Foto: "Unsplash"
 
Aptauja
15.04.2020

"Satori" aptauja: seriālu ieteikumi

Komentē
3
Saglabā

Šajā trauksmainajā un vientulīgajā laikā maz kas ļauj uz brīdi aizmirsties tā, kā to spēj labs seriāls, vai sagādā tādu vilšanos kā atklājums, ka šķietami viss jau redzēts. Lai izglābtu "Satori" lasītājus no šāda brīža, mēs uzrunājām vairākus interesantus cilvēkus, aicinot pastāstīt, kādi seriāli viņiem sagādājuši vislielāko prieku. Lūk, te arī viņu atbildes.

 

Ieva Lešinska-Geibere, tulkotāja

Nebūšu oriģināla – mans visu laiku mīļākais seriāls noteikti būs "The Sopranos", kuram uz karstām pēdām seko "Breaking Bad". Tas ir savā ziņā pārsteidzoši, jo vispār vardarbība  ekrānā uz mani atstāj satricinošu iespaidu – šajā ziņā esmu pilnīgi naiva, bailīga meitenīte (un jā, lai nebūtu ilūziju – man riebjas Tarantīno). Taču abos šajos seriālos ir tik daudz asprātības un labas dramaturģijas, ka par asinīm un izdomas bagātajām slepkavībām nav laika reflektēt – gluži kā pasakas lasot. "Breaking Bad" dēļ skatos arī no tā atvasināto seriālu "Better Call Saul", jo mani uzmundrina tāds "humors ar nopietnu seju", kāds sprēgā starp Bobu Odenkērku (Bob Odenkirk) un Reu Sīhornu (Rhea Seehorn), tāpat brīnišķīgs ir nesatricināmais un neaprēķināmais Džonatans Benkss (Johnatan Banks) – arī "pārmantots" no "Breaking Bad". Līdzīga, tikai gaišāka, humorīgāka un mazāk ticama ievirze ir seriālam "Good Girls" – ar trim labām aktrisēm galvenajās lomās. Vispār pēc uzskaitījuma varētu domāt, ka mani valdzina labu cilvēku iepīšanās noziedzības slazdos. Neanalizēsim. Jo vēl man ļoti patikuši pavisam cita žanra seriāli – "Treme" (jo Ņūorleāna! Jo ticami, neideāli cilvēki, ar kuriem gribētos draudzēties. Jo ar iztēli, bet nesadomāti) un "Atlanta" ar intelektuālo neveiksminieku (bet nevis neveiksmīgo intelektuāli) Ērnu, kuru tēlo apburošais un multitalantīgais Donalds Glouvers (Donald Glover), kurš pazīstams arī kā mūziķis Childish Gambino. Ar kaunu atzīstos, ka manā vecīgajā galvā viņš dažkārt saplūst ar nigēriešu-amerikāņu rakstnieku Tedžu Koulu (Teju Cole), kurā iemīlējos apmēram tajā pašā laikā, kaut gan starp abiem nav nekāda tuvāka sakara. Ak jā, pavisam no citas operas – aizrautīgi noskatījos Izraēlas TV seriālu "Shtisel" par ortodoksālu ebreju ģimeni no Jeruzalemes un tā dēļ pavilkos vēl uz vairākiem izraēliešu seriāliem. Šira Hāsa, kura šobrīd skatāma "Netflix" seriālā "Unorthodox", arī "nāk" no "Shtisel".

 

Eva Johansone, žurnāliste, TV raidījumu redaktore

Mans visu laiku mīļākais seriāls ir "Altered Carbon" (atrodams "Netflix"). Šīs kiberpanku televīzijas 10 sērijas ir izcils laika pavadīšanas veids, nežēlojot seriāliem pavadīto laiku. Virtuozs notikumu biezoknis ievelk citā realitātē. Pasaule, kur valda nemirstība, jo apziņa ar īpaša čipa palīdzību tiek pārlikta no ķermeņa uz ķermeni. "Altered Carbon" ir kinematogrāfiskā kvalitātē, nav mazbudžeta seriāls. Tā scenārijs veidots pēc tāda paša nosaukuma Ričarda Morgana noveles.

P.S. Iesaku tikai pirmo sezonu.

