēc kultūras politiskā dimensija jau ir kaitējusi tās komunikācijai un PR. Vismaz tās auditorijas acīs, kuru jūs cenšaties sasniegt un integrēt.
Pirms pāris gadiem man bija saruna ar jaunāku kolēģi, latviešu puisi no provinces pilsētas. Viņš bija audzis tradicionālā ģimenē, pilnā ar aizspriedumiem pret krieviem, čigāniem, gejiem un tā tālāk. Viņš smaidot stāstīja par saviem bērnības piedzīvojumiem, kad kopā ar pagalma bērniem gāja sist vietējos "krievus". Acīmredzot "krievi" darīja to pašu. Un tad viņš pastāstīja par pieredzi, kas viņu pilnībā mainīja un atbrīvoja no ģimenē ieaudzinātās attieksmes. Viņš aizbrauca uz Rietumeiropu un pavadīja tur kādu laiku. Pasaule acumirklī paplašinājās, sabiedrība, ko veidoja cilvēki ar atšķirīgu izcelsmi, kultūru, reliģiju, seksualitāti, iemācīja viņam toleranci un atvērtību. Un viņš pats šajā vidē jutās dabiski un droši, lai arī bija no mazas valsts, kuru "neviens nezina", un knapi mācēja angļu valodu, nemaz nerunājot par citām valodām.
Mana dzīve arī rāda personiskās pieredzes un cilvēciskās dimensijas nozīmi. Pirms ieguvu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, man bija jānokārto latviešu valodas eksāmens, tādēļ gāju uz valodas kursiem, kurus apmaksāja Rīgas dome (viens no retajiem gadījumiem, kad tās budžets tiek tērēts jēgpilni). Man paveicās satikt labāko valodas skolotāju savā dzīvē. Viņai bija grāds salīdzināmajā valodniecībā, tāpēc viņas skaidrojumi bija viegli saprotami. Šī pasniedzēja mācīja aizrautīgi un ar vieglumu, bija prieks viņā klausīties. Kursu laikā viņa iepazīstināja mani un pārējos ne tikai ar latviešu valodas īpatnībām, bet arī tādām latviešu kultūras daļām, par ko nebiju iepriekš zinājis. Viņa pieminēja rakstniekus, komponistus, māksliniekus, operdziedātājus. Kādā brīdī viņa mums jautāja, vai kāds zina, ko nozīmē frāze "tik un tā", un tad atskaņoja Ulda Stabulnieka dziesmu "Tik un tā". Ļoti aizkustinoša tēma un ļoti aizkustinošs brīdis. Šo es novērtēju kā lielu soli kulturālajā integrācijā, un esmu viņai par to ļoti pateicīgs.
Bija interesanti apmeklēt neformālus kultūras pasākumus, piemēram, dzejas festivālu "Dzejnieka asinis" vai "Orbītas" rīkotos notikumus. Abos gadījumos tie bija bilingvāli un reizēm pat trilingvāli priekšnesumi, kuros caur kultūras praktizēšanu tiešām notika šķirtu kultūrtelpu savienošanās. Tāpat es domāju, ka "Orbītas" izdevējdarbība daļēji kalpo tam pašam mērķim, taču neesmu pārliecināts, vai vidusskolēniem tas būtu interesanti. Atceros pats sevi šajā vecumā.
Manas zināšanas par Latvijas laikmetīgo (un retro) mūzikas vidi papildināja "Radio 101" un pēc tam, kad to slēdza, "Radio 7"'. Viņi izvēlējās pievilcīgu formātu, starptautiskajai indīmūzikas un rokmūzikas plūsmai pievienojot nelielu, bet pamanāmu vietējā satura daļu.
Taču lielāko daļu darba, lai saprastu Latvijas kultūru un sabiedrību un tādējādi veiksmīgāk integrētos, esmu paveicis pats. Esmu ļoti ziņkārīgs cilvēks un dvēselē pētnieks. Pirms pārcelšanās uz šejieni es pusgadu lasīju vietējos ziņu portālus, piemēram, "Delfus" un "TvNet", lai gūtu ieskatu "karstajās tēmas" un iepazītu Latvijas cilvēkus. Tas man ļoti palīdzēja iedzīvoties. Es ieguldīju daudz laika un pūļu, komunicējot ar cilvēkiem, lasot un meklējot informāciju par Latviju, tās iedzīvotājiem, vēsturi un kultūru, jo man to vajadzēja. Es joprojām esmu apņēmības pilns turpināt gūt zināšanas un padziļināt savu izpratni.