 

Lauris Veips, dzejnieks

Izsakoties vispārīgi, Japānas un citu Āzijas valstu kultūrā fantastiskais nav hierarhiski pakārtots reālismam. Varbūt viņi saprot, ka fantastiskais vienmēr ir iztēles fakts, ka jebkāda cilvēka izpausme beigu galā par cilvēku kaut ko pasaka. Nesen piefiksēju, ka no manas pieticīgās Āzijas valstu kultūras bagāžas visvairāk prātā palikuši tie scenāriji, kuros vispārīgais vai parastais ievietots ļoti neparastā vidē, – kādā korejiešu filmā it kā vienkārša ģimenes drāma risinās laikā, kamēr Seulas kanālā briesmīgs monstrs ēd cilvēkus. Citur savukārt depresīvam puisim, kāpjot baisā robotā, jāizglābj pasaule no neskaidri motivētiem citplanētiešiem, lai gūtu tēva atzinību. Tāds īsumā ir multenes "Neon Genesis Evangelion" sižets. Vientuļais, iztapīgais Šindži (izrunā ar mīkstu š un dž) iet cauri dažādiem freidisku un bībelisku motīvu apvītiem pārbaudījumiem, sperot vienu soli uz priekšu un divus atpakaļ. Vienīgās sezonas otrajā pusē veidotājiem sāka beigties nauda, tāpēc sērijās parādās daudzi atkārtojumi, bet viņi panāk ļoti daudz ar minimāliem līdzekļiem. Ap to brīdi šī "Netflix" skatāmā multene no drusku jocīgas "mecha" arī vēršas par kaut ko pozitīvi smadzenes paplašinošu.

 

Artis Svece, filozofs

Jāatzīstas, ka ir žanri, kuros seriālus esmu skatījies mazliet vairāk, nekā būtu nepieciešams. Pirmkārt, visādi komēdiju paveidi, otrkārt, klasiskie whodunit? detektīvi, visbeidzot dokumentālās filmas par dabu. Te gan jāpiebilst, ka dodu priekšroku britu televīzijai. Atceros – kad vienā veikalā apjautājos pēc DVD atskaņotāja, pārdevējs lika noprast, ka šādas ierīces (un es pats) labāk iederas antikvariātā, tomēr patiesībā mums pieejamajos tiešsaistes TV kanālos ("Netflix", "Amazon Prime", "Shortcut") britu seriālu un arī dokumentālo filmu ir ļoti maz, bet torentus un VPN nekomentēju.

No tā, ko var redzēt minētajos trijos, varu ieteikt mazliet neparastu detektīvu ar fantastikas iezīmēm "Dirk Gently's Holistic Detective Agency", bet Ziemassvētkos binge-watching manierē noskatījos tradicionālu detektīvseriālu "Monk". Ar komēdijām ir pavāji, vēl nesen bija pieejama 90. gadu klasika ("Seinfeld" un Tīnas Fejas "30 Rock"), bet skatos, ka tās pazudušas no piedāvājuma. Viegla izklaide ar intelektuālu pieskaņu ir norvēģu parodijseriāls "Norsemen". "Adventure Time" faniem nevajadzētu palaist garām melanholisko "Over the Garden Wall". Pats gribētu beidzot noskatīties "Fargo" un "Lilyhammer", bet neizskatās, ka  šajos krīzes apstākļos tas izdosies. To kompensēju ar šo komentāru.

 

Antonija Skopa, biedrības "Ascendum" valdes priekšsēdētāja

Es nezinu, kā ir tiem, kas ieslēgti dzīvoklī ar ģimeni – iespējams, jums, dārgie vecāki, par visu vairāk gribas pazust kādā romānā vai filmā, lai kaut uz mirkli atslēgtos no neizbēgamās bērnu un partneru sabiedrības, bet man kā cilvēkam, kas dzīvo viens, šajās nedēļās visvairāk pietrūkst īsta kontakta, tāpēc, jau ieraugot "Netflix" sarkano logo, mani pārņem zināma grūtsirdība. Atkal "Netflix". Netflix, no chill. Bet – vismaz dabū redzēt nepikseļainas cilvēku sejas.

Vecajos labajos laikos, kad viss bija normāli un nogurdinoši intensīvi, es ar lielāko prieku pavadīju dienas beigas savā viensēžamajā dīvāniņā, patmīlībā un negausībā skatoties vienu epizodi pēc otras, pazaudējoties izdomātās pasaulēs, kam nav nekāda sakara ar mani. Tagad ir citādi. Tagad gribas kaut ko īstu, kaut ko, kas drīzāk palīdz būt šeit un tagad, sasniegt kādu cauri laikam un telpai, kādu, ko es nepazīstu, bet kas man ir atklājies.

Vislielāko pārdzīvojumu šajās dienās man sagādāja stāsts par izlaušanos un pazaudēšanos – ASV un Vācijas kopražojums "Unorthodox" – droši vien tāpēc, ka man arī gribētos izlauzties un šobrīd jūtos pazaudējusies. Nevarēju apstāties, noskatījos visas četras epizodes vienā piegājienā, kaut arī 80% sarunu ir jidišā. Tas ir stāsts par kādu jaunu bruklinieti no hasīdu kopienas, kas nolemj bēgt no visiem uz Berlīni un meklēt pati savu ceļu, radīt pati savu identitāti. Viņas bēgšana un tai sekojoša pakaļdzīšanās mijas ar pagātnes ainām, kas mums pamazām atklāj ne vien to, kas viņu novedis līdz tik radikālam solim, bet arī filmas varoņu cilvēcīgumu un trauslumu, viņu sarežģītos raksturus, sāpes un cerības.

Miniseriāls ir balstīts Deboras Feldmanes autobiogrāfijā, bet, kā stāsta "Making Of" 20 minūšu dokumentālā filma, kas palīdzēs pārvarēt zaudējuma sajūtu, kāda mēdz pārņemt pēc lieliska seriāla beigām, reālos notikumus atspoguļo tikai pagātnes ainas, savukārt Berlīnē notiekošā darbība ir izdomāta. Manuprāt, lieliska sapņu pilsētas izvēle.

 

Liene Linde, režisore

Klausoties draugus pārspriežam mūsdienu seriālus, lielākoties nonāku pie slēdziena, ka tā ir sveša valsts, kurā esmu ārzemniece. Visa šī "Netflix", "HBO" un citu servisu pasaule, kas piedāvā tik neaptverami plašu un kvalitātes ziņā augstvērtīgu saturu ikviena gaumei, ka jāzīmē karte vai jāizgudro kaut kāda īpaša, seriāliem paredzēta GPS navigācijas sistēma, lai tajā orientētos… Es seriālus skatos visai reti tā paša iemesla dēļ, kādēļ visai reti skatos arī kinofilmas – nespēju kaut ko "uzlikt fonā" un skatos, pievēršot saspringtu uzmanību gan stāstam, gan aktierspēlei, gan filmēšanas stilam un paņēmieniem; parasti pēc katras sērijas arī dodos, mazākais, uz sērijas individuālo "Imdb.com" lapu un lasu par tās uzņemšanas aizkulisēm; citkārt lasu arī recenzijas par individuālām sērijām, kā arī par pašu seriālu kopumā. Šāda skatīšanās metode ir ļoti laikietilpīga, un tas nozīmē, ka seriālu arī skatīšanās formā cenšos pietuvināt kinofilmas pieredzei, proti, noskatīties visu seriālu pēc iespējas saspiestākā laika vienībā, tātad seriāla skatīšanās manā gadījumā lielākoties iemanto t.s. bindžošanas veidolu, kas nav labs mentālajai veselībai, kā ikviens mans biedrs-bindžotājs (un kurš gan mūsdienās tāds nav) zina. Pieņemu, ka liela daļa sabiedrības izolācijas apstākļos pastiprināti pievēršas seriālu bindžošanai, un tas, visticamāk, ir arī pamatā šai "Satori" aptaujai. Tādēļ nejūtos ērti ieteikt kādu seriālu, jo tas līdzinās situācijai, kad publiski jāiesaka sava mīļākā azartspēle vai alkoholisks dzēriens. Es mājās dzeru, tu mājās dzer, pieņemsim, ka visi mājās dzer, bet vai ir ētiski pareizi to publiski sludināt?