Nezinu, vai esmu atbildējis uz šo jautājumu, taču varu teikt, ka man ļoti daudz nozīmē personiskais līmenis. Savstarpējās attiecības un atsevišķi cilvēki var būt daudz efektīvāks integrācijas līdzeklis. Reiz dzirdēju par ideju mainīties ar ģimenēm: krievvalodīgie bērni kādu laiku padzīvo latviešu ģimenēs – un otrādi. Nezinu, vai šis projekts bija veiksmīgs, taču augstu vērtēju šādus centienus.
Melisa Breidena, porcelāna māksliniece
Es ierados šajā valstī mākslas dēļ. Neesmu latviete, un arī manā dzimtā nav neviena latvieša. Ar Latviju mani pirmoreiz iepazīstināja mākslinieki, kas to bija apciemojuši, un latviešu mākslinieki, kuru darbus iepazinu, studējot Humbolta Universitātē. Kad es 1999. gada janvārī ierados Latvijā, tā bija māksla, kas nojauca robežas un deva man tiešu piekļuvi latviešu kultūras videi.
Pirmā izstāde, kurā piedalījos, bija brīnišķīga, ģimeniska pieredze – es jutos pieņemta un piederīga tādā līmenī, kādu nekad nebiju izjutusi ASV. Tradīcija izstādes atklāšanā māksliniekiem dāvināt ziedus joprojām ir sveša ASV. Tikties ar visu vecumu latviešiem, kas tiešām iedziļinās un pauž savu viedokli par mākslu, bija atsvaidzinoši un atvēra man acis. Tas ļāva iepazīt daudzu paaudžu pieredzi un veidoja reālu, nepastarpinātu izpratni par latviešiem un viņu kultūru.
Šovakar mēs dodamies uz koncertu Aizkraukles Kultūras namā, un pēc tam ārpusē notiks "Staro Aizkraukle" pasākums. Mēs redzēsim daudzus cilvēkus, un šādi pasākumi man vienmēr liek justies kā daļai no lielākas kopienas. Es ticu, ka māksla un kultūra vieno cilvēkus. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ASV valdība neatbalsta mākslu un ir viena no retajām attīstītajām valstīm pasaulē, kurā nav Kultūras ministrijas, toties ir liela Kara ministrija. Māksla un kultūra tuvina cilvēkus.
Jeļena Glazova, dzejniece un mūziķe
Vienu konkrētu pasākumu neatceros. Varbūt varu pieminēt to, ka skolas gados Latvijas vizuālās kultūras skolotāja (kritiķe Svetlana Hajenko) sūtīja skolēnus uz galerijām un izstādēm ar uzdevumu rakstīt recenziju par redzēto. Atceros Maijas Tabakas, Ausekļa Baušķenieka izstādes. Pagaidām tas ir viss, ko varu pateikt.
Hanuka Lorengela, māksliniece
Man bija divdesmit gadu, kad es pirmoreiz ierados Latvijā, tāpēc bērnībā neesmu saskārusies ar latviešu kultūru.
Manā pieredzē ērmriteņu veidošanas festivāls "Boltik Baik", ko Liepājā rīkoja nevalstiskā organizācija "Radi Vidi Pats", ir bijis pasākums, kurā visvairāk jutos pieņemta un integrēta gan vietējā kopienā, gan starp citiem ārzemniekiem. Festivālā notika darbnīcas, kurās riteņus varēja pārveidot par mākslas darbiem, un braucieni ar tiem pa pilsētu.
Izstādēs vai lekcijās es nejūtos īpaši integrēta vai gaidīta, jo valoda ir barjera, kas rada bailes minoritātēs, kuri nerunā latviski. Taču praktiskās darbnīcas, piemēram, "Repair Café Rīga" vai "TAPA" rīkotie pārstrādātās mākslas kursi, ir vietas, kurās jūtos visvairāk pieņemta un kurās man ir vismazāk grūtību tuvoties vietējiem.
Atbalsta
2