Vēl kāda īpatnība, kādēļ seriālus skatos reti – līdzīgi kā kinofilmas, arī seriālus (kas nereti jau arī nekas cits nav kā ļoti garas kinofilmas) es uztveru kā personības, ar kurām izveidojas vai neizveidojas draudzība. Tas nozīmē, ka seriālus, tāpat kā filmas, ar milzīgu patiku skatos atkārtoti, savukārt ar tiem, ar kuriem kontakts neizveidojas, pārtraucu attiecības pie pirmajiem "sarkanajiem karogiem". Šie karogi parasti ir manā ieskatā pārvienkāršots un klišejām pieblīvēts naratīvs, pat ja pārējie elementi seriālā ir labi. Šī iemesla dēļ neesmu redzējusi vairāk par pirmo sēriju tādiem seriāliem kā "Šerloks", "Zvans Solam", "Lielie mazie meli" u.c. aktuālām parādībām. Tā vietā ik pa laikam atkārtoti skatos klasiku – "Soprano ģimeni", "Medisonavēnijas vīrus", to pašu "Troņu spēli". Šobrīd atkārtoti skatos seriālu "Noiet no ceļa". Šī ir otrā reize, kad to skatos. Daži filmēšanas paņēmieni šobrīd šķiet mazliet novecojuši, taču aktierspēle un spriedzes līmenis ir visaugstākā līmeņa meistarība, no kā daudz mācos. Nepacietīgi bindžoju seriālu uz priekšu, ilgojoties ātrāk nonākt seriāla priekšpēdējā sērijā "Ozimandijs" un atgriezties tajā brīdī pirms gadiem septiņiem, kad pēc sērijas noskatīšanās pirmoreiz, pārklājusies aukstiem šermuļiem un zaudējusi valodu, devos uz sērijas IMDB lapu ar nolūku ielikt sērijai 10 zvaigznes un ieraudzīju, ka tieši to pirms manis izdarījuši jau 40 tūkstoši cilvēku un sērijas atzīme ir apaļš 10. Tas ilgi bija (varbūt joprojām ir) nepārspēts fenomens IMDB datubāzes vēsturē. Vēl seriāli, pie kuriem ilgojos atgriezties kaut kad nākotnē, ir "Slepenpolicists", ko daudzās kritiķu aptaujās atzīst par visu laiku labāko seriālu mūsdienu seriālu vēsturē, kā arī, protams, "Tvinpīka". "Tvinpīku" gan skatīties ir pavisam problemātiski, jo šo darbu spēju skatīties tikai kopā ar kādu, tāpēc ka Linčs tur ir izdarījis ko vairāk, nekā tikai uzņēmis sarežģītu mākslasdarbu – viņš ir paveicis ko līdzīgu okultam rituālam, un skatītājs skatīšanās laikā kļūst par tā dalībnieku, tādēļ šādos apstākļos negribu būt viena. Pirms vairākiem gadiem mēs ar režisori Martu Martinsoni pat iedibinājām savu "Tvinpīkas" skatīšanās rituālu, satiekoties pie manis mājās un pirms skatīšanās cepot ķiršu pīrāgu aģentam Kūperam par godu. Seriāliem un okultiem rituāliem jāpieiet ar cieņu, drošs paliek drošs.

P.S. Man ļoti nepatīk mūsdienu preses tradīcija automātiski nelatviskot filmu un seriālu nosaukumus, es gribu tai pretoties, tāpēc daži minētie seriālu nosaukumi, kurus parasti minam angliski, piedāvāti manā latviskojumā. Ceru, ka to atpazīšana kādam sagādās patīkamu, īslaicīgu laika kavēkli.

 

Ieva Zībārte, publiciste

Labprāt skatos seriālus, varu aizrauties, taču nekad neskatos vairāk par vienu divām sērijām vakarā. Zinu, ka daudzi piekopj t.s. binge-watching, es dažkārt to īstenoju ar kādu aizraujošu grāmatu, bet sērijas skatos taupīgi. Izņēmums ir jaunais "Netflix" seriāls "Unorthodox" (tiesa gan – tikai četras sērijas), kuru noskatījos vienā paņēmienā. Saturu neatstāstīšu, darbība notiek Ņujorkā un Berlīnē, seriāla galvenā valoda – jidišs, ļoti patika jaunie aktieri visās lomās. Emocijas un spriedze, bet ne tā, kā parasti. Beigās noskatījos arī nelielo dokumentālo video par filmas tapšanu, tas visu padarīja vēl vērtīgāku.

Pēc tam uzreiz turpat "Netflix" noskatījos seriālu "Mesija" un ar nepacietību gaidu Paolo Sorentīno "The New Pope" otro sezonu, ko mani draugi ārvalstīs jau noskatījušies, bet es gaidu, kad to beidzot izliks ēterā mūsu pašu "Shortcut". No redzētā iesaku arī "Apple" TV seriālu "The Morning Show" ar Dženiferu Anistoni un Rīzu Viterspūnu galvenajās lomās (abas ir arī filmas producentes). Jāredz visiem mediju cilvēkiem un strādājošām sievietēm. Diemžēl filma sāpīgi atvērs dažu labu jaunības traumu. Tā vienkārši notiks, ja esat kā es – Rīzas un Dženiferas vecumā – un pieauguša cilvēka dzīvi sākāt deviņdesmitajos.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!